Senās ķīnas un senās japānas salīdzinājums.
Reliģija – Japānā
Reliģisko tradīciju daudzveidība un sarežģītība noteikti ir saistīta ar Japānas kultūras aizgūšanas un asimilēšanas tendenci. Japānā reliģijas ir savijušās un ietekmējušās viena no otras. Trīs galvenās reliģijas ir budisms, konfūcisms un sintoisms.
Sintoisms
Japāņi savai ticībai piešķīra vārdu “sinto” (dievu ceļš) tikai tāpēc, lai norobežotu seno reliģiju no jaunās – budisma. Sintoismā pielūgsmes objekti tika dēvēti par kami, kas tiek attiecināts gandrīz uz visu – dabas parādībām, dzīvniekiem, putniem, augiem un arī senčiem. Japāņiem bija vairākas dižās dievības, priekšstats par kurām saistījās ar sauli, mēnesi, zemi, ražu un vētru, tomēr tās nebija apveltītas ar izteiktu personību un netika uztvertas kā tēli. Sintoismā pastāv vairāk nekā astoņi miljoni kami. Galvenais ir Saules kami – Amaterasu-omikami. Tautas sintoismā dabas godināšana ir saistīta ar senajiem zemkopju auglības rituāliem. Ārkārtīgi miglains bija priekšstats par pēcnāves dzīvi, un reliģijai nebija gandrīz nekāda ētiska satura. Lai pielabinātu dievus, notika godbijīga lūgšana un ziedošana. Sākotnējos ziedojumus (ēdienus un dzērienus) pamazām aizvietoja simboliski priekšmeti, kas darināti no māla, koka un vienkārša papīra.
Sintoisma reliģijai nav apkopotu Svēto rakstu, bet ir divas svētās grāmatas Kodziki un Nihohgi, kas sarakstītas 8. gs. sākumā. Tās glabā daudzas senas leģendas un mītus.
Sintoisms, kas ļoti ietekmējis gan japāņu sadzīvi, gan pasaules uzskatu, ir dzīva reliģija Japānā arī šodien.
Sinto uzskatāms gandrīz par japāņu tradicionālo dzīves veidu.
Budisms
5. – 6. gs. Japānā izplatījās budisma mācība. Jaunās vēsts sludinātāji ieradās no Korejas, Ķīnas un Indijas. Viņi pārliecināja imperatorus, ka budisms spēj nodrošināt valsts labklājību. Lielu atsaucību budisms ieguva Japānas aristokrātiskajās aprindās, jo bija kas jauns. Lielā mērā šo ietekmi nodrošina rakstītā vārda spēks. Budistu rakstos bija atrodami jautājumi, par kuriem pirms tam japāņi, šķiet, netika aizdomājušies: par dvēseli, pēcnāves sodu un atalgojumu, un ar apskaužamu daiļrunību tika iztirzātas arī atbildes.
Praktiski nebija domstarpību starp sintoismu un budismu. Varētu sagaidīt konkurences cīņu šo divu reliģiju starpā, bet apbrīnojamā kārtā tādas nav. Budisms Japānā pamazām savijās ar nacionālajām tradīcijām un pakāpeniski notiek pat tāda kā sadale: ar bērēm, mirušo piemiņu saistītie rituāli un citi skumjie brīži cilvēka dzīvē tiek veikti saskaņā ar budisma kanoniem, bet sintoismam paliek priecīgie cilvēka dzīves notikumi. Arī budisma un sintoisma tempļi bieži vien atrodas līdzās.
Dzenbudisms
12. gs. nogalē Japānā nodibinājās viena no ietekmīgākajām sektām dzen (no ķīniešu čaņ), kas guva plašu piekrišanu samuraju vidū. Dzenbudisms mācīja, ka apskaidrību cilvēks var gūt nevis mācīdamies, bet gan piepešā atklāsmē, ar kādu vainagojas pilnīga saplūsme ar dabu. Dzenbudisti lielu uzmanību pievērsa ķermeņa pārvaldīšanai, paškontrolei un praktiskai meditācijai, nevis tās formālām studijām, tālab dzen kļuva par samuraju – japāņu bruņinieku – dzīves filozofiju.
Samuraji – japāņu karotāji. Samuraju vidū valdīja brālība, un viņi ievēroja uzvedības kodeksu. Svarīgākā vieta tika ierādīta drošībai, uzticībai. Samuraja galvenais pienākums bija apsargāt, aizstāvēt un atriebt savu pavēlnieku, un tā dēļ būt gatavam upurēt ne tikai paša, bet arī visu savu piederīgo dzīvības.
Konfūcisms
Konfūcija mācība Japānā ienāk reizē ar budismu, bet kā valsts reliģija pārņemta tika 17. gs. sākumā. Tieši kopš tā laika budisma ietekme Japānā sāka mazināties. Konfūcija mācību par galveno ideoloģisko balstu, stiprinot valstisko vienotību. Galvenā ideja bija sabiedrības harmonizēšana, veidojot tādas cilvēku attiecības, kādas parasti pastāv japāņu ģimenē: savstarpējo cieņu, uzticību, mīlestību, tradīciju godāšanu, pakļaušanos ģimenes galvas neapstrīdamajai autoritātei. Valstiskā mērogā tas nozīmēja zemākstāvošā pakļautību augstākstāvošajam. Pēc Konfūcija mācības cilvēkam jācenšas būt labam savas valsts pilsonim un jāpilda savi pienākumi. Šīs attiecības prasīja bezierunu pakļaušanos vispārīgajām interesēm, jo tas esot noteikts ar debesu likumu.
Konfūcisms –Ķīnā
Konfūcijs (Kundzi, 551. – 479.g.p.m.ē.) ir senās Ķīnas lielākais filozofs, ētiski politiskas mācības pamatlicējs, kas izklāstīta grāmatā “Luņjui” (“Pārrunas un prātojumi”). Šajā darbā apkopoti Konfūcija un viņa tuvāko sekotāju izteikumi, bet vispār Konfūcija adeptu (piekritēju) skaits, viņam dzīvam esot, sasniedzis pāri 3 tūkstošiem. Konfūcijs atteicies no valsts dienesta pienākumiem, ilgus gadus viņu pavadībā ceļojis pa dažādām valstīm senās Ķīnas teritorijā, lai ieviestu savu mācību dzīvē. Neatradis atsaucību, viņš atgriezies dzimtajā pusē un dzīves pēdējos gadus veltījis savas mācības izklāstīšanai un izskaidrošanai savu daudzo sekotāju saimē.
Reliģija – Ķīnas
Ķīnas kultūra sakņojas ļoti tālā pagātnē. Senākie ķīniešu uzraksti dod iespēju izpētīt hieroglifiskās rakstības izcelsmes un sākotnējās attīstības procesu. Saglabājušies literārie avoti, galvenokārt tā saucamās Senās Ķīnas klasiskās literatūras sacerējumi, sniedz liecības par ķīniešu reliģijas un literatūras rašanos un veidošanos, filozofijas, kā arī seno sociāli politisko sistēmu tapšanu. Turklāt šiem procesiem iespējams izsekot vesela gadu tūkstoša gaitā.
Ķīniešu reliģija sakņojas fetišismā, dabas spēku pielūgšanas kulta senākajās formās, senču kultā un totēmismā, kas cieši saistīts ar maģiju. Vēstures avoti glabā atmiņas par laiku, kad totēmiskie priekšstati un dabas spēku pielīdzināšana dieviem vēl bija visai izplatīti. Tā, piemēram, Sima Cjaņa darbā iekļauta leģenda par valdnieku Huandi: “Huandi bija valdnieks Lāča valstī. Kādreiz viņa māte bijusi tīrumā un kļuvusi grūta no lielā zibens, kas apzpīdējis Polārzvaigzni. Kad pagāja 24 mēneši, viņai piedzima Huandi.” Izteikta hipotēze, ka Huandi ticis atzīts par Lāča totēma grupas ciltstēvu.
Senajā Ķīnā bija izplatīta dabas pielūgšana, jo sevišķi zemes un kalnu kults. Tas bija saistīts ar Ķīnas reljefu, kā arī ar saimnieciskajiem apstākļiem, kad ķīniešu senči no kalniem pārcēlās un upju ielejām.Ilgstoši Ķīnā pastāvēja īpašas zīlēšanas parašas, kas bija saistītas ar zemi (ģeomantija). Bez tam senie ķīnieši pielūdza arī Sauli, Mēnesi, zvaigznes un planētas, upes un kokus.
Sevišķi nozīmīgs bija ar patriarhālo dzīves veidu cieši saistītais senču kults. Tas savās sastingušanās formās turpināja pastāvēt ļoti ilgi.
Konfūcisms
Reliģiskie ticējumi Ķīnā izveidojās jau senā pagātnē. Klasiskās literatūras sacerējumos minēti seni svētie teksti, kas ticīgo vidū baudījuši īpašu cieņu. Vislielākā nozīme bija 4. – 5. gs.p.m.ē. tapušajām reliģiski filozofiskajām sistēmām, uz kurām pamatojās vēlākās reliģijas. Ķīnas kultūras dzīvē milzīga loma bija uz seno rakstvežu un zīlētāju skolu bāzes izaugušajai Konfūcija reliģiski filozofiskajai sistēmai. Par paša Konfūcija personību saglabājies ļoti maz ziņu. Taču zināmie fakti ir ļoti ticami un tie ir cieši saistīti ar konkrētā laikmeta reālo dzīvi. Šī parādība dod iespēju izteikt hipotēzi, ka tiešām eksistējis reāls rakstnieks, kurš vadījis īpašas reliģiski filozofiskas un sociāli politiskas skolas izveidošanos.
Saskaņā ar senām tradīcijām Konfūcijs dzīvojis 4. – 5. gs.p.m.ē. (pēc ķīniešu hronoloģijas, no 557. gada līdz 479. gadam p.m.ē.). Viņa senči bijuši aristokrātisku ierēdņu dzimta Lu dalienā, kur tajā laikā valdīja Šanu dinastijas pēcteči. Tieši tādēļ viņa mācību caurstrāvojo dziļa cieņa pret senajiem ķīniešu paradumiem un tradīcijām. Viņš un viņa skolas pārstāvji ienesuši izmaiņas vēl senākajā Ķīnas klasiskajā literatūrā. Iespējams, ka pārstrādāti un rediģēti šie sacerējumi tika arī vēlākā laikposmā.
Konfūcismā galvenais princips ir tradīciju ievērošana. Konfūcijs vairākkārt uzsver, ka viņš netiecas ieviest kaut ko jaunu. Sava tradicionālisma pamatu viņš izteicis šādi: “Es neizdomāju, bet tikai pavēstu tālāk!”. Viņa piekritēji apgalvoja, ka Konfūcijs par iespējamu uzskatījis tikai seno tekstu komentēšanu, lai uz to bāzes veidotu savu reliģiski filozofisko, sociāli politisko un morāles sistēmu. Konfuciānisms par īpaši nozīmīgu uzskata audzināšanas elementu, lai izveidotu cilvēka raksturā tendences pastāvīgi samierināties un bez ierunām pakļauties vecākiem un priekšniekiem. Konfuciānisma filozofija uzskatīja, ka nepieciešams un pilnīgi iespējams mainīt katra cilvēka raksturu. Uz šās tēzes pamatojās ideja par katra cilvēka pilnveidošanās nepieciešamību un neizbēgamību, protams, saskaņā ar šķirisko viedokli.
“Pēc savām iedzimtajām īpašībām visi cilvēki ir radniecīgi. Tie atšķiras viens no otra ar iegūtajām īpašībām… Tikai pats gudrākais zinātnieks un pats lielākais idiots nekad nemainās,” teikts Konfūcija mācībā.
Konfuciānisms centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo pakļaušanos. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais… Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu… Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim”.
Konfūcija mācībā atklāti pausti vergturu šķiriskie uzskati, viņu tieksmes pilnīgi verdzināt darba tautas masas. “Tumšajiem ļaudīm jāpakļaujas aristokrātiem un gudrajiem… Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera…” Īpaši skaidri šī doma izteikta pazīstamajā konfuciānisma sacerējumā “Mērenība un pastāvība”: “Vienkāršā cilvēka nepaklausība augstākajam ir nekārtību sākums. Šajā paša grāmatā “gudrais” pretstatīts pūlim. Ar vārdu “gudrais” jāsaprot aristokrāts. Konfūcijs māca, ka “gudrais ir tikumīgs un labs, bet vienkāršie mirstīgie, kas šo principu neievēro, dara visu bez izšķirības.” Tādējādi šajā “mērenībā un pastāvībā” slēpjas šķiru “līdzsvara” ideja, kuru veltīgi pūlējās nodibināt seno ķīniešu filozofs ar savu aristokrātisko domāšanas veidu. Konfūcija sociāli politiskā “šķiru harmonijas teorija” sludināja nepieciešamību izveidot īpašas attiecības starp kungu un kalpu, starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp vecāko un jaunāko, pat starp draugiem. Acīmredzot šīs teorijas sludinātāji uzskatīja, ka, tikai saglabājot šādas patriarhālas savstarpējas attiecības un “ideālo līdzsvaru”, var mierīgi eksistēt valsts un sabiedrība vergturu iekārtā.
Kultūra – Japāņu
Ikebana – ziedu kārtošanas māksla, radusies 15. gs. kā tējas dzeršanas sastāvdaļa. Ikebanu veido no dabas materiāliem- koka zariem, ziediem, lapām. Cilvēka uzdevums ir “palīdzēt ziediem izteikt sevi”. Kompozīciju pamatā ir doma par trim elementiem – debesīm, zemi un cilvēku, kas, saplūstot vienā trīsstūrī, simbolizē dabas harmoniju un līdzsvaru. Ikebanas māksla ir ar īpašu estētismu, simbolismu, tehniku un filosofiju, kas māca redzēt un saprast skaistumu. Ikebana ir sievietes obligāta audzināšanas un skološanas sastāvdaļa. Senatnē ikebanas mākslu uzskatīja par obligātu tikumu, kas katrai meitenei jāapgūst vēl pirms precībām.
