Senās Indijas arhitektūra
referāts kultūrvēsturē
Saturs:
1.Indijas Gēogrāfiskais stāvoklis……………………………………………………………………3
2.Indijas kultūra…………………………………………………………………………………………..3
3. Senās Indijas arhitektūta……………………………………………………………………………4
4. Tadzmahala……………………………………………………………………………………………..6
5. Mohendžodāro pirmā pēc plāna celtā pilsēta………………………………………………..8
6. Sanči lielā stūpa………………………………………………………………………………………12
7. Budistu alas Adžantā……………………………………………………………………………….15
8.Nobeigums………………………………………………………………………………………………17
9. Izmantotā literatūra………………………………………………………………………………….18
Indijas ģeogrāfiskais stāvoklīs.
Indija atrodas Āzijas dienvidos. Kā liels ķīlis šī zeme iespiežas Indijas okeānā. Austrumos tās krastus apskalo Bengālijas līča, bet rietumos – Arābu jūras ūdeņi. Ziemeļos Indiju no citām zemēm norobežo milzīgie Himalaju kalni, no kuriem plūst lielākās upes Inda un Ganga.
Platības ziņā Indija ir septītā lielākā un iedzīvotāju skaita ziņā otrā lielākā valsts pasaulē. Tā ir plaša, kolorīta zeme ar ļoti dažādām reliģijām, valodām un kultūrām. Trīs no pasaules lielajām ticībām – hinduisms, budisms un sikhisms – ir radušās tieši šeit. Valstī runā vairāk nekā 200 valodās, 40% iedzīvotāju runā hindi valodā. Indija ir viena no industrializētākajām valstīm. Pēdējo 15 gadu laikā strauji attīstījusies gan lauksaimniecība, gan rūpniecība, piesaistot arī ārvalstu investīcijas. Indijā tiek īstenota pasaulē plašākā demokrātija – balsošanas tiesības ir 450 milj. cilvēkiem. Galvaspilsēta ir Deli. Platība 3286590 km². Iedzīvotāji – 844324200. Oficiālās valodas : hindi un angļu.
Indijas ziemeļu apgabali atrodas subtropiskajā klimata joslā, bet zemes lielākā daļa – tropiskajā. Lielie kalnu masīvi aizsargā Indiju no aukstajiem vējiem, bet ne no tropiskiem negaisiem, vētrām un milzīgām lietusgāzēm, kuru laikā upes iziet no krastiem un pārplūdina plašus apgabalus.
Siltais un mitrais klimats Indijā veicināja augu valsts attīstību. Zemi klāj necaurejami mūžamežu masīvi – džungļi, kuros mitinās visdažādākie dzīvnieki – ziloņi, tīģeri, pērtiķi, indīgās čūskas un daudzi citi.
Indijas kultūra.
Pēc senās Indijas pirmiedzīvotāju kultūras sabrukuma 3.gadu tūkstoša beigās- 2.gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. vajadzēja paiet daudziem gadsimtiem, kamēr no jauna izveidojās rakstība, attīstījās zinātne un māksla.
Indijas iekarotāji ārieši nepazina rakstību, bet viņiem bija izveidojusies augsti attīstīta mutvārdu daiļrade: no paaudzes paaudzē pārgāja nostāsti, teikas, dziesmas, kas vēstīja par senajiem āriešu dieviem un vadoņiem, to varoņdarbiem. Vēlāk šie senākie nostāsti un teikas papildinājās ar jaunākiem, kuri stāstīja par cīņām ar svešajiem dabas spēkiem, par zemju apgūšanu, tīrumu un ganību iekopšanu. Dieviem un varoņiem veltītās teikas un dziesmas sauc par vēdām (“vēda”- zināšanas).
Nostiprinoties priesteru varai, tika izstrādāti reliģisko ceremoniju noteikumi, kā arī dažādi likumi, kuri noteica cilvēku savstarpējās attiecības, atbildību par dažādiem pārkāpumiem un noziegumiem. Vēdas un likumus stāstīt un izskaidrot bija atļauts tikai brahmaņiem.
Tikai ap 4.gadsimtu p.m.ē. Indijā sāka veidoties no jauna rakstība un tika pierakstīts viss, kas paaudžu paaudzēs bija saglabājies brahmaņu atmiņā. Tā līdz mūsdienām atnākusi bagātā, daudzveidīgā indiešu literatūra. Indiešu rakstības pamatā bija zilbju raksts, kuru izteica ar nedaudz vairāk par 50 zīmēm.
Samērā augsti attīstīta Indijā bija matemātikas zinātne. Indieši ieviesa decimālo skaitļu sistēmu, skaitļu pierakstu ar 10 cipariem, un galvenais indiešu matemātiķu nopelns bija skaitļu zīmes “0” ieviešana. Ar šīs zīmes pielietošanu radās iespēja pierakstīt jebkuru skaitlisko lielumu. Indijas zinātnieki izstrādāja un pilnveidoja arī algebras pamatus. Pēc vairākiem gadsimtiem Indijas matemātiķu zināšanas nonāca līdz Eiropai.
Augsti attīstīta bija seno Indijas celtnieku prasme. Valdnieku pilis, bet īpaši- dievu tempļi ar savu krāšņumu spēj pārsteigt jebkuru mūsdienu cilvēku. Dažviet tempļi ir izcirsti klintīs un to sienas noslīpētas spoguļa mirdzumā. Labi saglabājušās krāšņās statujas liecina par seno indiešu tēlnieku meistarību.
