S a t u r a r ā d ī t ā j s .
Lapas Nr.
Ievads 3-4
1.Servitūti 5-6
2. Reālservitūti 6-8
2.1. Atsevišķi lauku servitūti 8
2.1.1. Ceļa servitūts 8-9
2.1.2. Ūdens lietošanas servitūts 9-10
2.2. Atsevišķie ēku servitūti 10
2.2.1. Atbalsts tiesības 10-11
2.2.2. Iebūves tiesība 11
2.2.3. Pārkaru būves tiesība 11
2.2.4. Notekas tiesība 11
2.2.5. Izejas tiesība 11-12
2.2.6. Augstākās būves tiesība 12
2.2.7. Gaismas tiesība 12
2.2.8. Skata tiesība 12
3. Personālservitūti 12
3.1. Lietojuma tiesības. 13
3.1.1. Parastās lietojuma tiesības. 13-16
3.1.2. Ārkārtas lietojuma tiesības. 16
3.2. Dzīvokļa tiesības. 16-17
4. Servitūtu nodibināšana. 17-18
5. Servitūtu izbeigšanās. 18-21
Nobeigums 22
Izmantojamā literatūra 23
Ievads
Risinot zemes īpašuma un lietošanas tiesību jautājumus, ne mazāk svarīga un būtiska lieta ir servitūti. Civillikums precizē, ka servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam.
Civillikums izšķir divas servitūtu grupas, kuras tālāk iedalās:
1) reālservitūti:
Atsevišķi lauku servitūti:
Ceļa servitūts;
Ūdens lietošanas servitūts.
Atsevišķie ēku servitūti:
Atbalsts tiesības;
Iebūves tiesības;
Pārkaru būves tiesības;
Notekas tiesības;
Izejas tiesības;
Augstākas būves tiesības;
Gaismas tiesības;
Skata tiesības.
2) personālservitūti:
Lietojuma tiesība:
Parastās lietojuma tiesības;
Ārkārtējās lietojuma tiesības.
Dzīvokļa tiesība.
Atšķirība starp reālservitūtiem un personālservitūtiem ir tāda,
ka personālie servitūti izbeidzas ar tās personas nāvi, kam par labu servitūts pastāv, turpretim reālservitūti pastāv tik ilgi, kamēr pastāv īpašums, kam par labu tas nodibināts.
Šobrīd visaktuālākie ir ceļa servitūti, un ar tiem sasistītas daudzas neatrisinātas problēmas. Vislielākās jukas ir radušās tur, kur pagastu vai pilsētu pašvaldības, piešķirot zemi lietošanā, aizmirsušas noteikt ceļu servitūtus. Daudzviet nerimst tiesu prāvas un turpinās kaimiņu strīdi par to, pa kuru taciņu vai ceļu kurš un uz kuru pusi drīkst iet pa kaimiņa zemi. Parasti šāda rakstura strīdi notiek gadījumos, kad zemes īpašnieks vai mantinieks atceras, ka bijušajā īpašumā ceļš un kaimiņa sētu nav bijis, bet šodien kaimiņš lepni dodas gar pašiem mājas logiem un vēl nomet kādus atkritumus pie durvīm.
Paliek neatrisināts jautājums – ko darīt ? Šādus jautājumus vajadzētu risināt uz vietas, kopā ar vietējās varas pārstāvjiem atrodot kompromisa variantu abām pusēm miermīlīgā atmosfērā.
Topošajiem un esošajiem īpašniekiem jāpievērš lielāka uzmanība jau kārtojot īpašuma tiesības lai vēlāk nerastos probēmas, kas saistītas ar apgrūtinājumiem uz esošo īpašumu.
1.Servitūti
Civillikumā ir raksturoti servitūtu veidi, to nodibināšana un servitūtu izbeigšanās pamati.
Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.
Civillikums izšķir divus servitūtu pamatveidus, kuri pēc tam iedalās sīkākos veidos:
personālservitūts – servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai;
reālservitūts – servitūts, kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks.
Ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā.
Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Šīs blakus tiesības izceļas kopā ar galveno un kopā ar to arī izbeidzas.
Servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, kādēļ arī par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums.
Servitūtam jādod labums tā izlietotājam.
Servitūti ir, izņemot lietojuma tiesību, nedalāmas tiesības.
Servitūta faktiska izlietošana var būt aprobežota kā laika, tā arī vietas vai izlietošanas veida ziņā, tā tad var attiekties arī tikai uz kādu nekustamā īpašuma daļu.
Servitūtu var valdīt servitūta tiesību izlietojot.
Katram, kam pieder servitūta tiesība, jāizlieto tā taisnprātīgi, saudzot pie tam pēc iespējas cita īpašuma tiesību.
Kalpojošās lietas īpašnieks savkārt nedrīkst servitūta izlietotājam likt ceļā nekādus šķēršļus: viņam jāļauj tam darīt visu, bez kā servitūta tiesību nebūtu iespējams sekmīgi izlietot, kaut arī tas nebūtu īstais servitūta priekšmets.
