Saskarsmes psiholoģija

Ievads

Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēks pastāvīgi kontaktējas ar citiem cilvēkiem, izmantojot dažādas zīmes un citus paņēmienus. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi. Saskarsme ir ietverta jebkurā cilvēcisko kontaktu veidā, tās varā ir regulēt un mainīt atsevišķa indivīda psiholoģisko attīstību un uzvedību jebkurā dzīves situācijā. Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamajiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai saskarsmē, atdarinot citus saskarsmes locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi.
Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, aktivitātes pakāpi un darbību.

Saskarsmes jēdziens

Mēs no rīta ierodamies universitātē uz pirmo lekciju. Ejot uz auditoriju, gaitenī sasveicinā-mies ar pasniedzējiem, saviem paziņām. Ienākot auditorijā, mūsu kursa biedriem sakām: “Labrīt!” Mēs sarokojamies ar draugiem, apsēžamies savā solā, apjautājamies savam sola biedram, kā viņš jūtas, ko viņš iepriekšējā vakarā darījis. Varbūt, ka mums izraisās īsa diskusija par kādu redzētu TV pārraidi vai mājas uzdevumu. Auditorijā ienāk pasniedzējs, un sākas lekcija. Ir notikusi saskarsme.
Vācu filozofs Karls Jaspers (1883 – 1969) apgalvoja, ka saskarsme ir cilvēku esamības īstenais veids. Kā tas jāsaprot?
Dzīve ir nepārtraukts saskarsmes process. Cilvēks dzīvo cilvēkos: mācās, strādā, atpūšas un nepārtraukti kontaktējas ar citiem. Cilvēki nevar “nepieskarties” viens otram gan tiešā, gan pār-nestā nozīmē, jo saskarsmē cilvēki apmierina savas sociālās vajadzības, tajā skaitā, arī vienkārši vajadzību pēc otra cilvēka. Ir taču situācijas dzīvē, kad mūs neinteresē lietišķi darījumi, bet mēs gribam vienkārši ar kādu – visbiežāk tie ir tuvinieki un draugi – pabūt kopā. Amerikāņu psihologs Ēriks Berne (1902 – 1970) saskarsmi nosauca par alkām (vajadzību) pēc glāstiem. Glāsti ir jebkura rīcība, “kas nozīmē otra cilvēka klātbūtnes atzīšanu”. Glāsti ir fizisks pieskāriens vai simboliska atzinība: skatiens, vārds, smaids, žests.
Labi pazīstams ir izteikums: “ Ja tu ko nespēj paveikt kopā ar citiem, tad tu to patiešām ne-spēj”.
Sociālās apmaiņas teorija apgalvo, ka cilvēks viens pats nespēj realizēt savus mērķus, ap-mierināt savas vajadzības bez citu cilvēku palīdzības. Ikvienam cilvēkam kādā dzīves situācijā ir nepieciešams speciālista padoms (ārsta, jurista, viesmīļa, skolotāja u.c.), bērniem vajadzīgs vecāku padoms. Apmaiņa nozīmē, ka cilvēku savstarpējās attiecībās darbojas princips: es – tev, tu – man.
Sociālās salīdzināšanas teorija akcentē citu cilvēku lomu pašnovērtējumā tajos gadījumos, kad nav skaidru objektīvu personisko dzīves un profesionālo standartu. Tad mēs skatāmies uz ci-tiem: ko un kā citi dara, ko un kā citi domā.
Sociālā apstiprinājuma teorija uzskata, ka personības attīstībai ir nepieciešams citu cilvē-ku novērtējums, piemēram, atzinība: “Tu esi labi paveicis savu darbu”. No vienas puses, cilvēki cenšas atdarināt viens otru, līdzināties vairākumam (atdarinot arī apģērbu, frizūru, uzvedības stilu), bet, no otras puses, – viņi cenšas apliecināt savu “es”.
Visām šīm teorijām kopīga ir atziņa par saskarsmi kā cilvēka pamatvajadzību. Atšķiras tikai akcenti.
Ir iespējams nosaukt dažas saskarsmes aksiomas, kas raksturo tās būtību.
1. Saskarsmes ir attiecības. Cilvēks dzīvo sabiedrībā. Sengrieķu filozofs Aristotelis (384 –322 p.m.ē.) cilvēku definēja kā “sabiedrisko dzīvnieku”. Cilvēku kā sociālu būtni raksturo kontaktu daudzums un daudzveidība. Vārdu sakot, – cilvēks ir attiecību kopums.