Mūsdienas Indijas pilsētas ir saspiestas, haotiski apbūvētas vietas, kur daudzstāvu mājas atrodas blakus seniem tempļiem, mošejām un citām monumentālām celtnēm.
Ievērojamas celtnes ir Tādž Mahala templis Agrā, kuru uzbūvēja Šahs Džahāns, viens no Lielo Mogolu impērijas valdniekiem, kuri valdīja Indijā no 16.gs. līdz 18.gs. Tas ir celts no balta marmora kā iemīļotās sievas kapenes un ir brīnišķīgs islāma arhitektūras paraugs; Minakši templis atrodas dienvidu Indijā, Mandurajā. Minakši ir princeses vārds, kura piedzima ar trim krūtīm, bet pēc saderināšanas ar dievu Šivu, treša krūts pazuda. Templi glabājas svētvietas, kas ir saistīti ar Minakši un Šivu. Šī vieta viena no svarīgākajām svētvietām Indijā. Visas tas celtnes piesaista tūristus un tūrisms ir augoša un nozīmīga Indijas ekonomikas nozare- valstī katru gadu ierodas vairāki miljoni tūristu.
Indijas arhitektūra.
Indijas māksla un arhitektūra ir savdabīga un interesanta, kas veidojusies laika gaitā, daudz kā iespaidota, toties krāšņa un neparasta. To iespaidojuši gan daudzie reliģiskie uzskati, gan indiešu mitoloģija, kā arī daudz kas cits. Sen radušie mākslas un arhitektūras darbi, tradīcijas ir apliecinājušas sevi, ietekmējot gan Indijas kultūru, gan arī citu zemju kultūru līdz pat mūsdienām. Mitoloģiskie priekšstati, tēli, dievības, literārie varoņi, mīti – tie visi ir atspoguļoti Indijas mākslā un arhitektūrā.
Budisma izplatība Indijā veicināja daudzu kulta pieminekļu celtniecību. Stūpas (budisma relikvāriji, kurās tika uzglabāti Budas un tā mācekļu pelni), piemiņas stabi (stambhas) un klinšu tempļi (čaitijas) tika veidoti no akmens.
Stūpām ir puslodes forma, kam ir simbolisks raksturs: sfēriskā forma simbolizē debesis; trīs apaļās plāksnes virsotnē simbolizē budistu trīs pasaules, bet stūpas centrālā ass – pasaules koku, kas savieno debesis un zemi. Visievērojamākā ir Sanči stūpa (250. g. p. m. ē.), kuras augstums ir 16, 5 metri, bet pamata diametrs ir 36, 5 metri. Stūpai ir puslodes formā, un tai apkārt ir mūra sēta ar četriem vārtiem – toranām. Stūpas iekšpusē atrodas telpa, kurā glabājas dažādas relikvijas un urna ar pelniem. Virs puslodes centra atrodas tornītis ar vairākām ripām, kuras atgādina saulessargu un kas simbolizē izziņas pakāpes ceļā uz nirvānu.
Vēl viena tik pat arhitektoniski ievērojama celtne ir Ašokas stambha – stambhas ir monolīti stabi, kuru galā atradās kāda dzīvnieka figūra un kuru garums sasniedz pat 10 metrus; tās pavēlēja celt valdnieks Ašoka, liekot tajās iekalt valdnieka rīkojumus un budisma tekstus, kā arī ētiskos principus -, kuras augstums ir 15 metri. To rotā otrādi apgriezta lotoszieda formas kapitelis, bet virs kapiteļa atrodas lauvas figūra, kas simbolizē pasaules ziemeļu robežas apzīmējumu.
Ašokas valdnieka laikā aizsākās arī klinšu tempļu un klosteru kompleksu būve, kas turpinājās līdz pat mūsu ēras 8. gadsimtam. Tempļa telpa (čaitijas) atradās dziļi klints iekšienē, kas pārsteidz ar saviem izmēriem, piemēram, Karli tempļa čaitijas garums ir 41 metrs, kā arī ar perfekto celtniecību, ja ņem vērā, ka tajos laikos nebija pieejamas stalažas un citas palīgiekārtas celtniecībā. Kompleksi tika izveidoti interesantā manierē, kuros netrūka arī mūku mītņu – vihāru. Klinšu tempļos daļēji atdarinātas koka arhitektūras formas.
Adžantas komplekss ir viens no iespaidīgākajiem un vislabāk saglabājušajiem. Tas sastāv no 29 alām – 5 čaitijām un 24 vihārām – Vaghoras upes krastu klintīs. Īpaši ievērojami ir šī kompleksa sienu gleznojumi, kas zīmēti uz mitra apmetuma un attiecas uz Guptu dinastijas valdīšanas laiku, kad bija apvienoti ziemeļi un daļa Vidusindijas. Zīmējumi ir redzami gan uz sienām, kolonnām, tā arī griestiem. Gleznojumiem ir augsta mākslinieciska un izzinoša vērtība.
Guptu impērijas laikā bija vērojams ievērojams uzplaukums mākslas, arhitektūras, kultūras uncitāsjomās.
Savdabīgi un interesanti, krāšņi ir arī virszemē būvētie tempļi. Pārsvarā veidojot ēkas no koka, meistariem izdevās radīt neatkārtojamas daudzstāvu celtnes, kas bija ievērojamas ne tikai ar savu īpatnējo arhitektonisko veidojumu, bet arī ar rotājumu, dekoratīvo noformējumu, gleznojumiem. Iespaidīgās celtnes tapa pat vairākus gadu desmitus. Mūsdienās mums nav iespējas redzēt šīs unikālās celtnes, jo tās nav saglabājušās.
