Termiņš “tiesību avoti“

Termiņš “tiesību avoti“ plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabulu likumu par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām tiesībām).

Nereti tiek atzīmēts, ka termins “tiesību avots” nav īpaši sekmīgs un tā vietā tiesību teorētiķi piedāvā lietot terminu – “tiesību forma”. Tomēr es uzskatu, ka termins “tiesību avoti” ir saprotamāks un ir “dziļāk iegājies”. Tāpēc arī turpmāk es iz

z
zmantošu tieši šo terminu.

Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. I.Krastiņš savā skaidrojošajā vārdnīcā “Tiesību teorijas pamatjēdzieni” tiesību avotu skaidro kā “specifisku valstiskās gribas izpausmes veidu, ar kura palīdzību griba kļūst par tiesībām”.

Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, ku
u
ura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.

Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kā
ā
āds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: “Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.

Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.

Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija attīstījās paralēli ar citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām. Bet 1940.gadā Latvijā par oficiālu tika noteikts tiesību jēdziens, kuru 1938.gadā Vissavienības juristu apspriedē definēja A.Višinskis .

Padomju tiesību izpratnes raksturīgāka pazīme bija nevis “normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju. Saskaņā ar šo koncepciju par vienīgajiem tiesību avotiem tiek uzskatīti valsts institūciju tiesību akti, kurus sankcionējusi valsts. Tiesību izpratnei izriet divas izdotie normatīvie tiesību akti un sabiedrisko organizāciju normatīvie

koncepcijas. Pēc pirmās koncepcijas – tiesību avoti ir formas, ar kuru palīdzību valsts vara kļ
ļ
ļūst par tiesību normām. Pēc otrās koncepcijas – valsts tikai piedalās tiesību īstenošanā.

Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis, ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti. Bet arvien biežāk ir sastopams viedoklis, ka tiesību avotu sistēmu nepieciešams papildināt arī ar citiem tiesību avotiem, tanī skaitā tiesību principiem, tiesu praksi, tiesību doktrīnu un tiesību paražām. Katrā nacionālā tiesību sistēmā faktiski pastāv samērā liela tiesību avotu veidu daudzveidība. Tiesību avotu izpratne – priekšstati par to ve
e
eidiem un nozīmību konkrētas sabiedrības tiesību sistēmā var būt atšķirīgi atkarībā no nacionālās tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posma un tās īpatnībām. Parasti ne visiem tiesību avotiem veidiem tiek noteikta vienlīdz nozīmīga regulatīvā funkcija. Konkrētajā tiesību sistēmā var dominē gan likums, gan tiesu prakse, gan tiesību paraža. Atšķirības tiesību avotu hierarhijā var pastāvēt pat vienas un tas pašas tiesību saimes ietvaros.

Tiesību avotu iedalījums

Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupas.

Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas. Parasti tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par juridisko pamatu lietu izlemšanā. Tikai vispārsaistošas tiesību normas saturošus tiesību avotus var uzskatīt par patstāvīgiem tiesību aktiem. Pie šiem tiesību avotiem pieder normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas.

Otru grupu tiesību avotu veido tiesību avoti, kuriem ir sekundāra, pakārtota loma. Pēdējais apstāklis nebūt nemazina to nozīmi, jo lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu kā argumenti ir izmantojami gan normatīvie akti, kas nesatur vispārsaistošas normas, gan tiesu prakse, gan tiesību zinātnes atziņas, gan citi tiesību avoti. Atšķirība no pirmajiem, pēdējie ir atzīstami par tiesību palīgavotiem. Tiesību teorijā ir atrodama tiesību avotu grupēšana arī šādās kategorijās, piemēram, primārajos, komplementārajos un izskaidrojošos tiesību avotos vai pēc cita autora dalījuma tiek izdalīti obligātie avoti, ieteicamie avoti un pieļaujamie avoti.

Latvija pieder, tā saucamām “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotu būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti, tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.

Normatīvie tiesību akti un tā veidi

Normatīvie akti ir tiesību jaunrades rakstveida akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes un kas satur tiesību normas (vispārobligātus uzvedības noteikumus).Visiem normatīvajiem aktiem ir raksturīgas šādas pazīmes:

1) tie ir tiesību jaunrades akti, kas satur valsts noteiktu vispārēju rakstura obligātu priekšrakstu par cilvēku un iestāžu nepieciešamo uzvedību (darbību vai bezdarbību). Šī pazīme normatīvos aktus atšķir no tiem sabiedrisko organizāciju aktiem, kas tiesību normas satur;

2) normatīvo aktu spēks attiecas nevis uz kādu konkrētu attiecību, bet gan uz to vai citu sabiedrisko attiecību veidu;

3) atšķirībā no tiesību normu piemērošanas aktiem, kam ir individuāla nozīme, normatīvie akti ir adresēti jebkuram sabiedriskās attiecības subjektam un var tikt piemēroti vairākkārtīgi.