Viens no dzen rituāliem ir tējas dzeršanas ceremonija, kuras nolūks ir veicināt cilvēka garīgo pašattīrīšanos. Jāpiebilst, ka arī šī tradīcija ir pārņemta no Ķīnas ap 16. gs., bet tā kļuvusi par Japāņu kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Tolaik tēja bija viena no dārgākajām precēm, ko ieveda no Ķīnas un tējas ceremonijā izmantota augstākā labuma tējas. Tējas ceremonijas istaba tiek iekārtota izmeklēti vienkārši, tā iemiesojot japāņu klasisko priekšstatu par daiļumu. Šī rituāla būtiski pamatnosacījumi ir harmonija, tīrība, godbijība un klusums. Galvenā nozīme nav pašai tējas dzeršanai, bet gan pasniedzēja kustībām, tēju gatavojot, kā arī telpas iekārtojumam, dārzam, traukiem un ceremonijā nepieciešamajiem rīkiem. Tējas ceremonijai ar tās stingri noteikto kārtību ir jārada dvēseles miers un jāieved cilvēks īpašā noskaņojumā. Tā ir savdabīga meditācija.
Kultūra – Ķīnas
Ķīnas kultūra ir viena no vissenākajām kultūrām pasaulē. Tā sākusi jau veidoties vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras un nepartraukti attīstījusies līdz pat mūsu dienām, neraugoties un neskaitāmiem nomadu iebrukumiem, asiņainiem iekšējiem brāļu kariem un ārzemnieku agresijām, kas dažkārt izpostījušas ķīniešu zemi, iecērtot dziļas brūces tās saimniecībā un kultūrā. Taču neviens iebrucējs nespēja pretstatīt savu kultūru ķīniešu tautas kultūrai. Visas svešinieku ciltis, kas iekarojušas Ķīnu, ir zaudējušas savu dzimto valodu, savu rakstību un pakļāvušās Ķīnas kultūras ietekmei, gandrīz pilnīgi asimilējoties ķīniešu tautā.
Par vissenākiem ķīniešu mākslas darbiem jāuzskata keramikas traukus, kas saglabājušies no 4. – 3. gadu tūkstotim pirms mūsu ēras. Arheologi tos atrada tagadējās Henaņas provinces Janšao rajonā, un no šī vietvārda vissenākā ķīniešu kultūra ieguvusi nosaukumu “Janšao kultūra”.
Arhitektūra – Japānā
Japāņu pirmās celtnes apmēram 1.gs. p.m.ē. bija mazas, no koka celtas svētnīcas. Šo svētnīcu nosaukums miya nozīmē “nemirstīgo dvēseļu nams”, tās parasti celtas uz pakalniem, un tās veido galvenā kapella un daudz pārnesamu mazu kapellu (mikosi). Dievības tēls svētnīcās ir metāla spogulis, kas simbolizē dievības visu redzētāju aci. Svētnīcas laukumu ieslēdz žogs ar bagāti veidotiem vārtiem, kuru tuvumā atrodas ūdens tvertne jeb šķīstīšanās aka un šķirsts dievībai ziedojamām veltēm. Svētais koks vai vesela birzs papildina šinto svētnīcas kopainu. Apmēram 6.gs. p.m.ē daudz greznāki par šinto svētnīcām bija budistu veidotie tempļi. Pāļu pamatu vietā ceļ mūra pasieni, jumta segumam salmu, niedru vai hiaoki krijas vietā lieto kārniņus vai vara plātnes, uz sienām taisa apmetumu, sienas izgrezno ar nišām un plastikas darinājumiem. Tempļa iekšienē vienmēr atrodas Budas tēls (vara vai koka), kas parasti ir liela apjoma. Japānas tempļu arhitektūrā nekad nav saskatāma vēlēšanās apvienot vairākas telpas, tāpēc svētnīcas parasti bija no daudzām atsevišķām celtnēm (kondo jeb “zelta halles”, kodo jeb sprediķa halles, zvanu vai bungu torņa u.c.). Liela vērība tika veltīta vārtiem torii , kurus novieto dienvidu vai austrumu virzienā no tempļiem. Torri uzskata par Japānas nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īsti japāniskās celtniecības paraugiem, kas pastāvējis bez svešzemju ietekmes. Tempļus bieži apvieno ar klostera būvēm, tuvāko apkārtni izdaiļo ar kokiem un krūmiem. Konstruktīvā ziņā japāņu tempļu, piļu vai dzīvojamo ēku būves ir raksturīgas iedaļu celtnes, kas taisītas no koka apbrīnojami rūpīgā darbā. Arhitektūrā nozīmīgu vietu ieņēma vārti, ar ko noslēdzas gandrīz vai katra ieliņa, kas rada tīkamus arhitektoniskus akcentus uz lielo piļu vārtu fona.
8. gs. vienotas valsts izveide saistīta ar pirmās pilsētas Naras būvniecību. Šī pilsēta projektēta pēc Ķīnas arhitektūras parauga – platas ielas, rūpīgi sarindoti laukumi u.c. Lai akcentētu valsts nozīmību, pieauga ēku apjomi. Spilgts piemērs bija imperatora pils komplekss, kā arī 50 metrus augstais Todaidži templis. Templis bija uzbūvēts tā, lai tajā varētu ievietot milzīgo 16 m augsto bronzā izlieto Budas skulptūru.
Nedaudz vēlāk, ap 9. – 12. gs., kultūrā zūd tieksme uz monumentalitāti, tā vietā daudz lielāka nozīme tiek pievērsta dzīvajai dabai, kas mākslinieciski papildina arhitektūru. Liela daļa tempļu tiek būvēta kalnainās vietās. Tiek veidoti apzaļumoti kuģojamie kanāli, gleznaini ainavu dārzi ar mākslīgi uzbērtiem uzkalniem, dīķiem un tiltiņiem.
Ar 13. gs. arhitektūras mākslas formas spēcīgi ietekmē dzenbudisma filozofiskie un estētiskie principi. Kulta kompleksa ēku interjers kļūst pieticīgāks, vienkāršāks.
14. – 16. gs. pārmaiņas arhitektūrā ir cieši saistītas ar izmaiņām cilvēku attieksmē pret reliģiju. Izveidojas jaunas, īpašas arhitektoniskās konstrukcijas, kas sienas padara pārbīdāmas un atbīdāmas. Pastāvīgu šķērsienu mājas iekšpusē nav, tās aizstāj pārvietojamas sienas – sjodzi. Pārvietojamo šķērsienu dēļ japāņi var veidot istabu lielumu pēc patikas, pārvēršot mazas istabas par lielām. Japāņu dzīvojamās mājas ir ļoti pievilcīgas un brīvas no ķīniešu ietekmes. Visas istabas sedz mašas paklāji. Mēbeles japāņu dzīvojamās mītnēs tiek lietotas ļoti maz. Interjera rotājums ļoti lakonisks, to veido koka režģi, ornamentāli griezumi uz horizontālajiem baļķiem un tokonama – niša, kas ir viena mašas paklāja lielumā un atrodas viesistabā. Nišas padziļinājumā karājas tīstoklis ar ainavas attēlojumiem.
Arhitektūra, tempļi – Ķīnā
Rietumos no Pekinas Sišaņas kalnu parkā atrodas Bijuņsi – Debeszilu mākoņu templis. Uzcelts 14. gs. vidū, paplašināts 16.gs. sākumā, pilnīgi pabeigts 18. gadsimtā. Tempļa galvenā celtne izvietota uz augšējās dārza terases un veidota no balta marmora 18. gadsimtā. Uz celtnes jumta 7 nelieli torņi, kurus grezno Budas tēli.
Tjaņtan (Debesu templis) ir viens no Pekinas ievērojamākiem arhitektūras ansambļiem, kas uzbūvēts 1420. gadā. Šinī ansamblī ietilpst Lūgšanu templis ražas aizsardzībai (“Cinjaņdjaņ”), kas ir kompleksa lielākā celtne, Debesu altārs un Debesu imperatora templis (“Huanejunjui”). Apkārt šim templim uzbūvēta “Atbalss siena” (“Hujiņbi”), kas ir slavena ar īpatnēju rezonanses efektu. Jau vairākus gadsimtus šī būve izraisa apmeklētājos lielu interesi un sajūsmu par seno meistaru māku, kas ļauj saklausīt cilvēka čukstus pat no sienas pretējā gala. Visu ansambli ieskauj ap 5000 simtgadīgas, zaļoksnējas cipreses.
Atsevišķi (nav salidzinajums ar ortu valsti)
Filozofija (Japāna)
Japānas filozofijā populāra bija Ču-si mācība (no 14. gs.), kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģija. Ču-si mācības pamatlicēji uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana. Par tikumības galvenajiem elementiem tika minēta godbijība, taisnība, sirdsšķīstība un mīlestība.
Savukārt Jamaga Soko (no 17. gs.) gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās mācības to sagrozījušas. Pēc Soko uzskatiem pasaulē ir divi pamatprincipi Iņ un Jaņ – negatīvā un pozitīvā enerģija. Pasauli virza mūžīgā radīšana un attīstība. Valdošais, aktīvais princips ir jaņ. Tas ir vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarpēji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt. Iņ un jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas divas stilizētas zivis. Viena melna ar baltu aci, otra balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgākais morāles pienākums ir vecāku godāšana. Uzticība, kuras pamatā ir pienākums izturēties ar cieņu, japāņu uztverē ir tikumības pamats.
Tieši estētiskās normas daudzējādi nosaka japāņu tautas dzīves filozofiju.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji sabi, vabi, sibui, kas sakņojas sinto reliģijā, bet ceturtais jūgen saistīts ar budisma filozofiju. Sabi burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa. Laika atstātajās pēdās japāņi saskata īpašu pievilcību. Viņus valdzina veca koka nomelnējusī krāsa, nosūnojis akmens dārzā, tātad sabi ir senatnes smarža, laika zīmogs. Daiļums un dabiskums japāņiem ir viens jēdziens. Savukārt termins vabi japāņu izpratnē noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkrītošo. Vabi ir vienkāršības skaistums, atturība un ikdienišķā pievilcīgums. Japāņi saskata skaistumu un prot to novērtēt visā, kas ir ap cilvēku viņa ikdienā. Trešais vārds sibui ir vienkāršības skaistums un dabiskuma skaistums. Siubi tādējādi dod galīgo spriedumu skaistuma novērtēšanā. Tase ir laba, ja no tās ērti un patīkami dzert tēju un ja māls, izgājis caur podnieka rokām, turklāt saglabājis savu pirmatnējo pievilcību.
Lai nodrošinātu savu attīstību, īpašu vērību japāņi pievērš izglītībai un audzināšanai. Japāņiem, tāpat kā citām Austrumāzijas tautām, raksturīga “kauna” kultūra. Tas nozīmē, ka, audzinot jauno japāni, par morālei nepieņemamu rīcību kaunina. Kā tikumības mērs tiek uzskatīts sabiedrības viedoklis. Lai izvairītos no apkaunojošās sajūtas, ja valdnieka vai karavadoņa uzdevums nav godam izpildīts, japāņu samurajs tiek apmācīts izdarīt pašnāvību (harakiri). Pašnāvība ir visai izplatīts veids, kā japānis izvairās no samilzušām problēmām.
Literatūra un valoda – (Japāna)
Japānā līdz 7. gs. izplatīta bija folklora – dziesmas, dzeja un mitoloģija.
Līdz brīdim, kamēr netika nodibināti sakari ar Ķīnu, japāņiem nebija savas rakstības. 6. gs. kopā ar budismu Japānā tika ieviesta ķīniešu rakstības sistēma. Sākumā japāņi izmantoja ķīniešu hieroglifus. Tomēr izrādījās, ka fonētiski japāņu valoda diezgan ievērojami atšķiras no tās, kādā runā ķīnieši. Tādēļ 8. gs. japāņi sākotnējās ķīniešu zīmes ievērojami vienkāršoja un aizguva diezgan daudz vārdu, tādējādi bagātinādami savu vārdu un jēdzienu krājumu.
Rakstības izveidošanās lika pamatus klasiskās literatūras radīšanai. Aptuveni 9. – 12. gs. izveidojas jauni literārie žanri. Rodas ar dzeju piesātināta proza, no kuras vēlāk izaug dzejas klasiskā forma tanka.
Sākot ar 16. gs., populārs un savdabīgs kļūst japāņu dzejas žanrs haiku. Uzbūves ziņā līdzinās japāņu piecrindei – tankai, tikai bez divām pēdējām rindām. Haiku ir lakoniskas trīsrindes ar zilbju skaitu 5, 7, 5, tātad kopā 17 zilbes. Tajās parasti izteiktas filozofiskas pārdomas. Gadalaiks ir galvenais haiku tēls, iesaistot cilvēka dzīves norises, pārdzīvojumus un dvēseles izjūtas. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā saikne starp cilvēku un dabu caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu. Haiku dzejā priekšroka tiek dota pēc iespējas vienkāršiem vārdiem, kas precīzi, skaidri un viennozīmīgi atklāj vārda nozīmi. Viena no haiku īpatnībām, kas radusies budisma ietekmē – aizliegums pievērsties mīlas tēmai. Ievērojamākie haiku dzejnieki Japānā ir Basjo, Busons, Isa.
Basjo Macuo (1644-1694) pamatoja estētiskās kategorijas un izveidoja haiku par nopietnas poēzijas žanru. Savā dzejā Basjo tiecās parādīt, ka katram dzīves brīdim ir vērtība un nozīmība – mazajā dzīvē ir arī lielās dzīves elpa.
Busons Josa (1716-1783) atzina Basjo par vislielāko haiku dzejnieku, tomēr abi dzejnieki bija pilnīgi atšķirīgi. Busona dzejā nav Basjo dziļuma. Busona haiku galvenokārt raksturo maksimāls poētiskā tēla piesātinājums, detaļu precizitāte, stilistiska daudzveidība, tēlojuma dinamisms un krāšņa izteiksme.
