Sievietes dvēseles atspoguļojums latviešu rakstnieču dzejā

Saturs.

Aspazijas dzīvesstāsts un biogrāfija……………………………………………………2-5
Dzejoļi un dzejoļu motīvi………………………………………………………………….6-7
Māras Zālītes biogrāfija………………………………………………………………………8
Māras Zālītes dzejoļu atsauksmes un kritika………………………………………9-10
Māras Zālītes dzejoļi……………………………………………………………………..11-13
Māras Zālītes dzejoļu motīvi………………………………………………………………14
Andras Manfeldes dzīvesstāsts un biogrāfija…………………………………….15-18
Andras Manfeldes Dzejoļi un dzejoļu motīvi…………………………………….19-21
Secinājumi………………………………………………………………………………………..22
Pielikums………………………………………………………………………………………23-24
Literatūras saraksts…………………………………………………………………………….25

Aspazija

(1865.16.03. Zaļenieku Daukšās – 1943.05.11. Rīgā, apbed. Raiņa kapos)
Biogrāfija
Dzimusi 1868. gada 16. martā Zaļenieku pagasta “Daukšās”.
1876. gadā sāk mācīties Zaļās muižas pagastskolā, bet vēlāk (1877 – 1884) tās turpina vāciskajās Jelgavas mieteņu audzināšanas iestādēs.
14 gadu vecumā pati sāk sacerēt romantiskus dzejoļus vācu valodā.

1888. gadā luga “Atriebēja” iegūst pirmo vietu Latviešu teātra izsludinātajā konkursā, bet protestējošā rakstura dēļ netiek izrādīta.
1893. gadā Aspazija nonāk Rīgā un vēlāk saistās ar jaunstrāvnieku aprindām.
1894. gada 31. janvārī pirmo reizi tiek iestudēta luga “Vaidelote”.

1897. gadā cariskā patvaldība sagrauj Jauno strāvu. Tās darbinieki, arī Aspazijas dzīves biedrs Rainis, nonāk cietumos un trimdā.
1905. gadā revolūcijas posmā Aspazija kopā ar Raini aktīvi piedalās dažādos masu pasākumos un raksta iedvesmojošus darbus.
Šveices trimdas gadi (1905.-1920) kļūst par smagu dzejnieces personiskās dzīves traģēdijas laiku.

Šveices trimdas laikā uzrakstītie lirikas krājumi ir spožs sasniegums dzejnieces daiļradē un latviešu lirikā vispār.
1920. gadā rakstniece atgriežas Dzimtenē.
1940. gadā sirmā dzejniece izrāda vēlēšnos iekļauties latviešu padomju literatūrā, bet nepagūst.
1943. gada 5. novembrī Aspazija mirst.

Dzīvesstāsts.
„Ar Aspaziju dvēsele ienāk latviešu literatūrā.” Neienāk – iebrāžas, atrauj logus pasaules vējiem, plīvo aizkari, dziest sveces. Caurvējš. Nemiers. Patoss. Izlaušanās alkas. Izlauzties? No kurienes? Tautiskā romantisma laiks ir beidzies. Nepieciešams, bet sevi izsmēlis. „Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs” – vēl nav pat pateikts. Totāla rusifikācija, sabiedriskās dzīves administrēšana, cenzūra. Debesis zemas, gaiss sasmacis. Izlauzties! Dumpoties! Aizbēgt no mājām! Aiz spītības badoties! Neprātīgi apprecēties! Neprātīgi alkt! Pēc brīvības, pēc izglītības, pēc piepildītas sievietības! Pēc tiesībām uz garīgu dzīvi!

Dinamika. Patoss. Temperaments. Lepnība. Talants. Tā ir Aspazija. Teiksim precīzāk – Aspazija jaunībā, jo to veco vientuļo sievieti, kura pēc 1940. gada daudzo kaķu sabiedrībā dzīvoja Dubultos, iepretī tagadējam Rakstnieku jaunrades namam, mēs tikpat kā nepazīstam. Laiks pēc 1940. gada bija tāds, ka labākais, ko latviešu dzejnieki varēja vēlēties, bija klusi nomirt savās mājās, savā gultā, savā dzimtenē. Īpaši, ja viņiem uz pierēm jau bija iededzināta „buržuāziska” elementa kauna zīme.

Aspazija. Atriebēja. Vaidelote. Sarkanās puķes. Sidraba šķidrauts. Emancipācija. Vētras zvans. Kāda dinamika šais nosaukumos vien. Dvēsele, jā. Bet tā nav harmoniskā, pret pasauli goddevīgā, bāreniskā dvēsele, kādu pieņemts uzskatīt par latvisku. Ar Aspaziju latviskā gara pasaule tiecas izlauzties pati no sevis. Ar nacionālu pašapliecināšanos vien Aspazijai ir par maz. Laiks prasa sintezēt nacionālo ar vispārcilvēcisko. Vēlāk to izdara Rainis, sevišķi savā dramaturģijā. Taču tā saucamās rainiskās dramaturģijas aizsācēja ir Aspazija, kuras lugas savukārt sakņojas šilleriskajās un baironiskajās tradīcijās. „Savu tautu dziļi mīlu, esmu karsta nacionāliste. Taču pilsoņu mērķi ir par maz,” kādā intervijā 1932. gadā Aspazija saka. Šais „ķīmiskajās reakcijās”, kas raudzē latviešu nacionālo literatūru, Aspazija ir tas nepieciešamais ferments, tas Visuma, Kosma, vispārcilvēciskā garīguma elements, kas tik nepieciešams lielai literatūrai. Ja, piemēram, Brigaderes darbu vispārcilvēciskās vērtības izaug no nacionāla kolorīta, nacionālas konkrētības un folkloristiskas mentalitātes, tad Aspazija – gluži otrādi – ar kosmisko, vispārcilvēcisko Dvēseles dinamiku bagātina nacionālo momentu, paplašina to. Pieminēju Brigaderi, jo grūti nesalīdzināt abas zemgalietes – dižākās starp latviešu rakstniecēm. Viena – romantiķe, otra – reāliste, viena nepacietīga, otra – panesīga, viena – „lielo līniju” priesteriene, otra izstrādātu raksturu, detaļu meistariene. Dzīvē abu attiecības ir paviršas un vēsas, arī kritika veicina abu lielo rakstnieču atsvešināšanu.

