Profesore Ksenija Skulme
(1893 – 1967)
Profesore Ksenija Skulme ir praktiskās dietoloģijas un uzturzinātnes pamatlicēja Latvijā un ar saviem pētījumiem un atklājumiem ir iemantojusi paliekošu vietu medicīnas zinātnē.
K. Skulme līdztekus praktizējoša ārsta darbam (pēc Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas) savos pirmajos rakstos skaidroja iekšķīgo slimību izcelsmi, būtību, attīstību un izsargāšanos. Lielu uzsvaru slimību ārstēšanā viņa lika uz pareizu uzturu, sevišķi izceļot dārzeņu un augļu kā minerālvielu un vitamīnu avota nozīmi. Viņas zinātniskais darbs aptvēra 3 cilvēka uztura problēmas:
1. kuņģa slimību diētterapija,
2. uztura nozīme audzēju izcelsmē, attīstībā, terapijā,
3. Latvijas lauku iedzīvotāju uztura pētījumi saistībā ar veselību.
Pēc Otrā pasaules kara, kad iedzīvotāju uzturā trūka olbaltumvielu, bija stipri apgrūtināta kuņģa slimību ārstēšana. Lai to uzlabotu K. Skulme par daļēju dzīvnieku olbaltumvielu aizstājēju un nozīmīgu B grupas vitamīnu avotu izmantoja raugu un ieviesa 200 g maizes rauga dienas devu hroniska gastrīta, kā arī hroniskas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimniekiem. Pacientiem, kuru diētā bija rauga ēdieni, čūla slēdzās 85% gadījumu, bet gastrīta slimniekiem mazinājās dispeptiskās parādības un uzlabojās kuņģa sekrēcija.
Zinātniece šiem slimniekiem ieviesa arī liberālāku diētu, kurā iekļauti mīksti, vārīti uzturlīdzekļi (nevis malti vai berzti caur sietu kā līdz šim), jo uzskatīja, ka, nosakot diētu, jābalstās ne tikai uz slimības klīniskajiem simptomiem, bet jāievēro arī pacienta organisma metabolisma īpatnības, kompensācija un atjaunošanās, tāpēc diētai jābūt maksimāli pilnvērtīgai.
K. Skulme bija arī viena no nedaudziem pētniekiem, kas kuņģa vēža un vēždraudes slimību gadījumā sāka šī jautājuma risināšanu klīnikas un ambulatoros apstākļos. Pēc pētījumu veikšanas izrādījās, ka konstatētais uztura sastāvs (nepareiza olbaltumu, tauku, ogļhidrātu un vitamīnu attiecība, nepietiekams piena produktu, dārzeņu, svaigu augļu un ogu patēriņš, neregulāras ēdienreizes, ātra ēšana, karsts ēdiens, vārāmās sāls un garšvielu pārmērības) pazemināja organisma pretestību pret kancerogēnu vielu iedarbību. Tādēļ tika ieteikts uzturs ar nedaudz paaugstinātu olbaltumu saturu, kas spēcināja organismu, mazināja hipoproteinēmiju un anēmiju.
Profesore arī ieviesa pirmsoperācijas un agrā pēcoperācijas perioda diētas shēmu slimniekiem pēc kuņģa rezekcijas. K. Skulme uzskatīja, ka pēc šādas operācijas maksimāli ātri jāpāriet uz fizioloģiski pilnvērtīgu uzturu.
Vairāk izvērsti pētījumi bija saistīti ar onkoloģisko slimnieku uztura optimizāciju staru terapijas laikā. K. Skulme ar līdzstrādniekiem ieviesa zinātniski pamatotu diētu, kurā bija palielināts bioloģiski pilnvērtīgu olbaltumu un augu eļļu saturs un vitamīnu piedevas, dārzeņu, svaigu augļu un ogu ēdieni, kas labvēlīgi ietekmēja slimnieku vispārējo stāvokli un vielmaiņu staru terapijas laikā.
K.Skulme vadīja arī vairākas zinātniskas ekspedīcijas uz Latvijas lauku rajoniem. Iegūtie rezultāti rādīja, ka laucinieku uzturs ir vienmuļš, vienpusīgs, nelīdzsvarots, jo tajā dominē taukvielas, kuru avots ir gandrīz vienīgi piena un cūku tauki. Vēl uzturā daudz olu un miltu ēdienu, maz pākšaugu, dārzeņu, augļu, ogu, tāpēc pacientu organismā bieži vitamīnu nepietiekamība, aptaukošanās, bet bērniem – rahīts. Šo darba virzienu pēc profesores nāves turpināja viņas skolnieki.
Pēc K. Skulmes nāves diemžēl netika turpināts perspektīvais, bet sarežģītais un darbietilpīgais darbs, kas paredzēja noskaidrot sakarības, kādas pastāv starp uzturu, tā raksturlielumiem un vielmaiņu ģimenēs, kurās vērojama palielināta saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem.
Profesore arī izveidojusi vairākas klīnikas, piemēram, 1945. gadā Rīgas pilsētas 2. (diētas) slimnīca, kas vēlāk tika likvidēta.
Šogad Ksenijai Skulmei tika atzīmēta 115 gadu jubileja, kurai par godu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā izstādē „Kā ēdam, tā dzīvojam…” tika izveidota īpaša ekspozīcija, atspoguļojot profesores lielo ieguldījumu pareiza uztura pamatnostādņu popularizēšanā un jauno speciālistu audzināšanā. Muzejā pulcējās profesores skolnieki un draugi, lai kopīgās atmiņās pieminētu viņas paveikto.
„Arī ēdiens ir zāles, ja zina, kā to lietot,” šī vienkāršā, bet dziļi pamatotā atziņa nereti tiek aizmirsta, nozīmējot terapiju.
Izmantotā literatūra:
,,Latvijas Ārsts” 2008 (10),
„Latvijas Ārsts” 1995 (8).