Māja / ģimene, kaimiņi Dažādas sadzīves situācijas /
Dažādas kontaktpersonas

Universitāte / kursa biedri, pasniedzēji Darbs / kolēģi, priekšnieki, padotie
(Skola / skolasbiedri, skolotāji)

1.1.attēls. Cilvēka attiecību shēma.

Savstarpējās attiecības ir cilvēka spogulis, kas ļauj palūkoties uz sevi no malas un sevi novērtēt.
2. Saskarsme ir attieksmes veids. Savstarpējās attiecībās cilvēki vienmēr izpauž savu attieksmi pret saskarsmes partneri, viņa uzvedību, viedokli. No savstarpējās attieksmes ir atkarīgas attiecības un to rezultāts. Gan attiecības, gan rezultāts var būt pozitīvs vai negatīvs. Attieksmes izvēle ir atkarīga no mūsu orientācijas attiecīgā situācijā: kas mums ir svarīgāks – pašas attiecības vai rezultāts.
3. Saskarsmē jebkuram uzvedības veidam un vārdam, apzinātam vai neapzinātam, kā arī emocijām ir vēstījuma vērtība. Ikviena darbība, ikviens vārds, pat klusēšanas vai garastāvoklis kaut ko stāsta par cilvēku. Saskarsmē nav iespējams neatbildēt partnerim. Mēs sniedzam ļoti daudz informācijas paši par sevi. Un ir grūti prognozēt, kā šo informāciju uztvers mūsu partneris.
4. Ikvienā saskarsmes situācijā ir gan tā saturs, gan attiecības. Saturs ir saskarsmes tēma, piemēram, sarunas tēma. Arī mācību stunda ir saskarsmes tēma. Apmeklētāja apkalpošana ir viesmīļa tēma saskarsmē ar klientu. Ir divu veidu saskarsmes attiecības:
• horizontālās (simetriskās);
• vertikālās (komplimentārās).
Pirmās ir līdzvērtīgas (līdzīgas) attiecības, bet otrās raksturo kāda saskarsmes partnera pārākums. Saskarsmē šie attiecību veidi savstarpēji mijas. Piemēram, iestādes kalpotājam var būt horizontālas attiecības ar iestādes vadītāju ārpus darbalaika un darbavietas. Saskarsme ar draugiem kompensē vertikālās attiecības darbā vai mācību iestādē.
5. Ikvienai saskarsmes situācijai ir sava redzamā (ārējā) un neredzamā (iekšējā) dimensija. Redzamā dimensija ir partnera izturēšanās, izteikumi, bet neredzamā – saskarsmes motīvi, mērķi, izjūtas, situācijas uztveres īpatnības, ko nosaka personiskā dzīves pieredze. Neredzamā dimensija saskarsmē ir vienmēr klātesoša un to būtiski ietekmē. Bez tam arī mērķi vai izjūtas nav pilnīgi noslēpjami partnerim. Tos, piemēram, atspoguļo ķermeņa valoda, sejas izteiksme.
Saskarsme ir cilvēku savstarpējās attiecības – praktiska un garīga sadarbība. Saskarsme ir plašāks jēdziens par komunikāciju. Latīņu vārds communicatio burtiskā tulkojumā nozīmē: sakari, saskarsme. Latviešu valodā komunikācijas jēdzienu pieņemts tulkot kā saziņu. Saskarsme ir vairāku savstarpēji saistītu procesu kopums. Saskarsmes laikā starp tās dalībniekiem notiek gan savstarpējā uztvere, gan informācijas apmaiņa, gan arī savstarpēja apzināta vai neapzināta mijiedarbība un ietekmēšanās.
Saskarsmē cilvēki apmainās ar idejām, faktiem, uzskatiem, jūtām, noskaņojumu, un tie tiek uztverti informatīvi. Komunikācija ir saskarsmes veids, kurā informācija tiek nodota verbāli, neverbāli, kā arī ar dažādiem informācijas nesējiem. Komunikācijas laikā var rasties arī jauna informācija. Ir ļoti svarīgi iemācīties informāciju pasniegt pareizi, uztveramā formā.
Saskarsmes process jāsāk ar tuvošanos jeb “personas izjustu cieņu pret sevi. Partnera nespēja uztvert informāciju var būt mūsu neprasme to pasniegt, un tāpēc nedrīkst izdarīt cilvēka cieņu pazemojošu secinājumu. Citādi jāvērtē situācija, ja adresāts nevēlas uzklausīt sniegto informāciju un pauž skepsi, neieinteresētību, ironiju.
Komunikācijā jādzird arī informācija, kas mums var būt nepatīkama, rada izmaiņas partnera uzskatos un attieksmē.

