TIESU MEDICĪNA.

TIESU MEDICĪNA.

1. Ties.med. ekspertīzes organizatoriskie un procesuālie jautājumi.

Par tiesu medicīnas ekspertīzi sauc zinātniski praktisku izpēti, ko veic ārsts izmeklēšanas orgānu vai tiesas uzdevumā, lai dotu atzinumu medicīnas un arī dažos bioloģiskos jautājumos, kas rodas, izmeklējot vai izskatot tiesā konkrētas krimināllietas vai civillietas.

LR tiesu med. ekspertīzi izdara saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Svarīgākie likumi, kas nosaka ekspertīzes būtību, noteikšanas un izdarīšanas kārtību, ir LR krimināllikums, kriminālprocesa kodekss, civillikums un civilprocesa kodekss.

Tiesu medicīnas ekspertīze ir obligāta:

1. Nāves cēloņu un miesas bojājumu rakstura noteikšanai;

2. Aizdomās turētā va

a
ai apsūdzētā psihiskā stāvokļa noteikšanai (ja izziņas izdarītājam, izmeklētājam, prokuroram vai tiesai rodas šaubas par viņa pieskaitāmību);

3. Liecinieka vai cietušā psihiskā vai fiziskā stāvokļa noteikšanai (ja rodas šaubas par viņa spējām pareizi uztvert apstākļus, kam nozīme lietā, un pareizi par tiem liecināt);

4. Aizdomās turētā, apsūdzētā vai cietušā vecuma noteikšanai, kad vecumam lietā ir nozīme, bet nav nepieciešamo dokumentu.

Visos citos gadījumos jebkuru ekspertīzi nosaka izmeklētājs vai tiesa pēc saviem ieskatiem.

Jebkurā ekspertīzē, to skaitā arī tiesmedicīniskajā izķirami divi pamatprocesi:

1. Ekspertīzei nodoto objektu izmeklēšana (izpētīšana), lietojot me
e
etodes, kas nepieciešamas uzdoto jautājumu atrisināšanai;

2. Rakstveida atzinuma došana par izmeklēšanas rezultātiem motivētu atbilžu veidā atbilstoši uzdotajiem jautājumiem.

Tiesmed. izmeklēšanas objekti var būt dzīvas personas, līķi, lietiskie pierādījumi, krimināllietu un civillietu materiāli. Šo objektu izmeklēšanas metodes ir ļoti daudzveidīgas. Tās aprakstītas attiecīgos of
f
ficiālos noteikumos un metodiskos norādījumos, kā arī tiesu medicīnas mācību grāmatās un rokasgrāmatās.

Katrā tiesu medicīnas ekspertu birojā ir šādas daļas:

1. Dzīvu personu tiesmedicīniskās izmeklēšanas daļa (ambulance);

2. Līķu tiesmedicīniskās izmeklēšanas daļa (morgs) ar histoloģijas nodaļu;

3. Lietisko pierādījumu tiesmedicīniskās izmeklēšanas daļa (tiesu med. laboratorija):

a) tiesu bioloģijas nodaļa,

b) tiesu ķīmijas nodaļa,

c) fizikāli tehniskā nodaļa.

2. Nāve un līķa pēcnāves pārmaiņas.

Nāve ir katra dzīva organisma nenovēršams, likumsakarīgs individuālās eksistences nobeigums. Pārejas procesa ilgums no dzīvības uz nāvi jeb miršana var svārstīties plašās robežās. Pārejas procesa no dzīvības uz nāvi dziļa izpēte radīja mācību par termināliem stāvokļiem. Un tie ir:

1. miršanas procesa sākuma etaps – preagonāls stāvoklis;

2. terminālā pauze;

3. agonija;

4. klīniskā nāve.

Tiesu medicīnā izšķir vardarbīgu (obligāti jāizdara tiesmedicīniskā ekspertīze) un nevardarbīgu nāvi.

Līķa pazīmes. Pēc bioloģiskās nāves iestāšanās līķī notiek daudz un dažādas pārmaiņas, kas apvienotas ar nosaukumu – agrīnās un

n
n vēlīnās līķa pazīmes.