Slavējot Brigaderi, Līgotņu Jēkabs nespēj neiekost Aspazijai: „Brigaderes darbi nav nekādas sarkanās pujenes vai kliedzošas pelargonijas, bet gan latviski liriski dzelteni vizbuļi.” Neredzēt literatūras procesu kopumā un atsevišķu rakstnieku vietu tajā, acīmredzot ir latviešu kritikas tradīcija.

Nav iespējams ilgi runāt par Aspaziju, nepieminot Raini. Rainis un Aspazija. Aspazija un Rainis. Var mainīties vārdu kārtība, bet šie vārdi ir un būs vienmēr blakus. Blakus, laulājoties cietumā, blakus Krievzemes trimdā, blakus revolūcijas gara virpuļos, blakus Šveices trimdā, blakus partiju laiku slavā un ķengās, blakus kapu kalnā. Blakus visaugstākajos gara lidojumos un visikdienišķākajās cilvēciskajās norisēs. Šī divu gara milžu sarežģītā, pretrunīgā, brīžam laimīgā, brīžam traģiskā simbioze vēl ilgi būs daiļrades psihologu pētījumu un apbrīnas objekts. Viņu fiziskajai un garīgajai kopdzīvei vēl tikai pievērsīsies literatūra. Nupat to darījusi Kanādā dzīvojoša jauna latviešu dramaturģe Baņuta Rubesa lugā „Tango Lugāno”, kas sākta publicēt „Avotā” un būs redzama, liekas, maijā uz Dailes teātra skatuves Baņutas trupas izpildījumā. Saprotams, ka šī kopdzīve bija nepārtraukta mijiedarbība, tomēr saglabājot suverenitāti. Ja Rainis ir Dievs, tad Aspazija ir Dievmāte, Raiņa garīgā māte. Ja Rainis ir Austrumu gudrais, tad Aspazija ir zvaigzne, kas rādīja viņam ceļu. Un cik no Aspazijas ir Raiņa sievietēs – Spīdolā, Dinā, Vizbulītē, Laimdotā? „Ugunī un naktī” ir Aspazijas rakstītas vietas. Aspazija raksta cauri visam Raiņa mūžam. Aspazija – cīnītāja par sievietes brīvību, labprātīgi uzņemas nebrīvību, trimdas, sadzīves rūpes, tūkstoš sīku, neproduktīvu darbu, pati apgriež sev spārnus, slāpē sevī katram talantam piemītošo egoismu, ziedojas, upurējas. Šos vārdus izrunāt viegli, daudz grūtāk iedziļināties to jēgā, saprotot, kādu nesamierināmu traģēdiju tie slēpj. Vai paradīze, ko reizēm saskatām šī priekšzīmīgā pāra kopdzīvē, nav rūpīgi slēpta elle? Vai vismaz elle un paradīze vienlaicīgi, kā tas parasti ir šai dzīvē? Lai nu kā, Rainis un Aspazija ir mūsu kultūras Siāmas dvīņi, viņi ir un paliks blakus. Viņus neizšķīra nedz cara činavnieki, nedz talanta pretrunas, nedz daža laba „mēnessmeitiņa”, nedz „buržuāzijas” kritiķi. Viņus nedrīkst šķirt arī plāksnītes ar uzrakstu „Padomju bulvāris”. Blakus Rainim ir Aspazija. Un blakus Raiņa bulvārim jābūt Aspazijas bulvārim. Ne tikai taisnīguma, nostaļģijas vai labskaņas dēļ, bet arī atgādinājuma dēļ. Garīguma slāpes, nemitīga attīstība, lepnums, spīts, personiska brīvība kā vienīgā eksistences iespēja – tas viss mums ir ļoti vajadzīgs, un to visu atgādinās vārds – Aspazija.

Es un tu.
Krīt upe no kalna augšienes,
Un bezdibens gaida: ’’Te esmu es!”
Augstums ar dziļumu:
Es un tu.

Melns, graujošs pērkons pārgāja
Un pakaļ nāk spoža varavīksna,
Spēks skaistumu nes:
Tu un es

Ap marmorstabu vija vīns
Kā patiesībai apkārt brīns,
Laiks apkampj mūžību
Es un tu.

Salts, noliedzošs un nelokāms ‘’nē’’
Un ticības pilna dvēsele,
Divas šķirtas pasaules
Tu un es.

Bet tuksnesis mūžam pēc jūras slāps
Un jūra mūžam pret krastu kāps,
Ilgas bez izredzes
Tu un es.

Kad tumša nakts kļūs saules lēkts
Būs būtības gredzens kopā slēgts,
Gūs pretības vienību:
Es un tu.

Kad sarkanais vakars ir piepildīts
Pār mūžības kalniem aust bāli zaļš rīts,
Gals tiekas ar sākumu
Es un tu.
*
Viņš teicca, ka naudu nicina
Un mīlē tikai slavu
Viņš īsti sacīt gribēja,
Ka cita naudu-ne savu.

Mums atkal spārnos jāceļas.

Mums atkal spārnos jāceļas.
Kaut jūtas sāpju saēstas,
Kaut dvēseles krāsas izdzēstas,
Kaut nau vairs palicis nekas-
Mums jāceļas!
Mums jāceļas!
Bez spārniem mums ir jālaižas!

Dzejoļu motīvi.
Aspazija ir ļoti spilgta personība, romantiķe, kura pauž sabiedrībai nozīmīgas idejas un atspoguļo sievietes dvēseles pārdzīvojumus savā dzejā. Par cik viņa jau agrā bērnība sastopas ar sev lielu pretrunu, par to, ka sievietes nav spējīgas savus lēmumus pieņemt pašas, Aspazijā rodas neglābjama kāre pārkāpt šim uzskatam un pierādīt sievietes dabas patieso būtību. Viņā mīt milzīgas ilgas pēc garīgām vērtībām. Viņa ir tik tālu nomākta par tā laika uzskatiem par sievietes būtību, ka viņai jau sāk šķist, ka laulības- tā ir prostitūcija, kurā sievietes atdodas par naudu un mantām, bez jūtām, bez nekā. Vecāki par viņām noslēdz darījumu un viņas ir bezspēcīgas fakta priekšā. Vilšanās mīlest;ibā Aspazijā rada pārliecību, ka sievietes tiek izmantotas un pazemotas, un ar saviem dzejoļiem uzsāk cīņu par sievietes tiesībām.. Aspazijas dzeja ir tīra no politikas. Tā pauž vēlmi cīnīties un nekad nepadoties. Viņas dzejoļi rada stipras, rūdītas sievietes tēlu, taču dziļi sirdī arī šī sieviete vēlas tikt mīlēta un lolota.

