Reliģiskās ilūzijas

Ir pienācis laiks, kad mums vairs nav vajadzīga ciešanu pieredze. To daudzu reinkarnāciju laikā jau esam centīgi un godīgi apguvuši. Uz Zemes ir atnākusi Radītāja enerģija, kuru Kosmosā sauc par Radīšanas enerģiju, bet pie mums — par mīlestības enerģiju. Tā arī ir Jēzus Kristus otrā atnākšana. Viņš ir atnācis vairāk un vairāk pieaugušās kosmiskās Radītāja Mīlestības enerģijas plūsmas un arī Kristus apziņas veidā. Vairāk un vairāk cilvēku sasniedz Kristus apziņas līmeni. Katrs cilvēks, kura apziņa ir sasniegusi Kristus līmeni, var saukties par Kristu, jo Kristus — tas nav vārds, bet statuss. Radītāja enerģija, kura kādreiz iemiesojās kā Jēzus no Nācaretes, otro reizi neatnāks uz Ze¬mes kā atsevišķs cilvēks, bet viņš ir atnācis daudzu personību Apziņas veidā.
Reliģijai mūsu dzīvē ir īpaša vieta. Reliģijas nozīme ir atgādināt cilvēkam par mūžīgām un nemainīgām vērtībām, kuras ir: Radītājs, mūsu vieta un loma Viņa radītajā realitātē, Kosmiskie likumi, pēc kuriem dzīvo viss, kas ir radīts.
Neskatoties uz to, reliģiju no seniem laikiem izmantoja tie, kuri gribēja valdīt pār cilvēku dvēselēm, kā visjaudīgāko darba instrumentu, lai iedarbotos uz cilvēku apziņu. Tas vairāk vai mazāk attiecās uz visām Zemes reliģijām. No vienas pu¬ses, vienmēr ir bijuši tie, kas piegādāja cilvēkiem maldīgas idejas un ilūzijas, no otras puses, cilvēki pieņēma un atbalstīja šīs idejas un ilūzijas tāpēc, ka tās bija ērtas lielam cilvēku daudzumam. Šis mehānisms ir mūsu pašu veidots, lai mēs varētu apgūt ciešanu pieredzi. Protams, tas nav vienīgais ciešanu mehānisms, bet viens no jaudīgākajiem.
Katrs no mums ir bijis kādā no dzīvēm gan mācītājs, gan mūks, un, protams, daudzās dzīvēs mēs visi bijām kādas reliģijas sekotāji. Šeit runāsim par kristietību, jo tā ir mums vistuvākā un vairāk saprotamā reliģija.
Kas ir kristietības pamatā? Jūs teiksiet – Jēzus mācība. Pamēģināsim atcerēties, kas Jēzus mācībā bija galvenais. Tā bija mācība par Radītāja beznosacījuma mīlestību pret visu savu radību. To apstiprina arī neatkarīgie avoti, piemēram, Urantijas grāmata. Diemžēl kristietības pamatā ir nevis beznosacījuma mīlestība, bet Jēzus krustā sišanas fakts, mācība par grēku. Mācība par to, ka krustā piesistais Jēzus it kā ir paņēmis uz sevis visas pasaules grēkus un mācības par dvēseles izglābšanas nepieciešamību. Mācība par Radītāja mīlestību ir atbīdīta malā. Krustā piesistā cilvēka simbols ir pielūgsmes totēms, jo ticīgie vēršas pie krustā sistā veidola ar savām lūgšanām. Šis simbols tiek pielietots kā galvenais elements visos kulta rituālos. Par svētrakstu ir pasludināta Bībele un baznīcu literatūra, taču ezoteriskās zināšanas ir aizliegtas un pasludinātas par ķecerīgām vai pat sātaniskām. Tomēr arī Bībeles raksti ne vienu vien reizi bija rediģēti dažādos vēsturiskos etapos. Piemēram, no Jēzus mācības pilnīgi ir izdzēsta mācība par reinkarnāciju.
Tādā veidā īstā Jēzus mācība par Radītāja mīlestību pret visu savu radību pakāpeniski ir nomainīta ar maldīgām dogmām, kurām nav nekā kopēja ar Radītāja mīlestību.