Agrīnās līķa pazīmes:

1. līķa plankumi;

2. līķa sastingums;

3. līķa atdzišana;

4. līķa izžūšana;

5. līķa autolīze.

Vēlīnās līķa pazīmes:

1. noārdošās pazīmes (pūšana);

2. konservējošās pazīmes:

• mumifikācija,

• taukainā pārvaskošanās,

• kūdrainā miecēšanās.

3. Ties.med. traumataloģija.

Par miesas bojājumiem jeb traumām sauc cilvēka organisma anatomiskās uzbūves vai fizioloģisko funkciju traucējumus, ko radījuši dažādi ārējās vides faktori un kas saistīti ar lielāku vai mazāku veselības satricinājumu vai nāvi. Bojājumus atkarībā no tā, kādi ārējās vides faktori tos radījuši, iedala:

1. Bojājumi, kurus radījuši fizikāli faktori:

a) mehāniski faktori (truli un asi priekšmeti vai ieroči, šaujamie ieroči);

b) augsta vai zema tº;

c) elektrība;

d) dažādi staru enerģijas veidi;

e) barometriskā sp

p
piediena pārmaiņas.

2. Bojājumi, kurus radījuši ķīmiski faktori:

a) ķīmiski apdegumi;

b) saindēšanās.

3. Bojājumi, kurus radījuši bioloģiski faktori (galvenokārt infekciozi aģenti, tīši inficējot kādu personu).

4. Bojājumi, kurus radījuši psihiski faktori (psihiska trauma pēc lielām izbailēm, pēc stipra uztraukuma u. tml.).

4. Asu priekšmetu radīti ievainojumi.

Asiem priekšmetiem ir asas malas vai ass gals – smaile. Tipisks bojājums, ko izdara ar asu priekšmetu, ir brūce. Atkarībā no priekšmeta veida un tā iedarbības mehānisma uz cilvēka ķermeni izšķir grieztas, cirstas, durtas, durti grieztas (visbiežāk) un zāģētas brūces.

Brūcēm, kas dabūtas ar asiem priekšmetiem, ir vairākas kopīgas īpašības, pēc kurām tās var atšķirt no trulu priekšmetu radītām brūcēm:

1. brūču malas ir līdzenas un gludas;

2. starp brūču malām nav nepārdalītu audu savienojumu;

3. brūces kanāla sienas ir gludas;

4. pārgrieztie asinsvadi paliek ar atvērtiem lūmeniem, kas rada stipru ārējo un iekšējo asiņošanu.

Bez kopīgajām pazīmēm katram asu priekšmetu radīto brūču veidam ir vēl savas īpatnības, kuras dod iespēju pareizi noteikt tiesmedicīnisko diagnozi, traumētāju priekšmetu un tā iedarbības mehānismu.

Grieztās brūces gandrīz vienmēr ir atvērušās un tām ir vārpstveida vai pusmēnessveida forma. Sabīdot malas kopā, brūcēm ir lineāra vai lokveida forma. Tipiskos gadījumos brūces garums ir lielāks par tās platumu un dziļumu. Grieztajām brūcēm visraksturīgākās ir malas. Tās ir līdzenas un gludas. Grieztās brūces stipri asiņo.

Cirstās brūces ir dziļas brūces, kur parasti muskuļi un kauli ir bojāti, bet nelielas ķermeņa daļas, piemēram, roku un kāju pirksti, pilnīgi nocirstas. Ādā cirstās brūces ir līdzīgas grieztajām.

Durtas brūces. Tām ir neliela ieejas atvere, samērā garš brūces kanāls, paretam arī izejas atvere. Durto brūču malas parasti ir līdzenas un gludas, bet tās var būt arī nobrāztas.

Durti grieztas brūces. Izšķir divu veidu durami griežamos priekšmetus – ar abpusēji griezīgu asmeni un ar asmeni ar vienu asu bet otru neasu malu.

Zāģētas brūces. Ādas brūces malas ir nelīdzenas, robotas, ar sīkiem lēveriem. Kaula zāģējuma virsma ir samērā gluda ar raksturīgām lokveidīgām zāģēšanas pēdām.

