skaits

Skaists ir tas, kas nav prātam aptverams.

Mēs uztveram kādu lietu. Smadzenēm tiek nodota informācija un pēc dažām sekundēm mēs nonākam pie slēdziena – patīk vai nepatīk. Visdrīzāk neaizdomājoties „kāpēc” tā notiek. Skaisto mēs uztveram subjektīvi, jo nav definējuma „kas ir skaists”. Un tas visdrīzāk nav prātam aptverams, to jūt emocionālā, garīgā līmenī. Viss, ko mēs saprotam ar vārdu „skaists” un kas ir cilvēka radīts, ir iemiesojies mākslā un mākslā nevar meklēt loģiku. Tas ir „lauciņš” cilvēkiem, brīvdomātājiem, kas „spēj iziet no rā

ā
āmjiem” – no vispārpieņemtajiem uzskatiem, stereotipiem.

Visu to skaisto un pievilcīgo cilvēks uztver drīzāk subjektīvi, nekā objektīvi. Mēs nevaram, piemēram, gleznotāja mākslas darbā meklēt nepilnības, jo neviens nevar pateikt kā ir jāizskatās „pareizai” gleznai. Kādam tā var šķist patīkama, taču citam tā var iedvest pilnīgi savādākas jūtas. Mākslinieks glezno to, ko jūt, radot skaistumu, kas ir cieši saistīts ar subjektīvismu – subjekta pieredzi, pasaules uztveri un ieskatiem, tāpēc skaistums ir, kas dziļi personisks, intīms. Un mākslinieks nevar vienmēr gaidīt, ka viņa darbu uz
z
ztvers kā tas ir iecerēts, daiļajā katrs cilvēks atrod to, kas viņam ir tuvāks.

Cilvēku jau kopš neatminamiem laikiem pievelk tas, ko nevar izprast – prātam neapveramais. Siltajos vasaras vakaros skatoties naksnīgajos debesīs, kas ir tā nosētas ar zvaigznēm kā rudenī ielas ar
r
r lapām, mēs redzam zvaigznes un it kā zinām, ka tās atrodas vairāku gaismas gadu attālumā un tā zvaigzne, ko redzam tajā brīdī ir tikai pagātnes atspulgs un, iespējams, ka šobrīd tā vairs neeksistē, taču mūsu prātam tas nav aptverams. Un tas mūs pievelk un fascinē – kas lielāks un pārāks par mums, tāls un it kā tajā pašā laikā tik tuvs kā ar roku aizsniedzams, saredzams.

Daiļajā nav loģikas. Visu to skaisto mēs uztveram ar kreiso smadzeņu puslodi, ar kuru spējam radoši domāt un uztvert lietas, parādības. Tāpat mēs jūtam, uzveram informāciju un reaģējam ar to – prieks, sajūsma, nepatika vai vienaldzība – uz katru dabas sniegto mēs atbildam emocionāli. Piemēram, izlasot kādu grāmatu viens cilvēks aizvērs to noliks uz galda un pi
i
ie sevis pukosies par tās bezjēdzīgo saturu, otrs cilvēks saskatīs kādu domu graudu un izmantos to savā reālajā dzīvē, bet trešais atslīgs krēslā un nobirdinās pa asarai, domājot par grūto grāmatu varoņu dzīvi. Respektīvi, ar to mēs atšķiramiem no dzīvniekiem – mēs miljoniem gadu laikā esam iemācījušies radīt un uztvert lietas garīgā līmenī, nesekojot vienam pareizajam, loģiskajam paraugam kā rīkoties.

Pievilcīgajā katrs cilvēks saskata, ko citu, sev tuvāku, tādēļ arī es nevaru viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu „kas ir skaists?”. Es varu ti
i
ikai izteikt savu viedokli, kas mainīsies atkarībā no manas dzīves pieredzes, respektīvi, gadiem. Tātad – skaistumu mēs uztveram kā estētisko – jutekliski, emocionāli un nedaudz arī intelektuāli.

Leave a Comment