2. Reālservitūti.
Reālservitūtu būtība nosaka divunekustamo īpašumu pastāvēšana, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu. Apgrūtināto nekustamo īpašumu sauc par saistošu jeb kalpojošu, bet otru par labu noteikts šis apgrūtinājums, par tiesīgo jeb valdošo. Parasti šāda situācija rodas privatizācijas rezultātā, kad tiek privatizēts kāds nekustamais īpašums ( dzīvokļi, ražošanas objekti u.c.), kas rodas uz citam īpašniekam piederošas zemes.
Reālservitūtus var nodibināt arī tā, ka tie pieder tikai noteiktām personām. Tādi servitūti uzskatāmi par personālservitūtiem, un tiem piemērojami noteikumi par personālservitūtiem.
Katrs reālservitūts ir nešķirami saistīts ar valdošo nekustamo īpašumu tā, ka to nevar atsevišķi no šā īpašuma ne atsavināt, ne nodot trešās personas lietošanā. Tā apmēru nosaka valdošā nekustamā īpašuma vajadzība, virs tās servitūtu izmantot nevar, ja vien nepastāv sevišķi noteikumi, to nodibinot vai vēlākā laikā vienojoties. Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks arī pats var izlietot servitūtā ietilpstošo tiesību. Tāpat viņš to var piešķirt arī citiem, ja vien ar šo piešķiršanu netraucē jau pastāvošo servitūtu.
Reālservitūtus Civillikums iedala atsevišķos:
lauku;
ēku servitūtos.
Pēc tam jāraugās, vai valdošais nekustamais īpašums ir ēka (vienalga, vai uz laukiem, vai pilsētā), vai zeme (lauks, tīrums, pļava, pagalms, dārzs u.t.l.).
Pie lauku servitūtiem pieder ceļa servitūti. Ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību uz kājceļu, mājlopu ceļu un braucamo seļu. Ar ceļa servitūtu var tikt apgrūtināta jebkura kalpojošā nekustamā īpašuma daļa. Tomēr šā servitūta izlietotājam, ja nav noteikti citādi, pēc savas izvēles jāaprobežojas ar vienu noteiktu ceļu, ņemot vērā arī servitūta nesēja intereses. Turpretī ar testamentu nodibinātā servitūta gadījumā ceļa virziena izvēle, ja tas nav noteikts iepriekš, piekrīt servitūta nesējam. Pie ceļa servitūtiem pieder arī tiesība braukt pa kaimiņa zemes robežās esošiem ūdeņiem.
Valdošam un kalpojošam nekustamam īpašumam jāatrodas savā starpā tādā stāvoklī, ka pēdējais patiesi var nest pirmajam no servitūta gaidāmo labumu. Tomēr nav nepieciešams, lai to robežas saietu kopā.
Katrs reālservitūts ir tiktāl nešķirami saistīts ar valdošo nekustamo īpašumu, ka viņu nevar atsevišķi no tā ne atsavināt, ne nodot trešās personas lietošanā.
Kalpojošam nekustamam īpašumam jādod labums valdošam ne tikai nejauši vai uz kādu laiku, bet ar savām pastāvīgām īpašībām.
Servitūta apmēru noteic valdošā nekustamā īpašuma labums un vajadzība, tā ka izlietot servitūtu pāri par šo apmēru nedrīkst, ja vien to nodibinot vai vēlāk nav norunāts citādi.
Piešķirot servitūtu, kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks nezaudē tiesību pašam izlietot šajā servitūtā ietilpstošo tiesību, un viņš var pat piešķirt līdzīgu tiesību vairākiem, ja vien ar to netraucē jau pastāvošo servitūtu.
Katrs servitūts attiecas uz visām kā valdošā, tā arī kalpojošā nekustamā īpašuma daļām.
Ja servitūtu var, netraucējot tā izlietotāju, tikpat labi izlietot kādā kalpojošā nekustamā īpašuma daļā, kā visā tajā, tad pēdējā īpašniekam ir tiesība noteikt servitūta tiesības izlietošanai zināmu nekustamā īpašuma daļu.
Ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tad tas jādara servitūta izlietotājam. Ja nav citu noteikumu, kalpojošās ēkas īpašniekam atbalsti jāuztur kārtībā un jāizlabo.
Ja valdošo nekustamo īpašumu sadala, tad servitūtu joprojām patur visas atsevišķās daļas, ja vien tas jau pirms sadalījuma nav piederējis tikai vienai no tām, pēdējā gadījumā servitūts arī turpmāk paliek tai vienai pašai. Izlietot servitūtu var arī tāda daļa, kas atrodas attālāk no kalpojošā nekustamā īpašuma, ja šās daļas īpašnieks iegūst no starpā esošā nekustamā īpašuma īpašnieka ceļa tiesību, vai kādu citu servitūtu, kas viņam dod iespēju izlietot iepriekš minēto.
Valdošā nekustamā īpašuma atsevišķu daļu īpašības un vienas vai otras daļas lielāka vajadzība pēc servitūta pašas par sevi nav jāņem vērā; tomēr visi atsevišķo daļu īpašnieki kopā nedrīkst izlietot servitūtu pāri par to apmēru, kādā to agrāk izlietojis visa šā nekustamā īpašuma īpašnieks.