Isa Kobujasi (1762-1827) dzeja ir ļoti sirsnīga. Isa daiļradei raksturīgs lirikas apvienojums ar ironiju, humoru, tīšs dažādu stilu sajaukums.
Māksla – (Japāna)
Tieksme pēc harmonijas ar dabu ir japāņu mākslas galvenā iezīme. Japāņu arhitekti savas celtnes būvē tā, lai tās saplūstu ar apkārtējo vidi, lai apkārtne tās izceltu. Japāņa dārznieka mērķis ir reproducēt dabu miniatūrā. Amatnieks cenšas parādīt materiāla faktūru, pavārs – saglabāt produkta garšu un izskatu.
Japāņu mākslas princips – “Neradi pats, bet atrod un atklāj!”
Lielā mērā Japānas glezniecība attīstījusies Ķīnas ietekmē, tomēr tā neaizēnoja Japānas radošās tieksmes. Sākotnēji attīstījās sienu glezniecība. No 7. gs. saglabājušies paraugi Horjūdzi templī Naras pilsētā.
Tradicionālajā japāņu glezniecībā galvenokārt izmanto melnu vai krāsainu tušu uz papīra un zīda. 9. – 12. gs. rodas pirmā nacionālā Jamatu skola, kur apgūst glezniecības mākslu. Līdzīgi Ķīnai japāņu glezniecība izveidojas no raksta. Populāras kļūst papīra un zīda tīstokļu gleznas. Izšķir divas tīstokļu formas :
* kakemono (stāvo, kuru piekar pie sienas);
* makemono (guliskā, ko skata tikai rokās).
Gandrīz katrs gleznotājs ir arī dzejnieks, jo pati glezna ir stāsts bez vārdiem par dzīvi. Sākotnēji izmantota reliģiska vai filozofiska tematika, vēlāk sadzīves un darba ainas. Makemono tīstokli skatoties, to atritina un saritina. Tīstokļu gleznas galvenā vērtība ir kultūrvēsturiskā.
Kā portretu māksla attīstījās Japānas koka tēlniecības maskas. Šīs maskas bijušas ne vien traģiskas, bet arī komiskas. Lielas izmaiņas notikušas ap 14. gs., kad sāk darboties aristokrātiskais No teātris. Tad maskas iegūst lielu reālas plastikas izteiksmes spēku. Japāņu teātra maskas pielīdzina mākslas darbiem, ko uzglabāja kā dārgas relikvijas.
Japāņu tēlniecība saistīta ar pēcnāves kultu un budisma reliģiju. Monumentālās tēlniecības darinājumi bija Budas statujas no bronzas vai koka. Ievērojamākā no tām ir Lielais Buda Kamakurā, kas darināta 1252. gadā. Lielais Buda ir bronzas lējums un tā augstums ir 12 m. Budas figūra pauž budisma ideju – dvēseles mieru un pašapceri.
Ap 17gs. Japānā izplatījās un kļuva populāra sīkplastika, ko japāņi sauca par “netcke” – cilvēku un dzīvnieku figūriņas, rotaļlietas no māla, miniatūras grieztas skulptūras, piekariņi, kas tiek karināti pie kimono jostām, tā rotājot japāņu tautas tērpu. Šādus piekariņus izgatavo no ziloņkaula, koka, porcelāna. Sīkplastika pauž japāņu tautas garu, tās attieksmi pret dzīvi un optimismu.
16. gs beigās, kad tēja kļuva par nacionālo dzērienu, attīstījās keramika, kas nebija rotāta, bet tikai noklāta ar melnā, sarkanā, zaļganā, baltzilā un gaiši brūnā krāsā.
Visu mākslas veidu attīstība uzplauka periodā, kad sāka būvēt pirmo pilsētu Naru.
Ksilogrāfija – (Japāna)
18. gs. japāņu mākslā ienāk ksilogrāfija. Mākslas pamatā ir gravējumi kokā, kam tiek uzklāta krāsa un izdarīts novilkums. Parasti kopā strādāja trīs cilvēki: mākslinieks, kas darināja zīmējumu, meistars, kas grieza zīmējumu kokā, un iespiedējs. Par autoru tika uzskatīts tikai mākslinieks, kas arī kokgriezumu parakstīja. Sākotnēji nospiedumi bija melnbalti, vēlāk arī daudzkrāsaini. Tā kā šis mākslas veids ir salīdzinoši lēts, tas bija pieejams plašam vidēji turīgo iedzīvotāju slānim. Grafiskajā mākslā tiek attēlota pilsētas dzīves ainas, teātra žanrs, skaistules, dabas ainas u.c. Ievērojamākie grafiskās mākslas mākslinieki – Kitagava Utamaro, Hokusai Kacusika, Hirosige Ando.
Japānas parki un dārzi
Japāņu dārzi ir savdabīgs un sarežģīts mākslas veids, kur dabas daudzveidība tiek atveidota miniatūrā veidā. Japāņu dārza būtība sakņojas filozofiskā uztverē. Dārzu veidolā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Ainavu dārzi ir izmeklēti vienkārši, kas ietver sevī Visuma modeli. Dārzos veido sausās ainavas, kuru iekārtošanā izmanto netradicionālus materiālus: akmeņus, oļus, smiltis, šķembas, sūnas. Neatņemama šo dārzu sastāvdaļa ir klusums, un tos sauc arī par meditāciju dārziem.
Viens no dzen šedevriem ir dārzs – koāns japāņu pilsētā Kioto. Neliels sakopts smilšu laukumiņš (31 x 15 m) simbolizē pasaules okeānu, mūžību. Piecpadsmit akmeņi – apdzīvotās pasaules, sūnas – augu un dzīvnieku valsti, dzīvību. Akmeņi izvietoti tā, lai, raugoties no jebkura skatu punkta, tie visi 15 nekad nebūtu redzami – viens no tiem vienmēr būs aizsegts. Šāds izkārtojums norāda uz neesošo, ko aizsedz esošais.
Japāņu senais teātris
No teātris izveidojies 14. gs. un attīstījās dramaturga Kannami un viņa dēla Zeami vadībā. No bija “liriska drāma” vai “drāma dejā”. No teātris atspoguļo elitāru, seno laiku bruņinieku un garīdznieku domāšanu, ideālus un dzīves uztveri. No drāmas sižeta līnijas ir ļoti vienkāršas un apmēram vienādas. Izrādes ir reliģiski mistiskas ar dialogiem, mūziku un deju. Aktieru skaits parasti aprobežojas ar 2 – 5 cilvēkiem un kori. Aktieri ir tikai vīrieši ar krāšņiem tērpiem un maskās.
17. gs. radās jauna teātra forma Kabuki, kuru nodibimāja sieviete Okuni, kas ieviesa unikāli dzīvo dejas stilu. Kabuki simbols ir šī deja. Kabuki pauda vidusšķiras (tirgotāju) intereses, kā arī attēloja vēsturiskos notikumus. Satura ziņā izrādēs tiek risinātas sadzīviskās un morāli ētiskās problēmas. Kabuki saglabāja daudzus No elementus, visas lomas tāpat spēlē vīrieši maskās (kaut gan dibinājusi sieviete), un izrādēs apvienojas dziesmas, dejas un vēstījums. Vīrietis, kas tēlo sievieti, dēvē par “onnagata”.
Abi šie teātra žanri līdztekus modernajam 20. gs. teātrim turpina pastāvēt arī šodien.
Ķīnas cilvēks
Ķīnas cilvēks ir iekšķīgais cilvēks; tādu cilvēku grūti saprast, jo par cilvēku mēs parasti spriežam pēc tā ko viņš ārīgi iespēj un kas viņam pieder. Ķīnietis ar ārējiem panākumiem nekad nav lepojies, viņš ir atturīgs, smalkjūtīgs un sevī vērsts.
Ķīnas dabas apstākļi
Ķīna ir tipiska kalnu zeme, 80% no tās teritorijas aizņem kalni un plakankalnes. Rietumķīnas teritorijā ir pasaules augstākā un plašākā augstiene ar izteikti kontinentālu klimatu. Austrumķīna ir nedaudz zemāka par Rietumķīnu, un tai var piekļūt no jūras, jo to šķērso lielu upju ielejas, ko jau izsenis izmantoja kā svarīgas tirdzniecības maģistrāles.
Austrumķīnā atšķirībā no Rietumķīnas ir mainīgāks klimats un daudzveidīgāka augu valsts. Labvēlīgie dabas apstākļi Austrumķīnā veicināja zemkopības attīstību un valsts izcelšanos.
Vissenāk apdzīvotie rajoni Ķīnā ir Huanhe (Dzeltenās upes) vidusteces un lejteces apgabali, kā arī līdzenums pie Beičžili jūras līča. Mērenais klimats un auglīgās lesa augsnes šeit sekmēja agru zemkopības attīstību. Kopējais nokrišņu daudzums šajos apgabalos sasniedz 50 – 60 cm, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu labu prosas ražu. Tomēr nevienmērīgais nokrišņu sadalījums nereti izraisa neražas gadus. Tāpēc Senās Ķīnas iedzīvotājiem nācās izveidot mākslīgās apūdeņošanas sistēmu. Zemkopjiem ar katastrofām draudēja grandiozie Huanhe upes plūdi, kas bija saistīti ar nepārtraukto upes aizsērēšanu. Mainīdama savu līdzšinējo gultni, upe pārplūdināja visu apkārtni un izpostīja sējumus un ciemus.
Senajās leģendās un nostāstos atspoguļojās iedzīvotāju cīņa pret vareno upi un viņu pastāvīgās rūpes par zemkopības organizāciju. Tā, piemēram, leģendā par Dzeltenā imperatora huandi cīņu pret briesmoni Če Ju vēstīts, kā imperators ataicinājis no debesīm sausuma dievieti, lai cīnītos pret ūdens stihiju. Cita teiksma stāsta par seno varoni Juju, kurš padziļinājis upes gultni, uzlabojis tās tecējumu, pat noārdīdams klintis, kā arī nostiprinājis tās krastus ar mitoloģisku “dzīvo zemi”. Tauta esot Juja veikumu pienācīgi novērtējusi un ievēlējusi viņu par valdnieku, Sja dinastijas nodibinātāju.
Senatnē Ķīnā bijis daudz vairāk mežu nekā tagad. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem stāstīts par briežu medībām; lieli meži minēti arī “Dziesmu grāmatā”. Meži nodrošināja vienmērīgāku nokrišņu sadalījumu, deva cilvēkiem iespēju nodarboties ar medībām, kā arī nodrošināja lielos daudzumos koku – pašu senāko minerālu darba rīku izgatavošanai.
Arheoloģiskie izrakumi – (Ķīnā)
Arheoloģiskie izrakumi Ķīnā tika uzsākti 20.gs., taču tie jau snieguši visai interesantus rezultātus. Ir pierādīts, ka Ķīnas ziemeļdaļa bijusi apdzīvota jau kopš senā akmens laikmeta un materiālā kultūra te nepārtraukti attīstījusies līdz pat senāko valstu veidošanās laikmetam. Laikposmā no 1928.gada līdz 1937.gadam aptuveni 60 km no Pekinas notika izrakumi, kuros atrada pirmatnējā cilvēka kaulus un apmetnes paliekas.
Cilvēki, kurus nosauca par “Pekinas sinantropiem”, dzīvojuši vēlā paleolīta laikmetā, cīnījušies pret plēsīgiem zvēriem, barību ieguvuši medībās un augu vākšanas ceļā, jau pratuši lietot uguni un vienkāršus akments darba rīkus. Citos izrakumos atklāja, ka Huanhe upes ieleja starp Šeņsi un Šaņsi bijusi apdzīvota jau paleolīta laikmetā. Ordosā, iekšējā Mongolijā un citos Ziemeļķīnas apgabalos atrastas gan vaļējā, gan arī slēgtā tipa apmetnes alas ar cilvēku skeletu paliekām no agrīnā paleolīta laika. Turpat atrasti arī akmens darba rīki; no kaula, kā arī no gliemežvākiem darināti priekšmeti.
Neolīta laika apmetnes arheologi atklājuši dažādos Ķīnas rajonos. Agrākajās no tām rodami kaula darba rīki ar maināmām akmens griežamām šķautnēm, kā arī sīki akmens priekšmeti. Vēlākajām apmetnēm raksturīgi lieli akmens priekšmeti, piemēram, akmens cirvji, bez tam arī bultu un šķēpu uzgaļi. Vienlaikus sāka lietot akmens pulēšanas tehniku. Visās apmetnēs atrastas senākās zemkopības pēdas, kura veidojās pēc nodarbošanās ar medniecību un zveju.
Šā perioda kultūrai raksturīga dzirnu izmantošana graudu sasmalcināšanai, pulēta akmens darba rīku – nažu un cirvju lietošana, loka un bultu izmantošana medībās, kā arī mājdzīvnieku – suņa un cūkas pieradināšana. Cilvēki jau prata pīt grozus, izgatavot audumus un ar kaula adatas palīdzību darināt apģērbus. Parādījās arī savdabīgi māla trauki. Šā laikposma materiālās kultūras izpētei daudz materiālu snieguši neolīta apmetnes izrakumi pie Janšas (Henaņas). Tajos atrada akmens cirvjus, no brieža raga izgatavotus cirvjus, akmens un māla vērpjamās vārpstiņas, kaula īlenus, dzirnakmeņus, bedres labības uzglabāšanai, daudzveidīgu keramiku, to skaitā īpatnējus traukus uz trim kājām un ornamentētu daudzkrāsainu keramiku.
Šīs neolīta apmetnes iedzīvotāji jau pazina rīsu, un maiņas ceļā jau bija tirgojušies ar kaimiņu ciltīm. Pašās vēlākajās neolīta laikmeta apmetnēs atrasti daudzu mājdzīvnieku kauli, piemēram, vēršu, zirgu, aitu, suņu un cūku kauli. Sakarā ar amatniecības tālākattīstību parādījās keramikas izstrādājumi no baltā māla, kā arī pirmie vara priekšmeti. Dažas no šīm apmetnēm bijuši lieli un nocietināti pilskalni, ko apjoza vareni mūri, kuri vēl tagad saglabājušies līdz 5m augstumā. Huanhe upes baseinā atrasto apmetņu skaits liecina par iedzīvotāju blīvumu minētajā rajonā apskatāmajā laikposmā.
