Postmodernisms
Postmodernisms izvērš un detalizē to, kas nāk no modernisma laikmeta, un atsauc atmiņā un attīsta „sākotnēji aizmirsto”. Termins „postmodernisms” ir vārda „modernisms” atvasinājums. Priedēklis „post” norāda atrašanos aiz, precīzāk, to, kas notiek pēc tam. Tā kā postmodernisms cēlies no modernisma, lai izprastu, kas tad ir šis termins ar priedēkli „post”, ir jāsaprot paša pamata būtību, proti, jānoskaidro, kas ir modernisms.
Katrā laikmetā kaut kas ir bijis moderns, tādēļ jēdziens „modernisms” ir ļoti plašs. Vārds „moderns” pirmo reizi ticis lietots jau 5. gs. beigās, lai norobežotu kristīgo tagadni no romiskās pagātnes. Moderns ir viss jaunais, kas ar laiku noveco un ļauj sevi aizvietot ar kaut ko citu- jaunu. Modernais un modīgais atšķiras ar to, ka modernais novecojot nekļūst vecmodīgs, bet gan klasisks. Vēsturnieki datē modernisma rašanos gan ar Lielo franču revolūciju 1789. gadā, gan ar Renesansi vai Apgaismības laikmeta sākumu. Visādā gadījumā ar modernisma jēdzinu visbiežāk tiek saprasta tirgus ekonomika, parlamentāra demokrātija politikā, reliģijas ietekmes samazināšanās uz sociālo zinātņu attīstības rēķina.
Meksikāņu rakstnieks Oktavio Pass teicis, ka „pastāv tik modernisma tipu, cik sabiedrību”. Tā ir patiesība, jo katra sabiedrība, kas veidota no daudziem indivīdiem, ir viens liels indivīds. Katrai sabiedrībai ir sava izpratne par lietām, šī izpratne var rasties arī tad, kad citā sabiedrībā tā jau ir novecojusi, t.i. kļuvusi par klasisku.
Anglijā ar jēdzienu „modernie laiki” saprot Jaunos laikus- 17. – 18. gs-, savukārt ASV par modernisma rašanos laiku uzskata 1830. gadu, kad tā sāka kļūt par dominējošo politisko spēku pasaulē. Daudzi Eiropas filozofi uzskata, ka lūzuma punkts jeb modernisma pamatu likšanas laiks bija Nīčes filozofija (19. un 20. gs. mija), kurā dominēja visu vērtību pārvērtēšana.
Gan modernisms, gan postmodernisms attiecas uz ideju krīzes laikmetu, kad mainījās viss- dzīves stils, uztvere, vērtības, orientācijas. Līdz ar modernisma parādīšanos pasaule kļuva citādāka. Jaunās noskaņas kultūrā un sabiedrībā ienāca nevienmērīgi- reizēm strauji, reizēm ilgstoši- un nereti pastāvēja paralēli ar sabiedrības tradicionālajiem uzskatiem.
Ja par modernisma aizsākumu tiek uzskatīts Nīče, tad pie modernisma virzieniem pieder arī pragmatisms, eksistenciālisms, hermeneitika, psihoanalīze, feminisma filozofija un citi virzieni. Lai gan šie virzieni ir atšķirīgi, tie tomēr pauž kopīgas noskaņas, proti, tiek atzītas nepārtrauktas pārmaiņas, kas noris dzīvē, valodā, un darbībā, kā arī uzsvērta konkrēta pieredze, nevis iepriekšpieņemti abstrakti principi.
Modernisma un postmodernisma idejas brīvi var attīstīties tikai atvērtajās sabiedrībās, t.i. tādās sabiedrībās, kur tiek atļauta pretēju viedokļu līdzāspastāvēšana, visdažādākie uzskati un interpretācijas. Atvērtās sabiedrības garantē un nodrošina pārmaiņu iespējamību, kas rodas uz uzskatu daudzveidības pamata. Tas, kā cilvēki izprot lietas un notikumus, parādās interpretācijās. Saprašana un interpretācijas veido pasaules kopainu.
