Talsi- deviņu pakalnu pilsēta

Patstāvīgais darbs

Kultūras vēsture

TALSI- PILSĒTA UZ DEVIŅIEM PAKALNIEM

Rīga
2007

SATURS

1. KULTŪRA, TĀS RAŠANĀS PIRMSĀKUMI…………… 3
2. TALSI- PILSĒTA UZ DEVIŅIEM PAKALNIEM ……… 4
3. PĀRDOMAS PAR LATVIJAS KULTŪRAS VĒSTURI…. 9
4. LITERATŪRAS AVOTI……………………………………10

1.KULTŪRA, TĀS RAŠANĀS PIRMSĀKUMI.

Kultūra ir ne tikai tas, kas ir bijis, bet arī tas, kas ir ar mums. Paplašina redzējumu. Sevis izziņa. Kultūras vēsture ir cilvēku orientācija. Kultūras jēdziens tiek lietots tikai 18.gs. Kaut arī tas tiek lietots jau agrāk tikai citā nozīmē. Latīņu valodā natura – daba, tas, kas notiek pats par sevi; cultura – pretējs natura; physis – sākotnējā nozīmē vieta, kur notiek spontāna dzimšana.
Kultūra sākas brīdī, kad kāds process nenotiek pats par sevi. Ir vajadzīgs mērķis, uzdevums, iedarbības pasākumi un tad no natura pāriet par cultura. Cilvēks ir kultūras būtne. Viss būtiskais un izšķirīgais ir process. Kultūra ir viss cilvēciskais. Dabiskā un mākslīgā eksistence.
Cicero (Cicerons) 1.gs. p.m.ē.: “Cilvēks, kas nezin vēsturi, ir lemts palikt par bērnu”.
18.gs. sāk lietot šādā kontekstā, pārsvarā garīgs Eiropocentrisms. Prāts ir centrs un visu mēra ar prāta mēru. Franči un angļi ir kultūru centrs. Prāta gaismas (Herders). Kultūra par pārdomu priekšmetu kļūst 20.gs. Eiropas kultūra nav vienīgā. Pievēršas citām kultūrām. Cik nopietnu autoru, tik definīciju.
Informatīvā kultūras definīcija – (Jo sakārtotāka, jo augstāks līmenis) – neģenētiskais informācijas kopums, ko izstrādā, kodē, fiksē un nodod tālākām paaudzēm cilvēce savā attīstības gaitā.
Kultūra ir īpašā veidā organizēta informācija. Ir vajadzīgs mehānisms, kā nodot tālāk. Kultūras process – izstrādāšana, kodēšana (māksla utt.), nodošana tālāk.
Kultūras vēstures uzdevums ir atlasīt informāciju. Parādīt vēsturē kā vienu veselu. Kultūras mehānisms. Inducēt cilvēkā stāvokļus, kurus nosaka cilvēciskums. Kopā ar jaunu redzējumu palīdz uzzīmēt jaunu. Mākslas darba aplūkošana – nevar ieraudzīt to, kas ir dabā. Mūs piespiež skatīties uz pasauli savādāk. Pirms un pēc ir dažādas pasaules. Organizēt redzes viedokli tā, kā mēs parasti neredzam.
Cita sakārtotības pakāpe. Mēs sakārtojamies un pārkārtojamies. Cilvēkā satiekas kultūra un bioloģiskais. Nevar paļauties uz cilvēku. Savāc un sakārto attiecības. Jāpaļaujas uz ko vairāk.
Vai kultūrā ir progress? Ir nozares, kurās ir, bet ir tādas, kurās nav.
Cilvēka attīstībā katrs nākošais solis samazina cilvēka izvēles iespējas.
Zeme iegūst formu 5 mld gadu atpakaļ. Pirmās dzīvības pazīmes – 4 mld gadu atpakaļ. Mugurkaulnieki – 300 mlj. Cilvēks attīstījās – 22 mlj. Cilvēkveidīgie australopiteki (1/3 cilvēku smadzeņu) – 4-5 mlj. Cilvēkveidīgie, kas stabili nostājušies uz 2 kājām un izmanto darbarīkus (>2/3 smadzeņu) – 1,5 mlj. Homo sapiens – 40 tk gadu, izmanto darbarīkus, ar kuriem gatavo citus darbarīkus. Paleolīts 40 – 12 tk, Mezolīts 12 – 8 tk, Neolīts 8 – 4 tk gadu p.m.ē. Paleolīta laikmetā cilvēki dzīvo alās, veido grupas 20-40 cilvēki, 80% pārtikas nodrošina sievietes. Vienam cilvēkam 1km2. Rodas ieroči – šķēps, loks, bultas. Kaulu naži, adatas, sprādzes, maģijas palīdzība. Sieviešu skulptūras. Magna mate – paleolīta skulptūras no akmens. Izdzīvo 1 no 15. Attīstās valoda. Milzīga nozīme un enerģijas patēriņš kulta lietām.
Milzīga revolūcija pasaules vēsturē – neolīta revolūcija 12-10 tk g. pmē. Tiek izgudrota zemkopība, kultivē augus. Mieži pirmie kultivētie kultūraugi. Lopkopības rašanās – pieradina aitas, kazas, cūkas, suņus (1. dzīvnieks, ko pieradināja). Dzīvnieks ir atkarīgs no cilvēka. Cilvēki patērē graudus. Izgudro podnieka ripu. Māla traukos glabā graudus. Izplatās amatniecība. Apģērbs. Piena produkti. Pieradinās pie noteiktas vietas, rodas ciemats. Parādās stelles, audums. Mācās vārīt. Šī laika beigās rodas pilsētas. Sākas civilizācijas. Sabiedriskās organizācijas pakāpes, rakstība, reliģiskie priekšstati. 4 gt pmē sākas rakstība un aizvēture beidzas un sākas vēsture. Sākas bronzas laikmets (agrīno metālu laikmets), dzelzs laikmets.
6.-3. gt pmē. sāk migrēt Indoeiropieši, pieradināts zirgs un iejūgts ratos. Pie indoeiropiešiem pieder: indieši, grieķi, latīņi, ķelti, ģermāņi, slāvi, latvieši, lietuvieši. Liela dzimstība, migrācija.
5-4. gt. pmē. rodas pirmās civilizācijas. Rodas indu, babiloniešu, ēģiptiešu civilizācijas. Cilvēku uzvara pār dabu.