Medniecība – (Ķīnā)
Ķīnas ekonomikā ilgi saglabājās primitīvās saimniecības formas, to skaitā medības un zveja. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem minētas lielas kolektīvās medības, ko ģints iekārtas apstākļos vadīja cits vadonis. Par šo medību mērogu liecina kāds uzraksts, kurā minēti vienas šādas medību ekspedīcijas laikā nogalinātie 348 zvēri, vēl citā runāts par 287 nomedītiem zvēriem. Pirms došanās uz medībām valdnieks parasti izvaicāja orākulu par gaidāmo laiku. Kāds no šiem uzrakstiem skan šādi: “Jautājums. Valdnieks šodien dosies medīt – vai viņu nekavēs spēcīgais vējs? – Atbilde. Būs stiprs vējš.” Reizēm medības notika īpašos iepriekš sagatavotos nožogojumos. Tā, piemēram, kādā uzrakstā norādīts: “Aplokā nomedījām 262 briežus, 113 mežacūkas, 10 zaķus.” Par medību ievērojamu lomu saimniecībā liecina arī daudzie Aņjanas izrakumos atrastie savvaļas dzīvnieku kauli. Pārtikas sagādē tai pašā laikā savu nozīmi saglabāja arī zvejniecība. Daudzu zīlēšanas kauliņu uzrakstos ir minēts, ka “valdnieks ķer zivis”.
Taču nav pieņemams dažu zinātnieku apgalvojums, ka medības uz zveja šai laikā bija saimniecība svarīgākās nozares. Patiesība šos visai primitīvos saimniecības veidus jau lielā mērā bija izspiedusi lauksaimniecība, galvenokārt zemkopība.
Lopkopība – – (Ķīnā)
Kopš neolīta laikmeta Ķīnā bija pieradināti dažādi mājdzīvnieki – liellopi, sīklopi un cūkas. Izrakumos Aņjanā atrada daudz mājdzīvnieku kaulu, piemēram, suņu, aitu, cūku, kazu, vēršu un buivolu kaulus. Dažās apmetnēs atrasti arī zirgu kauli. Iņas posmā parādījās arī mājputni. Zīlēšanas kauliņi no Henaņas apliecina lopkopības izcilo nozīmi saimniecībā. Svinīgo reliģisko ceremoniju laikā senču gariem upurēja vienlaikus līdz 10 vēršiem, no 10 līdz 30 auniem, kā arī pa 40 vēršiem vai 100 cūkām. Kādā uzrakstā stāstīts par 100 aunu un 300 govju vienlaicīgu upurēšanu. Mājdzīvniekus kādu laiku turēja īpašās stāvvietās, par ko liecina hieroglifi, kas attēlo aunu un govi iežogotā vietā, kā arī civēka roku ar nūju, slotu vai suku līdzās aunam un vērsim.
Lopkopība visplašāk izplatījās Ķīnas rietumu rajonos. Tieksme paplašināt ganības bieži izraisīja Iņas un tās kaimiņcilšu nesaskaņas un sadursmes, par ko vēstī zīlēšanas uzraksti no Henaņas. Acīmredzot lopi bija svarīgākā bagātības mēraukla šajā laikā. Sevišķi lieli ganāmpulki piederēja valdniekam un viņa galminiekiem. Zīlēšanas uzrakstos ir norādes, ka “pats valdnieks apskatījis upurēšanai paredzētos vēršus”; citkārt valdnieks orākulam izvirzījis jautājumus par lopu vairošanos vai noklīdušajiem mājlopiem.
Zemkopība– (Ķīnā)
Galvenā saimniecības nozare Iņas valstī bija zemkopība. No labības šķirnēm sevišķi izplatīta bija prosa, kurai vajag nedaudz mitruma un kuru tādēļ ķīnieši audzēja visai plaši. Pēc prosas sāka audzēt miežus, kviešus, pat rīsu, ko, šķiet, ieveda no dienvidiem. Par zemkopības attīstību liecina hieroglifi, kas apzīmē ar zemkopību saistītus jēdzienus, piemēram, “lauks”, “arums”, “aka”, robeža”, “zemkopība”, “kvieši”, “prosa”, “sējumi” utt. Ar ražu saistīti jautājumi rodami arī uz zīlēšanas kauliņiem, piemēram: “Vai es ievākšu prosas ražu?” Uzrakstos dažkārt minēta arī alus darīšana.
Zemkopības tehnikas līmenis vēl bija visai zems un zemkopības darba rīki – ļoti primitīvi. Zemes irdināšanā izmantoja kapli, bet uzaršanā – visprimitīvāko arklu. Īpaši izplatīta bija zemkopības līdumu sistēma. Mežus un krūmājus Huanhe upes baseinā pakāpeniski izcirta. Vēlāk sacerētajos poētiskajos dziedājumos stāstīts par senajiem “zemkopības varoņiem”, kuri esot uzaruši lielas zemes platības, apmācījuši ļaudis izgatavot arklus un art zemi. Tieši viņi esot cilvēkiem dāvājuši labības graudu.
Labības ražas lielā mērā bija atkarīgas no nokrišņu daudzuma. Uz Iņas laikmeta zīlēšanas kauliņiem visai bieži lasāms jautājums: “Vai pietiks lietus labai ražai?” Acīmredzot apūdeņošana vēl bija attīstīta vāji un zemkopjiem nācās paļauties galvenokārt uz lietu. Taču jau Iņas laikmetā sāka izmantot arī mākslīgo apūdeņošanu. Tā, piemēram, “Šiczin” grāmatā vēstīts par dīķi, no kura ņēmuši ūdeni rīsa lauka laistīšanai. Uz tālu pagātni attiecināms hieroglifs “lauks”, kas attēlo zemes gabalu, ko apūdeņošanas kanāli sadala četrās daļās. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem var rast hieroglifu, kurš sastāv no lauka un tekoša ūdens apzīmējumiem un acīmredzot nozīmē “apūdeņošana”. Leģendās saglabājušās ziņas par kādu no ierēdņiem, kurš esot rūpējies par lauku apūdeņošanu un tāpēc uzskatīts par visas tautas labvēli. Ir pamats uzskatīt, ka jau Iņas posmā Ķīna pazina arī dažas tehniskās kultūras un sāka izplatīties zīdkopība.
Amatniecība – – (Ķīnā)
Vienlaikus ar zemkopību attīstījās arī amatniecība. N neolīta laikmeta saglabājās dažādu akmens priekšmetu izgatavošanas tehnika. Aņjanā atrasti ļoti daudzi akmens priekšmeti: naži, pulēti cirvji, šķēpu, bultu un metamo šķēpu uzgaļi, piestas, graudu berztuves, trauki, statuetes un rotaslietas. Bez tam atrada no vēršu un briežu ragiem darinātus darbarīkus un ieročus, kā arī kaula adatas un karotes. Izrakumi liecina, ka plaši bija attīstījusies kokapstrādāšana. No koka gatavoja lokus, bultas, šķēpus, cirvju, svārpstu un zāģu rokturus, bungas, kuģus un kaujas ratus. Koksni izmantoja ēku un kapeņu celtniecībā. Bagātie cēla sev lielas četrstūrainas baļķu mājas, kam jumtus balstīja koka stabu rindas. Šā laikposma kapenēs atrasti arī dēļi.
Ievērojamu attīstības pakāpi sasniedza podniecība. Šajā laikā sāka lietot podnieka ripu. Māla traukus apdedzināja, dažkārt pat pārklāja ar glazūru. Trauku ārpusi rotāja ar virves ornamentu. Smalki ornamentēti, no kaolīna gatavoti krāšņi trauki, kas, šķiet, lietoti rituālām vajadzībām, atrasti lielajās kapenēs Aņjanā.
Amatniecības attīstībā milzīga nozīme bija metālapstrādāšanai. No metāla, pārsvarā no bronzas, šajā laikā sāka izgatavot darba rīkus un ieročus – cirvjus, nažus, kaltus, īlenus, zāģus, zobenus, āvas, kā arī vienkāršus, ikdienas lietošanai paredzētus traukus un greznus, ar hieroglifu uzrakstiem rotātus rituāla priekšmetus. Atrastie trauki liecina par metālapstrādes tehnikas augsto līmeni. Aņjanā pie valdnieka pils bija amatnieku darbnīca, kurā izgatavoja bronzas priekšmetus. Te atrada pelnus, ogles, sārņus, atsevišķus metāla gabalus un sadauzītas metālliešanas formas. Atrasti arī materiāli, kas liecina par zīdkopību un zīda audumu izgatavošanu. Aņjanā atrasti zīda pavedieni, bet vēlākā perioda kapenēs – zīdtārpiņa attēli. Iņas laimeta uzrakstos rodami hieroglifi, kas apzīmē jēdzienus “zīdkoks”, “zīdtārpiņš”, “zīda diegs”, “zīda audums”, kā arī apzīmējums “apģērbs” utt. Audumu nospiedumi uz keramikas ļauj spriest par tekstilamatniecības attīstību Šanas-Iņas periodā. Uz šo laikposmu attiecas arī termins “simt darbu” (baigun), tas raksturo amatniecības nozaru veidošanos.
Zemkopības un amatniecības progresu zināmā mērā izraisīja maiņas tirdzniecības attīstība. Ļoti sens un Ķīnai specifisks maiņas ekvivalents bija dārgās kauri gliemežnīcas. Šā laika hieroglifu rakstībā jau atspoguļojas maiņas attiecību rašanās un veidošanās. Tiek radītas īpašas zīmes jēdzienu “gliemežvāku saišķis”, “krāt”, “dārgums” un citu apzīmēšanai. Aņjanas izrakumos atklāti vaļa kauli, ievestie lamportula sugas un kauri gliemežvāki, vara rūda, kas liecina, ka tirdzniecības attīstības bija izveidojušās gan kaimiņu gan ar visai attāliem rajoniem. Savukārt Iņas posma bronzas ieroči atrasti tālu ziemeļos Ičžovā (Hebejas provincē). Iespējams, ka vārds “šanžeņ” (tirgotājs) saistīts ar tirgotāju izcelšanos no Šanas valsts un attiecināms uz Iņas posmu. Taču visumā saimniecībai vēl arvien bija naturāls raksturs, kas saistīts ar seno noslēgto kopienu stabilu saglabāšanos.
Zemes īpašuma attiecības – (Ķīnā)
Ir materiāli, kas liecina par kopienas zemes īpašuma pastāvēšanu. Tā, piemēram, grāmatā “Šiczin” ir teikts: “Lai lietus spirdzina mūsu kopējos laukus, bet pēc tam mūsu pašu laukus.” Vēlākā laikposmā sarakstītās hronikas autors paskaidrojumā šim citātam raksta: “Tā visa tauta pierada pie darba. Tā priecājās vispirms par kopīgo īpašumu un tikai pēc tam par savu personisko.” Iespējams, ka Iņas laikmetā pastāvēja zemes pārdalīšana un savstarpējā izpalīdzēšanās, kā arī brīvo kopienas locekļu savstarpējās līdzatbildības sistēma. Ķīniešu vēstirnieki norāda, ka Ķīna gadsimtiem ilgi pastāvējušas dzimtas un to “priekšnieku” amati mantošanas kārtībā pārgājuši no paaudzes uz paaudzi. Pēs uzrakstiem uz Iņas zīlēšanas kauliņiem, var secināt, ka katrai dzimtai bija savs nosaukums un atsevišķi kapi. Valdošā bija tēvu dzimta, kaut gan saglabājās arī dažas matriarhāta paliekas. Līdz pat konfuciānisma periodam Ķīnā saglabājās asinsatriebības paradums.
Šanas-Iņas periodā svarīga nozīme bija lielajām patriarhālajām ģimenēm. Jau šajā laikā ieviesās īpašs vārds “ci”, kas apzīmēja ķīlnieci vai veredzeni. Vīra un tēva neierobežotā vara, sievietes verdzināšana, ko vēl vairāk saasināja daudzsievība, izteikts senču kults bija tipiskas Senās Ķīnas patriarhālās ģimenes pazīmes.
Kopš sirmas senatnes pastāvēja arī vecāko padome. Uzraksti uz Henaņas zīlēšanas kauliņiem liecina, ka šāda padome darbojusies arī Šanas-Iņas valsts periodā. Tā sastāvēja no dzimšu un cilšu vadoņiem un darbojās tiešā valdnieka (vana) vadībā. Nav izslēgts, ka tā kaut kādā mērā varēja pat ierobežot valdnieka varu. Balstoties uz sakrāto bagātību un ievērojamo politisko varu, šī aristokrātija ar laiku kļuva par valdošo vergturu slāni.
Izrakumos Aņjanā atklāja lielas pilsētas, iespējams, Iņas valsts galvaspilsētas drupas. Apmēram 6ha lielā platībā atrasti lielu ēku pamati, kas varēja būt valdnieka pils. Izpētītas arī valdnieka amatnieku darbnīcu paliekas, kurās strādājuši bronzas lējēji, akmens un kaula apstrādātāji. Šeit atrada arī valdnieka dārglietu glabātavu un telpu apsardzei jeb paviljonu valdnieka medībām. Raksturīgi, ka uz šā perioda zīlēšanas kauliņiem visai bieži rodams hieroglifs “czin”, kas attēloja vārtus pilsētas mūrī un apzīmēja jēdzienu “galvaspilsēta”. Līdziģs hieroglifs saglabājies ķīniešu rakstībā mūsdienās un ietilpst vārdu “Pekina” (Ziemeļu galvaspilsēta) un “Nankina” (Dienvidu galvaspilsēta) sastāvā. Šajā hieroglifā attēloto pilsētas vārtu īpatnējā forma vēl nesen bija redzama, piemēram, Pekinas seno nocietinājumu sienā. Var uzskatīt, ka jau Šanas-Iņas periodā Ķīnā sāka parādīties pirmās nocietinātās pilsētas.