Ja sadala kalpojošo nekustamo īpašumu, tad uz to gulošais servitūts paliek uz visām tā daļām, ja vien tas pirms sadalīšanas nav gulies tikai uz vienu atsevišķu daļu un ja servitūtu pēc tā rakstura var izlietot katrā atsevišķā daļā.
2.1. Atsevišķie lauku servitūti.
Lauku servitūti, kuriem pastāv sevišķi noteikumi, ir:
ceļa servitūti;
ūdens lietošanas servitūti.
Citi lauku servitūti pakļauti vispārējiem servitūtu noteikumiem.
2.1.1. Ceļa servitūts.
Ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību:
uz kājceļu,
uz lopu ceļu,
uz braucamo ceļu.
Tiesība uz lopu ceļu nedod tiesību lopus gar to ganīt.
Ja nodibinot ceļa servitūtu nekas nav teikts par ceļa platumu, tad kājceļam jābūt vienu metru, bet lopu ceļam vai braucamam ceļam vismaz četri ar pusi metrus platam.
Ceļa servitūtam pakļauta katra kalpojošā zemes gabala daļa. Tomēr šā servitūta izlietotājam, ja nav bijis norunāts pretējais, jāaprobežojas ar vienu noteiktu ceļu, kuru viņš gan pats drīkst izvēlēties, bet pēc iespējas saudzīgi.
Ja ceļa servitūts nodibināts ar testamentu, sīkāki neapzīmējot vietu, tad vietas un ceļa virziena izvēle piekrīt servitūta nesējam, kas tomēr nedrīkst rīkoties pie tam tīši par ļaunu otrai pusei.
Nodibinot ceļa servitūtu, tajā ietilpstošās tiesības var visādi aprobežot.
Pie ceļa servitūtiem pieder arī tiesība braukt pa kaimiņa zemes gabala robežās esošiem ūdeņiem.
2.1.2. Ūdens lietošanas servitūts.
Ūdens lietošanas servitūti ir:
ūdensvada,
ūdenssmelšanas,
lopu dzirdināšanas tiesība.
Ūdensvada servitūts dod tiesību pievadīt sev ūdeni no sveša avota vai citiem svešiem ūdeņiem, vai caur svešu zemi, vai ar tiesību novadīt ūdeni no sava zemes gabala caur kaimiņa zemi.
Ūdensvada servitūtu var nodibināt, kaut arī kalpojošā zemes gabalā vēl nebūtu ūdens, dodot kādam tiesību tajā ūdeni uzmeklēt un pēc tam, ja viņs avotu atrastu, to novadīt uz savu zemes gabalu.
Tomēr aizliegts virzīt ūdensvadus caur tādām vietām, kurās servitūta nodibināšanas laikā atrodas ēkas, koki vai dārzi.
Kam ir tiesība pievadīt vai novadīt ūdeni, tas drīkst to darīt tikai ar caurulēm vai grāvjiem; bet ierīkot šim nolūkam izmūrētus grāvjus var tikai ar servitūta nesēja piekrišanu.
Ja vairākām personām pieder tiesība pievadīt sev ūdeni no viena un tā paša avota, un ūdens viņu visu vajadzībām nepietiek, tad šā servitūta izlietošana viņiem savā starpā samērīgi jāsadala.
Ūdens smelšanas servitūts dod tiesību smelt ūdeni savām vajadzībām no svešā zemes gabalā esošas upes, akas vai cita ūdenskrājuma.
Kam ir tiesība smelt ūdeni, tam līdz ar to ir arī kājceļa tiesība.
Dzirdināšanas servitūts dod tiesību dzirdināt savus lopus uz svešas zemes.
Ar dzirdināšanas servitūtu vienmēr savienota arī lopu ceļa tiesība.
2.2. Atsevišķie ēku servitūti.
Ēku servitūti, par kuriem pastāv sevišķi noteikumi, ir šādi:
atbalsta tiesība,
iebūves tiesība,
pārkaru būves tiesība,
notekas tiesība,
izlejas tiesība,
gaismas tiesība,
skata tiesība.
Šie servitūti, ja par tiem likumā vai tos nodibinot nav noteikts citādi, apspriežami pēc vispārējiem servitūtu noteikumiem. Bez augšā minētiem, var nodibināt vēl arī citus servitūtus, kad viens no kaimiņiem atsakās otram par labu no aprobežojumiem, kas pēdējam uzlikti attiecībā uz būvēm.
Ēkām par labu var nodibināt arī tādus servitūtus, kas pēc vispārēja noteikuma uzskatāmi par lauku servitūtiem, un proti, ceļa un ūdens servitūtus.
2.2.1. Atbalsta tiesība.
Šis servitūts dod tiesību atbalstīt savu ēku uz kaimiņam piederošas sienas, mūra, staba vai velves.
Ja nav citādu noteikumu, kalpojošās ēkas īpašniekam atbalsti jāuztur kārtībā un jāizlabo.