5. Transporta traumas.

Tiesu medicīnā par transporta traumām sauc mehāniskus miesas bojājumus, ko nodara transportlīdzekļa kustības laikā tā ārējās vai iekšējās daļas vai kas radušies, krītot no ejoša transportlīdzekļa.

Transporta traumas iedala atbilstoši transporta veidiem – automobiļu, motociklu, traktoru, tramvaju un dzelzceļa traumās. Šāda iedalījuma pamatā ir bojājumu īpatnības, kas atkarīgas no dažāda veida transportlīdzekļu iedarbības uz cilvēka ķermeni.

Par automobiļu traumām sauc mehāniskus miesas bojājumus, ko nodara automobiļa kustības laikā tā ārējās vai iekšējās daļas vai kas radušies, cilvēkam izkrītot no ejoša automobiļa. Automobiļu traumas ir viens no nedaudzajiem traumatisma veidiem, kuras raksturo liels daudzums visdažādāko bojājumu visās ķermeņa daļās. Automobiļu traumas iedalās:

1. traumas, kas rodas, braucošam a/m saduroties ar cilvēku;

2. traumas, kas rodas, pārbraucot pār cilvēku ar a/m riteņiem;

3. traumas, kas rodas, izkrītot no braucoša a/m;

4. traumas, kas rodas a/m iekšienē;

5. traumas, kas rodas, saspiežot ķermeni starp a/m un citiem priekšmetiem;

6. kombinētas traumas;

7. pārējie gadījumi.

Motociklu traumas salīdzinājumā ar a/m traumām visumā ir vieglākas. Izņēmums ir motociklu sadursme ar kādu citu tr/l.

Traktoru radītās traumas iedala riteņtraktoru un kāpurķēžu traktoru radītās traumas.Bojājumi, kas rodas no riteņtraktoriem, nereti ir līdzīgi a/m radītām traumām. Traktoru traumas klasificē:

1. sitiens ar braucoša traktora daļām;

2. pārbraukšana ar kāpurķēdēm vai traktora riteņiem;

3. krišana no braucoša traktora vai tā piekabes;

4. trauma kabīnē (traktoram apgāžoties);

5. piespiešana ar traktoru pie nekustīga priekšmeta;

6. kombinēti traktora traumu veidi:

• sitiens un pēc tam pārbraukšana,

• krišana no traktora un pēc tam pārbraukšana.

7. traumas, ko nodara uzkarināmie vai piekabināmie agregāti vai velkamie rati;

8. pārējie gadījumi.

Dzelzceļa traumas atkarībā no negadījumu priekšnoteikumiem un apstākļiem izšķir:

1. sitienu ar braucošu dz.tr/l.;

2. pārbraukšanu ar riteņiem;

3. izkrišanu no braucoša vilciena;

4. saspiešanu starp vagoniem;

5. traumas vagonu iekšienē katastrofu gadījumos.

6. Traumas, kas radušās krītot no augstuma.

Atšķirībā no citiem trulo traumu rašanās apstākļiem krišanas gadījumos pārvietojas cilvēka ķermenis, bet priekšmets, kas to ievaino, ir nekustīgs. Tāpēc šādiem bojājumiem ir savas raksturīgās īpatnības. Izšķir divus krišanas veidus: no augstuma un uz plaknes.

Krišana no augstuma. Ņemot vērā krišanas apstākļus, izšķir tiešu un pakāpenisku krišanu.

• Tiešas krišanas gadījumā ķermenis no paaugstinātās vietas nokrīt tieši uz kādas virsmas un paliek uz tās.

• Pakāpeniskas krišanas gadījumā ķermenis aizķeras aiz kādiem priekšmetiem vai virsmām, kas var atrasties dažādā augstumā.

Bez tam izšķir brīvu un nebrīvu krišanu. Pirmajā gadījumā ķermenis krīt viens pats, otrā – kopā ar kādu priekšmetu vai transportlīdzekli.