Pirms 2000 gadiem viss bija citādi, un šobrīd pat tā saucamā kristietisma pamatos ir daudz melu. Pastāv arī cita versija par Jēzus dzīvi. Faktiski Jēzus nekad netika piesists krustā. Kad Jēzus pabeidza savu misiju Palestīnā, viņš aizgāja uz Indiju, kur nodzīvoja līdz 120 gadiem un tur arī ir apglabāts. Šī informācija nav nekāds noslēpums, un arī es šeit nepateicu neko jaunu.
Bet kā tad būt ar krustā sišanu? Liels cilvēku pūlis bija aculiecinieki. Kā var apgalvot, ka tā nebija? Uz Zemes un Kosmosā (bet ne cilvēkiem), ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var veidot kā individuālās, tā arī masveida mistifikācijas. Lūk, ko mums stāsta kosmiskie skolotāji no Plejādiešu zvaigžņu sistēmas (Barbaras Marsiņiakas grāmatā «Visuma Vēstneši»):
«Tāpat kā uz jūsu planētas eksistē kino industrija, tāpat arī kosmosā eksistē hologrāfisko attēlu projicēšanas sistēma. Hologrammu projicēšanas sistēma rada hologrāfiskos iestarpinājumus — darbības jeb scenārijus, kuri izskatās reāli, tos ievada caur portāliem jūsu trīsdimensiju realitātē. Tā kā kosmiskās būtnes, kuras rada šīs hologrammas, ir pavadījušas uz Zemes un ap Zemi tūkstošiem gadu, viņām ir viegli piemānīt cilvēkus. Hologrāfiskie iestarpinājumi tiek izmantoti dezinformācijas un apziņas kontrolēšanas nolūkos. Hologrāfiskie iestarpinājumi, it īpaši — zīmes debesīs, tiek demonstrēti ar tādiem nolūkiem, lai iedarbotos vienlaikus uz lielām cilvēku grupām. jūsu realitātē bija ievadīti viena indivīda hologrāfiskie iestarpinājumi dažādās variācijās. Tie vienlaikus tika ievadīti dažādās kultūrās. Tieši tāpēc dažādu Zemes kultūru reliģijas, kurām nebija fiziskās saskarsmes, daudzos aspektos ir līdzīgas. Hologrāfiskos iestarpinājumus nav iespējams atšķirt no trīsdimensiju realitātes. Šie modelētie notikumi izskatās loti pārliecinoši. Tajos var ieiet iekšā un piedalīties. Cilvēki, kuram bija šī pieredze var zvērēt, ka notikumi patiešām bija notikuši.»
Tā, lūk, ar masveida mistifikācijas palīdzību bija radīts Jēzus krustā sišanas fakts. Bet pats par sevi šis fakts neko nedeva tiem, kas gribēja kontrolēt un valdīt pār prātiem un dvēselēm. Vajadzēja šo faktu pasniegt kā kaut ko liktenīgu visai cilvēcei. Un šeit tika izmantota daudziem cilvēkiem tik raksturīgā īpašība kā vainas sajūta. No vienas puses, cilvēkiem iepotēja domu, ka katrs no viņiem ir personīgi vainīgs un atbildīgs par to, ka Jēzus tika piesists krustā. Pēc tam bija radīta mistificēta mācība par «pirmatnējo grēku», saskaņā ar kuru visi cilvēki ir grēcinieki (bez izņēmumiem!), jo cilvēks piedzimst grēkā, jo kaut kāds Ādams pirms tam ir nogrēkojies, bet mēs visi esam viņa pēcteči un līdz ar to nesam viņa grēka zīmogu. Savukārt Jēzus, ar savām ciešanām krustā, it kā ir izdzēsis šo pirmatnējo grēku un visus citus cilvēces grēkus.