Māra Zālīte

dzimusi 1952. gada 18.februārī, Krasnojarskas apgabalā, izsūtīto ģimenē.

Izglītība
Latvijas Valsts universitātes (tagad LU) Filoloģijas fakultāte – 1975.g.
Darba pieredze
Latvijas Autoru apvienības prezidente kopš 2000.g. līdz šim brīdim.
Izdevniecības “Karogs” un žurnāla “Karogs” galvenā redaktore – 1989. – 2000.g.
Latvijas Rakstnieku savienības referente, Jauno literātu studijas vadītāja, žurnāla “Liesma” dzejas konsultante (1974. – 1989.)
Nozīmīgākās literārās prēmijas un apbalvojumi
V. Majakovska (1979, Gruzijā)
A. Upīša (1985)
O. Vācieša (1989)
Aspazijas (1992)
J. G. Herdera (1993, Vācijā)
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995)Barikāžu piemiņas medaļa (2000)
Sabiedriskā darbība
Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja no 2002. līdz 2004.g.
Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle kopš 1999.g.
ZA goda locekle
KM Nacionālās kultūras padomes locekle
KM Autortiesību konsultatīvās padomes locekle
Nacionālās bibliotēkas Uzticības padomes locekle.Bezpartejiska
Precējusies, divi bērni

Dzeja.
Zālītes dzeja iezīmē visai savdabīgu krustpunktu, kurā savienojas gan atbalsis no Aspazijas un Raiņa, gan tieksme turpināt sešdesmito gadu dzejnieku aizsāktos motīvus, gan kārtējie nacionālā koda radīšanas mēģinājumi, gan astoņdesmito gadu intelektuālisms. Kur mazliet vēlāk debitējušie dzejnieki saka ironisku, skeptisku, nīgru vai agresīvu “nē”, tur Zālīte lielākoties meklē viscaur pozitīvi orientētu “jā”. Vismaz – maldīšanās pa strupceļu labirintiem Zālītei nepavisam nav raksturīga; viņa drīzāk orientējas uz “mūžīgajām aktualitātēm” un mēģina ieskicēt mūslaikiem nepieciešamos ētiskos kritērijus, pareizāk sakot, tiecas šos kritērijus pārtulkot mūsdienu poēzijas valodā. Zālītei piemīt nosliece uz universālismu un plašiem vispārinājumiem, tai pašā laikā paliekot liriski intīmai.”
Guntis Berelis par Māras Zālītes dzeju, “Latviešu literatūras vēsture”
“Māras Zālītes tēlainībai un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem raksturīga apbrīnojama noturība laika gaitā. Jau pirmajos, 70. gados rakstītajos dzejoļos sajaucas dabas un intīmā lirika, maigā, dažviet varbūt par bērnišķīgā saspēlē ar tādiem tēliem kā puķes, putni, zivis, sēnes, rasa, atspulgi, koki, upes, pļavas, mākoņi, zvaigznes, mēness. Mazais, sīkais veido pasauli kā veselumu un smalkas, smeldzīgas ir laimes un bēdu sajūtas Māras Zālītes dzejā. [..] Dabas pasaule folklorai tuvā tvērumā ir arī tā vieta, kur atklājas sakrālā vertikāle, notiek kosmogoniskais radīšanas process. Niecīgo, vienkāršo tēlu saspēle pārsteidz arī ar savu mūsdienīgumu – uzbur savdabīgu iedvesmas situācijas koptēlu, kas savukārt mudina uz, iespējams, pārsteidzošām paralēlēm ar daudzu jaunākas paaudzes latviešu dzejnieču darbiem.”
Ilva Skulte, “Vienkārši dzeja”, Forums, 2003.
“Jauna stilistika, jauna paradigma, formas meklējumi… Dzejā Māra itin kā atgriežas atpakaļ savos pirmsākumos – 1977. gadā, kad iznāca viņas pirmais krājums “Vakar zaļajā zālē”. [..] Divdesmit gadi starp “Vakar zaļajā zālē” un “Apkārtni”. No brīža, kad viņa tik “jauna, gaiša un nevīlusies” gribēja iziet visam cauri, līdz brīdim, kad arī viņas patība, esība noslēpusies dziļi, dziļi, lai no tāluma atgrieztos sirdsapziņas apkārtnē.”
Nora Ikstena, “Zīdtārpiņu musināšana”, 2003.
“Māras Zālītes jaunajā krājumā būtisku vietu ieņem cilvēka (tautas) otrās – gara un idejas nesēja sūtības apzināšana blakus ikdienišķajai esamībai, paplašinot un padziļinot pēdējās jēgu un nozīmi. Uz zemes un ideju pasaules robežas dzīvo dzejoļi ar krusta un Jāzepa bedres motīviem, arī grāmatas ievaddzejolis, kurā abi esamības līmeņi saplūst.”
Rota Goldšteine, “Literatūra un Māksla”, 1989.g.
“Krājumā “Nav vārdam vietas” uzņemti dzejoļi, kas rakstīti laikā no 1979.-1983. gadam. No slavenajiem astoņiem, kas pirmo reizi parādījās 1980. gada jūlija “Karogā”, šeit atrodami četri, pie kam viens neliels, zīmīgs svītrojums – divas rindas par bojā ejas draudiem tautai, kam pārcirstas saknes.”
M.Lasmanis, “Jaunā Gaita”, 1987. g.
“Kā raksturīga iezīme versifikācijā minama raita īsrindība un kvartu pārsvars ar to dažādām variācijām, kā arī savienojumos ar trīsrindēm, divrindēm; bieži pa starpām nāk arī pa vienrindei. Vārsmas iekšējais ritmiskais kārtojums pamatos pakļauts silabotonikas regulām, bet ar gluži brīvām atkāpēm uz toniku un verlibru. Nav “dreijāto” stingri klasisko strofu”.
V.Valeinis, “Karogs”, 1986. g.
“Līdz šim pazinām deviņvīru spēku, ko vasarās var ieraudzīt mežmalās, pakalnēs vai upju krastmalās, – dzelteni ziedošu, slaidu kā sveci ārstniecības augu. Pazinām arī deviņvīru spēku, kas pasakās gandrīz vai kalnus gāž. Bet kas tad ir “deviņpuiku spēks”? Dzejniece prasmīgi ieintriģē jau ar nosaukumu. Izrādās – tāds pats stiprums un vienotība kā deviņiem vīriem, tikai mazliet, mazliet vēl vairāk, jo viņi, tāpat kā deviņi puikas, var gan uzbūvēt kuģi, var sagūstīt lielu, lielu ziloni vai to brīvē laist, bet “Deviņi vīri par puikām kļūt nevar. / Deviņi puikas par vīriem var.”
Uldis Auseklis, “Jaunās Grāmatas”, 1985.g.
“Dzejas cilvēka koptēlu veido un krājumu saista gaidu, nenoteiktības atmosfēra. Ik pa brīdim atsegdamās robežās no apguruma, ilūziju zuduma, apjukuma noskaņām līdz cerību pieprasījumam vai apliecinājumam, tā tiecas saliedēt grāmatas raibās, kustīgās pasaules elementus: vitālos jūtu uzliesmojumus; spilgtos salīdzinājumos un metaforās ielādētās slāpes pēc pārsteiguma; noapaļotos simbolos (čigāns, dūzis, ķeceris) vai divdesmito trīsdesmito gadu dzejai – īpaši A.Skujiņai, A.Čakam – tuvās intonācijās un tēlos ietverto netik daudz romantisko trauksmi un smeldzi, kā vēlēšanos pēc tās; dzīves pretrunu apjausmu, iemiesojumu vai tikai apspēli.”
Māra Cielēna, “Liesma”, 1979. g.
“Māras Zālītes dzejai piemīt jaunības neatņemamais valdzinājums. [..] „Vakar zaļajā zālē” ir kompozicionāli interesanti un mērķtiecīgi veidota grāmata. Skaitliski lielākā lappušu daudzumā un vienā plānā sadzīviskāk tēlotās situācijas, laikabiedru portretējumi, jūtu un izjūtu krāsainie zīmējumi, bet otrā plānā, visam krājumam cauri degdams, staro un valda saules tēls. Mārai Zālītei ir sava īpatnēja saules koncepcija un tajā – dzejas cilvēka būtības dziļākā atklāsme.”
Lija Brīdaka, “Karogs”, 1978. g.
“Krājums rāda jau pietiekami profesionālu, samērā labu un gludu literāro līmeni, atklāj dažādus interesantus ieraudzījumus, ar mākslinieka aci saskatītas detaļas, psiholoģiskas nianses un tā tālāk. Vārdu sakot – daudzsološa debija.”
Inta Čaklā, “Literatūra un Māksla”, 1977. g.