Ja rodas šaubas par izlabošanas veidu un ja par to nekas nav noteikts servitūtu nodibinot, šo jautājumu izšķir pēc tā stāvokļa, kādā atbalsts atradies servitūta nodibināšanas laikā.
Pa atbalsta izlabošanas laiku par ēkas atbalstīšanu jāgādā servitūta izlietotājam uz savu rēķinu.
Ja īpašnieks atteicas no īpašuma tiesības uz kalpojošo ēku, sienu vai mūri, tad ar to viņš atsvabinās no pienākuma tos izlabot un vispār no servitūta.
2.2.2. Iebūves tiesība.
Šis servitūts dod tiesību iestiprināt kaimiņa sienā vai mūrī atsevišķus baļķus, akmeņus, dzelzs stieņus vai skavas, ciktāl tas nerunā pretim būvnoteikumiem.
Šā servitūta izlietotājs var par nederīgiem kļuvušos baļķus, akmeņus u.t.t. atvietot ar jauniem, bet nedrīkst tos vēlāk iestiprināt lielākā skaitā nekā viņam sākumā bijis atļauts.
2.2.3. Pārkaru būves tiesība.
Šis servitūts dod tiesību pietaisīt savai ēkai izbūvi vai piebūvi, kas pārkaras pār kaimiņu zemes gabalu.
2.2.4. Notekas tiesība.
Šis servitūts dod tiesību novadīt ūdeni no savas ēkas jumta uz kaimiņa zemes gabalu, kā nopilējumu veidā, tā arī pa caurulēm.
Šās tiesības izlietotājs nedrīkst nodarīt zaudējumus kalpojošam zemes gabalam, nevajadzīgi izbīdot savas caurules vai jumta reni un pārgrozot to virzienu.
Tas, kam jāpielaiž no kaimiņa ēkas noteka, nedrīkst to aizbūvēt, bet tas, kam ir notekas tiesība, nedrīkst savkārt izdarīt savā ēkā vai jumtā nekādas pārmaiņas, ar kurām noteka pastiprinātos vai tās pirmējais virziens pārgrozītos.
2.2.5. Izlejas tiesība.
Šis servitūts dod tiesību novadīt netīru ūdeni svešās robežās vai caur tām.
Tiesīgā persona nedrīkst izlietot šo servitūtu netīrumu un smirdošu šķidrumu novadīšanai. Tos drīkst novadīt tikai pa apakšzemes kanāliem, kurus var ierīkot pa svešu zemi tikai uz sevišķa servitūta pamata.
2.2.6. Augstākas būves tiesība.
Augstākas būves tiesību, ciktāl tas nerunā pretim būvnoteikumiem, var nodibināt:
1) tā, ka tās izlietotājam atļauts celt augstāku būvi, nekā viņš pēc vispārējiem noteikumiem drīkstētu savam kaimiņam par ļaunu;
2) tā, ka šās tiesības izlietotājs var aizliegt kaimiņam celt tik augstu būvi, kā viņš pēc likuma to varētu.
2.2.7. Gaismas tiesība.
Gaismas tiesību var nodibināt, piešķirot tiesību:
turēt kaimiņa sienā vai mūrī logus vai gaismas caurumus,
ietaisīt logus vai gaismas caurumus savā sienā vai mūrī cieši pie kaimiņa robežas, vai tuvāk pie tās nekā likumā atļauts
aizliegt kaimiņam aizbūvēt gaismai priekšā kādu ēku.
2.2.8. Skata tiesība.
Šis servitūts dod tiesību aizliegt ar servitūtu saistītam visu to, kas servitūta izlietotājam atņem brīvu skatu.
3. Personālservitūti.
Atbilstoši Civillikumā noteiktajām normām pie personālservitūtiem pieder lietojuma tiesība, tas ir, kādam piešķirta tiesība saņemt labumus no svešas lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus. Par lietojuma priekšmetu var būt visāda manta. Civillikumā pie personālservitūtiem iedala:
lietojuma tiesības:
parastās lietojuma tiesības;
ārkārtēja lietojuma tiesības.
dzīvokļa tiesības.
3.1. Lietojuma tiesība.
Lietojums ir kādam piešķirta tiesība saņemt labumu no svešas lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus.
Par lietojuma priekšmetu var būt visāda manta.
Ja lietojumā piešķirta nenoteikta lietas daļa, tad jāpieņem, ka lietojumā nodota puse no tās. Ja lietojuma tiesība sadalīta starp vairākām personām, nenoteicot katras atsevišķas personas daļas apmēru, tad šī tiesība pieder viņām visām vienlīdzīgās daļās.
Lietojums var būt parasts vai ārkārtējs, atkarībā no tam, vai lietojumā nodotā lieta ir patērējama, vai ne.
No lietojuma tiesības izrietošās tiesiskās attiecības noteic vispirms katram atsevišķam gadījumam paredzētie noteikumi, tā ka tās nodibinātājs var šo tiesību visādi aprobežot un pārgrozīt, ja vien tas nerunā pretim lietojuma būtībai. Ja tādu atsevišķu noteikumu nav, tad piemērojami sekojošo pantu noteikumi.