2. TALSI- PILSĒTA UZ DEVIŅIEM PAKALNIEM

Talsi pilsēta Latvijas ziemeļrietumu daļā, rajona centrs Talsu iemītnieki lielās, ka viņu pilsēta, kas veidojusies uz deviņiem pakalniem, pārspēj pašu Romu, kura stāv tikai uz septiņiem pakalniem. Un vēl – ja kāds apgalvos, ka visi ceļi ved uz Romu vai uz Rīgu, tad talsinieki piebildīs, ka galu galā tāpat tie visi nonāks Talsos. Nu tad ar saviem deviņiem pakalniem un to ieplakās guļošajiem Talsu un Vilkmuižas ezeriem Talsi ir ne tikai pati paugurainākā, bet arī viena no gleznainākajām Latvijas pilsētām. Skaistuma un ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Talsus dēvē par “Kurzemes pērli” un “Ziemeļkurzemes sirdi”. Talsus visos laikos var salīdzināt ar lepnu kurzemnieci – tā ir atturīga, noslēpumaina, mainīga un strādīga. Teika Talsus saista ar vārdamāsu Lietuvā – skaistajiem Telšiem (Teliai). Vairākās vietās gandrīz neskarta saglabājusies 19.gs. apbūve. Pilsētā daudz kāpņu, kas savieno paugurus ar ielejām. Pilsētas tiesības kopš 1917.g. Platība 7,83 km2 Iedzīvotāju skaits – 12 840 (1997) Nacionālais sastāvs –90,1% latviešu, 4% krievu, 2,7% čigānu un 0,9% poļu Attālums no Rīgas 115 km (autoceļi P120, A10), 107 km (autoceļi P128, A10) Dzelzceļa stacija Stende 12 km no pilsētas (līnija Rīga–Ventspils) Talsi ir svarīgs autoceļu mezgls, jo te sākas pieci pirmās šķiras ceļi – P120 ved uz Kuldīgu, P125 uz Mazirbi, P126 uz Roju, P127 uz Upesgrīvu un P128 uz Jūrmalu. Tos visus savieno apvedceļš P129, kas iet gar pilsētas austrumu robežu. 4 km no Talsu dienvidu robežas iet autoceļš A10 Rīga–Ventspils.
Talsi atrodas Kurzemes novadā, Ziemeļkursas augstienes Vanemas pauguraines ZR malā. Pilsētas rietumu malā sākas Kursas zemienes Ugāles līdzenums, ziemeļu malā – Dundagas pacēlums. Pilsētu DA–ZR virzienā šķērso dziļa ieplaka.
Vilkmuižas ezera krastos: Vilkmužas kalns (77 m) Krievragkalns (79 m) Ap Talsu ezeru: Dzirnavkalns (87,3 m) – uz tā bija krustnešu pils. Līdz 1915.g. šeit darbojās 1857.g. celtās holandiešu tipa dzirnavas, kas 1922.g. nodedzinātas. Baznīckalns – uz tā luterāņu baznīca. Ķēniņkalns (93 m) – ierīkots parks (Pilsētas dārzs), piemineklis “Koklētājs”. Leču kalniņš (83 m) – tajā piemineklis 1905.g. revolucionāriem (1981, tēlniece O.Nigule, arhitekts E.Nigulis). Talsu pilskalns (91 m, 32 m virs Talsu ezera līmeņa) – kuršu nocietinātās pils vieta. Sauleskalns (94 m) – uz tā 1960. gados izbūvēta estrāde, kuras amfiteātrī 5000 vietu. Tiguļu kalns (105 m) – kalnā barona Firksa pils.
Talsu iedzīvotāju skaits visstraujāk pieauga 19.gs. un 20.gs. sākumā līdz 1. pasaules karam. 19.gs. sākumā vairāk nekā 60% iedzīvotāju bija vācieši, liels bija ebreju īpatsvars. Pēc 1. pasaules kara latviešu īpatsvars nav bijis mazāks par 75%. Samērā daudz čigānu.
