“Skroderdienas Silmačos”
Šī luga ir par sarežģījumiem cilvēku attiecībās, par mīlestību, kas pārvar visus šķēršļus, kā arī dažādajiem notikumiem, kas spēj pārvērsties neparedzamā notikumu virknē. Ir situācijas, kurās visu laiku rodas dažādi pārsteigumi, sasteigti secinājumi un kopā izveidojas nesaprotamu notikumu virkne, nu kuras grūti kaut ko saprast, lai atrisinātu to.
Šajā lugā notiek ļoti daudz notikumu, dažādi nesaprotami pavērsieni, tāpēc ir diezgan grūti saprast galveno sižetu. Visa pamatā bija bailes no tā, ko teiks apkārtējie, vecāku aizliegumi un bailes mainīt ko savā dzīvē. Lai gan no sākuma Silmačos tika plānotas tikai vienas kāzas, beigās bija izveidojušie trīs pāri, kuram katram bija savs stāsts par sevi.
Aleksis un Elīna jau pagātnē bija cieši sadraudzējušies un apkārtējie jau arī sāka to apjaust un sačukstējās par kāzām, bet tad nezināmu iemeslu dēļ Aleksis no miestiņa atbraucis mājās jau bija saderinājies ar Antoniju, Silmaču saimnieci, kurai bija nomiris vīrs un tagad viņa bija atraitne. Tā kā Elīna un Aleksis nebija viens otram solījušies, tad neviens neko neteica. Bet neilgi pirms kāzām Aleksis bija ļoti nelaimīgs, ka saderinājies ar Antoniju, jo viņš nespēja samierināt savu sirdi un nespēja aizmirst Elīnu. Kāzu priekšvakarā viņš to pateica Antonijai un tāpēc viņi izšķīrās un Aleksis nolēma precēt Elīnu.
Antonija un Dūdars arī jau pagātnē bija kopā, bet šeit neteiktu iemeslu dēļ izšķīrās un Antonija nolēma precēt Aleksi. Bet kad viņas plānotās kāzas izjuka, viņā gāja meklēt mierinājumu pie Dūdara un tas viņai sniedza un joprojām bija ar mieru viņu precēt, un Antonija tam piekrita.
Zāra un Joske jau diezgan sen bija gribējuši precēties un visu laiku centās paslepus tikties, jo Joskes tēv negribēja, ka Joske ir ar Zāru. Bet Joske atbrauca un Silmačiem, lai pabūtu ar Zāru un Antonija, to redzot, pierunāja Ābramu (Joskes tēvu), lai ļauj viņiem tikties un precēties.
Visus šos cilvēkus kopā saista pagātne, bet vēlāk viņi ir aizgājuši katrs savu ceļu, bet beigās atrod savu īsto mīlestību. Lai gan pa vidu ir daudz dažādi, samezgloti notikumi, beigās viss atrisinās un katrs gūst labumu no dotās situācijas.
Katrs personāžs šajā stāstā tiek attēlots kā personība ar dažādiem raksturiem un katram ir sava domāšanas gaita, izturēšanās, tāpēc bieži vien viņiem ir grūti rast kompromisu savstarpējās attiecībās.
Šī luga ir rakstīta ļoti sadzīviskā valodā, jo arī sižets ir sadzīvisks. Šeit parādās ļoti maz, gandrīz nemaz epitetu, toties ir daudz apvidvārdu un izrunas īpatnības, kas raksturo noteikto vietu, kur risinās darbība. Kā piemērus var minēt, pate, alošanos, nesadeivelēja, pankoki un citi. Interesanti ir tas, ka brīžiem lugā ir arī teikumi no vācu valodas – Main Leben un citi izteicieni.