3.1.1. Parastā lietojuma tiesība.
Lietotājam ir tiesība uz visiem augļiem, ienākumiem un labumiem, kādus var dot lietojumā nodotā lieta. Šās tiesības apmērs nav noteicams pēc lietotāja vajadzībām, bet viņš var izlietot lietu arī peļņai.
Nekustama īpašuma lietojums attiecas uz tā pieaugumiem tikai tad, kad tie tieši saistīti ar galveno lietu.
Lietotājs nevar prasīt sev apslēptu mantu, ko atrod viņa lietojamā zemes gabalā.
Nav nekādas starpības, vai lietas augļi radušies paši no sevis, vai ražoti apstrādājot, nedz arī vai to rašanās cēlonis iestājies tikai lietotāja laikā, vai arī bijis jau agrāk.
Zemes lietojums aptver arī tās piederumus, servitūtus, inventāru, akmeņu lauztuves, kaļķu un smilšu bedres, kā arī dažādus izrakteņus, medības un zveju.
Ja pie lietojamās zemes pieder mežs, tad lietotājs var cirst tajā kokus tikai tādā daudzumā, kāds vajadzīgs saimniecībai, bet ja lietojums tieši attiecas uz mežu, tad lietotājs var cirst tajā kokus, ievērojot visus mežkopības noteikumus, nevien apkurināšanai un būvēm, bet arī pārdošanai.
Ja lietojamā zemes gabala mežs nav nolemts ciršanai, tad lietotājs var izcirst no tā tikai saimniecībai nepieciešamo materiālu sētas mietiem, maikstēm u.t.l., pie tam izlietojot šim nolūkam tikai jaunākās audzes, bet ne lielus kokus.
No kritušiem un vētras lauztiem kokiem meža lietotājs var ņemt tikai tos, kurus viņš būtu drīkstējis nocirst, kamēr tie stāvēja uz celma.
Ja kritušie un vētras lauztie koki pieder īpašniekam, tad viņam tie laikā jānovāc, lai tie nekavētu lietošanu.
Tālāk dot lietojuma tiesības izlietošanu uz zināmu laiku vai kādā daļā citai personai var tikai ar īpašnieka piekrišanu.
Lietotājs nevar lietojuma tiesību atsavināt kādam citam, izņemot īpašnieku.
Lietotājs nevar apgrūtināt lietojamo lietu ar lietu tiesībām.
Lietotājs var nevien saņemt augļus no lietas, bet arī to visādi izlietot, tikai nekaitējot tās būtībai.
Lietotājs nevar darīt neko tādu, ar ko pasliktinās īpašnieka stāvoklis, neiznīcinot ko derīgu, ne arī izlietojot kalpojošo lietu neatbilstoši tās uzdevumam.
Lietotājs nevar pilnīgi pārveidot un pārtaisīt lietojamo lietu, pat ja ar to varētu padarīt lietu labāku vai pavairot tās ienesību.
Ja lietotājs kalpojošo lietu patvarīgi pārtaisījis, tad viņam pēc īpašnieka pieprasījuma vēl pa lietojuma tiesības laiku uz savu paša rēķina jāatjauno agrākais stāvoklis, bet ja tas nav iespējams, jāatlīdzina visi zaudējumi.
Lauku nekustama īpašuma lietotājs var izdarīt tajā visādus uzlabojumus, ja vien ar to nepārgrozās tā raksturs un nesamazinās tā uzdevumam atbilstošais ienākums. Ievērojot šo nosacījumu, viņš var ierīkot arī jaunas ietaises un atvērt jaunus ienākuma avotus.
Ēkas lietotājs var arī izdarīt tajā visādus uzlabojumus, ja vien ēka paliek, kā visumā, tā atsevišķās daļās, pēc sava veida un pirmējā rakstura tāda pati kā bijusi. Tādēļ šiem uzlabojumiem jāaprobežojas vienīgi ar pastāvošā uzturēšanu un tādiem izdaiļojumiem, kas nekļūst par pašas ēkas daļu un ko arvien var no tās atkal atdalīt.
Ja lietotājs uz kalpojošās zemes uzceļ kādu ēku, tad pēc lietojuma izbeigšanās ne viņš, ne viņa mantinieki nevar to nojaukt, ja vien viņš nav noteikti sev pielīdzis tādu tiesību.
Kustamas lietas lietotājs nevar to pārgrozīt vai izlietot neatbilstoši tās uzdevumam; bet uzlabot un izdaiļot šo lietu var tikai tādā mērā, ciktāl ar to nepārgrozās tās raksturs un pirmējais uzdevums.
Lietotājam jāuztur un jālieto kalpojošā lieta atbilstoši tās uzdevumam, ar čakla un kārtīga saimnieka rūpību.
Ja lietotājs šādu rūpību ievēro, tad viņš neatbild ne par lietas bojāšanos, ne pār tās bojā eju, ja tā notikusi lietu pareizi lietojot.
Lietotājam ēkas jāuztur uz savu rēķinu; tomēr šajā ziņā viņam pienākas tikai izdarīt mērenus izlabojumus, bet ne uzlabojumus. Pastāvošos izdaiļojumus viņš var uzturēt pēc savas gribas.