Dzejoļi.
*
No ezera skatienā manā
ielēca zivs —
dzīva,
lunkana, vēsa un sveša.
No skatiena mana ezerā
ielēca zivs —
dzīva.
Nekad to vairs neredzēšu.
Aplis apvelkas apkārt
un pielaiko mani laikam.
Laiks pieder mums?
Mēs piederam laikam?
Laikam.
Ziņģes atmiņa

Kam raudāji, ak, daiļā Staburadze…
Tik nepiesegti, vientiesīte mana.
Nu redzi, kā tev nepiedeva
To žēlo raudāšanu.

Jo mieru laupa
Tā kā Kaupēns naudu,
Kad viens, lūk, tā
Par kaut ko raud.
Un raud un raud.
Ja nu par dzīvi manu?
Nē, nevar paciest
Tādu raudāšanu.
Un raud un raud.
Ja nu par zemi manu?
Nē, nevar paciest
Tādu raudāšanu.

Kam raudāji, ak, daiļā Staburadze,
Nu pāri viļņi smagi galvas klana.
Nu redzi, kā tev nepiedeva
To žēlo raudāšanu.

Pie kājām Daugava kā suns
Tik padevīgs. Un es to glaudu.
Nu, paskaties, kā es, —
Kurš pateiks, ka es raudu.
*
Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,
Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,
Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,
Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,
Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.
Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

*
Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.
Mēs dejosim kā lapas,
kad tās krīt no koka,
nerrs nerros mūs un jokā
vērtīs visu,
dzers rūgtu misu viesi,
skaļās balsīs izkliegs — salds! —
galds servēts à la rococo.
Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

Dzejolis pirms iemigšanas.

Pasaule — pludiņš vien plūdumā plašajā.
Tu vien puteklis, pludiņam pieķēries.
Tik vien bij tava dvēsele satraukta,
Cik tu jaunībā kādā ieķēries.

Tad tas pāriet un mierīgs tu paliecies.
Ko tu vari šai paldenā plūdumā?
Nerunā, kas nav jāsaka, nesaki.
Kam ir jāzūd, lai aiziet tas zūdumā.

Tad tu peldēsi, dibenā nogrimsi.
Apaļš burbulis, mīlīgs un maigs.
Kā ap delfīnu, plastiski, brīnišķi
Apkārt tev aptecēs ūdens kā laiks.

Lai tev netraucē pagātne, nākotne,
Tādus vārdus izmet no leksikas.
Veikala prievīte — tā tava tautība,
Podā kaktuss — tā tava Meksika.

Ko tu vari? Vien spilvenus sakārtot
Un, pirms aizmiedzi mūžīgā miegā,
Iziet ārā un, debesis nolādot,
Iekāpt sejā pirmajam sniegam.

Dzejoļu motīvi.