Tātad mums «piegādāja» nepatiesību par grēku. Kas tad ir grēks? Kur lai atrod šī jēdziena definīciju? Varat nemeklēt, taču ārpus reliģijas neatradīsiet. Grēka nav, tā ir ilūzija. Katrs zina to, ka jebkuram notikumam, jebkurai darbībai, pat visļaunākajai, ir kā negatīva, tā arī pozitīva puse. Un, ja pat sauksim par grēku mūsu kļūdas, ko katrs no mums dzīves laika pieļauj, tad katrs zina arī to, ka no mūsu kļūdām mēs mācāmies. Jebkura kļūda ir mūsu mācība, nevis kaut kāds grēks, par kuru mums vajag sevi šaustīt un vainot. Mūsu planēta Zeme ir vienīgā brīvās gribas planēta Visumā, kur ir atļauts darīt visu. Mēs, kā gaismas būtnes, atnākam uz šejieni iemiesoties tieši tāpēc, lai pilnībā apgūtu brīvās izvēles pieredzi. Mums ir atļauts viss, bet ar vienu nosacījumu – ko sēsi, to pļausi. Tāpēc mūsu kļūdas ir jālabo mums pašiem – ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Šāds ir karmas likums, un nevienam nav tiesību atņemt mums šo pieredzi un kaut ko no mums noņemt bez mūsu piekrišanas.
Vēl vienu maldīgu ideju mums «piegādāja», izmantojot mūsu bailes no nāves – ka mūsu dvēselei draud nāvīgas briesmas un ka dvēsele ir jāglābj. Tiek apgalvots, ka sods par grēku ir nāve, un, par cik visi mēs esam grēcinieki, mēs esam nopelnījuši nāvi, bet vienīgais glābšanas ceļš, tas ir — pieņemt Jēzus izpirkumu: sevis upurēšanu krustā.
Ja krustā sišanas un grēku izpirkšanas nebija, tad neeksistē arī grēks kā tāds, un jautājums par dvēseles glābšanu atkrīt pats par sevi. Mums nav vajadzīga glābšana vienkārši tāpēc, ka mums nekas nedraud. Nāves nav, mēs pārejam no vienas dzīves citā, no vienas eksistences formas citā. Mēs visi esam nemirstīgā Radītāja nemirstīgie bērni. Šeit ir jāpiebilst, ka mums ir nemirstības potenciāls, bet, ja dvēsele pati izvēlēsies vairs neturpināt šādu savu evolūciju, tad pēc augstāko Kosmisko Hierarhiju lēmuma šī dvēsele var būt sadalīta līdz pirmelementiem citai evolūcijai.
Kādā veidā reliģija iedarbojās uz savu piekritēju dzīvi? Var būt viņu dzīve ir piepildīta ar prieku un laimi? Reliģija pavēl, norāda, uzstāda uzvedības normas un noteikumus, iejaucās visās cilvēka dzīves sfērās. Piemēram, gavēņi kristietībā aizņem gandrīz divas trešdaļas no visām gada dienām! Gavēņu laikā ir aizliegts ēst gaļu un piena produktus, apmeklēt izklaides pasākumus, nodarboties ar seksu. Ko tas nozīmē? Mums saka, ka tas ir vajadzīgs, lai pastiprināti lūgtos un domātu par mūžīgām vērtībām. Tad rodas jautājums — vai lūgties Dievam obligāti vajag, esot skumjās un bēdās ar tukšu vēderu? Vai prieks debesu valstībā ir nepieļaujama greznība? Rodas iespaids, ka debesu valstībā visi staigā ar skumjām sejām un tur nav priecīgas būtnes. Pēc tādas debesu valstības var tiekties tikai tie cilvēki, kuri nezina, kas ir prieks, un tos Bībelē sauc par apgrūtinātiem.
Lai izprastu reliģiskās pielūgsmes būtību ir jāsaprot egregoru jēdziens.
Egregoru ideja ir viena no ezoterisma fundamentālajām idejām. Kas ir egregors? Pasaulē ir daudz dažādu organizāciju, struktūru un hierarhiju. Eksistē arī daudz reliģiju, ideoloģiju un darbības veidu. Cilvēki, kas piedalās dažādu gan formālo, gan neformālo organizāciju un apvienību darbībā, rada domformas, emocijas, tēlus, kas saistītas ar šo organizāciju un tās darbību. Tā kā domas ir materiālas, tad visi šie psihiskie izstarojumi nekur nepazūd, tie turpina savu eksistenci enerģētiskā veidā.