Lietotājam ēkas jāapdrošina pret uguni.
Ja lietotājs nepieciešamiem izlabojumiem izdevis vairāk par lietojuma vērtību, tad viņš var prasīt, lai viņam atmaksā vērtības pārsniegumu.
Ēkas, kas sabrūk no vecuma, lietotājam nav jāatjauno; bet viņš arī nevar prasīt, lai īpašnieks tās izlabo.
Būvēm un izlabojumiem, kas pēc likuma jāizdara īpašniekam, lietotājs dod bez atlīdzības materiālus, kuri atrodas lietojamā zemes gabalā.
Nogājušie vai par nederīgiem kļuvušie mājas kustoņi lietotājam jāatvieto no pievairojuma; dārzos nokaltušo koku vietā viņam jāstāda jauni.
Saņemot visus labumus no kalpojošās lietas, lietotājam arī jānes visas ar to saistītās nastas un apgrūtinājumi, izņemot atbildību par parādiem, kas guļ uz lietu, bet neizņemot šo parādu procentus.
Visas uz kalpojošo lietu gulstošās reālnastas, nodokļi um nodevas, kā arī kārtējās un ārkārtējās piegādes, apdrošināšanas prēmijas, uztura devumi u.t.l., jānes un jāpilda lietotājam.
Kad beidzies lietojuma termiņš, lietotājam vai viņa mantiniekiem jāatdod lieta īpašniekam atpakaļ dabā un tādā stāvoklī, kādā tai vajag būt pēc kārtīgas lietošanas.
Lietotājam jādod nodrošinājums tikai tad, ja tas noteikti norunāts lietojumu nodibinot.
Īpašnieks nevar nekādā ziņā kavēt lietotāju viņa tiesību kārtīgā izlietošanā, un tādēļ, nezaudējot tiesību visās pārējās attiecībās rīkoties ar savu īpašumu, viņš nevar darīt neko tādu, kas ierobežotu lietotāja tiesības vai kā citādi viņam kaitētu.
Kalpojošās lietas īpašnieks nevar tajā neko pārgrozīt pret lietotāja gribu, piemēram, celt uz kalpojošā zemes gabala kādu ēku, izbūvēt augstāku jau pastāvošu ēku u.t.l.
Tāpat īpašnieks nevar ne apgrūtināt kalpojošo zemes gabalu, lietotājam par ļaunu, ar servitūtiem, ne arī atteikties no zemes gabalam piederoša servitūta.
Īpašnieks nevar no lietojumā esoša zemes gabala neko ne paņemt, ne aizvākt, kas pie tā pieder, lai tā būtu ēka, vai arī tikai viņa paša stādīts koks.
3.1.2. Ārkārtēja lietojuma tiesība.
Ja lietojumā dotas patērējamas lietas, tad lietotājs no to saņemšanas brīža kļūst par šo lietu īpašnieku un viņam tikai ir pienākums, pēc lietojuma izbeigšanās, atdot atpakaļ tajā pašā daudzumā tās pašas šķiras un tā paša labuma lietas vai arī atlīdzināt to vērtību.
Ja lietojuma priekљmets ir pienākošies kapitāli vai citādi prasījumi, tad lietotājam pieder tiesība nevien saņemt ienākumus no prasījuma, bet arī atprasīt pašu kapitālu, kad tam pienācis termiņš.
3.2. Dzīvokļa tiesība.
Dzīvokļa tiesība ir lietu tiesība lietot par dzīvokli svešu māju, tomēr nekaitējot pašai mājai.
Persona, kam pieder dzīvokļa tiesība, var atdot telpas citiem vienīgi ar īpašnieka piekrišanu.
Dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs.
Izdevumi par dzīvoklim nepieciešamiem izlabojumiem un citas nastas jānes dzīvokļa tiesības izlietotājam.
4. Servitūtu nodibināšana.
Servitūtus nodibina:
ar likumu;
ar tiesas spriedumu;
ar līgumu vai testamentu.
Ar līgumu vai testamentu iegūt nekustamam īpašumam par labu servitūtu vai arī viņu ar to apgrūtināt var tikai viņa īpašnieks.
Ja valdošais vai kalpojošais nekustamais īpašums pieder vairākām personām kopīgi, tad servitūta nodibināšanai nepieciešama viņu visu piekrišana.
Servitūtus var kā iegūt, tā arī uzlikt vēl neesošai lietai, piemēram, mājai, kuru nodomāts būvēt, uzmeklējamam avotam u. c.
Nekustamam īpašumam, kas jau nes servitūtu, drīkst uzlikt jaunu tikai tad, kad no tam nevar rasties nekāds zaudējums agrākajam.
Ja uz nekustamu īpašumu guļ hipotēkas, tad uzlikt tam servitūtu, kas aprobežo hipotēkāro kreditoru tiesības, var tikai ar viņu piekrišanu.
No servitūta izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā abām pusēm, t.i. valdošā un kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekiem, tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemes grāmatās; līdz tam laikam viņu starpā pastāv vienīgi personiska saistība, kuras ierakstīšanu zemes grāmatās var tomēr prasīt katra puse, ja vien izpildīti visi citi servitūtam nepieciešamie noteikumi.