Modernisma filozofija atzīst, ka reliģijai, zinātnei un ekonomikai ir jāpārstāj diktēt savi noteikumi un jāatbrīvojas no kategoriskām prasībām viena iemesla dēļ- šīm cilvēku darbības sfērām nevar tikt dota absolūta vara, jo nevar pieļaut, ka šīs sfēras kļūst par „pareizās interpretācijas” noteicējām.
Postmodernisms ienāk mākslā, literatūrā un filozofijā 1970. gadu beigās, 1980. gadu sākumā. Tomēr to nevar uzskatīt par modernisma noliegumu, tieši pretēji – postmodernisms galvenajos vilcienos turpina modernisma filozofijas nostādnes, tās paspilgtinot un saasinot, tāpēc drīzāk uzskatāms par modernisma nākošo attīstības fāzi. Šis virziens atsakās no vienojošās gaumes un rada jaunus attēlojuma veidus, kas principā neatbilst iedibinātajiem likumiem. Pieaug radikālisms un kritika, vēlēšanās sagraut stabilitātes ilūzijas un ticību vispārpieņemtajām nostādnēm, kā arī pārvarēt priekšstatus un normas. Postmodernisms izpaužas tad, kad ir zudusi ticība sistēmai, vienībai, veselumam.
Postmodernisms vēršas pret trim galvenajām Rietumeiropas pārliecībām- antropocentrismu (cilvēka nostādīšanu pasaules centrā), logocentrismu (maksimālu uzticību prātam, tā atzīšana par galveno), skaistumu kā absolūtu ideju (pārliecību, ka mākslā var radīt viennozīmīgu skaistumu).
Amerikāņu literatūrpētnieks Ihabs Hasans izvirzījis vienpadsmit postmodernisma pamatprincipus:
o Nenoteiktība, kas sastopama visu cilvēku rīcībās, mērķos un domās.
o Fragmentācija- viss pasaulē tiek aplūkots pa detaļām un fragmentiem- postmodernisms ir pret vienotību un veselumu.
o Dekanonizācija jeb vēršanās pret visa veida autoritātēm, normām un kanoniem, tradīcijām un aizspriedumiem.
o Patības trūkums un dziļuma zaudēšana- valda izzūdoši lielumi, nenoteikti fragmenti un šķitumi.
o Nereprezentējamība- postmodernais nav reprezentējams, jo tam nepiemīt ne patības, ne dziļuma.
o Ironija, kas nav stabila kā kritikas princips, bet tomēr izmantota, runājot, precīzāk, ņirgājoties par visu nopietno, stabilo, vienoto.
o Hibridizācija- tiek izjauktas žanru robežas, valda nenoteiktība, rodas vēlme eksperimentēt, sajaucas kultūras (piemēram, elitārā kultūra ar masu kultūru).
o Karnevālistisks stils, kas apvieno gan ironiju, nenoteiktību, fragmentārismu, gan patības trūkumu un dekanonizāciju. Absurda izjūtu rada komiskais noskaņojums, tiek kultivēta dzīves nekārtība, spilgtums un smiekli, bet viegla nekaunība izrādās pārāka par nopietnību.
o Piedalīšanās- postmodernisms visu atstāj nepabeigtu un atvērtu, t.i. katram pašam ļauj nepabeigto novest līdz galam savā galvā. Mākslā dominē performances- izrādes, kas ir nepilnīgas bez skatītāju iesaistīšanās. Postmodernisms netiek uzlūkots no malas- cilvēks iesaistās tā notikumos un atklāsmēs.
o Konstruktīvisms- viss tiek konstruēts- pasaules izpratnes modeļi, dzīvesveidi, mākslas veidi utt. Tā ir virzība no kādreiz atzītās vienīgās patiesības un nemainīgās pasaules idejas uz dažādību un pretrunīgām versijām.
o Imanance- prāta spēja pašam sevi vispārināt simbolos, atrast simbolus, ko pasaule slēpj. Postmodernisms ir maksimāla ticība plurālismam visos tā iespējamajos veidos.
No postmodernisma teorētiķu viedokļa, vienpadsmit pazīmju uzskaitīšana un fiksēšana nav korekta, jo tā atņem postmodernismam nenoteiktību. Šis filozofijas veids neiekļaujas ne shēmās, nedz tabulās, jo tā mērķis ir nojaukt visu vienojošo un apkopojošo.