Līdzīgo domu rezonanse pievelk līdzīgas domas vienu pie otras, pēc principa – līdzīgs pievelk līdzīgo, un ar laiku no tādām domām izveidojas stipra psiho-energosistēma, kura ir spējīga patstāvīgi eksistēt, aktīvi un jaudīgi ietekmēt savu radītāju dzīvi. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir spējas radīt saprātīgus objektus smalkajās pasaulēs, pie kuriem var griezties pēc palīdzības, bet jaudīgākie no cilvēkiem var ne tikai lūgt, bet art pavēlēt egregoriem. Diemžēl ļoti maz cilvēku zina par šo mehānismu, turklāt cilvēki nespēj atšķirt Radītāju no dieviem, no egregoriem, eņģeļiem un citām būtnēm, kuras dzīvo smalkajās pasaulēs. Par cik cilvēki nezina par to, kādas būtnes mīt neredzamajās pasaulēs, dabiski, ka viņi nesaprot, kas viņus ietekmē. Cilvēku priekšstati par to, kādi neredzami spēki ietekmē viņu dzīves, ir ierobežoti ar Dieva un Sātana tēliem. Ja ietekme izskatās pozitīva, tad cilvēks domā, ka viņam palīdzēja Dievs. Un, protams, visās savās nelaimēs cilvēks vai-no Sātanu.
Cilvēks, dzīvojot duālismā un ilūzijās, rada izkropļotu priekšstatu par Gaismas un Tumsas Spēkiem, veidojot egregorus, kuri ieņem Gaismas un Tumsas dievu vietu. Tādā veidā darbojas cilvēka psihiskā enerģija. Pielūdzot dievus, mēs saucam tos vārdos, pie tam dievu vārdos mēs nosaucam arī egregorus, kurus izveidojam paši no savām ilūzijām un domām par Dieviem. Tā, lūk, egregoru, kurš bija veidots no mūsu ciešanu enerģijām un kura simbols ir krustā piesists cilvēks, mēs nosaucām par Jēzu Kristu. Bet viņam pretstata – ļaunais egregors, kurš bija izveidots no mūsu nepilnībām, bija nosaukts par Sātanu. Abiem šiem egregoriem nav nekas kopējs ar patieso Jēzu un ar patieso Sātanu, izņemot vārdus. Tad, kad mēs piesaucam Jēzu Kristu, uz mūsu saucienu atsaucas tas, kas dotajā mo¬menta vairāk atbilst mūsu sauciena enerģētikai. Kad mēs savā lūgšanā ieliekam mīlestību, tad atsaucas tas, kas ir Mīlestība – tātad Dievs Radītājs, kurš kādreiz bija iemiesojies kā Jēzus no Nācaretes. Kad mēs savā lūgšanā ieliekam ciešanu emocijas – atsaucas tas, kurš ir veidots no ciešanām, tātad egregors, kuru mēs izveidojām no ciešanu enerģijas.
Cilvēks, kurš savās ciešanās piesauc krustā piesistu dievu, sajūt atvieglojumu pēc baznīcas apmeklēšanas tāpēc, ka krustā piesists dievs-egregors paņem daļu no cilvēka ciešanu enerģijas sev kā barību. Viņš papildina sevi ar tiem enerģiju veidiem, no kuriem viņš ir izveidots. Tā rīkojas visas būtnes, tajā skaitā, art egregori. Bet cilvēka ciešanu cēloņi atrodas pašā cilvēkā un turpina viņā atrasties, radot jaunas ciešanas. Īslaicīgs atvieglojums atkal nomainās ar smagumu, un cilvēks ir spiests atkal iet uz baznīcu pēc atvieglojuma.
Skumīgas emocijas rodas, skatoties uz kulta pielūgsmes priekšmetiem. Visur var redzēt un sajust bēdas, skumjas, ciešanas un sāpes, kuras staro no ikonām (svētbildēm), krustiem un tā saucamajiem «svētajiem pīšļiem». Pat eņģeļu sejas ir saspringtas un bargas — tā vietā, lai būtu bērnišķīgi priecīgas un bezrūpīgas. Ir zināms, ka prieka un mīlestības enerģijas ir tās enerģijas, kuras visātrāk dziedina mūs un mūsu dzīvi. Priecīgam cilvēkam viss sanāk, viņam nelīp klāt slimības, visus jautājumus viņš atrisina daudz ātrāk, un, ja pat šis cilvēks saslimst, tad prieka enerģijas palīdz viņam atveseļoties daudz ātrāk nekā zāles.

