DZEJOĻU KRĀJUMS
“GALS UN SĀKUMS”
Dzejoļu krājuma “Gals un sākums” kompozīcija ir veidota tā, lai pakāpeniski atklātu cilvēka eksistences galveno iemeslu. Krājuma kompozicionālā uzbūve ir atšķirīga no citu krājumu uzbūves, jo, rakstot šo, Rainis nodaļas citu no citas izlēmis atdalīt ar dažādiem, iespējams viņa dzīvē svarīgu lomu spēlējošiem moto. Viņš vienā dzejolī atspoguļo dzīves ritmu un šī dzejoļa pantus liek par katras nodaļas moto. Ar dzejoļa “Es ritu” pantiem krājumā atdalītas desmit nodaļas.
Pārdomās un atmiņās par dzīvoto mūžu cilvēks iziet cauri “septiņšķērpu pasaulei”, septiņiem pārdzīvojumu un meklējumu lokiem. Tos simbolizē septiņi vaiņagi. Vaiņagu apsoguļošanai dzejnieks veido savdabīgas trīsrindes – “savieņu pantiņus”. Pirmā rinda – fons, kas ietver noteiktu krāsu un skaņu. Otrā rinda – paša vaiņaga raksturojums, izmantojot zīmīgus epitetus. Trešā rinda – dažādās variācijās atkārto domu: “Es ritu.”
Dzejoļu krājumu Rainis ieplānojis trijos ciklos, desmit tematiskās nodaļās.
Ar dzejoļu krājumu “Gals un sākums”, Raiņa lirikā sākas jauns posms – pirmajā vietā tagad ir filozofiskas atziņas, kā arī dzīves maiņa balstoties uz tām, viņam vairs nav svarīga vecā aizraušanās – sabiedriski politiskās norises, kuru dēļ daudz kas zaudēts, bet tikpat daudz arī iegūts. Netipiski agrīnajai lirikai var lasīt daudz vairāk ir mīlas lirikas.
“ATJĒGŠANA”
KAD SAPŅA UZMODOS, ES JUTOS RITOT,
KĀ PĒRĻAKRITĒJS PUTNIS SPĀRNUS SITOT,
– NU RITU.
“Atjēgšana” dzejoļu krājumā ir ievada cikls, kurā izteikta nepieciešamība meklēt savas eksistences galvenos iemeslus, kā piemēru var minēt dzejoli:
Cik sapņa uzmodos, cik darba trokšņa,
Tik sāpes jutu kā no dziļas vāts,
Ko rokā iegrauzusi dzelžu sprādze:
Tik dziņu jutu kā no zemes uguns,
Kas neiedegta deg kopš mūžiem sen.
Es neapjēdzu sevi, kur es? Kas es?
Ko sāpes grib, ko pasaule, ko dziņa?
Jo dzina meklēt sevi pasaulē
Un izprast sevi, pasauli un mieru. –
– es metos septiņšķērpu pasaulē.
Viss nāk un iet, un zūd – un manis nav;
Kur tveru pasauli, tur tās – vairs nav;
Kur liekos mierā, grimst, – un turmes nav;
Viss vaidot mainās, visā sāpes rit.
– vai pašās sāpēs ir tā būtība?
Dzejolis uzrakstīts ar filozofisku ieskaņu, jo šajās rindās var novērot vienu no galvenajiem motīviem Raiņa daiļradē – dzīves jēgas meklējumi. Viņš it kā cenšas pielāgoties un izprast, bet pasaule ap viņu pārāk ātri mainās, lai to izbaudītu un saprastu. Dzejnieks grib uzzināt savu īsto būtību un sūtību.
“MEKLĒŠANA”
Otro krājuma ciklu Rainis nosaucis par “Meklēšanu”. Šai nodaļai ir septiņas apakšnodaļas – vaiņagi – pagātne, daba, mīla, darbs, sāpes, nāve, vientulība, taču meklēšanā liriskais ”es” nerod patvērumu. Katrai apakšnodaļai autors ir izvēlējies savu krāsu un balsi.
PAGĀTNE
Sarkanā un rudā krāsa, sēras vēja koka balss,
mirdzošs rasas vainags.
SKAN SĒRĀS VĒJA KOKLE SĀRTĀ MIGLĀ,
MIRDZ RASAS VAIŅAGS TĀĻUMĀ AIZ MANIS,
– ES RITU, PROJĀM RITU
Pirmā, no cikla septiņām pakāpēm veltīta pagātnes piemiņai, “rasas vaiņaga” tēmai.
Rasa un ogas
Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsas
Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;
Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas,
– vai tās še kaisītas no ceļniekiem?
Ak, nē, – tā rasa vien un sārtas ogas,
Ko rudens izbēris priekš putniņiem;
Ko žēlas piemiņas tev sirdī zogas?
Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,
Lai dus, kas vakar bij, – skat, kas būs rīt!