Madara Majore 10.c
Senās ķīnas un senās japānas salīdzinājums.
Reliģija – Japānā
Reliģisko tradīciju daudzveidība un sarežģītība noteikti ir saistīta ar Japānas kultūras aizgūšanas un asimilēšanas tendenci. Japānā reliģijas ir savijušās un ietekmējušās viena no otras. Trīs galvenās reliģijas ir budisms, konfūcisms un sintoisms.
Sintoisms
Japāņi savai ticībai piešķīra vārdu “sinto” (dievu ceļš) tikai tāpēc, lai norobežotu seno reliģiju no jaunās – budisma. Sintoismā pielūgsmes objekti tika dēvēti par kami, kas tiek attiecināts gandrīz uz visu – dabas parādībām, dzīvniekiem, putniem, augiem un arī senčiem. Japāņiem bija vairākas dižās dievības, priekšstats par kurām saistījās ar sauli, mēnesi, zemi, ražu un vētru, tomēr tās nebija apveltītas ar izteiktu personību un netika uztvertas kā tēli. Sintoismā pastāv vairāk nekā astoņi miljoni kami. Galvenais ir Saules kami – Amaterasu-omikami. Tautas sintoismā dabas godināšana ir saistīta ar senajiem zemkopju auglības rituāliem. Ārkārtīgi miglains bija priekšstats par pēcnāves dzīvi, un reliģijai nebija gandrīz nekāda ētiska satura. Lai pielabinātu dievus, notika godbijīga lūgšana un ziedošana. Sākotnējos ziedojumus (ēdienus un dzērienus) pamazām aizvietoja simboliski priekšmeti, kas darināti no māla, koka un vienkārša papīra.
Sintoisma reliģijai nav apkopotu Svēto rakstu, bet ir divas svētās grāmatas Kodziki un Nihohgi, kas sarakstītas 8. gs. sākumā. Tās glabā daudzas senas leģendas un mītus.
Sintoisms, kas ļoti ietekmējis gan japāņu sadzīvi, gan pasaules uzskatu, ir dzīva reliģija Japānā arī šodien.
Sinto uzskatāms gandrīz par japāņu tradicionālo dzīves veidu.
Budisms
5. – 6. gs. Japānā izplatījās budisma mācība. Jaunās vēsts sludinātāji ieradās no Korejas, Ķīnas un Indijas. Viņi pārliecināja imperatorus, ka budisms spēj nodrošināt valsts labklājību. Lielu atsaucību budisms ieguva Japānas aristokrātiskajās aprindās, jo bija kas jauns. Lielā mērā šo ietekmi nodrošina rakstītā vārda spēks. Budistu rakstos bija atrodami jautājumi, par kuriem pirms tam japāņi, šķiet, netika aizdomājušies: par dvēseli, pēcnāves sodu un atalgojumu, un ar apskaužamu daiļrunību tika iztirzātas arī atbildes.
Praktiski nebija domstarpību starp sintoismu un budismu. Varētu sagaidīt konkurences cīņu šo divu reliģiju starpā, bet apbrīnojamā kārtā tādas nav. Budisms Japānā pamazām savijās ar nacionālajām tradīcijām un pakāpeniski notiek pat tāda kā sadale: ar bērēm, mirušo piemiņu saistītie rituāli un citi skumjie brīži cilvēka dzīvē tiek veikti saskaņā ar budisma kanoniem, bet sintoismam paliek priecīgie cilvēka dzīves notikumi. Arī budisma un sintoisma tempļi bieži vien atrodas līdzās.
Dzenbudisms
12. gs. nogalē Japānā nodibinājās viena no ietekmīgākajām sektām dzen (no ķīniešu čaņ), kas guva plašu piekrišanu samuraju vidū. Dzenbudisms mācīja, ka apskaidrību cilvēks var gūt nevis mācīdamies, bet gan piepešā atklāsmē, ar kādu vainagojas pilnīga saplūsme ar dabu. Dzenbudisti lielu uzmanību pievērsa ķermeņa pārvaldīšanai, paškontrolei un praktiskai meditācijai, nevis tās formālām studijām, tālab dzen kļuva par samuraju – japāņu bruņinieku – dzīves filozofiju.
Samuraji – japāņu karotāji. Samuraju vidū valdīja brālība, un viņi ievēroja uzvedības kodeksu. Svarīgākā vieta tika ierādīta drošībai, uzticībai. Samuraja galvenais pienākums bija apsargāt, aizstāvēt un atriebt savu pavēlnieku, un tā dēļ būt gatavam upurēt ne tikai paša, bet arī visu savu piederīgo dzīvības.
Konfūcisms
Konfūcija mācība Japānā ienāk reizē ar budismu, bet kā valsts reliģija pārņemta tika 17. gs. sākumā. Tieši kopš tā laika budisma ietekme Japānā sāka mazināties. Konfūcija mācību par galveno ideoloģisko balstu, stiprinot valstisko vienotību. Galvenā ideja bija sabiedrības harmonizēšana, veidojot tādas cilvēku attiecības, kādas parasti pastāv japāņu ģimenē: savstarpējo cieņu, uzticību, mīlestību, tradīciju godāšanu, pakļaušanos ģimenes galvas neapstrīdamajai autoritātei. Valstiskā mērogā tas nozīmēja zemākstāvošā pakļautību augstākstāvošajam. Pēc Konfūcija mācības cilvēkam jācenšas būt labam savas valsts pilsonim un jāpilda savi pienākumi. Šīs attiecības prasīja bezierunu pakļaušanos vispārīgajām interesēm, jo tas esot noteikts ar debesu likumu.
Konfūcisms –Ķīnā
Konfūcijs (Kundzi, 551. – 479.g.p.m.ē.) ir senās Ķīnas lielākais filozofs, ētiski politiskas mācības pamatlicējs, kas izklāstīta grāmatā “Luņjui” (“Pārrunas un prātojumi”). Šajā darbā apkopoti Konfūcija un viņa tuvāko sekotāju izteikumi, bet vispār Konfūcija adeptu (piekritēju) skaits, viņam dzīvam esot, sasniedzis pāri 3 tūkstošiem. Konfūcijs atteicies no valsts dienesta pienākumiem, ilgus gadus viņu pavadībā ceļojis pa dažādām valstīm senās Ķīnas teritorijā, lai ieviestu savu mācību dzīvē. Neatradis atsaucību, viņš atgriezies dzimtajā pusē un dzīves pēdējos gadus veltījis savas mācības izklāstīšanai un izskaidrošanai savu daudzo sekotāju saimē.
Reliģija – Ķīnas
Ķīnas kultūra sakņojas ļoti tālā pagātnē. Senākie ķīniešu uzraksti dod iespēju izpētīt hieroglifiskās rakstības izcelsmes un sākotnējās attīstības procesu. Saglabājušies literārie avoti, galvenokārt tā saucamās Senās Ķīnas klasiskās literatūras sacerējumi, sniedz liecības par ķīniešu reliģijas un literatūras rašanos un veidošanos, filozofijas, kā arī seno sociāli politisko sistēmu tapšanu. Turklāt šiem procesiem iespējams izsekot vesela gadu tūkstoša gaitā.
Ķīniešu reliģija sakņojas fetišismā, dabas spēku pielūgšanas kulta senākajās formās, senču kultā un totēmismā, kas cieši saistīts ar maģiju. Vēstures avoti glabā atmiņas par laiku, kad totēmiskie priekšstati un dabas spēku pielīdzināšana dieviem vēl bija visai izplatīti. Tā, piemēram, Sima Cjaņa darbā iekļauta leģenda par valdnieku Huandi: “Huandi bija valdnieks Lāča valstī. Kādreiz viņa māte bijusi tīrumā un kļuvusi grūta no lielā zibens, kas apzpīdējis Polārzvaigzni. Kad pagāja 24 mēneši, viņai piedzima Huandi.” Izteikta hipotēze, ka Huandi ticis atzīts par Lāča totēma grupas ciltstēvu.
Senajā Ķīnā bija izplatīta dabas pielūgšana, jo sevišķi zemes un kalnu kults. Tas bija saistīts ar Ķīnas reljefu, kā arī ar saimnieciskajiem apstākļiem, kad ķīniešu senči no kalniem pārcēlās un upju ielejām.Ilgstoši Ķīnā pastāvēja īpašas zīlēšanas parašas, kas bija saistītas ar zemi (ģeomantija). Bez tam senie ķīnieši pielūdza arī Sauli, Mēnesi, zvaigznes un planētas, upes un kokus.
Sevišķi nozīmīgs bija ar patriarhālo dzīves veidu cieši saistītais senču kults. Tas savās sastingušanās formās turpināja pastāvēt ļoti ilgi.
Konfūcisms
Reliģiskie ticējumi Ķīnā izveidojās jau senā pagātnē. Klasiskās literatūras sacerējumos minēti seni svētie teksti, kas ticīgo vidū baudījuši īpašu cieņu. Vislielākā nozīme bija 4. – 5. gs.p.m.ē. tapušajām reliģiski filozofiskajām sistēmām, uz kurām pamatojās vēlākās reliģijas. Ķīnas kultūras dzīvē milzīga loma bija uz seno rakstvežu un zīlētāju skolu bāzes izaugušajai Konfūcija reliģiski filozofiskajai sistēmai. Par paša Konfūcija personību saglabājies ļoti maz ziņu. Taču zināmie fakti ir ļoti ticami un tie ir cieši saistīti ar konkrētā laikmeta reālo dzīvi. Šī parādība dod iespēju izteikt hipotēzi, ka tiešām eksistējis reāls rakstnieks, kurš vadījis īpašas reliģiski filozofiskas un sociāli politiskas skolas izveidošanos.
Saskaņā ar senām tradīcijām Konfūcijs dzīvojis 4. – 5. gs.p.m.ē. (pēc ķīniešu hronoloģijas, no 557. gada līdz 479. gadam p.m.ē.). Viņa senči bijuši aristokrātisku ierēdņu dzimta Lu dalienā, kur tajā laikā valdīja Šanu dinastijas pēcteči. Tieši tādēļ viņa mācību caurstrāvojo dziļa cieņa pret senajiem ķīniešu paradumiem un tradīcijām. Viņš un viņa skolas pārstāvji ienesuši izmaiņas vēl senākajā Ķīnas klasiskajā literatūrā. Iespējams, ka pārstrādāti un rediģēti šie sacerējumi tika arī vēlākā laikposmā.
Konfūcismā galvenais princips ir tradīciju ievērošana. Konfūcijs vairākkārt uzsver, ka viņš netiecas ieviest kaut ko jaunu. Sava tradicionālisma pamatu viņš izteicis šādi: “Es neizdomāju, bet tikai pavēstu tālāk!”. Viņa piekritēji apgalvoja, ka Konfūcijs par iespējamu uzskatījis tikai seno tekstu komentēšanu, lai uz to bāzes veidotu savu reliģiski filozofisko, sociāli politisko un morāles sistēmu. Konfuciānisms par īpaši nozīmīgu uzskata audzināšanas elementu, lai izveidotu cilvēka raksturā tendences pastāvīgi samierināties un bez ierunām pakļauties vecākiem un priekšniekiem. Konfuciānisma filozofija uzskatīja, ka nepieciešams un pilnīgi iespējams mainīt katra cilvēka raksturu. Uz šās tēzes pamatojās ideja par katra cilvēka pilnveidošanās nepieciešamību un neizbēgamību, protams, saskaņā ar šķirisko viedokli.
“Pēc savām iedzimtajām īpašībām visi cilvēki ir radniecīgi. Tie atšķiras viens no otra ar iegūtajām īpašībām… Tikai pats gudrākais zinātnieks un pats lielākais idiots nekad nemainās,” teikts Konfūcija mācībā.
Konfuciānisms centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo pakļaušanos. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais… Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu… Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim”.
Konfūcija mācībā atklāti pausti vergturu šķiriskie uzskati, viņu tieksmes pilnīgi verdzināt darba tautas masas. “Tumšajiem ļaudīm jāpakļaujas aristokrātiem un gudrajiem… Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera…” Īpaši skaidri šī doma izteikta pazīstamajā konfuciānisma sacerējumā “Mērenība un pastāvība”: “Vienkāršā cilvēka nepaklausība augstākajam ir nekārtību sākums. Šajā paša grāmatā “gudrais” pretstatīts pūlim. Ar vārdu “gudrais” jāsaprot aristokrāts. Konfūcijs māca, ka “gudrais ir tikumīgs un labs, bet vienkāršie mirstīgie, kas šo principu neievēro, dara visu bez izšķirības.” Tādējādi šajā “mērenībā un pastāvībā” slēpjas šķiru “līdzsvara” ideja, kuru veltīgi pūlējās nodibināt seno ķīniešu filozofs ar savu aristokrātisko domāšanas veidu. Konfūcija sociāli politiskā “šķiru harmonijas teorija” sludināja nepieciešamību izveidot īpašas attiecības starp kungu un kalpu, starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp vecāko un jaunāko, pat starp draugiem. Acīmredzot šīs teorijas sludinātāji uzskatīja, ka, tikai saglabājot šādas patriarhālas savstarpējas attiecības un “ideālo līdzsvaru”, var mierīgi eksistēt valsts un sabiedrība vergturu iekārtā.
Kultūra – Japāņu
Ikebana – ziedu kārtošanas māksla, radusies 15. gs. kā tējas dzeršanas sastāvdaļa. Ikebanu veido no dabas materiāliem- koka zariem, ziediem, lapām. Cilvēka uzdevums ir “palīdzēt ziediem izteikt sevi”. Kompozīciju pamatā ir doma par trim elementiem – debesīm, zemi un cilvēku, kas, saplūstot vienā trīsstūrī, simbolizē dabas harmoniju un līdzsvaru. Ikebanas māksla ir ar īpašu estētismu, simbolismu, tehniku un filosofiju, kas māca redzēt un saprast skaistumu. Ikebana ir sievietes obligāta audzināšanas un skološanas sastāvdaļa. Senatnē ikebanas mākslu uzskatīja par obligātu tikumu, kas katrai meitenei jāapgūst vēl pirms precībām.