Bez tam pilsētās katrs servitūta nodibināšanas līgums, kas noslēgts starp kaimiņiem ceļot no jauna vai sākot pārbūvēt ēku, ir spēkā tikai tad, ja tas uzrādīts attiecīgā iestādē un atzīts par saskanošu ar pastāvošiem būvniecības noteikumiem.
5.Servitūta izbeigšanās.
Kā personālie, tā reālie servitūti izbeidzas:
ar atteikљanos no tiem;
ar tiesības un pienākuma sakritumu vienā personā;
ar kalpojošās vai valdošās lietas bojā eju;
ar atceļoša nosacījuma iestāšanos vai termiņa notecējumu;
ar izpirkumu;
ar noilgumu.
Atteikties no piederoša servitūta var vai nu noteikti ar līgumu, ar kuru servitūta izlietotājs pārved to atpakaļ uz kalpojošās lietas īpašnieku, vai klusējot, ar to, ka servitūta izlietotājs piekrīt tādai kalpojošās lietas īpašnieka darbībai, ar kuru servitūtu izlietošana nav savienojama.
Ja servitūta izlietotājs tikai nerunā pretim tādai darbībai, ar kuru servitūta lietošana kļūst neiespējama, vai klusēdams pacieš šādu darbību, tad to vēl nevar atzīt par atteikšanos no servitūta. Bet ja minētā darbība pastāv kādas ēkas celšanā un servitūta izlietotājs, to zinādams, neprotestē likumīgā kārtībā pirms tās pabeigšanas, tad viņš var prasīt tikai atlīdzību par servitūtu, kas padarīts neiespējams, bet nevar prasīt, lai ēku nojauc.
Ja valdoљais nekustamais īpašums pieder vairākām personām, tad, lai atteikšanās būtu spēkā, vajadzīga viņu visu piekrišana; pretējā gadījumā atteikšanās nesaista arī tos, kas to izteikuši.
Atteikšanās iztulkojama tās šaurākā nozīmē; ja kāds, kam ir uz vienu un to pašu lietu vairākas servitūta tiesības, atteicas no vienas, tad tāda atteikšanās neattiecas uz pārējām.
Ja īpašuma tiesības uz valdošo un kalpojošo nekustamo īpašumu sakrīt vienā personā tikai uz zināmu laiku, tad tam notekot servitūts atkal atjaunojas, ja vien nav noteikts citādi; bet ja sakritums ir bez nosacījuma un bez termiņa, tad arī servitūts izbeidzas uz visiem laikiem.
Ja tikai kāda valdošā vai kalpojošā nekustamā īpašuma daļa ir savienota ar otru, tad attiecībā uz nesavienoto daļu servitūts joprojām paliek spēkā.
Ja kalpojošais nekustamais īpašums pieder vairākām personām kopīgi, tad valdošā un kalpojošā nekustamā īpašuma savienošana izbeidz servitūtu tikai tajā gadījumā, kad visi kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieki kopīgi ieguvuši valdošo.
Servitūts, kas izbeidzies ar kalpojošā vai valdošā nekustamā īpašuma bojā eju, atkal atjaunojas, ja atjauno šo nekustamo īpašumu, kaut arī līdz tam jau būtu notecējis laiks, kurā servitūts izbeidzas ar noilgumu.
Ja kalpojošā nekustamā īpašumā notikusi tikai pārmaiņa, pēc kuras servitūta tiesības izlietošana joprojām ir iespējama, tad tā servitūtu neizbeidz.
Ja servitūts atvēlēts no zināma termiņa, tad kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks nedrīkst saīsināt lietošanas laiku, novilcinot tā piešķiršanu. Pretējā gadījumā servitūta izlietotājs gan nevar prasīt noteiktā laika pagarinājumu, bet viņš var prasīt atlīdzību par zaudējumiem sakarā ar novilcinājumu.
Ja personālservitūts noteikts uz tik ilgu laiku, kamēr kāda trešā persona sasniedz zināmu vecumu, bet pa tam šī trešā persona nomirst, šo vecumu nesasniegusi, tad servitūta izlietotājs patur savu lietojuma vai dzīvokļa tiesību līdz noteikto gadu notecējumam.
Ja personālservitūta termiņš nolikts līdz tam laikam, kad iestātos zināms nosacījums attiecībā uz kādu trešo personu, bet šī persona pirms nosacījuma iestāšanās nomirst, tad servitūta izlietotājs patur savu tiesību uz visu mūžu.
Ja kādas lietas lietojuma tiesība novēlēta tā, lai tā sāktos tikai iestājoties zināmam nosacījumam vai termiņam, tad mantinieks drīkst piešķirt lietojuma tiesību uz tādu lietu trešai personai tikai tik ilgi, kamēr nav iestājies apzīmētais nosacījums vai termiņš.