Izlasot Māras Zālītes dzejoļus, mani apbūra viņas apbrīnojamais veids, kā viņa apraksta savas emocijas. Es viņu uzskatu par ļoti spēcīgu personību. Pamatā dzejoļos izrāda savu stiprumu un iespējas eksistēt bez citu palīdzības. Viņa negaida no otra cilvēka to, ka viņš apžēlosies un būs kopā ar viņu. Tā vietā viņa ar saviem dzejoļiem rada pārliecinātas un stipras sievietes iespaidu. Viņa pazemīgi nelūdzas un negaida no vīrieša mīlestību, taču nebaidās ari palikt smieklīga citu acīs.
Viņai nav vajadzīga žēlošana un līdzjūtība par viņas nelaimēm. Pati visu sasniedz saviem spēkiem. Apskata ļoti daudz psiholoģiska tipa problēmas un meklē visādus veidus, kā cīnīties ar problēmām un kā tās risināt. Mārai Zālītei nozīmīgākā ir savu spēju izjūta un kontrole pār savu rīcību. Māra Zālīte savos darbos parāda sievietes spēcīgo būtību. Sieviete Zālītei ir līdzsvara turētāja pasaulē- cilvēcīga, mīloša un tomēr neatkarīga. Sievietes spēks ir tas, kas iedrošina vīrieti kaut ko sasniegt. Sieviete ir māte- dzīvības devēja un tā pasaulē ir sūtīta pildīt svarīgu uzdevumu. Māras Zālītes lirika sniedz netikai emocionālu baudījumu, bet arī filozofiskas pārdomas par sievietes būtības nozīmi un kārtību pasaulē. Tā izstaro spēcīgas būtības un cīnītājas tipa sievietes raksturu. Šie dzejoļi mani iedvesmoja un lika aizdomāties par to, kā mūsdienu sievietes vairs īsti neprot sevi novērtēt. Lika aizdomāties par to, kā mēs dažbrīd aizmirstam to, ka ja mūs sāpina, tas nav pasaules gals. Daudzas ir aizmirsušas par to, ka tikai mēs pašas spēsim radīt sev cieņu ar to, ka būsim neatkarīgas un nepaļausimies uz vīriešu atbalstu. Mēs neesam sūtītas šai pasaulē, lai izdabātu vīriešu iegribām. Man ļoti patīk viņas nostāja pret pasauli un sievietes būtību, manī rodas ļoti liels respekts pret šo apbrīnojami spēcīgo sievieti. Viņas dzeja ir fantastiska un emocionāli daudz dodoša. Esmu sajūsmā par viņas rakstīšanas stilu un neskaitāmajiem domu graudiem, par kuriem derētu aizdomāties sabiedrības lielākajai daļai, kura savas tiesības un vārda brīvību, jau labu laiku ir pārdevuši, vai atdevuši kādam citam. Māras Zālītes dzeja ir smalka un dzīva, vienmēr virmojoša un ĪSTA. Zālītes dzeja glezno patiesu sievieti. Rakstnieces dzejoļi spēj pateikt mūsos iestrēgušo patiesību. Māras Zālītes dzeja dziedē dvēseli. Viņai ir liela uzticība tam, kas viņa ir kā māksliniece. Lai gan laikam mainoties un rakstot jaunus dzejoļus, Māra iegūst jaunus impulsus, viņa tomēr spēj palikt uzticīga
dziļākām patiesībām.

Andra Manfelde:

Dzimusi 1973. gada 26. septembrī, Kuldīgā
Strādā par gidu brāļu Kaudzīšu muzejā, pašlaik kārto savu dzejoļu krājumu “gaisa tilts” un Stefana Ezras Dimitera “Bezgalīgie jēriņi”.