Visādi aizliegumi izraisa sekas, kuras traucē cilvēkam priecāties. Fiziskais ķermenis prasa gaļu un piena produktus vienkārši tāpēc, ka šo produktu matērijas vibrāciju frekvence ir salīdzināma ar vidējā cilvēka fiziskā ķermeņa vibrācijām. Paaugstinot fiziskā ķermeņa vibrācijas ar ezoteriskas garīgās prakses un meditācijas palīdzību, mēs pakāpeniski pārstājam gribēt ēst gaļu un piena produktus vienkārši tāpēc, ka šo produktu vibrācijas vairs neatbilst mūsu vibrācijām. Bet otrādi — nesanāk. Atsakoties no pārtikas, kura ir nepieciešama ķermenim, mēs deldējam to un turklāt ražojam bada sajūtas enerģijas, neapmierinātības emocijas, kuras pārpilda mūs, un, kuras nogulsnējās mūsu zemapziņā, mūsu būtības dziļumos. Šīs emocijas traucē mums lūgties un meditēt, jo tās pastāvīgi par sevi atgādina. Tas pats attiecas uz seksuālajām enerģijām. Apspiežot sevī šīs enerģijas, mēs radām seksuālos dēmonus, kuri dzīvo mūsu zemapziņā, taču visas apspiestās enerģijas kādreiz (obligāti!) izrausies ārā. Tas noved pie emocionālās nestabilitātes, kura var izpausties kā agresijas, dusmu, depresijas vai raudulības lēkmes.
Apkoposim šos spriedumus un paskatīsimies, par ko ir pārvērtusies Jēzus mācība par Radītāja beznosacījuma mīlestību pret visu radību. Tā ir pārvērsta mācībā par cilvēka dvēseles bojāeju, par cilvēka grēcīgumu un niecīgumu. Bībelē visas šīs lietas ir aprakstītas, un dažas pat ir saglabājušās visu laiku cenzoru neskartas.
Paņemsim rokās Bībeli un atvērsim Jāna atklāsmes grāmatu. Atrodiet 13 nodaļu, un palasīsim. Šī daļa brīnišķīgi apraksta to, par ko mēs tagad runājam…
1.Es redzēju izkāpjam no jūras zvēru, kam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām zaimu vārdi.
2.Šis zvērs, ko es redzēju, bija līdzīgs pardelim; viņa kājas bija kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute. Pūķis deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu.
Cilvēka fiziskais ķermenis (virs 85%) sastāv no ūdens, tātad jūra šeit simbolizē lielas cilvēku masas. Zvērs, kurš izkāpj no jūras – tas ir egregors, ko radīja cilvēki, pielūdzot Dievu caur savām ciešanām. Šā egregora tēls un raksturs bija veidots cilvēku maldīšanās rezultātā. Piemēram, kristietisma Dieva tēls ir cilvēks, kurš ir piesists krustā. Viņa raksturs ir tāds, kādu cilvēki gribēja viņu redzēt. Ko grib cilvēks, kurš cieš un nevar atrast sev atvieglojumu un mierinājumu? Viņš grib, lai kāds viņu mierinātu, lai kāds atvieglotu viņu ciešanas.
Kam pieder šī balss, kas saka «Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi (citās versijās — apgrūtināti), es jūs gribu atvieglināt (citās versijās – mierināt)» (Mateja ev., 11:28)? Varbūt Gaismas un Mīlestības Dievs sauc pie sevis visus apgrūtinātos? Bet Bībelē daudzās vietās var atrast vārdus par to, kā debess valstību ir nopelnījuši spēcīgie, tie, kuri rīkojas un uzvar, uzvarētāji un varoņi:
Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām debesu valstībā laužas iekšā, un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt. (Mateja ev. 11:12)
Kam ausis, tas lai dzird, ko gars saka draudzēm: Tam kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. (Jāņa atklāsme, 2:7)
To, kas uzvar, Es darīšu par balstu sava Dieva namā, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu, arī savas Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes vārdu. (Jāņa atklāsme, 3:12)
Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts! Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes. (Jāņa atklāsme, 3:15-16).
Tā saka dzīvais Jēzus, Gaismas Dievs Radītājs, kurā nav Tumsas. Kā varam redzēt, nevis apgrūtinātie, bet tie, kas uzvar, tie, kuri nav remdeni (apgrūtināti), tie, kuri uzvar sevi trūkumus un netikumus, tiks ielaisti debesu valstībā.