Normatīvie akti valstī nodrošina likumības režīmu, tamdēļ tie jāizstrādā precīzi un rūpīgi, lai viens otru nedublētu un nebūtu pretrunīgi. Normatīvo aktu formulējumam jābūt precīzam, lai nodrošinātu to vienveidīgu tulkošanu un piemērošanu . Jēdziens “normatīvais tiesību akts” (turpmāk tekstā – normatīvais akts) ir ļoti plašs. Pie normatīvajiem aktiem pieder – satversmes likumi, likumi, kodeksi, normatīvie līgumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi un citi normatīvie akti. Normatīvais akts ir Latvijā galvenais tiesību avots. Ar terminu “tiesību akts” rakstā tiek apzīmēts juridisks dokuments, informācijas nesējs. Tiesību akts satur juridiskas tiesības un pienākumus. Ar tiesību un pienākumu palīdzību tiek noteikts vēlamais priekšraksts jeb uzvedības noteikums. Ja dokuments satur tikai juridiskus pienākumus, tas saucas par tiesību aktu. Tiesību akts var saturēt vispārējus (abstraktus) vai individuālus (konkrētus) juridiskus priekšrakstus. Vispārējs juridisks priekšraksts ir tiesību norma un to kopums veido tiesiskās regulēšanas mehānisma pamatu, bet ar individuāliem juridiskiem priekšrakstiem tiek regulēta konkrētu tiesību subjektu uzvedība. Apzīmējums “normatīvs” norāda uz to, ka šis tiesību akts satur normas. Pastāv arī tiesību akti,

kuri nesatur vispārējus priekšrakstus, bet gan konkrētus, individuālus juridiskus priekšrakstus. Līdz ar to normatīvo tiesību aktu nevar dēvēt vienkārši par tiesību aktu. Normatīvais akts ir publiskās varas (tautas, valsts, pašvaldības) institūcijas tiesību normu jaunrades akts. Normatīvie akti ir likumi, noteikumi, nolikumi, instrukcijas, ieteikumi un citi tiesību normas saturoši akti. Par normatīviem aktiem ir uzskatāmi līgumi, piem. Starptautiskie līgumi. Tiesību aktus veido akti, kas satur individuālus tiesību priekšrakstus konkrētam adresātam (turpmāk – individuāls akts). Par individuāliem ir uzskatāmi tiesību realizācijas akti. Pie tiem ir pieskaitāmi tiesību piemērošanas akti, kā piemēram, rīkojumi, spriedumi, lēmumi, kā arī akti, kuros izpaužas fizisko un juridisko personu juridiskā aktivitāte (līgumi un citi darījumi).

Satversmes likumi

Demokrātiskas sabiedrības raksturojas ar to, ka tajās augstākā vara pieder tautai. Tautai pieder valsts konstitūcijas pieņemšanas jeb satversmes vara. Tiesības pieņemt valsts pamatlikumu ir izņēmuma tiesības, kuras pieder vienīgi tautai. Konstitūcijas likumi (pamatlikumi) no citiem normatīvajiem aktiem atšķiras ne tikai pēc to formas – to pieņemšanas kārtības, grozījumu izdarīšanas, bet arī pēc to satura. Tas ir ne tikai juridisks, bet arī politisks un ideoloģisks dokuments. Konstitūcija kalpo par pamatu likumiem, lai nodrošinātu likumu saskaņu ar tiesībām un ierobežotu iespējamo valsts institūciju, tanī skaitā likumdevēja patvaļu. Konstitūcijās tiek nostiprinātas cilvēka un pilsoņa tiesības, tiek noteiktas valsts pārvaldes forma, nacionāli valstiskā un/vai administratīvi teritoriālā iekārta, valsts varas realizācijas metodes, valsts varas institūciju struktūra, to darbības un organizācijas principi, vietējās pašvaldības principi, kā arī konstitucionālo normu noteikšanas un grozīšanas, un citi jautājumi. Konstitūcijas pamatfunkcija ir brīvības nodrošināšana, ierobežojot politisko varu. Konstitūcija ir valsts varas kontroles pamatinstruments, kas valsts uzdevumus sadala dažādām institūcijām, kuru kopdarbība un savstarpējā kontrole regulē un nodrošina individuālās pamatbrīvības attiecībā pret valsts varas nesējiem.