Stāsts par izdzīvošanu

«Kāds cits grib, lai es dzīvoju. Un es gribu, lai dzīvotu tu,» — ar šādu šķietami vienkāršu secinājumu izskan trīsdesmitgadīgās Andras Manfeldes pirmais romāns «Adata» (izdevniecība «AGB»).
Andra dzimusi Kuldīgā, mācījusies mākslas skolā, pusaudža gados lietojusi narkotikas, pēc tam ar Dieva palīdzību tikusi no tām vaļa. Dzīvojusi Krimuldas Krusta skolā, pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu ar tēlniecības diplomu mākslā, bijusi Stefana Ezras Dimitera auklīte un dzejas grāmatas sakārtotāja. Lūk, tikai daži iemesli, kas rosināja tuvāk iepazīstināt ar šo lasītājiem varbūt vēl maz dzirdēto vārdu latviešu literatūrā.
– Tiešuma, nenoklusētības dēļ romāna pirmā daļa, ko pirms diviem gadiem publicēja žurnāls «Karogs», atgādina H. Falladas slaveno darbu «Dzērājs», kas tāpat anatomiski, eksistenciāli skaudri, pat nelabumu izraisoši atklāj cilvēka dzīves sabrukumu, ne tikai nenoklusējot sabiedrībai nepieņemamo, bet izjūtami piesakot arī plašākas sociālas likumsakarības. Iespējams, ka tik skarbu personisku pieredzi daudzi vēlētos slēpt. Kāpēc tu esi tik atklāta?
– Tas ir svarīgākais, lai arī smagākais, kas manā dzīvē noticis. Es domāju, Dievs man ir devis spēju rakstīt, tāpēc gribēju izstāstīt visu, kā notika. Man tuvie un tālākie cilvēki, lasot šaušalīgās statistikas, zinot, ka mirst no narkomānijas, bet nekur presē neatrodot piemērus, ka atkarību iespējams pārvarēt, rezervēti izturējās arī pret mani.
Bet es taču neesmu nomirusi! Kad man bija astoņpadsmit gadi, tad gan nesastapu nevienu, kas būtu izārstējies. Vācu autores Kristiānas F. romānā «Mēs, ZOO stacijas bērni» izlasītais mani skumdināja. Tajā attēlotā meitene pārstāj lietot heroīnu. Mani nepārliecināja stāsta laimīgās beigas, jo viņa sāk smēķēt marihuānu, vienas atkarības vietā izvēlas citu – mazliet vājāku.
Nesen uzzināju, ka internetā ir informācija par šā darba prototipu (romāns ir dokumentāls), viņa tomēr atsākusi lietot narkotikas un tagad ir fizisks un garīgs vraks.
Es zinu, ka var izrauties no narkomānijas, bet būtiskāk ir apzināties tās cēloņus. Sev to formulēju īsi – garīgs tukšums, garīga nepiepildītība. Daba nemīl tukšumu. Cilvēks ir radīts, lai būtu laimīgs. Pat ja atsakās to meklēt, viņš laimi saņem.
Manuprāt, cilvēks vispār ir kā mašīna, kurā visu laiku jāgāž iekšā kāda eļļa: mīlestība, maize, darbs vai panākumi. Man ticība ir dzīve. Baznīca ir kā aka, vieta, kur dvēsele attīrās un atrod spēku dzīvot tālāk. Netīrs un haotisks nevari radīt, dot kaut ko citiem cilvēkiem.
– Dziesmas, dzeja, romāni, – kas no izlasītā tev šķiet garīgi tuvākais un būtiskākais?
– Jebkurš mākslas veids ir tava dvēseles valoda. Brīžos, kad apzinos, cik daudz nezinu, ko neesmu izlasījusi, redzu, cik īstenībā esmu nabaga. Manī mita sajūta, ka gribu cilvēkiem ko dot, ko svarīgu teikt, bet vārdu vēl nav. Tas bija mokošs laiks.
Kamēr aktīvi lasu, meklēju, augu, esmu tukša. Kad apzināti vēlos pati radīt, norobežojos no citu veikuma. Mani vienlīdz būtiski ir ietekmējusi gan glezniecība, gan literatūra. Ļoti intensīvi iedziļinājos Tagores, Lorkas, Ahmatovas, Vācieša dzejā. Agrāk vienu darbu lasīju vai pusgadu, pārtiku no atrastā autora.
Man šķiet, grāmatas it kā nejauši nonāk pie lasītāja, tiek it kā piesviestas. Noteiktā dzīves posmā kāds vārds, teikums tik ļoti pārsteidz, ka liek turpmākos notikumus to iespaidā pārdzīvot īpaši spilgti. Tomēr nevaru šo sajūtu nodot tālāk.
Man daudz nozīmē Markesa romāns «Simts vientulības gadi», fragments, kur Remediosa Daiļā uzkāpj debesīs, kur ir tik daudz mīlestības pret tautu, vienkāršajiem cilvēkiem. Liela un vienkārša mīlestība atrodama Ingas Ābeles stāstos «Sniega laika piezīmes». Lasot ir sajūta, ka tu ūdeni dzer un maizi ēd. Es pat apraudājos. Tik vienkāršs viss un tīrs.
Pārdzīvotā un pārveidotā, jaunu jēgu un piepildījumu guvusī personiskā pieredze, cilvēciskā skaidrība un vienkāršība, mākslinieciskais redzīgums un radošo spēju daudzpusība novērtēta arī starptautiski. Andras Manfeldes uzrakstītā «Lietus sievas pasaka» pagājušā gada nogalē uzvarēja Dānijas Kultūras institūta atbalstītajā H. K. Andersena pasaku konkursā pieaugušo grupā.
– Mazliet pastāstīšu, kā sāku rakstīt pasakas. Biju apņēmusies būt gleznotāja, varbūt grafiķe. 1999. gadā piedzīvoju nelaimīgu mīlestību. Gulēju viena saliekamajā gultā un lasīju Antuāna de Sent-Ekziperī stāstus.
Mani ļoti ietekmēja situācija,kur galvenais varonis klīst pa tuksnesi, tad atrodas bēgļu vagonā un ierauga guļam skaistu bērnu, kurā viņš pazīst mazo Mocartu, bet apzinās, ka reālā dzīve viņu salauzīs, jo vecāki ir ar raupjām rokām, dzīves nomocīti kā tēli van Goga gleznā «Kartupeļu ēdāji».
Uzsniga pirmais sniegs. Man šķiet, tas ierodas manas dzīves vismistiskākajos brīžos. Nākamajā dienā uzzīmēju dzeltenu ziloni un uzrakstīju pasaku, kurā zilonis steidzas draudzēties ar sniegavīru. Bet sniega būtni moka bailes, viņš ir nelaimīgs, viņa pasaule grūst un nekāda draudzība nesanāk.
Es šo ziloni uztvēru kā fizisku personu. Šķita, ka dienas trīs staigāju apkārt ar neredzamu ziloni uz rokām. Tad sekoja citas pasakas – par sniega kurmi, par Džeri, arī nopietnākas pieaugušajiem, piemēram, «Mēness meitiņa». Paralēli rakstīju dzeju. Dokumentālā proza – romāns «Adata» – nāca vēlāk.
