ĢEOGRĀFISKAIS STĀVOKLIS
Spānija atrodas Pireneju (Ibērijas) pussalā, Eiropas galējos DR. No pārējās Eiropas Z šo pussalu atdala Pireneju kalni. Ziemeļos tās krastus apskalo Biskajas līcis, R plašais Atlantijas okeāns, A – Vidusjūra. Robežvalstis ir Portugāle, Francija, Andora un Gibraltārs, kas pieder Lielbritānijai. Dienvidos Gibraltāra jūras šaurums savieno Vidusjūru un Atlantijas okeānu. Tā šaurākajā vietā Spāniju no Āfrikas šķir tikai 13 km. Vidusjūras ūdens saulē iztvaiko un kļūst sāļāks par Atlantijas okeāna jūras ūdeni. Ūdens caur šaurumu plūst abos virzienos: Atlantijas okeāna ūdens ar virsas straumi plūst uz A, bet sāļāko Vidusjūras ūdeni dziļuma straume nes pretējā virzienā – uz rietumiem.
KLIMATS. DABA UN VIDE
Spānijā izšķir trīs klimatiskos apgabalus. ZR dominē jūras klimats, jo plašu piekrastes apgabalu ietekmē Atlantijas okeāns. Tam raksturīga maiga ziema un silta vasara, bieži līst lietus. Kalnu nogāzēs zaļo pļavas, bet pakājē aug kastaņu, augstāk – ozolu un dižskābaržu meži, ko nomaina priežu meži. Audzē kukurūzu, kviešus.
Spānijas A un D piekrastei raksturīga Vidusjūras tipa klimats – lietaina bez sala ziema un karsta, sausa vasara. Piemēram, Barselonā janvāra vidējā temperatūra ir +9 C un jūlijā – + 26 C, bet netālu no pilsētas Seviljas D gaisa temperatūra jūlijā dažreiz pat pārsniedz +47 C. Ar 300 līdz 600 mm nokrišņu gadā Spānija nesasniedz pat pusi no vidējā rādītāja Eiropā. Bez tam niecīgais ūdens daudzums ātri vien atkal ietek piecās lielajās Spānijas upēs Duero, Ebro Gvadjanā (Guadiana), Taho (Tajo) un Gvadalkivirā (Guadalquivir). Šeit aug olīvkoki, korķozoli. Starp apelsīnu, citronu, granātu un vīģu koku rindām sēj kviešus, pupas, spāniešu sīpolus. Citrusaugļus izved uz citām zemēm. D piekraste ir vissiltākais rajons, kur var audzēt pat rīsu. Spānijā daudz ir vīnadārzu un no augstvērtīgajām vīnogām ražo visā pasaulē slavenas vīna šķirnes.
Spānijas vidienē valda kontinentāls klimats. Vasara ir karsta un gaisa temperatūra sasniedz +40 C. Ziemā ir sniegputeņi un temperatūra noslīd līdz -10 C, nokrišņu ir mazāk. Turpretī tikai dažus simtus kilometru uz Z plešas tuksnesis. Mursija (Murcia) vai Almerija (Almeri`a) ir apvidi, kur nolīst tik maz lietus, ka arī iespaidīgo apgabalu sauc par „priekštuksnesi”. Arī augājs ir samērā nabadzīgs – ērkšķaini krūmāji halfazāle, kuru lieto matraču un virvju izgatavošanai.
Andalūzijā, kur ir karsts klimats, izmantojot siltumnīcas, tiek novākts līdz pat piecām ražām gadā. Tomēr plakankalnes zemes vidienē nav zaudējušas savu trūcīgo, sērīgi brūno stepes raksturu. Jaunsaimnieki ar traktoriem un kombainiem šodien rūpnieciski apsaimnieko lielas zemes platības Veckastīlijā, kur
vēl pirms divdesmit gadiem daudziem nebija iztikas. Cilvēki, kuri no laukiem pārceļas uz dzīvi pilsētā, kā jau pirms gadu desmitiem apmetas lielāko pilsētu tuvumā. Lieli mežu apgabali atrodas virs tikai Ibērijas pussalas Z. Tirdzniecības flotu un spāņu armādas būvniecība viduslaiku beigās un zemnieku nepārdomātā mežu nopostīšana līdz pat šim gadu desmitam, nodedzinot mežus, lai to vietā iekoptu līdumus, ir pārveidojusi zaļo medību paradīzi.
1918. gadā radās pirmie Nacionālie parki – Astūrijā un Pireneju kalnu apvidos. Nacionālajos parkos un rezervātos iekļauti arī tie apgabali, kuros pārstāvēta šodien reti sastopama fauna. Astūrijas kalnu grēdās mājo brūnie lāči, un vilku bari padara nedrošas Galisijas un Leonas nomales. Tajos vēl sastopami pat grifi un retas liju sugas, piemēram, izmiršanas apdraudētās melnās lijas, arī kalnu kazas, medņi, mežacūkas, stirnas un brieži.
No otras puses – lielās platībās ugunsgrēki ik gadu iznīcina ap 150 000 ha dabas platību. Vairāk nekā 50% ugunsgrēku notiek cilvēku vainas dēļ, 35% no tiem – pat ar iepriekšēju nodomu, lai no izdegušo mēžu platībām izdevīgi iegūtu koksni papīrrūpniecībai un teritoriju celtniecībai.
Reljefs un derīgie izrakteņi
Pussalas ZA paceļas jauni kroku kalni – Pireneji. To virsotnes, kā arī Aneto smaili 3404m virs jūras līmeņa, klāj sniegi un vietām sastopami šļūdoņi. Pireneju kalnu turpinājums ir Kantabrijas kalni pussalas Z ar augstāko virsotni Eiropas kalnu. Spānijas D atrodas Andalūzijas kalni ar galveno grēdu Sjerraneveda un augstāko virsotni Mulasenu 3478 m virs jūras līmeņa. Šajos kalnos sniegs nenokūst līdz vasaras vidum. Pireneji un Kantabrijas kalni ir Alpīnā krokojuma apgabals. Kantabrijas kalni ir Hercīnā (varistiskā) krokojuma apgabals. Ibērijas kalni ir Paleozoja platformas plātne. Šie apgabali ir radušies Paleozoja un Mezozoja ērā, kas sākās pirms 570 milj. gadu un beidzās pirms 65 milj. gadu.
Lielāko Pireneju pussalas daļu aizņem plašs kalnu masīvs, kura līdzenāko daļu sauc par Mesetu, kas spāniski nozīmē „galds”. Mesetas plakankalne atrodas tieši centrālajā daļā un ar nabadzīgu augāju. Vasarās šeit valda liels karstums un lielākā daļa upju izžūst, savukārt ziemā 0 C un parasta parādība ir krusa. Lietus līst maz, tāpēc fermeri augu laistīšanai izmanto apūdeņošanas iekārtas.