Krāšņums ar nebijušu sparu sāka dominēt 7. – 8. gadsimtā Indijas arhitektūrā, piemēram, Mahābalipuras un Rathas tempļi un citi. Vēlākajos gadsimtos sāka attīstīties citas tehnikas un iespējas, kas redzams viduslaiku tempļu kompleksos ar saviem iespaidīgajiem un krāšņajiem torņiem jeb gopurām. Izmantots plašs rotājums, kurā galvenokārt dominē mitoloģiskie motīvi. 12. – 13. gadsimtā, nonākuši musulmaņu jūgā, celtnieki sāk izmantot vairāk dekoratīvi lietišķās mākslas elementus, jo iekarotāji aizliedz attēlot dzīvas būtnes, kā arī seko citi aizliegumi. Stilā sāk dominēt Tuvo un Vidējo Austrumu tradīcija, kas ienes jaunas formas un vēsmas indiešu arhitektūrā. Viena no iespaidīgākajām celtnēm ir Tādž Mahals.
Tadžmahala.
Tadžmahalu uzskata par vienu no oriģinālākajiem arhitektūras pieminekļiem pasaulē. Šis mauzolejs ir arī pazīstamākais vēstures piemineklis Indijā. Pasaulē Tadžmahalu uzskata par vienu no pašiem skaistākajiem mīlestības pieminekļiem, kas simbolizē mūžīgo mīlestību.
Tadžmahala atrodas Indijas ziemeļos, senā pilsētā Agrā, par kuru liecības atrodamas jau hindu eposā „Mahābharata”. Šajā mauzolejā ir apglabāta Mumtāza Mahala – Lielo Mogulu valdnieka Šahbudīna Džahhan ( kas valdīja 1628-1658gadam.) otrā sieva. Viņa nomira laižot pasaulē savu četrpadsmito bērnu, 1631.gadā. Vēlēdamies godināt savas sievas piemiņu, Džahans arhitektu grupai, kas darbojās viņa stingrā uzraudzībā un aptuveni 20 000 strādnieku no visas Indijas un Centrālāzijas lika radīt šo vienu no skaistākajām celtnē.
Šī kompleksa arhitekts nav skaidri zināms, jo šaha Džahana valdīšanas oficiālajos vēstures avotos galvenokārt akcentēta paša imperatora līdzdalība šīs celtnes tapšanā. Tadžmahalas celtniecība notika no 1632-1647. Gadam, un jau tika paredzēts, ka šī mošeja kļūs par visu apbrīnotu arhitektūras šedevru – nākotnes meistardarbu, tas arī pilnībā piepildījās.
Tadžmahāla iemieso raksturīgākos Mogulu priekšstatus par memoriālo kompleksu arhitektoniski plānotā dārzā. Mauzolejs iemantojis pelnītu slavu, pateicoties tā romantiskajai noskaņai un simboliskajai pievilcībai, turklāt tas iemieso arī specifiskus Mogulu perioda arhitektūras kanonus, kuri gan rakstītā veidā nekad nav formulēti. Pirmais no tiem – racionāla un strikta ģeometrija. Otrais princips – simetrisks plānojums, kurā uzsvēta abpusēja simetrija ap centrālo asi un apvienotas arī visas nākamās centralizētās shēmas. Trešais principa- hierarhisks, līdz vissīkākai ornomentālajai detaļai izstrādāts materiālu, formu un krāsu pakārtojums, bet pēdējais – būves izsmalcinātais simbolisms, aplūkojot to kā Mumtāzas Mahlas savrupmāju Paradīzes dārzā.
Mauzoleja iekšpusē ir divas kapenes vienā no kurām ir apglabāta šaha sieva, otrā ir paša šaha kapene, kurā viņš pēc naves ticis guldīts. Tadžmahala ir pieckupolu celtne kuras augstums sasniedz 73 metrus, uz platformas atrodas 4 minaretiem, katrs 41 metru augsts( augsti torņi pie mošejas ar vaļēju galeriju augšā, no kuriem mulla musulmaņus aicina uz lūgšanu). Apkārt Tadžmahalai ir dārzs ar strūklakām un baseiniem. Tas paceļas plašā, mūru iežogotā teritorijā. Tadžmahalas ansambļa sastāvdaļa ir dārzi, strūklaku kanāli, gar kuriem stiepjas ciprešu rindas. Bez mauzoleja memoriālā ietilpst arī mošeja, asamblejas zāle, paviljoni, uzraugu mītnes un dārzu vārti. Pats mauzolejs novietots dārza, kurš ir 300 metrus plats, centrālās ieejas vidū izraktā kanāla galā. Celtnes plānojumā ievērots musulmaņu lūgšanu virziens, kas vērts uz Meku.
Pats mauzolejs ir būvēts atbilstoši Džahana laikā populārajam paņēmienam.Sienas ir celtas no pulēta, puscaurspīdīga marmora ar dārgakmeņu inkrustācijā. Šo marmoru veda no 400 kilometru attālas Makranas Radžastānā. Inkrustācijai tika izmantoti ahāti, malahīts, serdoliks, tirkīzs un citi dārgakmeņi. Marmoram ir tāda īpašība, ka spožā dienas gaismā viņš izskatās balts, rītausmā tas izskatās rozā, bet mēnesgaismā tas izskatās sudrabains. Mazāk nozīmīgās celtnes ir apšūtas ar sarkanu smilšakmeni, un šo divu krāsu – sarkanā un baltā – pakārtotība ir arī vispārēja Mogulu impērijas arhitektūras raksturiezīme. Kad cēla Tadžmahalu bija paredzēts, ka upes otrā pusē atradīsies tāda pati celtne tikai no melna marmora, abas celtnes bija jāsavieno tiltam no pelēka marmora. Celtnēm bija jāizskatās pilnīgi identiskām, kā dvīņu celtnē. Tomēr otru celti uzcelt tā arī neizdevās.