Tagadējo Talsu vietā senāk dzīvoja lībieši, 10.gs. te ieceļoja kurši un uzcēla nocietinātu pili (tagadējā Pilskalnā), pie kuras izveidojās senpilsēta. Lībieši ātri pārņēma kuršu kultūras īpatnības (pārkuršojās). Talsi atradās tieši uz kuršu valstiņas Vanēmijas (Waneman) robežas – šeit saskārās kuršu un lībiešu zemes. Tādēļ pils tika būvēta stiprāka un lielāka par citām. Ir ziņas, ka tā bija viena no Vanēmijas valdnieka Lameiķa (Lamekina) mītnēm. Vēstures avotos Talsi (Talse) pirmo reizi minēti 1231.g., kad kurši parakstīja padošanās līgumu ar pāvesta vicelegātu, tādējādi atzīdami krustnešu varu šajā zemē. Sākumā Talsus ieguva bīskaps, 1353.g. – Livonijas ordeņa bruņinieki, kuri uzreiz pēc tam uzcēla mūra pili. Tā atradās tagadējā Dzirnavkalnā. Savukārt ap pili veidojās miests, kas pirmo reizi minēts 1498.g. Talsi ietilpa 1561.g. izveidotajā Kurzemes un Zemgales hercogistē, tie stipri cieta Poļu–zviedru kara (1655–1660) laikā, kad miestu postīja abas naidīgās armijas. Turklāt 1657.g. izcēlās šausmīga mēra sērga. Ordeņa pils tika nopostīta 1659.g. un to vairs neatjaunoja. Lielā mēra laikā 1710–1711 Talsos palika dzīvi tikai 10 cilvēki. 1733.g. lielajā ugunsgrēkā nodega vairums koka ēku un pēc tā sāka veidoties tagadējā pilsētas apbūve. Pēc visām šīm nepatikšanām Talsi panīka. 1819.g. Talsi kļuva par apriņķa centru un no Kandavas šurp pārcēlās pārvaldes iestādes. Tagad dažādās darīšanās uz Talsiem brauca ļaudis no visas Ziemeļkurzemes. Talsiem piešķīra ierobežotu pilsētas pārvaldi, darbojās sērkociņu un liķiera fabrikas, divas zeltera fabrikas, alus darītava, vilnas kārstuve un tipogrāfija, daudz sīku uzņēmumu un 22 krogi. Talsi lēnām pieņēmās spēkā līdz beidzot 19.gs. 70. gados, kopā ar nacionālās atmodas kustības sākumu, miests patiesi atdzīvojās. Talsi kļuva par novada latviskās kultūras centru. 1905.g. Talsos notika bruņota sacelšanās, pēc kuras soda ekspedīcija apšaudīja miestu ar lielgabaliem un nodedzināja ~60 mājas. Pirmā pasaules kara laikā Talsus okupēja vācu karaspēks, 1919.g. sākumā šeit rosījās boļševiki, tajā pašā gadā iebruka Bermonta armija, kas nodarīja lielus postījumus. 1917.g. Talsiem piešķīra pilsētas tiesības, ko reāli izmantoja tikai no 1919.g. Otrā pasaules kara laikā PSRS gaisa spēku vajadzībām Talsos tika uzbūvēts lidlauks un izvietots pretgaisa aizsardzības radiolokators. 1941.g. Kurzemē ienāca vācu karaspēks, tā okupācijas beigu posmā Talsu apriņķis bija pilnīgi izolēts un ietilpa teritorijā, ko sauca par “Kurzemes katlu” jeb “Kurzemes cietoksni”. 1945.g. pilsētā atkal ienāca padomju karaspēks. Kopš 1949.g. Talsi ir rajona centrs. Kopš 1989.g. iznāk laikraksts “Talsu vēstis”.