Latvijas valsts konstitūcija saucas Satversme. No formālā viedokļa Satversme ir dokuments, kuru 1922.gada 15.februārī pieņēma Satversmes sapulce.

Konstitūcija formālā nozīmē ir jāatšķir no konstitūcijas materiālā nozīmē. Ar konstitūcijas materiālā nozīmē parasti apzīmē“ pamatnoteikumu kopumu par kopdzīvi kā valstisku kopību”, savukārt ar konstitūcija formālā nozīmē – “konstitūcijas dokumentā ierakstītas konstitucionālas normas”.

Lielākajā daļā valstu, tajā skaitā arī Latvijā, konstitūcijas pieņemšanas vara deleģē likumdošanas varai (Saeimai) tiesības izdarīt daļā konstitūcijas normu grozījumus. Lai grozītu pašas nozīmīgākās, vitāli svarīgākās konstitūcijas normas ir nepieciešams tautas nobalsojums. Pārējās Satversmes pantu normas Saeima ir tiesīga grozīt īpašā kārtībā patstāvīgi.

Satversme paredz divu veidu likumus: 1) likumus, respektīvi satversmes grozījumus, kurus pieņem tauta referendumā un Saeima, 2) likumus, kurus pieņem tauta referendumā un Saeima. Tāpat kā Satversme, arī likums, ar kuru tiek izdarīts grozījums Satversmē, ir satversmes jeb konstitūcijas likums, jo grozījums normatīvajā aktā var tikt izdarīts tikai tādā paša līmeņa normatīvo aktu. Satversme ir normatīvais akts ar pašu augstāko spēku.

Likumi

Likums ir augstākās valsts varas iestādes normatīvs akts ar vislielāko juridisko spēku, tas izsaka tautas gribu, tiek Satversmē noteiktā kārtībā un regulē valstī svarīgākās sabiedriskās attiecības. Visus normatīvos aktus iedala likumos un likumpamatotos aktos. Likumi ieņem vadošo vietu normatīvo aktu sistēmā, bet likumpamatotos aktus izdod, pamatojoties uz likumiem un izpildot tos. Likumus Latvijā izdod Saeima. Visiem citiem normatīviem aktiem ir jāatbilst likumam. Likumu var atcelt vai grozīt tikai ar citu likumu tā iestāde, kas to ir izdevusi.. Likumus iedala pastāvīgos, ārkārtas, konstitucionālos un parastos likumos .

Termiņu “likums” mēdz lietot plašākā (materiālā) un šaurā (formālā) nozīmē. Latvijas juridiskajā literatūrā un praksē terminu “likums” parasti lieto formālā nozīmē, ar likumu saprotot likumdevēja noteiktā kārtībā izdotu normatīvu aktu – parasto likumu (likumu, ko Saeima pieņem dažādos dzīves jautājumos, pamatojoties uz konstitucionālajiem likumiem). Ikdienas līmenī termins “likums” bieži vien tiek izmantots materiālā nozīmē, apzīmējot jebkuru normatīvu aktu, kuru savas kompetences ietvaros ir izdevusi kāda publiskās varas institūcija. Materiālā nozīmē termins “likums” nereti tiek lietots vēl plašāk, ar to apzīmējot ne tikai publiskās varas (valsts un pašvaldības) institūciju izdotus normatīvos aktus, bet jebkuru tiesību avotu. Tā, piemēram, tik plaši terminu “likums” lietoja 19.gs., kad ar to tika apzīmētas jebkuras rakstītas normas, kuras pakļautas tiesas aizsardzībai.

Likums ir satversmes pamatots akts, t.i., satversme ir likumu pamats jeb pamatlikums. Ar likumu normām regulē nozīmības ziņā svarīgākās pēc satversmes likuma sabiedriskās attiecības.

Lai izvairītos no iespējas likumdevējam “nelikumīgi piesavināt” pilnvaras izdot jebkādus likumus, pastāv noteikta likumu pieņemšanas procedūra un īpašs kontroles mehānisms (Satversmes tiesa) likumu konstitucionalitātes pārbaudei. Likumus iedala – kodificētos un kārtējos likumos. Kādreiz kodificētos likumus dēvēja par kodeksiem. Tagad no termina “kodekss” atsakās un priekšroku dod terminam “likums”, piem., Krimināllikums, Civilprocesa likums, Administratīvā procesa likums. Likumus, kuri satur vispārīgas normas, mēdz dēvēt arī par jumta likumiem.

