Ziema.
„Līdz ar sniegu ieradās arī sniega klusums, un visas kustības palika beztrokšņainas”
Pienāca ziema un pārī „Straumēniem” nolaidās dziļa harmonija. Apkārtēja daba kļuva piemīlīga gan cilvēku acīm, gan sagurušajiem ķermeņiem, kas bija gatavi doties pelnītā atpūta. Kā nekā, pirmā sniega parādīšanās vienmēr priecē! Edvarts Virza šo pirmo sniegu personificē par gaisā skrejošu ābeli. Poēmā „Straumēni” ļoti īpatnēji tiek attēlota daba, kā visu likteņu veselums, kas nekad nevar aizmaldīties no īstā ceļa. Aizkustina prozas pasniegšanas veids, kas sākumā rada spilgtas redzes ainas, kuras palīdz veidot mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi tādi kā epiteti ( sniegaina debess pamale, zelta svars, bāla gaisma),salīdzinājumi ( stāsts tik sens kā purvāja dziļumā gulējis zili melns ozols, diegs garš un vienmuļš kā miegs), personifikācijas (pavediens tek, domas aiztecēja, troksni sacēla sarma), metaforas (mēness pavisam sarkans nodedzis kādas lielas rijas krāsnī) u.c. Šie izteiksmes līdzekļi vislabāk spēj parādīt dabas nepieejamo skaistumu. Daba Virzas darba ir krāsaina, mierīga, bet spēj skriet līdzi laikam un mainīt savus bezgalīgos tērpus pie tam, tie nekad neapnīk. „Straumēni” sākās ar pavasari un beidzas ar ziemu, tomēr turpina iet uz apli un izdzīvot ar iemītniekiem visu dzīvi un pat vairāk – līdz bezgalībai. Viss mainās, bet apkārtēja daba paliek tāda pati atšķirība tikai tādā, kad viņa sāks „niķoties” un cik stipri. Ziemā „Straumēnos” daba ir skaisti apsnigusi un mierīga, bet vienmuļa.
Ziema ir laiks, kad ,gribot negribot, ir jāsēž mājās sniega kupenu dēļ, jo lielie gada darbi ir padarīt – raža novākta, graudi izkulti un sabērti apcirkņos, rāmi un nesteidzīgi rit dienas, kurās dzīvību ienes tikai vakarēšana, kur darbs ir ne tikai rokām – vērpjot, aužot, adot, bet arī galvai, prātam. Tas ir visbrīvākais laiks, kad var nodoties nostāstu un pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai, dziedāšanai, kā arī gatavošanos svētkiem. To arī dara „Straumēnu” iedzīvotāji. Tie aprūpē arī mājdzīvniekus, lai tie nenosaltu un pārciestu ziemu siltumā un pārticībā. Kā arī viņi ar prieku sagaida katru ciemiņu, kas iemaldās viņu mājās.
Ziemassvētki ir viens no svarīgākajiem posmiem, sagaidot, katru nākamo gadu, tie ir nozīmīgi svētki katram cilvēkam. Šiem svētkiem ir jānodrošina labklājība visu turpmāko darbu gaita, krāšņs mirklis ziemas vienmuļajā dienu ritējumā, un tāpēc jo vairāk gaidīts.
„Aužot un vērpjot saimniece nemaz nebij pamanījusi, svētku tuvošanos, jo dienas gāja uz priekšu tikpat lēni, cik lēni aug koks”.
Par paražām „Straumēnos” rūpējās ļoti cītīgi, lai tās tiktu izpildītas. Tās bija ragavu braukšana, ziemassvētku svinēšana, kur katrs pārstāstīja sen zināmus stāstus un notikumus, kuri jau ieguvu savu vienīgo formu, jo bija tik daudzas reizes pārstāstīti, bet galvenais bija baznīcas apmeklēšana. Svarīgi bija arī ēdieni, kas tika pasniegti un darbi, kas bija darīti, kā arī ķekatās iešana vai to pieņemšana savās mājās.
E.Virzas poēmā cilvēks, dzīvnieks un putns bija harmonijā viens ar otru. Tās bija „radniecīgas dvēseles”, kuras ieguva cita citā mieru un dzīves ritējumu. Dzīvnieki bija pirmie, kas vēstīja par gadalaiku maiņu un to aiziešanu. Tie bija ne tikai mājdzīvnieka, bet arī meža dzīvnieki. Tie vienmēr atradās kaut kur starp cilvēku un dabu , kāda starpnieka veidā. Cilvēki poēmā ir uzskatāmi kā viens veselums, kaut arī cilvēki tajā sadalās. Vispirms ir saimnieks, tad viņa ģimeni, kalpi un pārējie, tomēr saimnieks nevalda, bet strādā līdzīgi citiem, viņa pārākais stāvoklis ir tīri simbolisks, piemēram, viņš veic kādu simbolisku darbu.
Kā seno laiku cilvēki „Straumēnu” ļaudis paļaujas uz dievībām kā Māru, Ūsiņu u.c. Pieminēts tiek arī velns, kā ļaunuma sakne. Šie cilvēki dzīvo pēc laika, kopīgi ar to, tādēļ dievības ir cieši piesaistītas viņu darbiem un prātu. Viņi tic veļiem un aizgājējiem un uztver nāvi kā normālu parādību, kur cilvēkam ir jāaiziet izdzīvojot savu dzīvi zemes virsu.
„Straumēnu” ļaudis jūt ciešu saiti ar savējiem viņsaulē”.
„Visas kustības bija saaugušas ar gadalaikiem, un ziema aizejot aiznesa līdz tās, kas bija tai derīgas”.
„Visas pasakas iespiedās lielajā krāsnī, tā piesūcās pilna ar tām, un katrs ķieģelis tajā likās, kā priekšā aizlikts līkumainajai ejai, kurai cauri izblandoties varēja nokļūt zemē, kur koki, zvēri, putni un strauti runāja cilvēku valodā”.
„Sals aizzīmogoja visus dzīvības avotus, un, tāpat kā vasaras lielā karstumā ļaudis vairījās no āra, tā tagad uz ceļiem neredzēja ne braucēja, ne gājēja, un slieču iečirkstēšanās atskanēja tik dikti, ka likās, pasauli satricina plīstoša pērkona troksnis”.