«Lietus sievas pasaka» (publicēta avīzē «Forums» 2004. g. 24. decembrī) tapa brāļu Kaudzīšu muzejā, kur dzīvoju un strādāju par gidi. Bija ļoti slapjš rudens, reizēm lija trīs dienas no vietas, nebrauca neviens apmeklētājs.
Sēdēju uz mūrīša un skatījos lietū. Savāda, īpatnēja sajūta. Neviens neatnāks, nepiezvanīs. Pats nekur neiziesi. Cilvēks klusumā norimst, attīrās. Staigāju palielās galošās, kurās krita gliemeži un plīsa pušu. Vakarā, kad kāpu lejā pa kāpnēm, koridorā tupēja septiņas vardes, viena par otru mazāka. Tā radās pasakas motīvs.
Pat vardes muka no lietus sievas. Tas ir stāsts par to, ka dvēselei jābūt tīrai kā akai un tā ir jāsargā.
Top Andras pirmais dzejoļu krājums, kurā apkopotos tekstus raksturo jūtīgums, smalka sirrealitāte un glezniecisks, savdabīgs un nolasāms individuālais rokraksts, kas topošo grāmatu varētu padarīt par spilgtu debiju dzejā. Tāpat būtu jāmin arī draudzība un veiksmīgā sadarbība ar jaunāko dzejnieku Latvijā — deviņus gadus veco Stefanu Ezru Dimiteru, kura dzejas grāmatas «Dzīvi var izpīpēt» sakārtotāja un mākslinieciskā noformējuma autore ir Andra.
– Man Dimiteru ģimene ir tuva. Viņi tik ļoti māk priecāties par citu panākumiem, skumt par citu bēdām. Es tā nemāku. Bet dzeja netaptu, ja nebūtu Rīgas, pilsētas un cilvēku izjūtas. Rakstot atklājas otra cilvēka noslēpums, manas visdziļākās izjūtas, nekas nav brīnumaināks par to. Jau sāku nekaunēties par savu dzeju, jau spēju distancēties no sava pārdzīvojuma, tēlotā objekta.
– Daudziem nav dota zināšana par diviem galējiem dvēseles stāvokļiem. Kā tas ir – izdzīvot pagrimuma gadus un nu šo kontrastējošo atzinības periodu?
– Pa vidu starp pagātni un tagadni ir ļoti liels, līdz mielēm izdzīvots vientulības laiks. Ir gadījies, ka pat veselu mēnesi neviens vārdiņu nepasaka, neviens tuvs cilvēks nepiezvana, bet tu nevari atļauties uzprasīties, lai tāpat vien parunātos.
Tagad tas viss atstāts «Adatā» un ir mazliet labāk. Protams, par atzinību prieks, «ko tur liegties, nav vērts». Bet līdzsvaram līdzi nāk arī šaubas. Var gadīties, ka cilvēks uzraksta talantīgu grāmatu, bet, ja viņš kļūst pašpārliecināts, zudīs jutība pret sevi, pasauli, dzīvi, objektivitāti.
Viss atkarīgs no kritērijiem, ko sev izvirzām. Nesen atradu mazu ģimenes fotogrāfiju, kurā redzami mani vecvecāki un mamma nošļukušām biksēm trīs vai četru gadu vecumā 1950. gadā Sibīrijā pie vectēva uzceltās zemnīcas. Es to ierāmēju par zīmi tam, ka viss, ko redzu šajā pasaulē, viss, kas tiek mums piedāvāts – lielveikali, hipermārketi, mobilie telefoni –, var zust.
Tā māca, ja man ir grūti, lai nekurnu. Nav vajadzīgs nabadzības kults, taču nevajag izlept. Dzīvē galvenais ir mīlestība, nevis tas, ko var iegūt par naudu. Jāpriecājas par to, kas ir dots. Es taču esmu dzīva. Esmu mīlējusi. Pieredzējusi trīsdesmit gadu vecumā to, ko citi cilvēki nepiedzīvo visā dzīvē. Tā ir bagātība.
– Ko tu atradi Dievā?
– Dzīvību. Ja pārtrūkst iekšējā saikne ar Dievu, cilvēks mirst. Jau Gogolis formulēja “mirušās dvēseles”. Mēs varam kustēties, elpot, pat kalpot, un vienkārši nebūt, nebūt paši. Jo šī dzīve ir dota arī tādēļ, lai katrs atšifrētu savu patību. Kā apustulis – “es esmu, kas es esmu”.
Nav nemaz tik viegli – būt Dievā, jo tas nozīmē – būt Krustā.
– Tavas atziņas.
– Mans spēks tavā nespēkā varens parādās – šim vārdam pēc kristībām pieķēros kā enkuram. Visa mana nespēšana, sagrautība neko nenozīmē. Tagad ir pagājuši 11 gadi, un es no vraka esmu pārvērtusies par cilvēku.
Dievs nerēķina. Farizejs no baznīcas aiziet domīgs un tukšs, muitnieks – apžēlots. Pirmais paradīzē nonāk ļaundaris pie krusta. To es atceros, kad redzu bomžus klīstam pa Rīgas ielām, ubagojam, rakņājamies miskastēs. Viņi bija aicināti “būt dievi”, bet kāds spēks (grēks) nosviedis šos cilvēkus tik zemu.
Mēdzu atkārtot pie sevis – “kad jūs būsiet visu darījuši, sakiet, ka tas bija jūsu pienākums”. Visa dzīve – varoņdarbs, kurš, izrādās, ir tikai vienkārši – pienākums.
– Kad un kāpēc sāki rakstīt?
– Pirmo dzejoli uzrakstīju Krimuldas Krusta skolā. “Es esmu greizā/ ābele līkā/ Dieva atbalstītā.” Atceros, klāt bija pat zīmējums, pa pusei sieviete, pa pusei koks, uz ceļiem, izstieptām rokām. Dīvaini, bet Kasparam Dimiteram nemaz zīmējums nelikās briesmīgs, un viņi abi ar sievu to nolika blakus altārītim. Es septiņus gadus rakstīju sliktus dzejoļus, līdz tie tiešām izauga par dzejoļiem. Kaspars palīdzēja ar savu sacīto, brīdinošo – “neraksti”, jo tādam kaislību plosītam, narkotiku pieviltam cilvēkam ilgus gadus vajadzēja uzmanīties no šīs īpašās, sakāpinātās spējas just. Man bija stipri deformēta iekšējā hierarhija starp jūtām, emocionalitāti un garīgo apvidu – Dieva noslēpumu, kuram pietuvoties var caur askēzi un laiku. Es iemācījos rakstīt, atsakoties no rakstīšanas, un tad uzdrīkstējos to darīt. Šeit man palīdzēja Stefans ar savām bērnišķīgi pārdrošajām un sirsnīgajām dzejām. Sapratu, ka tas taču ir tik vienkārši, tik aizrautīgi, kā spēle.
– Ko tu vēlētu citiem un arī sev?
– Nenodot Kristu. Un tad, kad tas sanāk (kā apustulim Pēterim) – celties. ”Ja es 99 reizes pakritīšu, tad 100. es tomēr piecelšos,” – tas šoreiz Vinsents van Gogs.