Mauzolejs sevī slēpjas daudz simbolu, tā piemēram uz vārtiem caur kuriem ienāk apmeklētāji Tadžmahalas kompleksā ir izkalts citāts no Korāna, kurā ir uzruna ticīgajiem, kas beidzas ar frāzi „ienāc manā paradīzē”. Jāpiebilst, ka Mogulu valodā, tai laikā, vārdi „dārzs” un „paradīze” rakstījās pilnīgi vienādi, tā šahs Džahana uzdāvināja savai mīļotajai viņas pašas paradīzi zemes virsū, kaut arī pēc viņas nāves.
Par monumenta kopējām izmaksām ir dažādi viedokļi – no 40 līdz 50 lakhiem (Indijas mērvienību sistēmas vienība, kas atbilst 100 000) rūpiju – 4-5 miljoni rūpiju. Salīdzinājumam: mūrnieki, kas atradās Mogulu laika celtnieku hierarhijas virsotnē, pelnīja 9-20 rūpijas mēnesī.
Tadžmahalas komplekss ir pārdzīvojis trīs ar pus gadsimtus, bet tā unikālais apšuvums ar ornamentiem, marmora kalumiem un smilšakmens plātēm ir saglabājies gandrīz bez izmaiņām.
Mohendžodāro – pirmā pēc plāna celtā pilsēta.
Indiešu mītos un leģendās var atrast intriģējošus mājienus par kādu sen izzudušu un aizmirstu civilizāciju. Otrajā gadu tūkstotī pr.Kr. sanskritā sarakstītajā Rigvēdā teikts, ka āriešu iekarotājus, kuri 1500.g.pr.Kr. pārpludināja Indiju, vadīja hindu dievs Indra,
saukts par „cietokšņu sagrāvēju”, jo tas bija nopostījis „deviņdesmit cietokšņu un simt piļu”. Līdz pat 20.gs. cietokšņus uzskatīja par mītisku izdomājumu. Arheoloģija pierādīja pretējo.
20.gs. 20. un 30.gados veiktie arheoloģiskie izrakumi
izcēla dienasgaismā civilizāciju, kura eksistējusi vienlaikus ar senajām Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūrām. Tāpat kā šis senāk atklātās civilizācijas, tā bija novietojusies upes ielejā – Indas upes ielejā mūsdienu Pakistānas teritorijā. Patiešām, Indas ielejas civilizācija, kā pašlaik uzskata, pati lielākā impērija pirmsklasiskā laika pasaulē. Tika atklāti aptuveni simt ciemu, mazpilsētu un lielpilsētu, kas izvietojušās trīsstūrī, tā virsotne bija 800 km. (500 jūdzes) augšup pa Indas upi, bet pamatne- 960km. (600 jūdzes) gar piekrasti no upes ietekas.
Šīs pilsētas atraka 1944.gadā Indijas arheoloģisko pētījumu ģenerāldirektors sers Mortimers Vīlers. Viņš veica izrakumus divos milzīgos pakalnos, zem kuriem divas Indas upes civilizācijas pilsētas – Harapa ziemeļos un 560 km. uz dienvidrietumiem Mohendžodā, jeb „mirušo atdusas pakalsns”.
Abas pilsētas ko Vīlers atraka, droši vien bija tā saucamās Harapas impērijas dvīņu galvaspilsētas. Tās tika uzceltas starp 2500. un 2100.g.pr.Kr., izmantojot gandrīz tikai apdedzinātus ķieģeļus. Tajā laikā abas pilsētas bija lielākās pilsētas tipa apmetnes pasaulē.Tās bija apbrīnojumi līdzīgas viena otrai. Katrs Metropoles perimetrs bija vairāk nekā 5.km., un tikai Uruka Mezopotāmijā bija pēc lieluma līdzīga. Mohendžodāro bija četrstūra forma, un tā tika veidota kā režģis. Divpadsmit galvenās ielas, kas bija9 m līdz 14 m plati noblietēti zemes ceļi, sadalīja pilsētu 12 daļās. Vienpadsmit no tā bija paredzētas dzīvošanai un sastāvēja no cieši blakus novietotām tipveida ķieģeļu mājām, kur bija gan veikali, gan amatnieku darbnīcas un dzīvokļi. Divpadsmitais bloks pacēlās virs dzīvojamiem rajoniem. Uz mākslīgi veidota, apmēram 6 m augsta pakalna tur pacēlās citadele, kuras galvenā ēkas tika nosauktas par Lielo pirti, Graudu noliktavu un Apspriežu zāli. Mūsdienu citadeles virsotnē atrodas budistu klostera stupa, kas celta 2.gs.
Daudzas mājas bija būvētas pēc viena pamatplāna – ap plašu iekšējo pagalmu bija novietotas vairākas istabas, tā centrā atradās aka, bet uz augšējiem stāviem veda kāpnes. Tikai dažām mājām logi vai izeja atradās galvenās ielas pusē.