Ministru kabineta noteikumi

Daudzos gadījumos ministriju birokrātija vairāk nekā citi ir informēti, kas ir nepieciešams, un ir pietiekami kompetenti, lai politiskos lēmumus pārvērstu likumu valodā. Tāpēc Satversmes sapulce ar Satversmes 81.panta normām likumdošanas tiesības ir deleģējusi arī Ministru kabinetam.

Lai palīdzētu dzīvē īstenot likumus, izpildvara – Ministru kabinets izdod noteikumus. Parasti valdība savas kompetences robežās izdod noteikumus, lai izpildītu likumus. Ministru kabineta noteikumus sauc par likumpamatotiem aktiem. Valdības izdotie noteikumi, tāpat kā likumi ir vispārsaistoši normatīvie akti un izsludināmi vispārējai zināšanai. Ministriju un resoru akti ir “iekšējie’, t.i., lokāli normatīvie tiesību akti, kuri tiek izveidoti, lai regulētu konkrētas organizācijas, iestādes, uzņēmuma un to pakļautībā esošo struktūrvienību darbību tie nesatur vispārsaistošus priekšrakstus un nav pieskaitāmi pie tiesību pamatavotiem. Praksē ir vērojama liela resoru aktu formu daudzveidība (iekšējās kārtības noteikumi, dienesta instrukcijas, vēstules, apkārtraksti, pavēles utt.).

Pašvaldību saistošie noteikumi

Par normatīviem aktiem, kas satur vispārsaistošus priekšrakstus, ir jāpieskaita arī pašvaldību domes (padomes) pieņemtos saistošos noteikumus.

Atšķirībā no iepriekš aplūkotajiem normatīvajiem aktiem pašvaldību izdotie noteikumi ir saistoši tikai attiecīgās pašvaldības teritorijā, bet nevis visā valstī.

Vispārīgie tiesību principi

Romāņu-ģermāņu tiesību lokam ir raksturīga vispārējo tiesību principu atzīšana par tiesību avotu. Tas atspoguļo tiesību sasaisti gan ar sabiedrībā noturīgām paražām un uzskatiem, gan taisnības prasībām, kā tās izprot un pielieto attiecīgajā laikmetā un attiecīgajā brīdī, neizdarot konkrētus grozījumus likumu tekstos. Tādējādi tiek nodrošināta tiesību sistēmas elastīgums un spēja pielāgoties mainīgajai realitātei. Mūsdienās vispārīgie tiesību principi atrodami gan atsevišķu likumu, biežāk konstitūciju tekstos, gan arī tie jāatvasina no tiesībām vai kopumā no visas tiesību sistēmas, lai varētu tos pielietot jaunajos gadījumos. Vispārīgo tiesību principu pielietošana romāņu-ģermāņu tiesību lokā norāda arī uz juristu tiesību pastāvēšanu un uz to, ka tiesības nav tikai tiesību normu sistēma.

Normatīvo aktu hierarhija

Tiesību varas nodrošināšanai kalpo ne tikai tiesību avotu, bet arī normatīvo aktu hierarhija. Ideja par tiesību normu pakāpienveidīgo sakārtošanu pieder austriešu tiesību zinātniekam H.Kelzenam (1881 –1973), kurš kā normatīvists normu hierarhiju uzskatīja par tiesību noteicošo faktoru.

Latvijā pastāv šāda normatīvo aktu hierarhija ;

1) Latvijas Republikas Satversme;

2) Konstitucionālie likumi, ja to pieņemšanas prakse turpināsies;

3) Likumi, kas pieņemti tautas nobalsošanā;

4) Starptautiskās tiesību normas, kurām pievienojusies Latvija ar Saeimas likumu, kā arī likumi par starptautisko līgumu apstiprināšana;

5) Parastie likumi;

6) Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti LR Satversmes 81.panta kārtībā;

7) Ministru kabineta noteikumi;

8) Pašvaldību pieņemti normatīvie lēmumi, vispirms to “sasitošie” noteikumi.

Hierarhiju veido normatīvie akti, kuru normas ir saistošas visiem, t.i., visām fiziskām un juridiskām personām vai atsevišķām grupām. Normatīvo aktu hierarhija tiek veidota pēc to juridiskā spēka. Normatīvā akta juridisko spēku nosaka tas, kādu vietu kādā politiskajā sistēmā ieņem institūcija, kura to ir izdevusi. Taču var būt, ka vienas un tās pašas institūcijas izdotajiem tiesību aktiem to juridiskais spēks ir dažāds. Ja šī hierarhija netiek ievērota, starp normatīvo aktu normām rodas grūti novēršamas kolīzijas, kas apgrūtina pareizu to realizāciju.