Ķēniņkalns atrodas Talsu ezera rietumu krastā, tas ir ~500 m garš un 100 m plats valnis. Teika vēstī, ka zem kalna apglabāts ķēniņš un zeme sanesta ar cepurēm. 19.gs. kalnā ierīkots pilsētas parks, kas saukts par Ķeizardārzu. Kalna nogāzē 1996.g. uzstādīts piemineklis Latvijas brīvības cīnītāju piemiņai “Koklētājs” ar saukli “Latvijas saulei”. Pieminekli, kura autors ir Kārlis Zemdega, bija paredzēts uzstādīt 30.gadu beigās Leču kalnā. Akmeni, ko K.Zemdega bija sācis apstrādāt, atveda no Dundagas pagasta un pēc autora veidotā ģipša modeļa darbu turpināja tēlnieks Vilnis Titāns. Pēc vietējā arhitekta Aivara Lāča ieceres izveidotā pieminekļa apkārtne daiļo Talsus un kļuvusi par iemīļotu pastaigu vietu. Pilsētas laukums 20.gs. 60.gados izbūvēts pie Talsu tautas nama, kas celts 1912.g. kā Sadraudzīgās biedrības nams. Blakus esošais autostāvlaukums bieži tiek izmantots kā dažādu sarīkojumu vieta.
Ezera laukumā atrodas piemiņas vieta 1997.g. 28.jūnijā bojā gājušajiem bērniem. Traģēdija notika, kad ar ugunsdzēsēju mašīnas pacēlēju bērni tika pacelti, lai apskatītu apkārtni. Pacēlējs tika vairākkārt pārslogots un salūza nosviežot bērnus zemē. Vairāki gāja bojā, daudzi tika glābti reanimācijā.
Lielā iela – skaistākā Talsu iela, kurā gandrīz neskarta saglabājusies 19.gs. apbūve. Senāk Talsu un Vilkmuižas ezeri nebija atdalīti viens no otra un šeit atradās pārceltuve. Vēlāk ezera līmeni pazemināja un uz pāļiem sāka celt mājas. 19.gs. beigās Lielā iela bija pilsētas galvenā maģistrāle, tā savienoja abas Talsu daļas.
Zvaigžņu ielā atrodas Heinca–Kupfera kapliča. 1806.g. uzcēluši tirgotājs Heincs un ārsts Kupfers. Tai ir vienādmalu trijstūra forma ar kolonām stūros. Blakus kapličai atrodas akmens piemineklis nokaltuša koka stumbra veidā Talsu ārstam A.F.Kupferam un viņa kundzei. Turpat dendroloģiskie stādījumi. Paveras skats uz Vectalsiem.
Vilkmuižas ezers. Tā platība 10 ha, garums 800 m, platums 200 m, lielākais dziļums 13 m; atrodas ~62 m virs jūras līmeņa. Vēl 19.gs. bija savienots ar Talsu ezeru. No ezera ziemeļu gala iztek Dzelzupe. Ezera austrumu krastā, tagadējās Ezera ielas rajonā, 11.–14.gs. atradusies kuru kulta vieta mirušo sadedzināšanai. Mirušos novietoja uz sārta pilnā apģērbā kopā ar ieročiem, rotaslietām un darbarīkiem. Pelnus un priekšmetu atliekas nogremdēja ezerā. Domājams, ka šī tradīcija pārņemta no vikingiem. 1928.g. daiļkrāsotājs L.Šimkūns makšķerējot āliņģī pazaudējis vizuli. Lai to izvilktu viņš garas kārts galā piesējis grābekli un pārmeklējis ezera dibenu. Sev par lielu izbrīnu viņš izcēla ne tikai vizuli, bet arī dažas senlietas. Par to tika ziņots arheologiem, kas 1934.g. vasarā E.Šturma vadībā no ezera izvilka ~3500 senlietu, kuru kopējais smagums pārsniedza 85 kg. Tika atrastas arī pāļu atliekas un sena koka laiva.
Talsu luterāņu baznīca ir republikas nozīmes arhitektūras piemineklis, senākā mūra ēka Talsos. Pirmā baznīca šeit uzcelta 1567.g., tad 1731.g. šajā vietā uzcēla jaunu baznīcu, 1793.g. tā pārbūvēta un paplašināta. Pēdējā pārbūve veikta 1888.g. Tad tika uzcelta jauna altāra telpas daļa un izveidotas sānu piebūves, veidojot celtni jauktā – romāņu un gotikas stilā. Tornī trīs zvani, vecākais no 1601.g. Sākumā baznīcā darbojās divas draudzes – vācu un latviešu, 17.gs. tās apvienojās. Baznīcā apskatāma kaļķakmens epitafija E.Fišeram (1794) un Drezdenes mākslinieka K.