VERBĀLĀ SASKARSME

Cilvēks (zīmju tulks)

Vārds (zīme) Apzīmējamais objekts

(C. S. Pīrss, amerikāņu filozofs)

Cilvēki kā sazināšanās līdzekli izmanto valodu. Valoda ir zīmju sistēma, kurā zīme ir vārds. Runa ir dzīvā valoda. Svarīgi ir ne tikai, ko pasaka, bet arī – kā pasaka.
Ir svarīgi katram no mums apgūt saskarsmes mākas pamatus. Tas nepieciešams, lai ietekmē-tu partnera darbību, uzvedību, emocijas, attieksmi un aktivitāti. Saskarsmes iemaņas ir vienas no svarīgākajām cilvēka dzīvē un profesionālajā karjerā.
Saskarsmes mākas apguvei, tāpat kā jebkuras profesijas vai nodarbes veida apguvei, ir ne-pieciešams:
• noteiktas attieksmes,
• noteiktas zināšanas,
• noteiktas iemaņas un prasmes,
• noteikti palīglīdzekļi

1.2. attēls. Saskarsmes mākas apguves shēma.

Pārdevējam, lai sekmīgi pārdotu preci, ir nepieciešams gan zināšanas par attiecīgo preci, tās kvalitāti, gan arī zināmas pārdošanas iemaņas un prasmes. Svarīga ir pareizās attieksmes izvēle saskarsmē ar pircēju. Medicīnas māsai ir nepieciešamas zināšanas, iemaņas un prasmes pacientu aprūpē un pareiza attieksme pret pacientu: nosvērtība, precizitāte, laipnība, līdzcietība. Palīglī- dzekļa piemērs ir mācību grāmata. Gluži tāpat ir ar saskarsmes mākas apguvi. Te ir nepieciešams noteikts zināšanu daudzums, piemēram, zināšanas par intervijas vadīšanu, kā arī noteiktas inter-vijas vadīšanas iemaņas un prasmes. Nepieciešama noteikta labvēlīga attieksme pret intervējamo personu. Pats svarīgākais elements ir tieši attieksme pret palīglīdzekļiem un to izvēle.
Lai apgūtu saskarsmes māku, vajadzīgs laiks un apņēmība, bet pēdējā jau ir noteikts attieks- mes veids. Laika patēriņš galu galā atmaksājas, jo, ja saskarsme ir laba, tad laiks ietaupās.