Ja tas, kam testamentā novēlēta lietojuma tiesība, nomirst pirms varbūtēji noteiktā termiņa notecējuma vai varbūtēja nosacījuma iestāšanās, bet šai tiesībai jāpāriet uz trešo personu tikai pēc minētā termiņa notecējuma vai minētā nosacījuma iestāšanās, tad īpašnieks nav spiests piešķirt lietojuma tiesību šai trešajai personai pirms šā laika.
Izpirkt servitūtu, atlīdzinot tā izlietotājam, var tikai abām pusēm savstarpēji vienojoties, bet ne pēc vienas puses pieprasījuma.
Par servitūta nelietīga izlietošana nedod kalpojošās lietas īpašniekam tiesību prasīt tā izpirkšanu; servitūts neizbeidzas ne tādas nelietīgas izlietošanas dēļ, ne arī tādēļ, ka servitūta tiesības izlietotājs izvairās izpildīt savus pienākumus.
Servitūts izbeidzas ar noilgumu, ja tiesīgais to labprātīgi desmit gadu laikā nav lietojis personīgi vai caur citām personām. Tāds servitūts, ko var izlietot tikai pārgadiem vai pārmēnešiem, vai arī tikai zināmos gada laikos, izbeidzas neizlietošanas dēļ pēc divkārša termiņa notecējuma.
Lai ar noilgumu izbeigtos ēku servitūts, ir vēl vajadzīgs, ka valdošā nekustamā īpašuma īpašnieks būtu pielaidis kalpojošā kaut ko tādu, kas pavisam nav savienojams ar servitūta izlietošanu.
Ja tikai viens kopīpašnieks pa noilguma laika tecējumu nav izlietojis servitūtu, tad tas ar noilgumu neizbeidzas.
Ja kāds servitūtu izlietojis pa daļai, tad ar to servitūts ir pret noilgumu aizsargāts pilnā apjomā.
Ja kādu servitūtu izlieto pavisam citādi nekā pienāktos, tad tas pielīdzināms tā neizlietošanai.
Ja servitūts nav izlietots dabisku vai paša kalpojošās lietas īpašnieka radītu šķēršļu dēļ, tad pa tāda šķēršļa pastāvēšanas laiku noilguma tecējums apstājas.
Ar noilgumu neizbeidzas:
dzīvokļa tiesība;
pārgadēja lietojuma tiesība;
ieejas tiesība kapsētai.
Personālservitūtu sevišķie izbeigšanās veidi.
Personālservitūti nepāriet uz to izlietotāja mantiniekiem, bet ar viņa nāvi izbeidzas.
Ja šādu servitūtu jau no paša sākuma ar līgumu vai ar testamentu piešķir arī izlietotāja mantiniekiem, tad nodibinājums uzskatāms par divkāršu vai atjaunotu, tā ka servitūts pāriet uz mantinieku jau uz viņa paša tiesības, bet ne uz mantojuma tiesības pamata.
Šādā gadījumā servitūts arvien izbeidzas, ja nomirst servitūta izlietotāja tuvākais likumiskais vai testamentārais mantinieks, un uz citiem viņa mantiniekiem nepāriet.
Ja servitūts nodibināts juridiskai personai par labu bez noteikta termiņa, tad tas izbeidzas ne agrāk kā notekot simts gadiem, ja vien pati juridiskā persona nav agrāk izbeigusies.
Nobeigums
Mūsu valstī vēl jo projām nav sakārtotas lietas, kas saistītas ar servitūtu pielietošanu. Ja šis jautājums tiktu likumīgā ceļā sakārtots, mēs izbēgtu no nepatīkamām un dramatiskām tiesu prāvām, kas radušās no impulsīvas kaimiņu rīcības pielietojot ne tikai draudus un fizisko spēku, bet arī pat smago tehniku konfliktu atrisināšanai. Bez šaubām, katrs zemnieks vēlas izbaudīt reālu varu pār savu īpašumu, bet pastāv arī pārējie sabiedrības locekļi, kuriem arī ir savas tiesības un vēlmes. Iedomājoties, ka visi īpašumi tiktu iežogoti un tos nedrīkst lietot neviens cits kā tikai pats īpašnieks, skats būtu interesants. Pārvietošanās ārpus savas teritorijas nebūtu iespējama pat ar lidaparātiem ne.
Reālservitūta attiecību veido divi nekustami īpašumi, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu. Lietu, kurai par labu nodibināts servitūts, sauc par valdošo, un lietu, uz kura gulstas apgrūtinājums par labu otrai lietai, sauc par kalpojošo.
Gadījumiem, kad servitūts nodibina uz likuma pamata, ir ārkārtas raksturs, jo servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai. Tādēļ parasti tikai pašam īpašniekam ir tiesības piešķirt daļu no savām tiesībām citai personai.
Personālservitūti (lietojuma tiesībās, dzīvokļa tiesībās) laika ziņā ir ierobežoti jo tiem iztrūkst valdošā lieta kalpot noteiktas personas vajadzībai.
Izmantotās literatūras saraksts.
LR Civillikuma trešā daļa “Lietu tiesības” ceturtā nodaļa.
J.Rozenfelds “Lietu tiesības” 1994.gads
Lekciju pieraksti