Šēnherta altārglezna “Kristus debesbraukana” (1876). Senāk blakus baznīcai bijis arī tirgus laukums, kauna stabs un soda vieta. 1802–1836 par mācītāju šeit strādāja Kārlis Ferdinands Amenda (1771–1836), kurš bija tuvs Bēthovena jaunības draugs un Mocarta bērnu skolotājs, turklāt arī izcils vijolnieks. Tagad blakus baznīcai piemiņas plāksne. Amenda dzīvoja Mācītājmuižā, kas atrodas 4 km no pilsētas Šķēdes virzienā, kur arī apglabāts.
Talsu pilskalns. Plakums 80 x 80 m. Bijis viens no nozīmīgākajiem kuršu pilskalniem. 91m augsts, paceļas ~32 m virs Talsu ezera līmeņa. 1936–1938.g. izrakumos atrasts ~4500 senlietu. Tika izsekoti deviņi apbūves periodi. Līdz 11.gs. pilskalnu apdzīvojuši lībieši, pēc tam – kurši. Teika stāsta, ka pils nogrimusi un celsies virszemē, ja Vecgada vakarā, kamēr pulkstenis zvana pusnakti, kāds otrādi uzvilcis kažoku apskries apkārt pilskalnam.
Vēsturiskās apbūves centrs atrodas ap Baznīckalnu Talsu ezera krasta puslokā.Tur bijis tirgus laukums, kā arī soda vieta un kauna stabs. Krāšņā daba – pauguri, ezera spogulis papildina ar sīkām ēkām piepildot ainavu. Pagalmu dziļumā divstāvu saimniecības ēkas. Koka ēku vidū sāka jau celt arī divstāvu un trīsstāvu mūru celtnes, kurām gandrīz visām ir divslīpju jumti ar pusšļauptiem galiem. Šādi jumti Talsiem ir ļoti raksturīgi kā nevienai citai Kurzemes pilsētai.
Oktes barona Firksa pils (1883–1885) atrodas Tiguļu kalnā, Milenbaha ielā 19. Ēkas priekšā četri 17.gs. lielgabali. Pēc 1996.g. rekonstrukcijas pilī Talsu novadpētniecības muzeja ekspozīcija, kā arī mākslas salons un kafejnīca. Apkārt pilij teicami izkopts dendroloģiskais parks ar vairākiem retu sugu kokiem. Ainaviskais parks tika izveidots uzreiz pēc pils uzcelšanas 19.gs. beigās. 5,5 ha platībā apskatāmi ~270 dažādu kokaugu. Neparastākie no tiem: baltais zīdkoks, parūkkoks, sarkanā pirokanta, kizils, Māka ieva, Kanādas helmokegle u.c.
18.gs. sākuma lielgabals K.Valdemāra ielā 17a – kara trofeja no Kurzemes hercogistes laikiem. Bēgot no Talsiem zviedri to ierakuši zemē
Rožu ielā atrodas P.Kundziņa projektētais Art Deco formu savrupnams, bet pilsētas centrā – 1912. gadā M.Nukšas celtais tagadējais tautas nams. Ar savu patstāvīgu vērtību izceļams skolotāja Dzintarkalna 1936. gadā celtais nams „”Dzintari’’, kura forma, ar gleznojumiem piesātinātā interjera apdare un pat dārzs atspoguļo dievturības idejas. Neatkarīgās Latvijas laikā uzcelta Talsu pilsētas pamatskola (1925.g., būvinženieris K.Zēverss) un slimnīca (1928.g., būvinženieris K.Vinkmanis). Pilsētā nozīmīgākās ēkas bija Talsu apriņķa Kredītbiedrības nams, pilsētas elektriskā spēkstacija, Latvijas bankas Talsu nodaļas nams, pasts, apriņķa slimnīca, ģimnāzijas nams, mājturības skolas nams, dzelzceļa stacija.
Lauktehnikas muzejs “Kalēji” (Celtnieku ielā 11, pie ūdenstorņa). Tajā apskatāma vēsturiskā lauksaimniecības tehnika un zemnieku sadzīves priekšmeti.