Saskarsme un savstarpējā saprašanās

Viena no cilvēku sabiedrības pamatproblēmām ir saprašanas problēma. Mēs nesaprotam mācību vielu, citus cilvēkus, savus vecākus un paši sevi. Attiecībās starp cilvēkiem tā pārtop par cilvēku savstarpējās saprašanās problēmu. Izpratne, tāpat kā neizpratne, veidojas saskarsmē.
Pasīvā neizpratne ir tad, ja cilvēks, kurš kaut ko neizprot, norobežojas sevī, neizjūt vēlmi neizprasto izprast. Vēl vairāk, – viņš kļūst agresīvi noskaņots pret to, ko nav sapratis.
Aktīvā, radošā neizpratne ir tā, kas stimulē radošus meklējumus, vēlēšanos izprast: “Kā tas var būt, ka es to nesaprotu! Jāpamēģina vēlreiz!” Šis neizpratnes veids veicina pašpilnveidošanās procesu.
Saprast un saprasties nozīmē apzināties savas un otra cilvēka īpatnības, mērķus, problēmas un attieksmi. Tas ir grūts un pilnībā neizpildāms uzdevums, jo līdz galam sevi un otru cilvēku izprast nav iespējams. Tomēr tas neizslēdz iespēju saprasties noteiktos jautājumos, jomās, situācijās.
Var izdalīt divus efektīvas saskarsmes un saprašanās pamatnosacījumus:
1) spēja pieņemt sevi tādu, kāds esi,
2) spēja pieņemt citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir un tur, kur viņi ir.
1. Cilvēks ne vienmēr prot būt pats. Būt pašam nenozīmē dzīves pozīciju: “es esmu tāds, kāds es esmu un, vai nu pieņemiet mani, vai nē”. Problēmas saskarsmē sākas tad, kad mēs cenšamies spēlēt to lomu, kas mums nepiedien. Tas nozīmē, ka esam piesavinājušies kaut ko lieku, “svešu mantu”. Tā ir bēgšana no sevis paša. Mēs mainām saskarsmes vidi: mācību iestādes, profesijas, dzīvesvietas, darbavietas, draugus, paziņas. Aizbēgt no sevis nav iespējams. Pieņemt sevi nozīmē apzināties savas stiprās un vājās puses. To veicina pašanalīze.
2. Ko nozīmē pieņemt vai atzīt otru cilvēku? Atzīt nenozīmē obligāti piekrist, nekad neapvainoties vai nedusmoties, kad ir izteikta kritika. Sava “es” saglabāšana saskarsmē ir ļoti svarīga. Tas ir arī pašcieņas un cieņas jautājums.

Saskarsmes funkcijas

Saskarsmes galvenā funkcija ir cilvēka sociālo vajadzību apmierināšana. Tā realizējas kā atsevišķu šaurāku funkciju summa.
Izziņas un pašizziņas funkcija. Saskarsmes procesā tiek iegūtas dzīvei nepieciešamās zinā-šanas, tajā skaitā profesionālās zināšanas par citiem cilvēkiem. Tādējādi cilvēki iepazīst dzīvi. Iz-ziņas process realizējas mūža apmācībā. Saskarsme ir cilvēka spogulis. Saskarsmē cilvēks iegūst zināšanas par sevi – izzina pats sevi: analizē savas izjūtas, domas, rīcību. Sevis iepazīšana ir paš-pilnveidošanās (arī profesionālā jomā) nosacījums.
Pašizpausmes un pašapliecinājuma funkcija. Saskarsmē cilvēki izpauž savas domas, izjū-tas, pārdzīvojumus, attieksmi pret notiekošo, arī pret partneri. Vienlaicīgi tā ir arī sevis apliecinā-šana. Tieši saskarsmē cilvēki apliecina arī savas profesionālās spējas, prasmes un iemaņas, savu profesionālo kompetenci. Tas ir sevis īstenošanas process.
Socializācijas funkcija. Saskarsmes procesā cilvēki apgūst sociālās uzvedības normas un standartus, piemēro tos. Tas ir personības veidošanās process.
Sociālās kontroles funkcija. Saskarsmē tiek kontrolētas un koriģētas saskarsmes partnera uzvedība, domas, izjūtas. Tā realizējas kā paškontrole un paškorekcija, pateicoties partneru mijie-darbībai.
Kontroli un korekciju panāk divējādi:
• pozitīvā ceļā (atzinība, uzslava),
• negatīvā ceļā (nopēlumi, sodi).
Arī nekontaktēšanās ir veids, kā ietekmēt saskarsmes partneri.
Baudas funkcijas. Saskarsme dāvā baudu. Vajadzība pēc baudas ir dabiska cilvēku vajadzī-ba. Pati saskarsme jau ir bauda: maltīte kopā ar draugu ir bauda, arī darbs iemīļotajā profesijā ir bauda. Vienkārša saruna arī reizēm sniedz baudu: “Klausīties tevī ir tīrā bauda”.