Pie Mohendžodāro mājām varēja piekļūt tikai pa neskaitāmām šaurām ejām, kas padarīja pilsētu līdzīgu medus kārei. Šāds plānojums, iespējams, gādāja par mājas drošību un nepieciešamo personisko noslēgtību vai vienkārši palīdzēja izvairīties no pilsētas transporta dzīvās kustības radītajiem trokšņiem un putekļiem.
Viena no daudzajām neatrisināmajām Indas civilizācijas mistērijām ir tāda, ka tajā nav neviena atpazīstama tempļa. Citas senas civilizācijas pārvaldīja priesteri – valdnieki vai dzīvie dievi, kuru rezistence bija rūpīgi celtos tempļos vai pilīs. Taču nav atrasts nekas, kas skaidri apliecinātu Mohendžodāro valdnieku esamību. Ir dažādas norādes, ka Indas civilizācija bija hinduisma priekštece. Indas tautai bija dažas dievības, iespējams, dieviete – māte, kura attēlota daudzās mazās statuetēs, un kāds trīsgalvains dievs ar ragiem, kas tiek uzskatīts par hindu dieva Šivas priekšteci.
Par to, ka Indas tautai noteikti bija organizēta reliģiska sistēma ar profesionāliem prieteriem, liecina Lielā pirts Mohendžodāro citadeles kalnā. Rituāla apmazgāšanās vēl tagad ir svarīgs hindu reliģijas sastāvdaļa, un daudzi arheologi uzskata, ka Lielā pirts reiz bijusi tā vieta, kur prieteri veikuši vispārēju dvēseles šķīstīšanas ceremoniju.
Mūsdienu Mohendžodaro ir divi pakalni, zemienes pilsēta un citadele. Pilsēta sastāv galvenokārt no dzīvojamām mājām, ko kvartālos sadala taisnas ielas. Monumentālās celtnes, arī lielā peldētava (Lielā pirts), ir izvietotas citadeles kalnā rietumos.
Gandrīz pašā citadeles kalna centrā paceļas liels, no māla ķieģeļiem būvēts komplekss. Tā dienvidu pusē divas ieejas ved uz kolonnu ieskautu taisnstūrveida pagalmu, kurā atrodas lielā peldētava. Tās austrumu pusē kolonādei ir izveidotas astoņas lielas telpas ar ķieģeļu grīdu; dažās no tām ir novadcaurules. Ziemeļu pusē paveras cits kolonnu ieskauts pagalms. Vienā kompleksa stūrī ir iebūvētas augšupvedošas kāpnes, kas liecina, ka te bijis augšupejošs stāvs. Visā ēkā ir jūtama rituāla gaisotne.
Ūdensizturīgā lielā peldētava ir 12 m gara un 7 m plata ūdenstvertne. Tās piepildīšana droši vien bija grūts uzdevums, jo ūdens bija jāsmeļ no lielas akas vienā no austrumu puses telpām, savukārt ūdens novadīšanai varēja kalpot ar neīstu velvi pārsegtā novadcaurule, kas bija tik liela, ka pa to varēja staigāt cilvēks . 160 m3 lielā ūdenstvertne, kas atradās 12 m augstā ķieģeļu podija izkaltuša zemes nostūra vidū, padara Mohendžodaro lielo peldētavu par patiesi apbrīnojamu celtni.
Indas upes līdzenumā ir ļoti maz akmens un kokmateriālu, tāpēc lielā peldētava gandrīz pilnībā celta no ķieģeļiem un tās telpas nekur nav platākas par 4 m – maksimālo pieejamo kokmateriālu garumu. Peldētavas ūdensizturību nodrošināja trīs ļoti prasmīgi veidotas kārtas. Ārējā ķieģeļu siena tika pastiprināta ar kontrforsiem, kas līdzsvaroja ūdens spiedienu. No iekšēja ķieģeļu apšuvuma tā bija izolēta ar 3 m biezu ūdensizturīgu bituma kārtu. Plašajām kāpnēm abos baseina galos bija bitumā ieguldīti koka pakāpieni. Ūdensapgādes akai bija cilindriska forma, un tā bija veidota no ķīļveida ķieģeļiem, kas tai ļāva izturēt 15 m dziļa ūdens slāņa spiedienu. Arī ar neīstu velvi pārsegtā novadcaurule bija būvēta no ķieģeļiem.
Indas ielejas aluviālie līdzenumi ir vairakkārt applūduši. Mohendžodaro atradās zemāk par ūdens līmeni, tāpēc daudzi tās noslēpumi guļ aprakti zem smiltīm. Ap 1900.gadu pr.Kr. sākās pilsētu noriets vai nu tāpēc, ka iedzīvotājus bija novārdzinājuši nemitīgie plūdi, vai arī tāpēc, ka sāka pietrūkt ķieģeļu apdedzināšanai, jo meži bija izcirsti un mājas vairs nevarēja atjaunot.
Kad ārieši sasniedza Indu, viņi droši vien atrada deģenerējušos tautu ar jauktām asinīm, kas tik tikko vilka dzīvību savu senču lielajās pilsētās. „Viņš sadragāja cietokšņus, kā laiks iznīcina drānas”, teikts par Indru Rigvēdā. Ja tas bija Indra, kas vadīja āriešus kaujās, tad viņš izrādīja maz žēlastības. Par to liecina Mohendžodāro izrakumos pēdējās okupācijas līmenī atrastie daudzie skeleti un ar zobeniem atšķeltie galvaskausi. Netālu no sabiedriskās akas atrasti pakrituši četri vīrieši un viena sieviete. Tur viņi guļ kā drūms vēstījums par pēdējiem kādreiz veiksmīgās un neparastās civilizācijas pārstāvjiem.