Tiesu prakse

Novērtējot tiesas lēmumu nozīmīgumu tiesību radīšanā, jāizvairās no vienkāršotām formulām, kuras atsaka atzīt tiesu praksi par tiesību avotu. Svarīgi ir noskaidrot, ko saprot ar jēdzienu tiesību avoti. Ja par tiesību avotu tiek atzīti visi faktori, kas piedalās tiesību radīšanā vai tālākattīstībā, tad arī tiesu prakse ir tiesību avots. Par to liecina arī tas, ka arvien vairāk pieaug dažādu krājumu izdošana par tiesu praksi. Tiesu prakses nozīmes neatzīšanu tiesību radīšanā visbiežāk ir pazīme, ka pastāv atrautība starp teoriju un tiesu praksi. Ņemot vērā tiesu instanču vietu un lomu tiesu hierarhijā, visām zemākstāvošajām tiesu instancēm ir jāseko augstākstāvošo tiesu instanču izstrādātajai praksei konkrētu kategoriju lietu iztiesāšanai ar iespēju atcelt lēmumus, kas neatbilst šai tiesu praksei. Tādējādi rodas tiesu prakses noteikumi, kas jāievēro visiem tiesību piemērojošajiem juristiem.

Tiesību doktrīnas

Ilgu laiku tiesību doktrīna bija kā viens no svarīgākajiem tiesību avotiem romāņu-ģermāņu tiesību saimē. Tikai relatīvi nesen līdz ar kodifikācijas ēras sākumu doktrīnas kā tiesību tiešas veidotājas loma tika nomainīta ar likumu. Doktrīna mūsdienās ir ievērojams un dzīvības pilns spēks tiesību tālākattīstībā. Tieši doktrīna izstrādā tiesību jēdzienus un vārdnīcas, kuras lieto gan likumdevēji, gan likuma piemērotāji. Ievērojama ir doktrīnas loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti likumi.

Normatīvo aktu spēks laikā nozīmē to, ka Latvijas Republikas likumi un citi Saeimas juridiskie akti, kam ir normatīvs raksturs, stājas spēkā visā LR teritorijā 14 dienas pēc to oficiālas publicēšanas valsts valodā, pieņemot šos aktus, nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš.

Normatīvo aktu spēks telpā nozīmē to, ka suverēna valsts varas organizācija ir saistīta ar noteiktu teritoriju un ir pakļauta tās jurisdikcijai.

Normatīvo aktu spēks attiecībā uz personu – pēc vispārīga principa normatīvie akti attiecas uz visām personām, kas atrodas tajā teritorijā, kurā ir spēkā šie akti. Daži normatīvie akti attiecas uz noteiktām personu kategorijām.

Normatīvo aktu sistematizācija nozīmē to sakārtošanu noteiktā saskaņotā secībā. Sistematizācija likvidē arī pretrunas un nesaskaņas starp dažādiem normatīviem aktiem.

Tiesību jaunrade ir valsts iestāžu darbība, izstrādājot un izdodot, grozot vai atceļot valstisko gribu saturošus juridiskus aktus. Tieši tiesību jaunrades procesa rezultātā rodas likumi, noteikumi, u.c. normatīvie akti.

Latvija ir ceļā uz tiesisko valsti – valsti, kuras pamatu veido tiesiskums un sociālais taisnīgums. Valsti, kurā tiek garantētas sociālas, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Par cilvēktiesību īstenošanas mehānisma būtisku sastāvdaļu kalpo tiesību avoti un tāpēc tiesību avotu teorijai ir jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem. Tiesību teorijai ir jābūt tādai, lai tā spētu efektīvi šīs cilvēka tiesības nodrošināt.

Literatūra

1. “Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums”// Rīga: prof. E. Meļķiša redakcijā

2. D.Iļjanova “Vispārīgie tiesību principi un to funkcionāla nozīme”// LU, 1997

3. E.Levits. Starp tiesību normu un tiesisko reālitāti. Rakstu krāj.: Vispārīgās tiesību teorijas un valsts zinātņu atziņas// LU, Rīga, 1997

4. Likums. // Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: A.Gulbja apgādā, 1935

5. E. Meļķisis “Attīstības tendences dažos tiesību teorijas un prakses jautājumos”// LU, Rīga, 1998

6. I. Krastiņš “Tiesību teorijas pamatjēdzieni”// 4. izd. LU, 1998

Leave a Comment