Saskarsmi ietekmējošie faktori

Saskarsmes process un tā rezultāts ir atkarīgs no daudziem un dažādiem faktoriem. Taču tos visus var iedalīt trijās lielās grupās ar nosacītiem apzīmējumiem:
• es;
• cits (citi) – saskarsmes partneris (partneri);
• konteksts.

Es. Saskarsmes process, tā rezultāts ir atkarīgs no mums katra, no mūsu izturēšanās noteiktā sas-karsmes situācijā, no personīgām domām, izjūtām, partnera uztveres, kā arī no spējas būt pašam, t.i., realizēt, atklāt savu radošo potenciālu. Saskarsmē “es” kļūst par attiecību kompleksu: iegūst konteksta jēgu un pārklājas ar saskarsmes partnera (partneru) “es”. Ja saskarsmi salīdzina ar spēli, tad tas nozīme, ka, iesaistoties saskarsmes attiecībās, ikvienam no mums ir jāievēro zināmi šīs spēles noteikumi.
Cits (citi). Cits (citi) ir saskarsmes partneris (partneri), viņa “es”. Tās ir viņa vai viņu izturēšanās noteiktā saskarsmes situācijā, domas, izjūtas, kā viņš vai viņi uztver mūs.
Konteksts. Tā ir saskarsmes vide vai fons. Vide ir ārējo apstākļu kopums. Tā var būt gan saskars-mi veicinoša, gan arī traucējoša. Ar jēdzienu “vide” šeit tiek apzīmēta gan fiziskā (fiziskā telpa, piemēram, noteikts telpas iekārtojums, apgaismojums, trokšņa līmenis telpā u.tml.), gan sociālā (sabiedrības struktūras, organizācijas, kurās cilvēks ir iesaistīts, piemēram, ģimene, skola, vai, plašākā nozīmē, izglītības sistēma, veselības aprūpes sistēma u.tml.), gan psiholoģiskā (psiholo-ģiskā saskarsmes gaisotne jeb klimats), gan kultūrvide (tas, ko mēs apzīmējam ar jēdzienu “kul-tūra”, piemēram, noteiktas tradīcijas, reliģiskā piederība, valoda, arī apģērbs un dažādas sadzīves normas). Ja saskarsmi salīdzinām ar divu aktieru teātri (šāds salīdzinājums ir pamatots arī tāpēc, ka saskarsme ir dialogs), tad konteksts ir gan izrādes vieta un laiks, gan skatuves dekorācijas, gan lugas saturs un režija, gan izrādes mūzika.
Saskarsme ir tilts starp mums un citiem cilvēkiem, tā ir saikne ar ārējo pasauli.