Tevi nekas vairs neiepriecina
Gadalaiku nomaiņa
Kūstošs sniegs
Plaukstoši ziedi
Ūdens mirguļošana granīta maliņās
Katras gaismas pusē zelta zivtiņas zvīņa
Bērni tā redz
Bērni laiž papīra kuģīšus viļņos
Un smejoši kolumbi ceļos krīt
Saules pulksteņi met ovālas zīmes
Mirklis ir stājies kā svētdienas ausma
Kad mēs vairs neesam bērni
Mēs esam?
lapas krīt kā sašauti putni
pilni dzeltenas dziesmas
***
pat ja dubļu panckā gulēšu
un zemi ēdīšu
es piecelšos
lai atgrieztos un atgriezīšos

vēl simtkārt tā
plīst zemē augļi sulodami nekaunībā valgā
un serdes zelts pret melnējošo nogurumu
asnus šķeļ
šo jumu balsta mūsu kolonādes
ko nenocērt un nenocērt tik ilgi

Vēstule

katru rītu viens no mums salauž ledu
mēs esam divi krasti
lēnām savelkas sērsna
no nekustības
kā lai uzmin
kā lai notver
katru nakti tas notiek citā stundā
kad neviens nedzied
tumsa sarec kā purvs
lipīgi auksta kā aļģes
mēs paliekam brīvi gārņi un planieri vien sapņos un atmiņās
kad mūsu nakts dārzi ir mēnesnīca un ūdens
rokas – caurbiras sieti
promšūpu nesošie airi
vējlukturi un slēģi
kur noslēpt seju un acis
no sitieniem un no skatieniem vai nav vienalga
šim kvartālam jumti no skārda
kliedz sirēnas
tu esi pietauvots!
tu esi aizmidzis
es saku – šī pilsēta tiešām ir osta
bet ielās smaržo marcipāns un gluži vai kaistoša saldme
tu saki – šeit ir konditorejas cehs
visa iela kā dzērusi smaržas kā pielieta nopļautiem jūlija ziediem un smagnējais saldums kā no sievām un rudziem ir tieši tieši tāds pats un ļoti gaidīts uz ielām
lai gan ir sērsnu mēnesis un gandrīz vienmēr vēl krēsla
skumjas kā nastas uz kamiešiem cilvēkiem pieturā (smaržo jo saldi)
tūlīt iznirs
trolejbuss
viens div’ trīs
viņš un viņa – tu esi brīvs
bet ja neviens nepalīdz
ledus betonē kapakmens plāksni uz krūtīm
mūsu vienatnes bruņojums
kur iegravēts – “šeit biju es”
mīļās meitenes kam lilijas ir visnevainīgākais tetovējums uz baltām kā maize krūtīm
aiziet neatskatoties vienaldzīgi cik vien var un paslepen noraugās logā
salonā izīrē kāzu kleitas un smokingus mīļi jūs sagaidīs fotogrāfs
ai meitenēm lūpas sūrst jāņogas tumšas un – ai! birstošas
tā kā brūces kā aliču skābums sajaukts ar zemi
un tādas kā zirnekļu plēkas ar rīta rasu pār acīm
viena stāv koridorā un svilpo
viena pīpē pie loga
viena rauj vaļā pastkastīti
kā skrejlapas izkaisās bukleti
viena ved sunīti
viena brauc pāri tiltam
no konduktores pa kluso
cita ir klusa no dzimšanas
cita skūpstās un baidās
nē visas baidās un visas kā viena zog
maigums un skumjas
katram vīrietim – klaidonim
nebūt ne stipram
un ja ne stipram
tad ne tik
ne drusciņas maigam
viņam kurš piedzeras piektdienas vakaros
un kurš neraud jo vīrieši neraud
viņam kurš runā ar zivīm
caur āliņģi sirsniņas formā
viņam šim zaimotājam
kurš sēkliņas spļauj
tieši van Goga brūcēs
– par viņiem!
es jūtu līdzi viņām un viņiem
tu jūti? tu teici ka mīlestība ir krutka
mēs esam raduši sastrēbties tīru made in Hollywood
– par mums! vienmēr tava priekā un sāpēs

Dzejoļu motīvi.
Andras Manfeldes dzejoļu motīvi pārsvarā balstās uz viņas dzīves pieredzi ar narkotiskajām vielām, kas atsaucas arī viņas darbos. Rakstniece vairs nevēlas būt saistīta ar šo drausmīgo atkarību,
kuru viņa pati uzskata gandrīz par nāvi, ar kuru viņa jau bija samierinājusies, tomēr atrada sevī spēku jaunai cīņai un nepadevās, tādējādi parādot sievietes spēcīgo raksturu un dzelžaino gribu kaut ko mainīt savā dzīvē. Viņas dzejoļi ir ļoti skaisti, taču tie var šķist vispusīgi, ja grāmatu izlasa tajā neiedziļinoties. Manfeldes dzeja ir savdabīga un neordināra, tā spēj aizraut. Viņas dzejas vienreizīgums ir paslēpts no vienaldzīgajiem lasītājiem, tomēr tos, kuri cenšas izprast šīs traģiskās rakstnieces dzīvesstāstu, tas liekas aizraujošs un neatkārtojams.

Secinājums.
Izlasot šo trīs vienreizējo rakstnieču darbus, un redzot to, kā viņu uztvere pret sieviešu būtību nav mainījusies, kopš Aspazijas līdz pat mūsdienu dzejnieču darbu būtību par sievietes dabu un spējām, es sapratu, ka ir problēmas, kuras ir un paliks aktuālas visos laikos, vienīgi apstākļi var mainīties, bet problēmas paliek tās pašas. Bija ļoti interesanti pavērot atsevišķos veidus, kā rakstnieces dara zināmus savus uzskatus auditorijai, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem viņas panāk savu darbu efektivitāti un lielo ietekmi uz lasītājiem. Bija ļoti interesanti palasīt un uzzināt visu dzejnieču biogrāfiju, visu dzejoļos risināto problēmu pirmsākumu, cēloņus un mērķus, pēc kuriem vadās dzejnieces. Katra no viņām atsevišķi ir ļoti spilgtas, es pat teiktu skandalozas, personības, katra ar saviem mērķiem un veidu, kā panākt vēlamo rezultātu. Nemainīgais motīvs visu rakstnieču dzejā bija par to, kā nosargāt sieviešu tiesības un neļaut sev nodarīt pāri. Dzejoļos tika pausti dažādu veidu problēmas, taču risinājums visam viens- saglabāt gara spēku un neļaut sevi pazemot. Mani ļoti aizrāva šis darbs, jo es varēju vairāk iepazīt un izprast šo rakstnieču dzeju un viņu motīvus. Bija iespēja uzzināt, kā radušies problemātiskie posmi viņu dzīvēs un no kurienes tik milzīga apņēmība kaut ko darīt lietas labā. Kopumā man darbs patika un sagādāja lielu prieku, jo uzzināju daudzko jaunu un nedzirdētu par šīm apbrīnojamajām sievietēm- rakstniecēm.

Dzeja
Rīga, Atēna, 2003.

Apkārtne
Rīga, Preses nams, 1997.

Debesis, debesis
Rīga, Liesma, 1988.

Nav vārdam vietas
Rīga, Liesma, 1985.

Deviņpuiku spēks
Rīga, Liesma 1985.
Rīt varbūt
Rīga, Liesma, 1979.

Vakar zaļajā zāl
Rīga, Liesma, 1977.

Literatūras saraksts.

• Laikraksts „Mājas Viesis”
• http://www.delfi.lv
• http://www.marazalite.lv/html
• Andras Manfeldes dzejoļu krājums „Tranšejas Dievi rok”
• http://www.lasitava.lv