Viens no dzen rituāliem ir tējas dzeršanas ceremonija, kuras nolūks ir veicināt cilvēka garīgo pašattīrīšanos. Jāpiebilst, ka arī šī tradīcija ir pārņemta no Ķīnas ap 16. gs., bet tā kļuvusi par Japāņu kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Tolaik tēja bija viena no dārgākajām precēm, ko ieveda no Ķīnas un tējas ceremonijā izmantota augstākā labuma tējas. Tējas ceremonijas istaba tiek iekārtota izmeklēti vienkārši, tā iemiesojot japāņu klasisko priekšstatu par daiļumu. Šī rituāla būtiski pamatnosacījumi ir harmonija, tīrība, godbijība un klusums. Galvenā nozīme nav pašai tējas dzeršanai, bet gan pasniedzēja kustībām, tēju gatavojot, kā arī telpas iekārtojumam, dārzam, traukiem un ceremonijā nepieciešamajiem rīkiem. Tējas ceremonijai ar tās stingri noteikto kārtību ir jārada dvēseles miers un jāieved cilvēks īpašā noskaņojumā. Tā ir savdabīga meditācija.
Kultūra – Ķīnas
Ķīnas kultūra ir viena no vissenākajām kultūrām pasaulē. Tā sākusi jau veidoties vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras un nepartraukti attīstījusies līdz pat mūsu dienām, neraugoties un neskaitāmiem nomadu iebrukumiem, asiņainiem iekšējiem brāļu kariem un ārzemnieku agresijām, kas dažkārt izpostījušas ķīniešu zemi, iecērtot dziļas brūces tās saimniecībā un kultūrā. Taču neviens iebrucējs nespēja pretstatīt savu kultūru ķīniešu tautas kultūrai. Visas svešinieku ciltis, kas iekarojušas Ķīnu, ir zaudējušas savu dzimto valodu, savu rakstību un pakļāvušās Ķīnas kultūras ietekmei, gandrīz pilnīgi asimilējoties ķīniešu tautā.
Par vissenākiem ķīniešu mākslas darbiem jāuzskata keramikas traukus, kas saglabājušies no 4. – 3. gadu tūkstotim pirms mūsu ēras. Arheologi tos atrada tagadējās Henaņas provinces Janšao rajonā, un no šī vietvārda vissenākā ķīniešu kultūra ieguvusi nosaukumu “Janšao kultūra”.
Arhitektūra – Japānā
Japāņu pirmās celtnes apmēram 1.gs. p.m.ē. bija mazas, no koka celtas svētnīcas. Šo svētnīcu nosaukums miya nozīmē “nemirstīgo dvēseļu nams”, tās parasti celtas uz pakalniem, un tās veido galvenā kapella un daudz pārnesamu mazu kapellu (mikosi). Dievības tēls svētnīcās ir metāla spogulis, kas simbolizē dievības visu redzētāju aci. Svētnīcas laukumu ieslēdz žogs ar bagāti veidotiem vārtiem, kuru tuvumā atrodas ūdens tvertne jeb šķīstīšanās aka un šķirsts dievībai ziedojamām veltēm. Svētais koks vai vesela birzs papildina šinto svētnīcas kopainu. Apmēram 6.gs. p.m.ē daudz greznāki par šinto svētnīcām bija budistu veidotie tempļi. Pāļu pamatu vietā ceļ mūra pasieni, jumta segumam salmu, niedru vai hiaoki krijas vietā lieto kārniņus vai vara plātnes, uz sienām taisa apmetumu, sienas izgrezno ar nišām un plastikas darinājumiem. Tempļa iekšienē vienmēr atrodas Budas tēls (vara vai koka), kas parasti ir liela apjoma. Japānas tempļu arhitektūrā nekad nav saskatāma vēlēšanās apvienot vairākas telpas, tāpēc svētnīcas parasti bija no daudzām atsevišķām celtnēm (kondo jeb “zelta halles”, kodo jeb sprediķa halles, zvanu vai bungu torņa u.c.). Liela vērība tika veltīta vārtiem torii , kurus novieto dienvidu vai austrumu virzienā no tempļiem. Torri uzskata par Japānas nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īsti japāniskās celtniecības paraugiem, kas pastāvējis bez svešzemju ietekmes. Tempļus bieži apvieno ar klostera būvēm, tuvāko apkārtni izdaiļo ar kokiem un krūmiem. Konstruktīvā ziņā japāņu tempļu, piļu vai dzīvojamo ēku būves ir raksturīgas iedaļu celtnes, kas taisītas no koka apbrīnojami rūpīgā darbā. Arhitektūrā nozīmīgu vietu ieņēma vārti, ar ko noslēdzas gandrīz vai katra ieliņa, kas rada tīkamus arhitektoniskus akcentus uz lielo piļu vārtu fona.
8. gs. vienotas valsts izveide saistīta ar pirmās pilsētas Naras būvniecību. Šī pilsēta projektēta pēc Ķīnas arhitektūras parauga – platas ielas, rūpīgi sarindoti laukumi u.c. Lai akcentētu valsts nozīmību, pieauga ēku apjomi. Spilgts piemērs bija imperatora pils komplekss, kā arī 50 metrus augstais Todaidži templis. Templis bija uzbūvēts tā, lai tajā varētu ievietot milzīgo 16 m augsto bronzā izlieto Budas skulptūru.
Nedaudz vēlāk, ap 9. – 12. gs., kultūrā zūd tieksme uz monumentalitāti, tā vietā daudz lielāka nozīme tiek pievērsta dzīvajai dabai, kas mākslinieciski papildina arhitektūru. Liela daļa tempļu tiek būvēta kalnainās vietās. Tiek veidoti apzaļumoti kuģojamie kanāli, gleznaini ainavu dārzi ar mākslīgi uzbērtiem uzkalniem, dīķiem un tiltiņiem.
Ar 13. gs. arhitektūras mākslas formas spēcīgi ietekmē dzenbudisma filozofiskie un estētiskie principi. Kulta kompleksa ēku interjers kļūst pieticīgāks, vienkāršāks.
14. – 16. gs. pārmaiņas arhitektūrā ir cieši saistītas ar izmaiņām cilvēku attieksmē pret reliģiju. Izveidojas jaunas, īpašas arhitektoniskās konstrukcijas, kas sienas padara pārbīdāmas un atbīdāmas. Pastāvīgu šķērsienu mājas iekšpusē nav, tās aizstāj pārvietojamas sienas – sjodzi. Pārvietojamo šķērsienu dēļ japāņi var veidot istabu lielumu pēc patikas, pārvēršot mazas istabas par lielām. Japāņu dzīvojamās mājas ir ļoti pievilcīgas un brīvas no ķīniešu ietekmes. Visas istabas sedz mašas paklāji. Mēbeles japāņu dzīvojamās mītnēs tiek lietotas ļoti maz. Interjera rotājums ļoti lakonisks, to veido koka režģi, ornamentāli griezumi uz horizontālajiem baļķiem un tokonama – niša, kas ir viena mašas paklāja lielumā un atrodas viesistabā. Nišas padziļinājumā karājas tīstoklis ar ainavas attēlojumiem.
Arhitektūra, tempļi – Ķīnā
Rietumos no Pekinas Sišaņas kalnu parkā atrodas Bijuņsi – Debeszilu mākoņu templis. Uzcelts 14. gs. vidū, paplašināts 16.gs. sākumā, pilnīgi pabeigts 18. gadsimtā. Tempļa galvenā celtne izvietota uz augšējās dārza terases un veidota no balta marmora 18. gadsimtā. Uz celtnes jumta 7 nelieli torņi, kurus grezno Budas tēli.
Tjaņtan (Debesu templis) ir viens no Pekinas ievērojamākiem arhitektūras ansambļiem, kas uzbūvēts 1420. gadā. Šinī ansamblī ietilpst Lūgšanu templis ražas aizsardzībai (“Cinjaņdjaņ”), kas ir kompleksa lielākā celtne, Debesu altārs un Debesu imperatora templis (“Huanejunjui”). Apkārt šim templim uzbūvēta “Atbalss siena” (“Hujiņbi”), kas ir slavena ar īpatnēju rezonanses efektu. Jau vairākus gadsimtus šī būve izraisa apmeklētājos lielu interesi un sajūsmu par seno meistaru māku, kas ļauj saklausīt cilvēka čukstus pat no sienas pretējā gala. Visu ansambli ieskauj ap 5000 simtgadīgas, zaļoksnējas cipreses.
Atsevišķi (nav salidzinajums ar ortu valsti)
Filozofija (Japāna)
Japānas filozofijā populāra bija Ču-si mācība (no 14. gs.), kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģija. Ču-si mācības pamatlicēji uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana. Par tikumības galvenajiem elementiem tika minēta godbijība, taisnība, sirdsšķīstība un mīlestība.
Savukārt Jamaga Soko (no 17. gs.) gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās mācības to sagrozījušas. Pēc Soko uzskatiem pasaulē ir divi pamatprincipi Iņ un Jaņ – negatīvā un pozitīvā enerģija. Pasauli virza mūžīgā radīšana un attīstība. Valdošais, aktīvais princips ir jaņ. Tas ir vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarpēji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt. Iņ un jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas divas stilizētas zivis. Viena melna ar baltu aci, otra balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgākais morāles pienākums ir vecāku godāšana. Uzticība, kuras pamatā ir pienākums izturēties ar cieņu, japāņu uztverē ir tikumības pamats.
Tieši estētiskās normas daudzējādi nosaka japāņu tautas dzīves filozofiju.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji sabi, vabi, sibui, kas sakņojas sinto reliģijā, bet ceturtais jūgen saistīts ar budisma filozofiju. Sabi burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa. Laika atstātajās pēdās japāņi saskata īpašu pievilcību. Viņus valdzina veca koka nomelnējusī krāsa, nosūnojis akmens dārzā, tātad sabi ir senatnes smarža, laika zīmogs. Daiļums un dabiskums japāņiem ir viens jēdziens. Savukārt termins vabi japāņu izpratnē noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkrītošo. Vabi ir vienkāršības skaistums, atturība un ikdienišķā pievilcīgums. Japāņi saskata skaistumu un prot to novērtēt visā, kas ir ap cilvēku viņa ikdienā. Trešais vārds sibui ir vienkāršības skaistums un dabiskuma skaistums. Siubi tādējādi dod galīgo spriedumu skaistuma novērtēšanā. Tase ir laba, ja no tās ērti un patīkami dzert tēju un ja māls, izgājis caur podnieka rokām, turklāt saglabājis savu pirmatnējo pievilcību.
Lai nodrošinātu savu attīstību, īpašu vērību japāņi pievērš izglītībai un audzināšanai. Japāņiem, tāpat kā citām Austrumāzijas tautām, raksturīga “kauna” kultūra. Tas nozīmē, ka, audzinot jauno japāni, par morālei nepieņemamu rīcību kaunina. Kā tikumības mērs tiek uzskatīts sabiedrības viedoklis. Lai izvairītos no apkaunojošās sajūtas, ja valdnieka vai karavadoņa uzdevums nav godam izpildīts, japāņu samurajs tiek apmācīts izdarīt pašnāvību (harakiri). Pašnāvība ir visai izplatīts veids, kā japānis izvairās no samilzušām problēmām.
Literatūra un valoda – (Japāna)
Japānā līdz 7. gs. izplatīta bija folklora – dziesmas, dzeja un mitoloģija.
Līdz brīdim, kamēr netika nodibināti sakari ar Ķīnu, japāņiem nebija savas rakstības. 6. gs. kopā ar budismu Japānā tika ieviesta ķīniešu rakstības sistēma. Sākumā japāņi izmantoja ķīniešu hieroglifus. Tomēr izrādījās, ka fonētiski japāņu valoda diezgan ievērojami atšķiras no tās, kādā runā ķīnieši. Tādēļ 8. gs. japāņi sākotnējās ķīniešu zīmes ievērojami vienkāršoja un aizguva diezgan daudz vārdu, tādējādi bagātinādami savu vārdu un jēdzienu krājumu.
Rakstības izveidošanās lika pamatus klasiskās literatūras radīšanai. Aptuveni 9. – 12. gs. izveidojas jauni literārie žanri. Rodas ar dzeju piesātināta proza, no kuras vēlāk izaug dzejas klasiskā forma tanka.
Sākot ar 16. gs., populārs un savdabīgs kļūst japāņu dzejas žanrs haiku. Uzbūves ziņā līdzinās japāņu piecrindei – tankai, tikai bez divām pēdējām rindām. Haiku ir lakoniskas trīsrindes ar zilbju skaitu 5, 7, 5, tātad kopā 17 zilbes. Tajās parasti izteiktas filozofiskas pārdomas. Gadalaiks ir galvenais haiku tēls, iesaistot cilvēka dzīves norises, pārdzīvojumus un dvēseles izjūtas. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā saikne starp cilvēku un dabu caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu. Haiku dzejā priekšroka tiek dota pēc iespējas vienkāršiem vārdiem, kas precīzi, skaidri un viennozīmīgi atklāj vārda nozīmi. Viena no haiku īpatnībām, kas radusies budisma ietekmē – aizliegums pievērsties mīlas tēmai. Ievērojamākie haiku dzejnieki Japānā ir Basjo, Busons, Isa.
Basjo Macuo (1644-1694) pamatoja estētiskās kategorijas un izveidoja haiku par nopietnas poēzijas žanru. Savā dzejā Basjo tiecās parādīt, ka katram dzīves brīdim ir vērtība un nozīmība – mazajā dzīvē ir arī lielās dzīves elpa.
Busons Josa (1716-1783) atzina Basjo par vislielāko haiku dzejnieku, tomēr abi dzejnieki bija pilnīgi atšķirīgi. Busona dzejā nav Basjo dziļuma. Busona haiku galvenokārt raksturo maksimāls poētiskā tēla piesātinājums, detaļu precizitāte, stilistiska daudzveidība, tēlojuma dinamisms un krāšņa izteiksme.