3. PĀRDOMAS PAR LATVIJAS KULTŪRAS VĒSTURI
Uzrakstīt kādas vietas kultūras vēsturi, kaut vai apkopojot visu tajā notiekošo, nav viegls darbs. Tikpat grūti ir izvērtēt kultūras dzīves norises daudzu gadsimtu garumā.
Vēsturei piemīt īpatnība, kā senākas parādības izprast ir vieglāk. Par senajiem latviešiem un viņu kultūru ruāt ir daudz vieglāk nekā par nesenu pagātni. Par to itkā viss ir skaidrs. Izvērtēt nesenus notikumus ir ļoti sarežģīti, jo laika distance ir nepietiekama, trūkst pārskatāmības. Tikai laiks izsijās īstās kultūras vērtības. Kultūra vienmēr atrodas attīstībā, tā nekad neapstāsies. Mainās tikai vērtības un izpausmes formas. Attīstoties pasaules civilizācijām svarīgi ir domu un kultūras apmaiņa. Vienmēr būt attīstībā, bet saglabāt savas tautas identitāti un tradīcijas. Un tieši šajā jautājumā latviešu tauta veinmēr ir pratusi saglabāt savas tradīcijas lai arī, kāda būtu politiskā situācija valstī un sabiedrībā.
Citās zemēs gūtās atziņas un iespaidi veido pamatu jaunā meklējumiem, filosofijā, zinātnē, mākslā un citās kultūras sfērās.

4. LITERATŪRAS AVOTI.
1. Lapiņa M. Latvijas kultūras vēsture/XX gs. 40.-80.gadi.- Rīga, izdevniecība RaKa, 2002.-202 lpp.-ISBN9984-15-324-X
2. Rusmanis S. Kurzeme/ S.Rusmanis, I.Vīks.- Rīga, Latvijas enciklopēdija, 1993.- 240 lpp.
3.Talsu rajons/red.Dace Dūzele.- Talsi, Talsu tipgrāfija, 2004.-66 lpp.
4. Interneta resurss: www.liis.lv