Sanči lielā stūpa.
Sanči ir viens no labāk saglabātajiem atsevišķi stāvošajiem budisma celtņu kompleksiem Dienvidāzijā. Laikaposmā no 3. Gadsimta pr.Kr. līdz mūsu laika 12.gs. uz nomaļās smilšakmens kores Indijas centrālajā daļā tika uzceltas visdažādākās stūpas, tempļi, klosteri un pīlāri. Visievērojamākā no šīm celtnēm ir 16,5 m augstā Sanči lielā stūpa. Ap stūpas pamatnēm vijas procesiju ceļš ar akmens margām. Četru debespušu virzienā ir orientēti augsti rituālie vārti, kas rotāti ar izsmalcinātiem zemciļņiem, uz kuriem ir attēlotas ainas no Budas dzīves, Budas iepriekšējām inkarnācijām un budisma agrīnās vēstures. Uz pjedestāla paceļas nošķeltas puslodes veida stūpas kupols, kura diametrs ir 36,6 m. Kupola virsotnē ir uzstādītas taisnstūrveida akmens margas, kas iežogo trīskāršu akmens saulessargu. Stūpas masa un vārtu un margu sarežģītie akmens kalumi rada pārsteidzošu kontrastu, taču agrāk tā noteikti atstāja vēl varenāku iespaidu. Kupolu un pjedestālu tolaik klāja balts kaļķa apmetums, margas un vārti bija nokrāsoti puscaurspīdīgā sarkanā krāsā, stūpas virsma bija apgleznota ar ziedu vītenēm, bet saulessargs tās virsotnē apzeltīts.
Mūsdienu redzamais piemineklis ir radies vairākus gadsimtus ilgu celtniecības un rotāšanas darbu rezultātā. Lielās stūpas celtniecību aizsāka Maurju imperators Ašoka 272-235.g.pr.Kr. 3gadsimta vidū pr.Kr. Pirmā ķieģeļu celtne bija divreiz mazāka nekā tagadējā stūpa, un, iespējams, tajā glabājās Budas mirstīgās atliekas. Līdzās stūpais Ašoka uzstādīja 13 m augstu no pulēta smilšakmens veidotu piemiņas pīlāru, uz kura bija iegravēts edikts, kas aizliedza jebkādu šķelšanos budistu starpā.
Pastāv uzskats, ka nākamša dinastijas – Sungu pirmais valdnieks Pušjamitra (184-148.g.pr.Kr.) Ašokas stūpu licis nojaukt, tāču vēlāk – viņa dēla Agnimitras vai pēcteča Vasudžješthas valdīšanas laikā – stūpa tikusi pārveidota un paplašināta. Pēc simts gadiem Satavahanu valdnieka Satakari II (50-25.g.pr.Kr.) valdīšanas laikā, stūpai tika pievienoti vārti. Turpmākos celtniecības darbus veica ne vairs valdnieki, bet gan vairāki simti visdažādāko cilvēku – mūki un mūķenes, tirgotāji, baņķieri un mūrnieki, kuri uz stūpas atstāja uzrakstus par saviem dāvinājumiem.
Pastāv uzskats, ka nākamša dinastijas – Sungu pirmais valdnieks Pušjamitra (184-148.g.pr.Kr.) Ašokas stūpu licis nojaukt, tāču vēlāk – viņa dēla Agnimitras vai pēcteča Vasudžješthas valdīšanas laikā – stūpa tikusi pārveidota un paplašināta. Pēc simts gadiem Satavahanu valdnieka Satakari II (50-25.g.pr.Kr.) valdīšanas laikā, stūpai tika pievienoti vārti. Turpmākos celtniecības darbus veica ne vairs valdnieki, bet gan vairāki simti visdažādāko cilvēku – mūki un mūķenes, tirgotāji, baņķieri un mūrnieki, kuri uz stūpas atstāja uzrakstus par saviem dāvinājumiem.
Akmens laušana notika šādi: gar vēlamajām atlauzuma vietām izveidoja vadziņas, kuras piepildīja ar ūdeni un virs kurā sakūra uguni. Šādi iegūtos akmens blokus vispirms apstrādāja ar āmuriem, bet rotājumus izveidoja ar tērauda cirtņiem un vīlēm un visbeidzot nolīdzināja ar upes smiltīm. Apšuvums tika likts sausā horizontālās kārtās, savukārt margu daļas tika stiprinātas, izmantojot no koka konstrukcijām pārņemto ligzdas un tapas paņēmienu. Šķērssijas veidoja lēcveida formā, kas atgādināja bambusu.
Pirmie aprēķini liecināja, ka celtniecība ir ilgusi vairāk nekā simts gadus, taču pašlaik ticamāka šķiet iespēja, ka bijuši nepieciešami tikai pieci vai seši gadi. Taču jebkurā gadījumā tas bija ievērojams tehnoloģiskai sasniegums.