Isa Kobujasi (1762-1827) dzeja ir ļoti sirsnīga. Isa daiļradei raksturīgs lirikas apvienojums ar ironiju, humoru, tīšs dažādu stilu sajaukums.
Māksla – (Japāna)
Tieksme pēc harmonijas ar dabu ir japāņu mākslas galvenā iezīme. Japāņu arhitekti savas celtnes būvē tā, lai tās saplūstu ar apkārtējo vidi, lai apkārtne tās izceltu. Japāņa dārznieka mērķis ir reproducēt dabu miniatūrā. Amatnieks cenšas parādīt materiāla faktūru, pavārs – saglabāt produkta garšu un izskatu.
Japāņu mākslas princips – “Neradi pats, bet atrod un atklāj!”
Lielā mērā Japānas glezniecība attīstījusies Ķīnas ietekmē, tomēr tā neaizēnoja Japānas radošās tieksmes. Sākotnēji attīstījās sienu glezniecība. No 7. gs. saglabājušies paraugi Horjūdzi templī Naras pilsētā.
Tradicionālajā japāņu glezniecībā galvenokārt izmanto melnu vai krāsainu tušu uz papīra un zīda. 9. – 12. gs. rodas pirmā nacionālā Jamatu skola, kur apgūst glezniecības mākslu. Līdzīgi Ķīnai japāņu glezniecība izveidojas no raksta. Populāras kļūst papīra un zīda tīstokļu gleznas. Izšķir divas tīstokļu formas :
* kakemono (stāvo, kuru piekar pie sienas);
* makemono (guliskā, ko skata tikai rokās).
Gandrīz katrs gleznotājs ir arī dzejnieks, jo pati glezna ir stāsts bez vārdiem par dzīvi. Sākotnēji izmantota reliģiska vai filozofiska tematika, vēlāk sadzīves un darba ainas. Makemono tīstokli skatoties, to atritina un saritina. Tīstokļu gleznas galvenā vērtība ir kultūrvēsturiskā.
Kā portretu māksla attīstījās Japānas koka tēlniecības maskas. Šīs maskas bijušas ne vien traģiskas, bet arī komiskas. Lielas izmaiņas notikušas ap 14. gs., kad sāk darboties aristokrātiskais No teātris. Tad maskas iegūst lielu reālas plastikas izteiksmes spēku. Japāņu teātra maskas pielīdzina mākslas darbiem, ko uzglabāja kā dārgas relikvijas.
Japāņu tēlniecība saistīta ar pēcnāves kultu un budisma reliģiju. Monumentālās tēlniecības darinājumi bija Budas statujas no bronzas vai koka. Ievērojamākā no tām ir Lielais Buda Kamakurā, kas darināta 1252. gadā. Lielais Buda ir bronzas lējums un tā augstums ir 12 m. Budas figūra pauž budisma ideju – dvēseles mieru un pašapceri.
Ap 17gs. Japānā izplatījās un kļuva populāra sīkplastika, ko japāņi sauca par “netcke” – cilvēku un dzīvnieku figūriņas, rotaļlietas no māla, miniatūras grieztas skulptūras, piekariņi, kas tiek karināti pie kimono jostām, tā rotājot japāņu tautas tērpu. Šādus piekariņus izgatavo no ziloņkaula, koka, porcelāna. Sīkplastika pauž japāņu tautas garu, tās attieksmi pret dzīvi un optimismu.
16. gs beigās, kad tēja kļuva par nacionālo dzērienu, attīstījās keramika, kas nebija rotāta, bet tikai noklāta ar melnā, sarkanā, zaļganā, baltzilā un gaiši brūnā krāsā.
Visu mākslas veidu attīstība uzplauka periodā, kad sāka būvēt pirmo pilsētu Naru.
Ksilogrāfija – (Japāna)
18. gs. japāņu mākslā ienāk ksilogrāfija. Mākslas pamatā ir gravējumi kokā, kam tiek uzklāta krāsa un izdarīts novilkums. Parasti kopā strādāja trīs cilvēki: mākslinieks, kas darināja zīmējumu, meistars, kas grieza zīmējumu kokā, un iespiedējs. Par autoru tika uzskatīts tikai mākslinieks, kas arī kokgriezumu parakstīja. Sākotnēji nospiedumi bija melnbalti, vēlāk arī daudzkrāsaini. Tā kā šis mākslas veids ir salīdzinoši lēts, tas bija pieejams plašam vidēji turīgo iedzīvotāju slānim. Grafiskajā mākslā tiek attēlota pilsētas dzīves ainas, teātra žanrs, skaistules, dabas ainas u.c. Ievērojamākie grafiskās mākslas mākslinieki – Kitagava Utamaro, Hokusai Kacusika, Hirosige Ando.
Japānas parki un dārzi
Japāņu dārzi ir savdabīgs un sarežģīts mākslas veids, kur dabas daudzveidība tiek atveidota miniatūrā veidā. Japāņu dārza būtība sakņojas filozofiskā uztverē. Dārzu veidolā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Ainavu dārzi ir izmeklēti vienkārši, kas ietver sevī Visuma modeli. Dārzos veido sausās ainavas, kuru iekārtošanā izmanto netradicionālus materiālus: akmeņus, oļus, smiltis, šķembas, sūnas. Neatņemama šo dārzu sastāvdaļa ir klusums, un tos sauc arī par meditāciju dārziem.
Viens no dzen šedevriem ir dārzs – koāns japāņu pilsētā Kioto. Neliels sakopts smilšu laukumiņš (31 x 15 m) simbolizē pasaules okeānu, mūžību. Piecpadsmit akmeņi – apdzīvotās pasaules, sūnas – augu un dzīvnieku valsti, dzīvību. Akmeņi izvietoti tā, lai, raugoties no jebkura skatu punkta, tie visi 15 nekad nebūtu redzami – viens no tiem vienmēr būs aizsegts. Šāds izkārtojums norāda uz neesošo, ko aizsedz esošais.
Japāņu senais teātris
No teātris izveidojies 14. gs. un attīstījās dramaturga Kannami un viņa dēla Zeami vadībā. No bija “liriska drāma” vai “drāma dejā”. No teātris atspoguļo elitāru, seno laiku bruņinieku un garīdznieku domāšanu, ideālus un dzīves uztveri. No drāmas sižeta līnijas ir ļoti vienkāršas un apmēram vienādas. Izrādes ir reliģiski mistiskas ar dialogiem, mūziku un deju. Aktieru skaits parasti aprobežojas ar 2 – 5 cilvēkiem un kori. Aktieri ir tikai vīrieši ar krāšņiem tērpiem un maskās.
17. gs. radās jauna teātra forma Kabuki, kuru nodibimāja sieviete Okuni, kas ieviesa unikāli dzīvo dejas stilu. Kabuki simbols ir šī deja. Kabuki pauda vidusšķiras (tirgotāju) intereses, kā arī attēloja vēsturiskos notikumus. Satura ziņā izrādēs tiek risinātas sadzīviskās un morāli ētiskās problēmas. Kabuki saglabāja daudzus No elementus, visas lomas tāpat spēlē vīrieši maskās (kaut gan dibinājusi sieviete), un izrādēs apvienojas dziesmas, dejas un vēstījums. Vīrietis, kas tēlo sievieti, dēvē par “onnagata”.
Abi šie teātra žanri līdztekus modernajam 20. gs. teātrim turpina pastāvēt arī šodien.
Ķīnas cilvēks
Ķīnas cilvēks ir iekšķīgais cilvēks; tādu cilvēku grūti saprast, jo par cilvēku mēs parasti spriežam pēc tā ko viņš ārīgi iespēj un kas viņam pieder. Ķīnietis ar ārējiem panākumiem nekad nav lepojies, viņš ir atturīgs, smalkjūtīgs un sevī vērsts.
Ķīnas dabas apstākļi
Ķīna ir tipiska kalnu zeme, 80% no tās teritorijas aizņem kalni un plakankalnes. Rietumķīnas teritorijā ir pasaules augstākā un plašākā augstiene ar izteikti kontinentālu klimatu. Austrumķīna ir nedaudz zemāka par Rietumķīnu, un tai var piekļūt no jūras, jo to šķērso lielu upju ielejas, ko jau izsenis izmantoja kā svarīgas tirdzniecības maģistrāles.
Austrumķīnā atšķirībā no Rietumķīnas ir mainīgāks klimats un daudzveidīgāka augu valsts. Labvēlīgie dabas apstākļi Austrumķīnā veicināja zemkopības attīstību un valsts izcelšanos.
Vissenāk apdzīvotie rajoni Ķīnā ir Huanhe (Dzeltenās upes) vidusteces un lejteces apgabali, kā arī līdzenums pie Beičžili jūras līča. Mērenais klimats un auglīgās lesa augsnes šeit sekmēja agru zemkopības attīstību. Kopējais nokrišņu daudzums šajos apgabalos sasniedz 50 – 60 cm, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu labu prosas ražu. Tomēr nevienmērīgais nokrišņu sadalījums nereti izraisa neražas gadus. Tāpēc Senās Ķīnas iedzīvotājiem nācās izveidot mākslīgās apūdeņošanas sistēmu. Zemkopjiem ar katastrofām draudēja grandiozie Huanhe upes plūdi, kas bija saistīti ar nepārtraukto upes aizsērēšanu. Mainīdama savu līdzšinējo gultni, upe pārplūdināja visu apkārtni un izpostīja sējumus un ciemus.
Senajās leģendās un nostāstos atspoguļojās iedzīvotāju cīņa pret vareno upi un viņu pastāvīgās rūpes par zemkopības organizāciju. Tā, piemēram, leģendā par Dzeltenā imperatora huandi cīņu pret briesmoni Če Ju vēstīts, kā imperators ataicinājis no debesīm sausuma dievieti, lai cīnītos pret ūdens stihiju. Cita teiksma stāsta par seno varoni Juju, kurš padziļinājis upes gultni, uzlabojis tās tecējumu, pat noārdīdams klintis, kā arī nostiprinājis tās krastus ar mitoloģisku “dzīvo zemi”. Tauta esot Juja veikumu pienācīgi novērtējusi un ievēlējusi viņu par valdnieku, Sja dinastijas nodibinātāju.
Senatnē Ķīnā bijis daudz vairāk mežu nekā tagad. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem stāstīts par briežu medībām; lieli meži minēti arī “Dziesmu grāmatā”. Meži nodrošināja vienmērīgāku nokrišņu sadalījumu, deva cilvēkiem iespēju nodarboties ar medībām, kā arī nodrošināja lielos daudzumos koku – pašu senāko minerālu darba rīku izgatavošanai.
Arheoloģiskie izrakumi – (Ķīnā)
Arheoloģiskie izrakumi Ķīnā tika uzsākti 20.gs., taču tie jau snieguši visai interesantus rezultātus. Ir pierādīts, ka Ķīnas ziemeļdaļa bijusi apdzīvota jau kopš senā akmens laikmeta un materiālā kultūra te nepārtraukti attīstījusies līdz pat senāko valstu veidošanās laikmetam. Laikposmā no 1928.gada līdz 1937.gadam aptuveni 60 km no Pekinas notika izrakumi, kuros atrada pirmatnējā cilvēka kaulus un apmetnes paliekas.
Cilvēki, kurus nosauca par “Pekinas sinantropiem”, dzīvojuši vēlā paleolīta laikmetā, cīnījušies pret plēsīgiem zvēriem, barību ieguvuši medībās un augu vākšanas ceļā, jau pratuši lietot uguni un vienkāršus akments darba rīkus. Citos izrakumos atklāja, ka Huanhe upes ieleja starp Šeņsi un Šaņsi bijusi apdzīvota jau paleolīta laikmetā. Ordosā, iekšējā Mongolijā un citos Ziemeļķīnas apgabalos atrastas gan vaļējā, gan arī slēgtā tipa apmetnes alas ar cilvēku skeletu paliekām no agrīnā paleolīta laika. Turpat atrasti arī akmens darba rīki; no kaula, kā arī no gliemežvākiem darināti priekšmeti.
Neolīta laika apmetnes arheologi atklājuši dažādos Ķīnas rajonos. Agrākajās no tām rodami kaula darba rīki ar maināmām akmens griežamām šķautnēm, kā arī sīki akmens priekšmeti. Vēlākajām apmetnēm raksturīgi lieli akmens priekšmeti, piemēram, akmens cirvji, bez tam arī bultu un šķēpu uzgaļi. Vienlaikus sāka lietot akmens pulēšanas tehniku. Visās apmetnēs atrastas senākās zemkopības pēdas, kura veidojās pēc nodarbošanās ar medniecību un zveju.
Šā perioda kultūrai raksturīga dzirnu izmantošana graudu sasmalcināšanai, pulēta akmens darba rīku – nažu un cirvju lietošana, loka un bultu izmantošana medībās, kā arī mājdzīvnieku – suņa un cūkas pieradināšana. Cilvēki jau prata pīt grozus, izgatavot audumus un ar kaula adatas palīdzību darināt apģērbus. Parādījās arī savdabīgi māla trauki. Šā laikposma materiālās kultūras izpētei daudz materiālu snieguši neolīta apmetnes izrakumi pie Janšas (Henaņas). Tajos atrada akmens cirvjus, no brieža raga izgatavotus cirvjus, akmens un māla vērpjamās vārpstiņas, kaula īlenus, dzirnakmeņus, bedres labības uzglabāšanai, daudzveidīgu keramiku, to skaitā īpatnējus traukus uz trim kājām un ornamentētu daudzkrāsainu keramiku.
Šīs neolīta apmetnes iedzīvotāji jau pazina rīsu, un maiņas ceļā jau bija tirgojušies ar kaimiņu ciltīm. Pašās vēlākajās neolīta laikmeta apmetnēs atrasti daudzu mājdzīvnieku kauli, piemēram, vēršu, zirgu, aitu, suņu un cūku kauli. Sakarā ar amatniecības tālākattīstību parādījās keramikas izstrādājumi no baltā māla, kā arī pirmie vara priekšmeti. Dažas no šīm apmetnēm bijuši lieli un nocietināti pilskalni, ko apjoza vareni mūri, kuri vēl tagad saglabājušies līdz 5m augstumā. Huanhe upes baseinā atrasto apmetņu skaits liecina par iedzīvotāju blīvumu minētajā rajonā apskatāmajā laikposmā.