Postmodernisma pamatjēdzieni ir diference jeb atšķirība, ātrums un intensitāte, marginalitāte jeb blakusesamība (neatrašanās centrā), minoritāte (pretstats vairākumam), dekonstrukcija jeb konstrukcijas atšifrēšana, nesamērojamība u.c.
Klasiskajā kultūrā dominēja tādas vērtības kā briedums, savlaicīgums, vīrišķība, apzinīgums, pašpietiekamība, suverenitāte u.c., bet līdz ar modernismu parādījās citas vērtības, kas ir pretstatā iepriekšminētajām- bērnišķīgums, sievišķums, neapzinīgums, noslēgtība, nepatstāvība utt. Tas liecina par to, ka postmodernisma kultūrā arvien pieaug šķietamības un ilūziju loma.
Mūsdienu kultūrā vērojamas divējas attieksmes pret postmodernismu. No vienas puses, vecākās paaudzes kultūrpētniekiem un klasiskās kultūras piekritējiem tas šķiet virspusējs, tradicionālās vērtības noārdošs, pūļa gaumei izdabājošs. Viņuprāt, postmodernismā sajauktas augstās un zemās jeb popkultūras formas, priekšplānā izvirzot varoni „ no malas” , kas ir tālu no Renesanses un Apgaismes ideāla. Spilgts postmodernisma piemērs varētu būt atmiņu albumi, kuros blakus klasiskajai dzejai un tautasdziesmām sastopami sentimentāli panti un rīmes, blakus tušas zīmējumiem izgriezumi vai kopijas no komiksiem, pastkartēm, konfekšu papīriem utt., arī Endija Vorhola gleznas, kurās bagātīgi izmantoti kiča elementi.
No otras puses, postmodernā pieeja sociālajām un kultūras parādībām ļauj skatīt tās neierastā aspektā, atklājot to nozīmi nevis caur veselumu, bet detaļu, nepierastu leņķi, nebaidoties no neglītuma vai cēlas idejas degradācijas. Tieši postmoderna pieeja var atklāt, ka sabiedrībā pieņemtās „stabilās” sistēmas un ideāli patiesībā ir konstrukcijas, kas radītas kādu mērķu vārdā, bet maz ko pasaka par dzīves īstenību. Postmodernisms izseko, kā cilvēku apziņā tiek „ konstruētas” tādas stabilas vērtības kā tradīcija, identitāte, pat vesela sabiedrība. Un tad izrādās, ka, piemēram, tautas eposi, tai skaitā „ Lāčplēsis”, nav sirmā senatnē radīti kultūrteksti, bet gan vienas vai dažu personu pirms 100 vai mazliet vairāk gadiem sacerēti darbi, „ tautas mākslas” idejas vārdā. Tādējādi kā pretstats totalitārai izpratnei par sabiedrību ar neapstrīdamām vērtībām postmodernisms kā citas patiesības izziņas veids ir demokrātisks un nepieciešams. Galvenais, lai tas nepārvērstos anarhijā un vispārējā vērtību zudumā, kas savukārt varētu notikt tad, ja aizvien turpināsies, piemēram, šodienas mākslā un literatūrā tik ļoti pamanāmā tendence par visu varu radīt ko nebijušu, kaut diletantiskā formā.
Iespējams, ka mūsdienās postmodernisms jau ir izsmelts. To vajadzētu aizstāt ar sakārtotu vērtību sistēmu, kur dominējošais būtu pozitīvais aspekts. Pie postmodernisma varētu atgriezties pēc vairākiem gadiem, kad atkal būs radušās jaunas robežas un „ stabilas” vērtības, ko apstrīdēt.
Izmantotā literatūra
1. Svešvārdu vārdnīca. – Rīga: Jumava, 1999.
2. Kūle M., Kūlis R. Filosofija. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
3. Kūle M. Eirodzīve. Formas. Principi. Izjūtas. – Rīga, 2006.
4. Anttonen P. J. Folklore, Modernity and Postmodernism. // Nordic Frontiers. – Turku, 1993.