Šajā dzejolī dabas tēlojums cieši saplūst kopā ar atmiņām, pagātni un ciešanām. Jūtamas skumjas un pārdzīvojums. Rainis sarkano un rudo, kā pagātnes krāsas, izvēlējies to simbolikas dēļ, kas ietver sevī pagātnes ciešanas – asinis.
Dabu Rainis uzskata par pagātnes brūču dziedinātāju, viņš rosina meklēt patverumu mierinājumu tieši dabā, atstāt pagātni mierā, skatīties nākotnē. Mērķis nav pagātne, bet gan nākotne, kurā nav sāpīgas pagātnes atmiņas.
DABA
Oranžā krāsa, dabas prieka duna,
dzeltensarkanu lapu vainags.
Otro nodaļu gaišā kontrastā aptver “lapu vainags”. Skan “priekaduņas mežs”, bet liriskais varonis par savu gaitu saka:
ES RITU DABAS PRIEKADUŅAS MEŽĀ,
DZELTENSARKANS LAPU VAIŅAGS VIZ VIRS GALVAS,
– ES RITU, GARĀM RITU.
Liriskais ”es” izklausās nedaudz vienaldzīgs, bet tomēr priecājas par dabu, jo tā cilvekiem sniedz tādas sajūtas, kā nekas cits.
Dārgumu trauks
Kad diena ceļas – iet pasauli zeltīt,
Nakts sūta rītu tai rotas veltīt;
Tās viņa darina klusu,
Kad vēlu i pēdējos aizlaiž uz dusu.
Rīts steigdamies sasitis dārgumu trauku,
Birst dimanti, pērles pa visu lauku.
Teic ļaudis; tā rasa!
Bet bērni un dzejnieki smejot lasa.
Šis nav klasisks dabas lirikas dzejolis, šeit nav atainota daba tās parastajā nozīmē, jo šeit nav spoguļainu ezeru, zilas debess vai zaļu pļavu. Daba ir attēlota kā meklējumu vietu, kur kaut ko meklēt. Ko meklēt? Dzejnieks pats skaidri nezin ko tieši – iespējams tas ir miers, bet varbūt dzīvība? It kā pavīd cerība vismaz kādu no abiem atrast, bet tajā pašā laikā tā tiek pamesta malā, baidoties no neveiksmīga gala rezultāta.
MĪLA
Zelta krāsa, laimīga lakstīgalas balss,
rožu vainags
Kā papildinājums dabas radītajai harmonijai un priekam skan trešās nodaļas “savieņu pantiņš”:
SAUC LAKSTĪGALA LAIMĒ ZIEDU PĻAVĀ,
KUR ROŽU VAIŅAGU SNIEDZ ZELTA SAULE, –
– ES RITU, CAURI RITU.
Rožu vainagu sniedz zelta saule, un sirdī ienāk mīlestība. Mīlestība ir tā kas visu saista ar pasauli.
Pavasara rītā
Man skaista mīla bija,
Bija;
Sirdstelpas liljas smaršas piepildīja.
Tā skaistā lilja vīta
No rīta,
No paša agra rīta, –
Sirdsvasara vēl nebij sagaidīta.
Dzejolī atspoguļota zaudēta mīla, kas vēl dziļi iesakņojusies sirdī. Mīlēt – tā ir debešķīga sajūta! Šīs jūtas palīdz saglabāt prieku un maigumu pat visdrūmākajā momentā. Dzejolis it kā izstaro skumjas, jo skaistā mīlestība, ko liriskais ”es” izjuta ir zudusi, bet ir palikušas patīkamas atmiņas no tās.
DARBS
Zaļā krāsa,vētras taures balss,
ozolvainags.
Sākas “ozollapu vaiņaga” laiks, skan vētras taure, runā dziņudusmas, un patnis tiek ierauts pašā cīņas vidū.
SAUC VĒTRASTAURE LAUKĀ DZIŅUDUSMAS,
GAISS JAUCAS ZAĻŠ, PLŪKST OZOLVAIŅAGLAPAS,
– HEJ, RITU, VIDŪ RITU.
Galvenie elementi – darbs, kustība, patība. Nevajag palikt malā, bet gan piedalīties. Uzsvērta personības atbildība, neatkarība, nepieciešamība pierādīt sevi veicot varoņdarbus, pārvarēt zaudējuma sāpes.
Darbs un prieks
Esi uzvarējis – priecājies:
Brīvu ceļu lauzīs sev tavs darbs.
Esi pazaudējis – priecājies:
Krūtīs atkritis tev briedīs darbs.
Ir viss pelēks apkārt – priecājies:
Spoži sarkans sirdī degs tavs darbs.
Esi naidu radis – priecājies:
Ciešāk sevi apzinās tavs darbs
Ej kā iedams, būdams – priecājies:
Vienā kustībā tu pats tas darba
Dzejolis ir uzrakstīts lakoniski un galvenā doma ir saprotama. Uzsvērta darba lielā nozīme, jo bez darba cilvēkam bieži vien nav nekas cits. Darbs – kā dzīves vadmotīvs. Cilvēks saplūst ar darbu veidojot vienu veselumu, jo bez darba nav nākotnes.