Medniecība – (Ķīnā)
Ķīnas ekonomikā ilgi saglabājās primitīvās saimniecības formas, to skaitā medības un zveja. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem minētas lielas kolektīvās medības, ko ģints iekārtas apstākļos vadīja cits vadonis. Par šo medību mērogu liecina kāds uzraksts, kurā minēti vienas šādas medību ekspedīcijas laikā nogalinātie 348 zvēri, vēl citā runāts par 287 nomedītiem zvēriem. Pirms došanās uz medībām valdnieks parasti izvaicāja orākulu par gaidāmo laiku. Kāds no šiem uzrakstiem skan šādi: “Jautājums. Valdnieks šodien dosies medīt – vai viņu nekavēs spēcīgais vējs? – Atbilde. Būs stiprs vējš.” Reizēm medības notika īpašos iepriekš sagatavotos nožogojumos. Tā, piemēram, kādā uzrakstā norādīts: “Aplokā nomedījām 262 briežus, 113 mežacūkas, 10 zaķus.” Par medību ievērojamu lomu saimniecībā liecina arī daudzie Aņjanas izrakumos atrastie savvaļas dzīvnieku kauli. Pārtikas sagādē tai pašā laikā savu nozīmi saglabāja arī zvejniecība. Daudzu zīlēšanas kauliņu uzrakstos ir minēts, ka “valdnieks ķer zivis”.
Taču nav pieņemams dažu zinātnieku apgalvojums, ka medības uz zveja šai laikā bija saimniecība svarīgākās nozares. Patiesība šos visai primitīvos saimniecības veidus jau lielā mērā bija izspiedusi lauksaimniecība, galvenokārt zemkopība.
Lopkopība – – (Ķīnā)
Kopš neolīta laikmeta Ķīnā bija pieradināti dažādi mājdzīvnieki – liellopi, sīklopi un cūkas. Izrakumos Aņjanā atrada daudz mājdzīvnieku kaulu, piemēram, suņu, aitu, cūku, kazu, vēršu un buivolu kaulus. Dažās apmetnēs atrasti arī zirgu kauli. Iņas posmā parādījās arī mājputni. Zīlēšanas kauliņi no Henaņas apliecina lopkopības izcilo nozīmi saimniecībā. Svinīgo reliģisko ceremoniju laikā senču gariem upurēja vienlaikus līdz 10 vēršiem, no 10 līdz 30 auniem, kā arī pa 40 vēršiem vai 100 cūkām. Kādā uzrakstā stāstīts par 100 aunu un 300 govju vienlaicīgu upurēšanu. Mājdzīvniekus kādu laiku turēja īpašās stāvvietās, par ko liecina hieroglifi, kas attēlo aunu un govi iežogotā vietā, kā arī civēka roku ar nūju, slotu vai suku līdzās aunam un vērsim.
Lopkopība visplašāk izplatījās Ķīnas rietumu rajonos. Tieksme paplašināt ganības bieži izraisīja Iņas un tās kaimiņcilšu nesaskaņas un sadursmes, par ko vēstī zīlēšanas uzraksti no Henaņas. Acīmredzot lopi bija svarīgākā bagātības mēraukla šajā laikā. Sevišķi lieli ganāmpulki piederēja valdniekam un viņa galminiekiem. Zīlēšanas uzrakstos ir norādes, ka “pats valdnieks apskatījis upurēšanai paredzētos vēršus”; citkārt valdnieks orākulam izvirzījis jautājumus par lopu vairošanos vai noklīdušajiem mājlopiem.
Zemkopība– (Ķīnā)
Galvenā saimniecības nozare Iņas valstī bija zemkopība. No labības šķirnēm sevišķi izplatīta bija prosa, kurai vajag nedaudz mitruma un kuru tādēļ ķīnieši audzēja visai plaši. Pēc prosas sāka audzēt miežus, kviešus, pat rīsu, ko, šķiet, ieveda no dienvidiem. Par zemkopības attīstību liecina hieroglifi, kas apzīmē ar zemkopību saistītus jēdzienus, piemēram, “lauks”, “arums”, “aka”, robeža”, “zemkopība”, “kvieši”, “prosa”, “sējumi” utt. Ar ražu saistīti jautājumi rodami arī uz zīlēšanas kauliņiem, piemēram: “Vai es ievākšu prosas ražu?” Uzrakstos dažkārt minēta arī alus darīšana.
Zemkopības tehnikas līmenis vēl bija visai zems un zemkopības darba rīki – ļoti primitīvi. Zemes irdināšanā izmantoja kapli, bet uzaršanā – visprimitīvāko arklu. Īpaši izplatīta bija zemkopības līdumu sistēma. Mežus un krūmājus Huanhe upes baseinā pakāpeniski izcirta. Vēlāk sacerētajos poētiskajos dziedājumos stāstīts par senajiem “zemkopības varoņiem”, kuri esot uzaruši lielas zemes platības, apmācījuši ļaudis izgatavot arklus un art zemi. Tieši viņi esot cilvēkiem dāvājuši labības graudu.
Labības ražas lielā mērā bija atkarīgas no nokrišņu daudzuma. Uz Iņas laikmeta zīlēšanas kauliņiem visai bieži lasāms jautājums: “Vai pietiks lietus labai ražai?” Acīmredzot apūdeņošana vēl bija attīstīta vāji un zemkopjiem nācās paļauties galvenokārt uz lietu. Taču jau Iņas laikmetā sāka izmantot arī mākslīgo apūdeņošanu. Tā, piemēram, “Šiczin” grāmatā vēstīts par dīķi, no kura ņēmuši ūdeni rīsa lauka laistīšanai. Uz tālu pagātni attiecināms hieroglifs “lauks”, kas attēlo zemes gabalu, ko apūdeņošanas kanāli sadala četrās daļās. Uzrakstos uz zīlēšanas kauliņiem var rast hieroglifu, kurš sastāv no lauka un tekoša ūdens apzīmējumiem un acīmredzot nozīmē “apūdeņošana”. Leģendās saglabājušās ziņas par kādu no ierēdņiem, kurš esot rūpējies par lauku apūdeņošanu un tāpēc uzskatīts par visas tautas labvēli. Ir pamats uzskatīt, ka jau Iņas posmā Ķīna pazina arī dažas tehniskās kultūras un sāka izplatīties zīdkopība.
Amatniecība – – (Ķīnā)
Vienlaikus ar zemkopību attīstījās arī amatniecība. N neolīta laikmeta saglabājās dažādu akmens priekšmetu izgatavošanas tehnika. Aņjanā atrasti ļoti daudzi akmens priekšmeti: naži, pulēti cirvji, šķēpu, bultu un metamo šķēpu uzgaļi, piestas, graudu berztuves, trauki, statuetes un rotaslietas. Bez tam atrada no vēršu un briežu ragiem darinātus darbarīkus un ieročus, kā arī kaula adatas un karotes. Izrakumi liecina, ka plaši bija attīstījusies kokapstrādāšana. No koka gatavoja lokus, bultas, šķēpus, cirvju, svārpstu un zāģu rokturus, bungas, kuģus un kaujas ratus. Koksni izmantoja ēku un kapeņu celtniecībā. Bagātie cēla sev lielas četrstūrainas baļķu mājas, kam jumtus balstīja koka stabu rindas. Šā laikposma kapenēs atrasti arī dēļi.
Ievērojamu attīstības pakāpi sasniedza podniecība. Šajā laikā sāka lietot podnieka ripu. Māla traukus apdedzināja, dažkārt pat pārklāja ar glazūru. Trauku ārpusi rotāja ar virves ornamentu. Smalki ornamentēti, no kaolīna gatavoti krāšņi trauki, kas, šķiet, lietoti rituālām vajadzībām, atrasti lielajās kapenēs Aņjanā.
Amatniecības attīstībā milzīga nozīme bija metālapstrādāšanai. No metāla, pārsvarā no bronzas, šajā laikā sāka izgatavot darba rīkus un ieročus – cirvjus, nažus, kaltus, īlenus, zāģus, zobenus, āvas, kā arī vienkāršus, ikdienas lietošanai paredzētus traukus un greznus, ar hieroglifu uzrakstiem rotātus rituāla priekšmetus. Atrastie trauki liecina par metālapstrādes tehnikas augsto līmeni. Aņjanā pie valdnieka pils bija amatnieku darbnīca, kurā izgatavoja bronzas priekšmetus. Te atrada pelnus, ogles, sārņus, atsevišķus metāla gabalus un sadauzītas metālliešanas formas. Atrasti arī materiāli, kas liecina par zīdkopību un zīda audumu izgatavošanu. Aņjanā atrasti zīda pavedieni, bet vēlākā perioda kapenēs – zīdtārpiņa attēli. Iņas laimeta uzrakstos rodami hieroglifi, kas apzīmē jēdzienus “zīdkoks”, “zīdtārpiņš”, “zīda diegs”, “zīda audums”, kā arī apzīmējums “apģērbs” utt. Audumu nospiedumi uz keramikas ļauj spriest par tekstilamatniecības attīstību Šanas-Iņas periodā. Uz šo laikposmu attiecas arī termins “simt darbu” (baigun), tas raksturo amatniecības nozaru veidošanos.
Zemkopības un amatniecības progresu zināmā mērā izraisīja maiņas tirdzniecības attīstība. Ļoti sens un Ķīnai specifisks maiņas ekvivalents bija dārgās kauri gliemežnīcas. Šā laika hieroglifu rakstībā jau atspoguļojas maiņas attiecību rašanās un veidošanās. Tiek radītas īpašas zīmes jēdzienu “gliemežvāku saišķis”, “krāt”, “dārgums” un citu apzīmēšanai. Aņjanas izrakumos atklāti vaļa kauli, ievestie lamportula sugas un kauri gliemežvāki, vara rūda, kas liecina, ka tirdzniecības attīstības bija izveidojušās gan kaimiņu gan ar visai attāliem rajoniem. Savukārt Iņas posma bronzas ieroči atrasti tālu ziemeļos Ičžovā (Hebejas provincē). Iespējams, ka vārds “šanžeņ” (tirgotājs) saistīts ar tirgotāju izcelšanos no Šanas valsts un attiecināms uz Iņas posmu. Taču visumā saimniecībai vēl arvien bija naturāls raksturs, kas saistīts ar seno noslēgto kopienu stabilu saglabāšanos.
Zemes īpašuma attiecības – (Ķīnā)
Ir materiāli, kas liecina par kopienas zemes īpašuma pastāvēšanu. Tā, piemēram, grāmatā “Šiczin” ir teikts: “Lai lietus spirdzina mūsu kopējos laukus, bet pēc tam mūsu pašu laukus.” Vēlākā laikposmā sarakstītās hronikas autors paskaidrojumā šim citātam raksta: “Tā visa tauta pierada pie darba. Tā priecājās vispirms par kopīgo īpašumu un tikai pēc tam par savu personisko.” Iespējams, ka Iņas laikmetā pastāvēja zemes pārdalīšana un savstarpējā izpalīdzēšanās, kā arī brīvo kopienas locekļu savstarpējās līdzatbildības sistēma. Ķīniešu vēstirnieki norāda, ka Ķīna gadsimtiem ilgi pastāvējušas dzimtas un to “priekšnieku” amati mantošanas kārtībā pārgājuši no paaudzes uz paaudzi. Pēs uzrakstiem uz Iņas zīlēšanas kauliņiem, var secināt, ka katrai dzimtai bija savs nosaukums un atsevišķi kapi. Valdošā bija tēvu dzimta, kaut gan saglabājās arī dažas matriarhāta paliekas. Līdz pat konfuciānisma periodam Ķīnā saglabājās asinsatriebības paradums.
Šanas-Iņas periodā svarīga nozīme bija lielajām patriarhālajām ģimenēm. Jau šajā laikā ieviesās īpašs vārds “ci”, kas apzīmēja ķīlnieci vai veredzeni. Vīra un tēva neierobežotā vara, sievietes verdzināšana, ko vēl vairāk saasināja daudzsievība, izteikts senču kults bija tipiskas Senās Ķīnas patriarhālās ģimenes pazīmes.
Kopš sirmas senatnes pastāvēja arī vecāko padome. Uzraksti uz Henaņas zīlēšanas kauliņiem liecina, ka šāda padome darbojusies arī Šanas-Iņas valsts periodā. Tā sastāvēja no dzimšu un cilšu vadoņiem un darbojās tiešā valdnieka (vana) vadībā. Nav izslēgts, ka tā kaut kādā mērā varēja pat ierobežot valdnieka varu. Balstoties uz sakrāto bagātību un ievērojamo politisko varu, šī aristokrātija ar laiku kļuva par valdošo vergturu slāni.
Izrakumos Aņjanā atklāja lielas pilsētas, iespējams, Iņas valsts galvaspilsētas drupas. Apmēram 6ha lielā platībā atrasti lielu ēku pamati, kas varēja būt valdnieka pils. Izpētītas arī valdnieka amatnieku darbnīcu paliekas, kurās strādājuši bronzas lējēji, akmens un kaula apstrādātāji. Šeit atrada arī valdnieka dārglietu glabātavu un telpu apsardzei jeb paviljonu valdnieka medībām. Raksturīgi, ka uz šā perioda zīlēšanas kauliņiem visai bieži rodams hieroglifs “czin”, kas attēloja vārtus pilsētas mūrī un apzīmēja jēdzienu “galvaspilsēta”. Līdziģs hieroglifs saglabājies ķīniešu rakstībā mūsdienās un ietilpst vārdu “Pekina” (Ziemeļu galvaspilsēta) un “Nankina” (Dienvidu galvaspilsēta) sastāvā. Šajā hieroglifā attēloto pilsētas vārtu īpatnējā forma vēl nesen bija redzama, piemēram, Pekinas seno nocietinājumu sienā. Var uzskatīt, ka jau Šanas-Iņas periodā Ķīnā sāka parādīties pirmās nocietinātās pilsētas.