Seno upju civilizācijas.

Upju civilizāciju vispārējs raksturojums

Nīlas ielejā un Divupē izveidojās pirmās applūstošo upju ieleju jeb potāmiskās civilizācijas. Augstās ražas nodrošināja iedzīvotāju skaita un apdzīvotības blīvuma pieaugumu, deva iespēju daļai iedzīvotāju ne tikai sagādāt pārtiku, bet arī nodarboties citās jomās. Izveidojās ierēdņu un priesteru kārtas, radās profesionāli karavīri, attīstījās amatniecība un tirdzniecība, jo upju ielejās nebija daudzu augstas kultūras attīstībai absolūti nepieciešamu izejvielu (kokmateriālu, metāla, akmens).

Praktiski visas lielākās senās civilizācijas bija izveidojušās lielu upju (Nīla, Tigra – Eifrata, Inda, Huanhe) ielejās un deltās. La

a
ai gan cilvēki visos, arī vēlākos laikos un pat mūsdienās savas apmešanās vietas cenšas ierīkot ūdens tuvumā, šo upju ielejas raksturojas ar to, ka:

– līdzenumi un ielejas, pa kurām plūda šīs upes, regulāri pārplūda, atstājot pēc kārtējās ūdens līmeņa nokrišanās jaunu bagātu sanēšu slāni, kas nepārtraukti uzturēja augstā līmenī zemes ražību;

– papildinot upes un to pietekas ar kanāliem un dambjiem, t.i. ierīkojot mākslīgu irigācijas sistēmu, bija iespējams upju caurteci lielā mērā regulēt, stabilizējot tādā veidā ikgada ražas un padarot drošākus dzīves apstākļus up
p
pju ielejās un līdzenumos;

– tās bija bagātas ar zivīm, kas bija papildus iztikas avots un ļāva upju ieleju iedzīvotājiem izdzīvot, pat ja gadījās lauksaimniecībai nelabvēlīgi gadi (dabas stihijas u.c.);

– upes gatavā veidā piedāvāja ērtus, dabīgus ūdensceļus, kas nodrošināja cilvēku un kravu pārvietošanu li
i
ielos attālumos bez lielas piepūles. Dabīgā ūdens infrastruktūra nodrošināja arī visas zemes integritāti – kļuva iespējams, bet sākoties irigācijas sistēmu attīstībai, parādījās arī nepieciešamība, centralizēt svarīgākās sabiedrības funkcijas speciāli tam izveidotā valsts pārvaldes aparātā. Līdz ar to lielāko pirmseiropas perioda impēriju teritorijas parasti iekļāvās upju baseinos;

– parasti bija bagātas arī ar celtniecības materiāliem un derīgajiem izrakteņiem – vara rūdām, oglēm u.c., vai arī tie bijuši pieejami izmantojot dabīgos ūdensceļus;

– klimats, temperatūras režīms upju ielejās un tām pieguļošos līdzenumos pirms vairākiem tūkstošiem gadu bija pārsvarā mērens, mitrs un maigs. Tas bija optimāls gan cilvēka pašsajūtai, gan lauksaimniecībai.

Civilizācijas pazīmes

• organizēta pārvalde

• organizēta reliģija

• darba dalīšana

• šķiras

• rakstība

Upju ielejas kļuva blīvāk apdzīvojamas un zemkopībai piemērotas, tikai izmantojot racionāli organizētu lielu kolektīvu smagu darbu. Ielejas vajadzēja attīrīt no džungļiem, nosusināt to pārpurvojušās vietas, iz

z
zveidot mākslīgās apūdeņošanas sistēmas, lai laukiem netrūktu valgmes arī pēc plūdiem un apkārtējiem sausajiem apvidiem atkarotu papildu platības zemkopībai – tā saucamos “augstos laukus”.