Saskarsmes veidi

Atkarībā no kritēriju izvēles ir dažādas saskarsmes veidu klasifikācijas. Šeit runāsim par šādiem saskarsmes veidiem:
• saskarsme pašam ar sevi,
• pāru vai starppersonu saskarsme,
• saskarsme grupā,
• publiskā saskarsme.
Saskarsme pašam ar sevi ir pašanalīze un pašnovērtējums, kas realizējas pašizziņas procesā. Saskarsmei ar sevi ir nepieciešama vienatne – nepieciešamība pabūt vienatnē. Vienatne ir zināma norobežošanās no citiem cilvēkiem. Vienatne ir saskarsmes sastāvdaļa – nepieciešamā pauze vai atelpa saskarsmes procesā. Vienatne nenozīmē būt vientuļam, tā nav saskarsmes vēlmes un saskarsmes kontaktu nepietiekamības konflikts. Vienatnē ar sevi mēs novērtējam dažādas saskarsmes situācijas, saskarsmes partnerus un paši sevi šajās attiecībās. Mēs izdarām noteiktus secinājumus. Tas gan nenozīmē, ka šie secinājumi vienmēr ir pareizi un uzlabos mūsu saskarsmes iemaņas. Arī vienatnē ar sevi mēs kļūdāmies. Saskarsmi pašam ar sevi mēs varam salīdzināt ar brīdi spoguļa priekšā. Katru rītu pirms došanās ārpus mājas – uz darbu, mācību iestādi vai vienkārši viesos, mēs palūkojamies spogulī, novērtējam sevi un sakārtojamies. Tiesa gan, tas attiecas uz mūsu ārējo izskatu, taču līdzīgi notiek arī tad, kad mēs vienatnē kaut ko pārdomājam.
Tajā pašā laikā cilvēki bieži sūdzas par vientulību, kaut arī viņiem ir daudz saskarsmes kontaktu. Šo sūdzību pamatā ir nevis pilnīga izolācija, bet gan sapratnes, uzticības vai atbalsta trūkums. Netiek apmierināta cilvēka dabiskā vēlme pēc intīma līdzpārdzīvojuma, tuvības. Tas nozīmē, ka saskarsme cilvēkam nedod apmierinājumu.
Pāru saskarsme. Tā ir saskarsme viens pret vienu, aci pret aci. Tā ir tiešs, “dzīvs” kontakts. Šeit viss ir svarīgs. Īpašu nozīmi iegūst ārējā, redzamā saskarsmes puse. Tāpēc tik svarīgi saskar-smē ir pirmais iespaids un etiķetes jautājumi. Šis saskarsmes veids kļūst īpaši nozīmīgs brīvā tirgus apstākļos, kad individuālā pieeja klientam nosaka sekmes, īpaši mazajā un vidējā biznesā. Pāru saskarsmes piemēri: attiecības starp draugiem, starp studentu un pasniedzēju, starp pircēju un pārdevēju, starp sievu un vīru.
Saskarsmes grupā. Pārsvarā saskarsme norisinās grupās: ģimenē, mācību iestādē, darba kolektīvos. Saskarsmes noteikumu pārzināšana grupās ir sevišķi nozīmīga efektīvu lēmumu pieņemšanā un konfliktsituāciju risināšanā. Katrs cilvēks vienlaicīgi ir daudzu un dažādu grupu loceklis. Īpaši svarīga ir cilvēka mikrovide jeb tuvākā dzīves telpa: ģimene, radinieki, draugi, kaimiņi. Attiecības šajās grupās ir sevišķi nozīmīgas ikvienam cilvēkam, jo vispirms no tām ir atkarīga pašsajūta dzīvē un izvēlētajā profesijā.
Publiskā saskarsme. Tā ir saskarsme ar lielu auditoriju, uzstāšanās lielas auditorijas priekšā. Šajā gadījumā ir svarīgi piesaistīt auditorijas uzmanību un to pārliecināt. Māka uzstāties ir ļoti svarīga dažādās dzīves situācijās. Publiskās saskarsmes piemērs ir lekcija.
Šie dažādie saskarsmes veidi var būt dažādi motivēti. Tā var būt vienkārši nepieciešamība “izkratīt sirdi”. Piemēram, saruna ar tuvu cilvēku. Tā var būt lietišķs darījums. Bez tam jāatceras, ka pašas saskarsmes attiecības var būt epizodiskas vai regulāras, vai nejaušas (piemēram, saskarsme ar nejaušu ceļabiedru vilcienā vienā kupejā). Tas viss kopumā noteiks saskarsmes saturu, attiecības un rezultātu.

Saskarsmes loma cilvēku dzīvē un profesijā

Saskarsmes māka ietekmē:
• personisko pašsajūtu dzīvē;
• sekmes biznesā un karjeras iespējas,
tātad tā nosaka cilvēka gatavību patstāvīgai dzīvei.
Gatavība dzīvei ir atkarīga no mākas veidot pozitīvas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Atsevišķās profesijās saskarsmes loma ir dažāda. Īpaši nozīmīga tā ir sabiedrisko pakalpoju-mu jomās, medicīnā, tirdzniecībā, tūrismā. Tā ir svarīga dažādu iestāžu, privātfirmu, dažāda līmeņa vadītājiem, ierēdņiem u.c.