Krišanai no augstuma ir raksturīga šāda vispārēja pazīme – ļoti stipri iekšējie bojājumi salīdzinājumā ar ārējiem. Ārējo bojājumu parasti nav daudz. Ķermeņa saskares vietā ar virsmu, uz kuras tas nokritis, veidojas nobrāzumi, asinsizplūdumi, reizēm sistas brūces. Gandrīz vienmēr, krītot no augstuma, rodas kaulu lūzumi. Iekšējo orgānu bojājumi, krītot no augstuma, reti kad rodas no tiešā trieciena pret virsmu. Biežāk ceļas no trieciena brīdī notikušā ķermeņa satricinājuma.

Krišana uz plaknes. No ārējiem bojājumiem parasti atrodami tikai nobrāzumi un asinsizplūdumi, daudz retāk sistas brūces. Bojājumi no vispārēja ķermeņa satricinājuma nerodas.

7. Spridzekļu izraisītu traumu raksturojums.

Plašā nozīmē par sprādzienu sauc ātru enerģijas izdalīšanos, kas notiek, kādai vielai fiziski, ķīmiski vai nukleāri pārveidojoties un tās sākotnējam apjomam palielinoties, no ko rodas ļoti augsts spiediens, kas apkārtējā vidē nodara postījumus un grozījumus.

Sprādziena sākuma enerģijas veidi var būt elektriskā, kinētiskā, elastīgās spiedes, siltuma, ķīmiskā un nukleārā enerģija. Pēc agregātstāvokļa izšķir cietas, šķidras un gāzveidīgas SV. Pēc tipiskā šķelšanās veida un sprādziena iedarbības stipruma SV iedalās:

1. ierosinošās jeb primārās;

2. brizantās (graujošās) jeb sekundārās;

3. metējas vielas jeb pulveri.

Sprādzieni var cilvēkam nodarīt visdažādākos bojājumus. To morfoloģiskā aina un radušos funkcionālo traucējumu raksturs var svārstīties ļoti plašā diapazonā – sākot ar nelielu nobrāzumu vai vieglu akustisku traumu un beidzot ar pilnīgu ķermeņa saplosīšanu.

Sprādziena produktu radītie bojājumi.Sprādzienā SV lādiņš momentāni pārvēršas par nokaitētām gāzēm, kas, cenzdamās izplesties, rada milzīgu spiedienu. Tāpēc gāzes spēj saārdīt jebkuru priekšmetu, kas nonāk saskarē ar tām, to skaitā arī cilvēka ķermeni.

Triecienviļņa bojājumi. Sprādziena gāzes izplešoties saspiež apkārtējo gaisu, no kā tajā rodas triecienvilnis. Tas iedarbojas uz ķermeni kā ciets priekšmets ar plašu sitamo virsmu. Visbiežāk no triecienviļņa cieš plaušas, galvas smadzenes un aknas.

Bojājumi, kas rodas no šāviņu šķembām. Šāviņu šķembas atkarībā no to daudzuma, formas, apmēriem un lidošanas ātruma nodara dažādus bojājumus. Vairumā gadījumu rodas brūces, visbiežāk aklas. Reizēm tās var būt visai līdzīgas ložu ievainojumiem.

8. Šaujamieroču izraisītu traumu raksturojums.

Šautie bojājumi rodas kā no šaujamo ieroču šāvieniem, tā arī no šāviņu vai sprāgstvielu sprādzieniem.

Visus šautos bojājumus var iedalīt vairākos pamatveidos:

1. Vaļējie bojājumi:

• ķermeņa daļu saplosījumi un atrāvumi;

• šautas brūces (caururbjošas, aklas, tangenciālas u.c.).

2. Slēgtie bojājumi (mīksto audu un iekšējo orgānu sasitumi, iekšējo orgānu plīsumi, lūzumi).

3. Virspusējie ādas bojājumi (nobrāzumi, asinsizplūdumi, kvēpu un pulvera graudiņu iespiešanās).

Tiesu medicīnā parasti izšķir bojājumus, kas nodarīti, šaujot no tuvas distances un šaujot no tālas distances.