Tad varbūt tas ir Sātans, kurš sauc apgrūtinātos pie sevis? Dosim arī viņam vārdu:
Iestājās mans laiks, un Es saucu jūs. No kalnu augstumiem un no dziļumiem saucu tos, kuri iet Patiesības ceļu
Saucu tos, kam vārds «ticu» ir tukša skaņa. Saucu tos, kuri alkst pēc zināšanām, un ziņkārīgos. Saucu meklētājus un nemierīgos.
Izdari savu izvēli, cilvēk, un, pieņem Dievu kungu savās bailēs vai nāc pie manis, un Es tevi mācīšu.
Ej pie Viņa, ja tu gribi mieru.
Ej pie Viņa, ja tu tici visam, ko citi runā.
Ej pie Viņa, ja tevi bie.de Zināšana.
Ej pie Viņa, ja tu netici sev.
Ej pie Viņa, ja tu esi vājš un garīgi nabags. Viņš tevi pieņems. Viņš ir žēlsirdīgs.
Bet ja tu esi garīgi stiprs un meklē ne ticību, bet zināšanas, ja mīlestība priekš tevis nevis grēks, bet prieks, ja tu netici nekam, ko citi runā, tad nāc pie Manis.
Nāc pie Manis, un es pavadīšu tevi pa Patiesības ceļu.
Jo ir Dievam kungam ne varoņi viņa slavai, bet mocekļi.
Jo nevis gudrie runā Viņa vārdā, bet nabagie.
(Tumsas Apokalipse, Tumsas grāmata, 1 .dala)
Iestājoties uz Patiesības ceļa, tu iestājies Manā ceļā.
Iestājoties uz mīlestības ceļa, tu iestājies Manā ceļā.
Iestājoties uz Izzināšanas ceļa, tu iestājies Manā ceļā
Tu esi atnācis pie Manis, un Es pavadīšu tevi pa tavu ceļu tālāk.
Es pavadīšu tevi nevis kā savu kalpu, bet kā draugu. Tāpēc, ka Es neesmu Dievs kungs un nemeklēju sev pielūgsmes.
Ir niecīgs tas, kas alkst pēc pielūgsmes.
Bet tas, tas meklē, kam klanīties, ir bezspēcīgs.
(Tumsas Apokalipse, Tumsas grāmata, 3.daļa)
Kā redzam, arī Sātanam nav vajadzīgi apgrūtinātie. Sātans nav velns ar ragiem. Tas ir īpašais enerģijas veids, ko ir radījis Radītājs un ko var nosaukt par saspiešanās enerģiju. Sātanā arī ir personificēta Kosmiskās Hierarhijas Tumsas daļa, tā daļa, kura valda pār cietās matērijas pasaulēm. Viņš sauc pie sevis tos, kuri grib un meklē zināšanas un materiālās dzīves pieredzi. Bet tos, kuri iet augšupejošo garīgās attīstības ceļu, Sātans atgrūž no sevis. Dvēselei ir jāiemācās atbrīvoties no saspiešanās enerģijas, tātad no Sātana, un nest sevi tikai izplešanās enerģijas, tātad Gaismas un Mīlestības enerģijas. Par kādu Dievu kungu tiek runāts Tumsas Apokalipse? Acīmredzot par to, kurš sauc pie sevis apgrūtinātos.
Jāņa atklāsmes grāmata 13.nodaļa:
1I .Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes: tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis.
12.Tam bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā, un tas piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta.
13. Tas dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā.
Nu, lūk, arēnā parādās «reliģiskais Sātans», tātad – pretdievs, kurš tiek nolikts
pretstatā reliģiskajam Dievam-egregoram. «Reliģiskais Sātans», protams, arī ir egregors, ar kuru biedē ticīgos. Viņš arī ir izveidots no cilvēku enerģijām, taču ne no ciešanu, bet no baiļu, dusmu, naida, agresijas un citām cilvēku netikumu enerģijām, bet viņa tēls ir paņemts «no zemes», viņš izskatās līdzīgs citās planētas Zeme dimensijās un materiālajos slāņos dzīvojošām dēmoniskā rakstura būtnēm.