Stūpa ir viens no senākajiem budistu pieminekļu veidiem. Sākotnēji tās tika celtas dažādās vietās virs Budas ( aptuveni 563-483.g.pr.Kr.) pelniem, kas bija sadalīti saskaņā ar viņa mahāparinirvanu jeb lielo aiziešanu. Ašokas valdīšanas laikā ķieģeļu, māla vai akmens stūpas kļuva par pastāvīgiem lūgšanu objektiem. Ir ļoti ticams, ka Sanči lielā stūpa tika uzbūvēta virs Budas mirstīgajām atliekā, jo mazākajās stūpās glabājās viņa mācekļu un viņa pēcteču pīšļi. Lielā stūpa bija budistu svētnīca gandrīz 1400 gadus.
Budistu alas Adžantā.
Tempļi un klosteri Adžantā, 320 km uz ziemeļaustrumiem no Bombejas, ir skaistākie budistu klinšu arhitektūras paraugi visā Dienvidāzijā. Tos rotā daudzas izcilas freskas, uz kurām attēlotas ainas no budistu tradicionālajiem nostāstiem. Adžantas pieminekļi sniedz unikālu iespēju pētīt budisma arhitektūras agrīno periodu, jo lielākā daļa pārējo tālaika celtņu bija būvētas no koka un jau sen ir gājušas bojā.
Adžantā 30 alas bija izrcirstas šaurās klinšu aizā virs Vaghoras upes. Darbi noritēja divos posmos: pirmās alas tika izcirstas laikā no 2 līdz 1 gadsimtam pr.Kr., bet pārējās – no 5 līdz 6 gadsimtam pr.Kr. Sākotnēji pie tām varēja nokļūt pa klintī iecirstām kāpnēm, kas veda no aptuveni 30 m dziļās aizas. Alas var iedalīt divās grupās: pirmo grupu veido stūpas, bet otro – klosteri. Visas alas bagātīgi rotātas ar freskām, uz kurām attēlots Buda, bodhisatvas jeb apskaidrotās būtnes, kā arī svarīgi notikumi no Budas dzīves un džatakām, kas stāsta par Budas iepriekšējām inkarnācijām. Piecām svētnīcām ir skaitsti apdarinātas fasādes, virs kuru ieejas durvīm ir iebūvēts logs pakava formā. Iekšpusē atrodas velvēta centrālā zāle ar apsīdu. To apjož pīlāru nodalītie sānojumi un deambulatorijs. Apsīdas centrā paceļas stūpa, kas ir galvenais svētnīcas objekts.
Otro alu grupu veido klosteri. To izmēri ir ļoti atšķirīgi; 6. Alai pat ir divi stāvi, kurus savieno kāpnes. Katrā klosterī ir lūgšanu zāle, un tai apkārt ir izveidotas celles. Vēlāk celtajos klosteros atrodas arī svētnīcas ar Budas tēlu. Kaut arī abu veidu pieminekļi ir izcirsti klintī, tajos atveidoti raksturīgi koka arhitektūras elementi, piemēram, spraišļi, jumta spāres, konsoles un pat pakāpjveida dzeguļi.
Lielākā daļa Adžantas alu tika izcirstas laikā no 5 līdz 6 gadsimtam, kad Dekānas rietumu daļā valdīja Vakataku dinastijas pārstāvji. Vakataku valdnieki paši bija brahmaņu reliģijas (hinduisma) sekotāji; budisma pieminekļus Adžantā uzcēla viņu ministri, sievas un pavalstnieki, kā arī ceļojošie tirgotāji un svētceļinieki. Piemēram, 16. Alā ir atstāts uzraksts par valdnieka Harišenas (450-500 g. m.ē.) ministra Varahadevas dāvinājumu, bet 17.alā – par kāda tam pašam valdniekam pakļauta prinča dāvinājumu.
Adžantas novietojums blakus Dekānas rosīgajiem tirdzniecības ceļiem piesaistīja svētceļiniekus un tirgotājus, kuri, līdzīgi tirgonim Ghanamadadam, varēja veltīt dievam alu cerībā uz veiksmīgu ekspedīcijas iznākumu. Tomēr ne visas alas ir viena atsevišķa cilvēka darinājums un ziedojums. Piemēram, 9.alā ir atstātas piezīmes par četriem dažādiem dāvinājumiem, savukārt 10. alā Vasithiputras dāvātās mājas durvis liecina, ka dažas alas savu tagadējo veidolu ir ieguvušas vairākkārtējas pārbūves rezultātā.
Sešas alas nav pabeigtas, un tas ļauj soli pa solim izsekot to celtniecības gaitai. Pirmais solis bija izvēlēties mīkstu, rupji grantēta bazalta klinti bez redzamām plaisām vai spraugām. Uz klints tika iezīmēta fasāde, un sākās alas ciršana ar dzelzs darbarīkiem. Vispirms tika cirsti griesti; darbs norisinājās no augšas uz leju, tāpēc nebija vajadzīgas sastatnes. Šādi cērtot, tika izveidotas garas pagaidu ejas, starpsienās atstājot vietu pīlāriem, kuri tika apdarināti vēlāk. Klosteru alās vispirms tika izcirsta centrālā zāle, tad dzīvojamās celles, no kurām daudzas tā arī netika pabeigtas. Kad telpas bija izcirstas, sākās darbs pie skulpturālo formu veidošanas un pulēšanas.