Ievainojumi ar lodēm no tālas distances. Šaujot no tālas distances, bojājumus nodara galvenokārt šāviņš. Visbiežāk tāds šāviņš ir lode. Lodei piemī ļoti liela kinētiskā enerģija. Tā izdara ķermenim ļoti spēcīgu triecienu, kura spēks koncentrējas pavisam mazā laukumā. Šai vietā audi tiek saspiesti, pārrauti, daļēji arī izsisti un izsviesti. No triecienviļņa var rasties kaulu lūzumi un iekšējo orgānu sasitumi, ja tie atrodas brūces kanāla tuvumā.

Ievainojumi no tuvšāvieniem. Šaujot no tuva attāluma, traumējoša darbība ir ne tikai šāviņam, bet arī pulvera gāzēm un citiem produktiem, kas tiek izsviesti no ieroča stobra kanāla. Visus šos produktus sauc par tuvšāviena faktoriem. Tuvšāviena faktoru iedarbība ir mehāniskas, termiskas un ķīmiskas dabas. To radītie bojājumi parasti kombinējas ar specifiskiem nosēdumiem, kas rodas no kvēpiem, metāla daļiņām, pulvera graudiņiem un eļļas.

9. Mehāniskā asfiksija.

Par asfiksiju sauc tādu organisma stāvokli, kad vienlaicīgi asinīs un audos sākas skābekļa trūkums un notiek oglekļa dioksīda uzkrāšanās. Par mehānisko asfiksiju sauc asfiksiju, kas rodas pēc mehānisku faktoru iedarbības un kurai raksturīgi akūti elpošanas un asinsrites, un centrālās nervu sistēmas funkciju traucējumi. Asfiksija beidzas ar nāvi dažu minūšu laikā.

Mehāniskās asfiksijas klasifikācija (pēc ārējā faktora rakstura un iedarbības vietas):

1) Kakla saspiešana (strangulācija):

a) pakāršanās,

b) nožņaugšana ar cilpu,

c) nožņaugšana ar rokām.

2) Krūšu un vēdera saspiešana.

3) Elpošanas atveru un elpošanas ceļu aizspiešana:

a) mutes un deguna aizspiešana,

b) elpošanas ceļu aizsprostošana ar svešķermeņiem,

c) noslīkšana.

10. Augstas un zemas t iedarbība uz organismu.

Zemas tº iedarbība uz cilvēka organismu. Dažādi nelabvēlīgi apstākļi (pārāk ilgstoša zemas tº iedarbība, nepietiekami silts apģērbs, pārpūle, piespiedu nekustīgs stāvoklis u.c.) var veicināt atsevišķu ķermeņa daļu vai visa organisma atdzišanu. Ir vietēja (apsaldējumi) un vispārēja (nosalšana) aukstuma iedarbība.

Apsaldējumi rodas gadījumos, kad atsevišķās ķermeņa daļās ilgstoši pazeminās audu tº, bet tai pašā laikā centrālajos orgānos un visā organismā vajadzīgā tº saglabājas.

Nosalšana. Ilgstoša zemas apkārtējās vides tº iedarbība uz cilvēka organismu palielināta gaisa mitruma un stipra vēja apstākļos var radīt termoregulācijas mehānismu traucējumus un pakāpenisku ķermeņa tº pazemināšanos. Nosalšanu sekmē nepietiekami silts apģērbs, novājēšana, fizisks un psihisks nogurums, nekustīgums, ko rada dažādi bojājumi, miegs un alkohola reibums.

Augstas tº iedarbība uz cilvēka organismu. Tāpat kā zemas tº gadījumos te var izšķirt vispārēju un vietēju augstas tº iedarbību (pārkaršanu un apdegumus).

Apdegumi. Virspusējo audu (galvenokārt ādas) tº paaugstināšanās virs 40 – 50 ºC rada apdegumus. Apdegumus var radīt liesma, karsti šķidrumi un tvaiks, kā arī nokaitēti priekšmeti un saules stari.