Pirmās lielākās valstiski organizētās sabiedrības bija trīs upju civilizācijas – Mezopotāmija, kā arī Nīlas un Indas upju ielejas. Ķīnā valstiskas sabiedrības uzbūves elementus var vērot jau ap 5000. g. p.m.ē., bet Mezopotāmijā un Ēģiptē – ap 3100. g. p.m.ē. un dažus gadsimtus vēlāk arī Indas upes ielejā. Šīm sabiedrībām piemita virkne būtisku kopīgu iezīmju, kas gan mazināja vai pat zaudēja savu iz

z
zšķirošo nozīmi vēlākā civilizācijas attīstības gaitā. Tā bija bagātīga ūdensapgāde no lielām upēm, ne tikai lietošanai mājsaimniecībā, bet arī lauksaimniecībai (irigācijai), kā arī satiksmei. Tās baudīja siltu, subtropisku klimatu.

~ 3000. g.p.m.ē. līdz ~ 1600. g.p.m.ē. pastāvēja Senās Indas upes civilizācija. Tā bija sena un dižena civilizācija, kas tik daudzus gadus bija nogrimusi aizmirstībā. Pastāvēja daudzas teorijas par šīs kultūras pirmsākumiem un īstenajiem tās pārstāvjiem, tomēr arheoloģiskie izrakumi apliecināja, ka Indas ielejas kultūra bijusi vietējas izcelsmes, kuras pamatus likuši vietējie iedzīvotāji.

Tam, ka civilizācijas radās upju ielejās, ir vairāki cēloņi. Upes sniedza pārtiku un dzeramo ūdeni kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem. Tās deva ūdeni arī laukiem. Dažas upes pārplūda katru gadu un tādā veidā ar savām dūņām mēsloja augsni. Arī ceļošana pa ūdeni bija vieglāka nekā kājām ,tā upes veicināja tirdzniecību.

Upju ielejas bija izdevīga vieta, lai tur apmestos. Tomēr dzīve pie upēm radīja arī daudzas problēmas. Laukus, apmetnes un apūdeņošanas kanālus bieži iznīcināja plūdi. Plūdu laikā gāja bojā cilvēki.

Apūdeņošanas sistēmu būve un uzturēšana kārtībā prasīja plānošanu, vadību un sadarbību, kā arī daudzu cilvēku darbu. Šādas plānošanas nepieciešamība bija cēlonis ,kas radīja pirmo organizēto pārvaldi.

Jaunajā akmens laikmetā zemkopji ticēja daudziem dieviem, kuri pārzināja sauli, lietu, vēju un citus dabas spēkus. Upju ieleju civilizācijas turpināja šos ticējumus. Tās izstrādāja reliģiskos rituālus, lai iegūtu dievu labvēlību. Ieleju cilvēki maksāja lielus nodokļus, lai uzturētu tempļus, kuros dzīvoja, veica pētījumus priesteri – cilvēki, kas vadīja dievu pielūgšanas rituālus. Tepat tika mācīta arī jaunā priesteru paaudze.

Visas četras upju ieleju civilizācijas bija arī teokrātijas – to valdnieki reizē bija arī priesteri.

Pirmās civilizācijas radās četrās Āzijas un Āfrikas lielo upju ielejās. Vissenākā no tām radās Divupē (Mezopotāmijā). Sākot ar 3500. gadu p.m.ē., starp Tigras un Eifratas upēm sāka augt daudzas lielas pilsētas. Cits civilizācijas centrs bija Ēģipte. Tā atrodas Āfrikā Nīlas upes krastos. Civilizācija Indijā radās Indas upes ielejā, bet Ķīnā civilizācija uzplauka pie Huanhē jeb Dzeltenās upes.

Četrās upju ielejās Āfrikā un Āzijā zemkopju ciemi pārauga pilsētās. Attīstoties pilsētām, radās organizēta pārvalde, organizēta reliģija, darba dalīšana, šķiras, rakstība. Tādā veidā radās pirmās civilizācijas. ~3000.g.p.m.ē.