To, kā uguns krīt no debesīm, mēs varam redzēt katru gadu Jeruzalemē.
14. Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt zvēra priekšā; tas aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce, un kas tomēr palicis dzīvs.
Ko nozīmē «celt tēlu zvēram» ? Šeit ir iespējamas kā ārējās, tā arī iekšējās darbības. Arējās darbības, lai uzceltu zvēra tēlu, var izpausties kā dažādu priekšmetu radīšana un izmantošana kultu rituālos. Šajos priekšmetos ir atspoguļots zvēra raksturs, piemēram, krusts ar piesistu cilvēku atspoguļo viņa mocītāja būtību.
Vēl viens piemērs – ikonas jeb svētbildes. Jūs neatradīsiet nevienu svētbildi ar priecīgu tēlu – tie vienmēr ir skumstoši, bargi un dažkārt pat dusmīgi. Tātad, neatkarīgi no tā, kāds tēls uzgleznots, vienlaikus atspoguļotas ciešanu emocijas, kuras ir raksturīgas pirmajam zvēram. Bez tam, uz daudzām ikonām abu zvēru tēli ir atspoguļoti vienlaikus. Tas it tad, kad svētā attēls ir uzgleznots velna attēlam virsū, vai arī otrais zvērs it kā skatās pirmajā no aizmugures uz tā paša zīmējuma slāņa. Ja paskatīties uzmanīgāk, tad var ieraudzīt melnus radziņus, ko zīmējums uz ikonas rāda ar pirkstiem, lai saliktu pirkstus it kā krusta mešanai. Dažkārt parastajam nimbam virs galvas apakšā var ieraudzīt melnā nimba strīpu, sievietes seja ir ar rupjiem vīrišķīgiem vaibstiem utt.
Pie pielūgsmes priekšmetiem attiecas arī tā saucamie svētie pīšļi. Mirušā ķermeņa daļu pielūgšana ir cilvēku gara tumsonības piemērs. Tas, ka šie pīšļi nesatrūd, vēl nenozīmē, ka tie ir svēti. Būtnēm, kuras dzīvo neredzamajās pasaulēs, ir tehnoloģijas, par kurām mēs, cilvēki, nevaram pat iedomāties. Atcerieties stāstu par hologrammām. Nav nekādu problēmu uzturēt pīšļus nesatrūdošā stāvoklī, iedarbojoties uz tiem no neredzamajām pasaulēm.
Iekšējās darbības, lai uzceltu zvēra tēlu, izpaužas tā, ka cilvēks kopē zvēra rakstura īpašības. Katram, kurš nāk pie viņa vai kuru atnes pie viņa, tiek uzlikts zvēra tēla zīmogs. Šis zīmogs tiek likts enerģētiskajā līmeņa smalkajos ķermeņos un dvēselē okulto rituālu laikā, un cil¬vēks pēc sava rakstura kļūst par zvēra tēla nesēju lielākā vai mazākā mērā. Viņa dzīve ir ieprogrammēta uz ciešanām un negatīvo enerģiju ražošanu, ar kuru barojas dēmoni. Kā galvenais okultais simbols šādos rituālos kalpo krusts ar piesisto cilvēku. Cilvēks, ar kuru veic okulto rituālu, pielietojot šo simbolu, enerģētiskajā līmenī saņem programmu, kuru sevī nes šis simbols. Bet šī programma ir uzskatāmi redzama, ja mēs paskatīsimies uz šo simbolu ar acīm, brīvām no ilūzijām, un izpētīsim to ar apziņu, kura ir brīva no dogmām.