Pirmie šis vietas pētnieki rēķināja, ka dažas alas ir būvētas vismaz 100 gadus, ņemot vērā, ka, piemēram, 11.alā tika izcirsti vairāk nekā 350 m3 klints. Tomēr nesen Vidja Dehedžija izteica pieņēmumu, ka šā darba veikšanai būtu pieticis ar piecpadsmit gadiem. Izcirsto telpu rupjās virsmas tika nogludinātas, uzklājot tām biezu kārtu māla, kas bija sajaukta ar granti vai smiltīm, augu šķiedrām, rīsu sēnalām un zāli. Šādi sagatavotā virsma tika nostiprināta ar kaļķa šķīdumu un pēc tam apgleznota ar krāšņām freskām. Figūru kontūras tika novilktas ar kokogli; vispirms tika noklāts fons un tikai pēc tam uzgleznotas priekšplāna detaļas. Krāsas tika izgatavotas, saberžot pulverī dabiskus materiālus un par saistvielu izmantojot dzīvnieku līmi. Sarkano un dzelteno krāsu ieguva no okera, balto – no kaolīna, melno – no lampas kvēpiem un zilo – no lazurīta.
Adžanta pildīja divkāršu funkciju – tā bija gan mūku mājasvieta, gan kulta centrs. Par spīti nomaļajai vietai, svētvietu atbalstīja bagāti vietēji valdnieki, viņu galminieki un vienkāršie ticīgie.
Freskas, ko apgaismoja tikai lampu gaisma, deva iespēju vienkāršajai tautai un jaunākajiem mūkiem mācīt budisma tradīcijas un sagatavot viņus nāves un atdzimšanas ciklam, kura norises atspoguļojās brīnišķīgajos mežu, pilsētu un debesu gleznojumos. Ļaudis varēja tikai cerēt sasniegt atbrīvošanos no šā cikla, veicot labus darbus. Acīmredzot tieši uz to cerēja Čarja no Sačivas, kurš 10.alā ir atstājis piezīmi par savu slavējamo dāvinājumu; „Ja vien tas ir kāds nopelns, lai tas nes atbrīvošanos no posta visām dzīvajām radībām.”
Nobeigums.
Par senās Indijas kultūru varētu vēl daudz uzrakstīt. Rakstot šo darbu mani nodarbināja viens jautājums : „Kā tik augsti attīstīta kultūra kāda bija senajā Indijā laika gaitā varēja vienkārši apstāties un sākt regresēt?” Rakstot par Mohedžodaro ir redzms, ka šo pilsētu ir cēluši prasmīgi arhitekti, cilvēki kuriem ir bijušas, jāsaka mūsdienīgas zināšanas. Pilsēta tāpat kā Harapa ir bijusi ļoti mūsdienīga, ar pārdomātu ūdens piegādi dzīvojamām ēkām, ar diezgan mūsdienīgu arhitektūru. Kas tad bija tas, kas nobremzēja šo straujo progresu un lika šai tautai nevis attīstīties uz priekšu, bet regresēt? Kādā teoloģiskā rakstā lasīju, ka Mohendžodaro un Harapu uzskata par sen bojā gājušajām Bībeles pilsētām Sodomu un Gomoru. Tika atklātas ļoti interesantas lietas par civilizācijas bojāeju šais pilsētas. Pilsētas pašas ir saglabājušās ļoti labi, bet ir konstatēts, ka viss dzīvais šais pilsētās ir sadedzis. Zinātnieki ir nākuši pie slēdziena, ka ir viena veida zibens, kas izpaužas līdzīgi lietum, uguns vienkārši nolīst pār kādu konkrētu vietu. Interesanti ir tas, ka pēc Bībeles nostāstiem, Dievs, par to, ka Sodomas un Gomoras pilsētas cilvēki bija krituši tādā grēkā, ka nebijās vairs Dieva, sūtīja pār šo pilsētu uguns lietu. Dievs deva šiem cilvēkiem izeju, Viņš būtu saglabājis viņiem dzīvību, ja šai pilsētā būtu atradušies vismaz pāris taisnu cilvēku, diemžēl neatradās. Tad Dievs sūtīja uguns lietu pāri šīm pilsētām un nodedzināja tanīs visu dzīvo. Varbūt tiešām Harapa un Mohendžodaro ir šīs Bībelē pieminētās pilsētas, un varbūt Indijas regresijas noslēpums slēpjas tieši tur? Varbūt ar savu elkdievību un nevisai pareizo dzīvesveidu viņi tā nokaitināja Dievu, ka dabūja samaksāt par to un zināšanas ko Dievs tiem deva vienkārši tika atņemtas? Bet varbūt arī izskaidrojums šai regresijai ir meklējams pavisam citos iemeslos. Šodien mēs varam tikai izvirzīt pieņēmumus un minēt, kas tie bija par iemesliem. Indija ir un paliek viena no noslēpumainākām zemēm ar savu neatkārtojamo arhitektūru un kultūru. Apmeklēju reiz lekcijas teoloģijā un profesors Kenets Beilij, kas lasīja lekciju par austrumu kultūrām teica : „Lai saprastu austrumu kultūru, jums vajag padzīvot starp viņiem, elpot ar viņiem vienu gaisu un ēst vienu maizi, vajag mācīties domāt kā viņi, un tikai tad jūs kaut nedaudz viņus sapratīsiet.” Un viņš zināja ko runāja, jo bija pavadījis šais valstīs 25. Gadus.
Izmantotā literatūra.
1. Septiņdesmit pasaules brīnumi – R.,Zvaigzne ABC;2004.g.
2. Noslēpumainās vietas pasaulē – R.,Zvaigzne ABC;2007.g.
3. V.V. Klīve, Ticības ceļos – R., Zinātne ABC,1995.g
4. Pasaules ģeogrāfija – R., Zvaigzne ABC, 1999.g.
5. www. vikipedija. Lv
6. www.google.lv