SĀPES
Bāli zilā krāsa, dūjas balss,
ērkšķu vainags.
Centrā – “ērkšķu vaiņags dūrējs”. Dūjas balss gaužas par pāridarījumu, par zaudēto un sāpēm. Kustība it kā rimst, pakļaujas:
IET MŪŽAM LĪDZI DŪJAS SMELDZES BALSS,
BĀLZILA JŪRA, ĒRKŠĶU VAIŅAGS DŪRĒJS,
– ES RITU, LĪDZI RITU.
Sāpēs nav būtība. Sāpes veido dīkstāve.
Zāļu stiebri rītā
Zāļu stiebri negriboši
Kust, no rīta vēja liekti, –
Sapņu pilna negriboša
Sirds vēl izvairās no sāpēm.
Zāļu stiebri atmozdamies
Atlokās pret rīta vēju, –
Sirds, ak, kā tu atlocīsies?
Tevi zemē nolieks sāpes.
Šajās rindās Rainis pavesta, kan av iespējams izvairīties no sāpēm. Tas ir pilnīgi normāli, jo bez sāpēm mēs neprastu izjust laimi, prieku un mīlestību, kas ir pretstats sāpēm. Tās ir jāpieņem un jāiemācās ar tām sadzīvot, savādāk dzivei nav jēgas. Dzīve ir rožu dārzs, kur zem skaistā zieda paslēpti asi ērkšķi, ar kuriem ikkatrs ir sadūries.
NĀVE
Tumši zila krāsa, ķirmja “balss”,
čūsku vainags
Liriskais ”es” nonācis līdz nākamajam atceres lokam – domām par nāvi un iznīcību.
KLUSS MŪŽAM GAIDA ŠAUSMĀS ĶIRMJATIKŠIS;
TUMŠZILĀ BEDRĒ ČŪSKU VAIŅAGS VIJAS,
– ES RITU, PRETĪ RITU
Jūtams traģisms, vilšanās, skepticisms par savu noderīgumu. Nespēja saskatīt dzīves jēgu. Nav jūtama vēlme cīnīties, viss palēnām beidzas, iet uz galu – uz nāvi.
Mierinājums
Un kad tavs darbs ar` paliek nedarīts,
Kad tevi aizrauj nakts, vai nenāks rīts?
Un rītu cits, kas tavu darbu beigs,
Ja vēl ne rīt, tad parīt sākto veiks?
– ej vien sev mierīgi! Ikviens var iet,
Bez katra iztiks, lai cik liels tas šķiet.
Pie tevis visums tevi nepiesien:
Tu nepieciešams esi – sevim vien.
Dzejolis atspoguļo galēju izmisumu, viss iet uz priekšu, visam ir savs sākums, bet visgrūtāk apzināties, ka ir arī gals. Īpaša pamata uztraukumam nav, jo pēc dzīves beigām nekas vairs krasi nemainīsies. Pasaule turpinās savu ritējumu, neskatoties uz to, ka dažu cilveku vai lietu vairs nav.
VIENTULĪBA
Violetā krāsa, klusuma “balss”,
mēļš zvaigžņu vainags
Skumjo skaistumu jaunā mirdzumā paceļ apziņa, ka čūsku vaiņags nav pēdējais, ko pasaule dod saviem bērniem.
VĒL TAS NAV GALS; I GALS TOP VIENALDZĪGS,
VĒL KLUSUM-KALNS, VĒL MĒĻAIS ZVAIGŽŅU VAIŅAGS,
– VĒL RITU, TĀĻĀK RITU.
Aiz nāves bedres, aiz pēdējām sāpēm paceļas Klusumkalns, kur staro “mēļais zvaigžņu vainags”. Kad notikusi atsvešināšanās no ikdienas, paveras iespēja meklēt “lielo dzīvi”, kuru dzīvo Zeme, Saule un zvaigznes, izprast tās likumus un izpratni atdot laikabiedriem.
Aiz ēnām
Ar paša varu
Ej lauzies vientulību nest
Ik stundā, vietā, kur tu stāvi;
Tā viena spēj tev spēku dvest,
Ko pārvarēt i pašu nāvi.
Tu vientulis jau esi miris,
Kā ēnas nāves briesmas klīst;
Nakts valgs, kas tevi sien, ir iris,
Tev dvēselē jauna diena svīst
Ar pašas staru.
Vientulība ir gandrīz tas pats, kas nāve, ja esi kļuvis vientuļš, tad tavai dzīvei drīz pienāks gals. Dzejolis rosina cīnīties pret vientulību, tas mudina nepalikt vienam, tādējādi aicinot cīnieties pret pašu nāvi.
Dzejolis uzrakstīts straujā un izaicinošā valodā, tā lai katrs spētu to izprast un ieklausīties.