Uz krusta esošajam cilvēkam ir piesistas rokas, kas simbolizē nespēju sev palīdzēt, ierobežotību darbībā un pašrealizācijā; piesistās kājas simbolizē neiespējamību virzīties jebkurā virzienā, ērkšķu vainags bloķē cilvēka apziņu tādā veidā, ka cilvēks nav spējīgs apzināties savu nožēlojamo stāvokli, un vēl vairāk – domā, ka tā arī vajag, ka Dievs soda tos, kurus visvairāk mīl. Veidojot mītu, ka Dievs ir cietis krustā un cilvēkam to pašu ir novēlējis, ka ar savām ciešanām cilvēks izpērk savus grēkus un nopelna sev debess valstību, kura, starp citu, mums jau tāpat pieder, jo mēs no turienes nākam uz Zemi iemiesošanās laikā. Turklāt krustā piesistam cilvēkam ir pārsista sirds čakra, tādā veidā viņam ir atņemta saikne ar Radītāju, un viņš nespēj sadzirdēt Radītāja balsi sevī. Un ieskatīsimies šā simbola lejas daļā: zem kājām atrodas galvaskauss un kauli — tieši tajā vietā, kur cilvēkam atrodas nulles enerģētiskais centrs, caur kuru veidojas enerģētiskā saikne ar Māti Zemi, bet šajā vietā ir ielikts nāves zīmogs.
Krusts pats par sevi ir sens simbols, kurš apzīmē ceļu, bet citās tradīcijās krustceļš ir vieta, kurā satiekas enerģijas. Ne par velti raganas veica savus rituālus ceļu krustojumos, tāpēc, ka krustojumā spēks daudzkārt pieaug. Turklāt krusts – tā ir antena. Kad cilvēku piesit krusta, ēterā izstarojas sāpju enerģija, ar kuru var pabaroties liels daudzums dēmonu.
Šādas programmas darbības rezultāts ir dvēseles iestrēgums savā evolūcijā uz ilgiem laikiem, varbūt uz desmitiem vai pat simtiem iemiesojumiem, un visu šo laiku cilvēks ražo ciešanu enerģiju, barojot dēmonus. Vai tā nav elle tepat uz Zemes, ar kuru mūs biedē un kur cieš dvēseles, un tās moka dēmoni?
Tomēr Visumā un Kosmosā nav lieku vai bezjēdzīgu lietu, tāpat kā jebkuram notikumam ir pozitīvā un negatīvā puse, tieši tāpēc, ka mēs paši uz Zemes izveidojam sev elli, lai mums ir iespēja apgūt ciešanu pieredzi. Protams, šis mehānisms nav vienīgais, bet viens no jaudīgākajiem ciešanu mehānismiem uz Zemes.
Nokāpiet no ciešanu krusta!
Ja mana argumentācija jūs tomēr nepārliecina, tad atcerieties Bībelē teikto, ka koku var atpazīt pēc augļiem. Vai kristīgajā pasaulē ir samazinājušās ciešanas pa to laiku, kamēr cilvēki pielūdz krustā piesisto dievu? Vai cilvēki ir kļuvuši laimīgāki, mīlošāki, materiāli situētāki? Nevajag tālu braukt no Latvijas, lai ieraudzītu piemēru. Paši varat pārliecināties, ka tajā Latvijas reģionā, kur visvairāk ir baznīcu, ir arī vislielākais dvēseles pagrimums un bezcerība…
Citi cilvēki var jautāt, kā tad tā – mūsu senči simtiem gadu gāja uz baznīcu, vai tad viņi to nezināja un nesaprata, vai tad viņi bija dumjāki par mums? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša. Mūsu senči esam mēs paši savās iepriekšējās dzīvēs. Tāds dzīves veids bija daļa no mūsu iepriekšējiem scenārijiem, jo tas veidoja apstākļus, kuri garantēja mums ciešanu pieredzi. Mēs – tie, kas dzīvo tagad, esam izveidojuši šos dievus-egregorus tad, kad tie mums bija vajadzīgi mūsu mācību apgūšanai. Tas nozīmē, ka mums ir visas tiesības savas radības transformēt par Gaismu un Mīlestību. Reliģiskie dievi paši grib būt transformēti, jo nav nevienas Tumsas būtnes, kura negribētu agrāk vai vēlāk pārvērsties par Gaismas būtni. Būt par Tumsas būtni nav tik patīkami. Transformācijai ir jānotiek katrā cilvēka apziņā. Katram pašam ir jāpieņem lēmums: vai atrasties vēl uz ciešanu krusta un nosodīt, noliegt, oponējot radīt dusmu un agresiju enerģiju, nosodījumu utt. šeit rakstītajam, vai tomēr nokāpt no ciešanu krusta.
Dariet kā gribat – šī ir brīvās gribas planēta, kur mēs, daudzkārt iemiesojoties, spēlējam savu brīvās gribas teātri tā, kā mums tas labāk patīk…