Pārkaršana. Apkārtējās vides augstas tº nelabvēlīga iedarbība uz cilvēka organismu var radīt dažādus slimīgus traucējumus – pārejošu nogurumu no siltuma, locekļu siltuma tūsku, siltuma ģiīboņus un krampjus, karstuma trieku un saules dūrienu. Tiesu med. ekspertīzē vislielākā nozīme ir karstuma triekai, jo tā bieži vien beidzas ar cietušā nāvi.

11. Elektrotraumas.

Uz cilvēka organismu kaitīgi var darboties tādi elektriskās enerģijas veidi kā elektriskā strāva, elektromagnētiskais lauks un jonizētais gaiss. Šis traumas veids ir sevišķi bīstams tāpēc, ka cilvēkam nav maņu orgāna, kurš varētu raidīt signālu, ka tuvumā ir elektrība.

Cilvēka saskarei ar strāvas vadītāju var būt dažādas sekas: vienos gadījumos nekādu bojājumu nav, turpretī citos – rodas dažāda smaguma pakāpes veselības traucējumi; beidzot var iestāties cietušā cilvēka nāve. Elektrotraumas seku daudzveidību izskaidro ar to, ka elektriskās strāvas darbības stiprums uz cilvēka organismu ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kas katrā konkrētajā elektrotraumas gadījumā var dažādi kombinēties (elektriskās strāvas fizikālais raksturojums, tās darbības apstākļi (kontakta ilgums, strāvas cilpa organismā) un cietušā organisma īpatnības).

Cietušā tiešais nāves cēlonis notikuma vietā var būt šoks, kā arī sirdsdarbības vai elpošanas apstāšanās. Vēlas nāves (pēc vairākām dienām vai nedēļam) tiešais cēlonis parasti ir plaši un dziļi apdegumi.

Elektrotraumas diagnostika pamatojas uz raksturīgu morfoloģisku pārmaiņu, pirmām kārtām elektrības zīmju konstatēšanu. Liela nozīme elektrotraumas diagnostikā ir notikuma vietas apskatei, kurā piedalās inženieris elektriķis.

12. Saindēšanās.

Inde ir relatīvs jēdziens. Viena un tā pati viela vienā gadījumā ir veselībai kaitīga, citā – nekaitīga, bet zināmos apstākļos izrādās pat vajadzīga un to izmanto kā medikamentu. Tiesu medicīnā par indēm sauc tādas vielas, kas, iekļūstot organismā no ārienes, jau mazās devās (fizikāli ķīmisko īpašību dēļ) rada veselības traucējumus vai nāvi.

Indīgo vielu ķīmiskā struktūra ir galvenais faktors, kas nosaka katras indes zināmu iedarbību uz cilvēka organismu. Vielām, kuras pēc ķīmiskās struktūras ir līdzīgas, var nebūt vienāda iedarbība. Tajā pašā laikā absolūti dažādas indes rada līdzīgu saindēšanās klīnisko ainu.

Obligāts indes darbības nosacījums ir tās iekļūšana asinīs un ar tām visos orgānos un audos. Būtiska nozīme ir indes agregātstāvoklim. Visvieglāk asinīs iekļūst gāzveida vai tvaikveida vielas, ja tās tiek ieelpotas. Iedzerot šķidras vai cietas šķīstošas vielas, tās asinīs nokļūst tikai pēc uzsūkšanās caur gļotādām, pie tam vielas, kas iedzertas pulvera veidā, iedarbojas lēnāk nekā šo vielu šķīdumi.

Inde darbojas tajos gadījumos, kad tā organismā ievadīta noteiktā daudzumā. Nelielas indes devas sauc par indiferentām; minimālu vielas daudzumu, kas izraisa saindēšanos par toksisko devu; indes daudzumu kas var izraisīt nāvi – par nāvīgo jeb letālo devu.

Indes iedarbības intensitāte ir atkarīga no tās iekļūšanas ceļiem organismā. Inde organismā var iekļūt caur muti, parenterāli (zem ādas, muskulī un vēnā), caur plaušām, nebojātu ādu vai citā veidā.

Atkarībā no indes darbības uz orgāniem un audiem tās var iedalīt šādās galvenās grupās:

1. kodīgas indes, kas darbības vietā rada stipras morfoloģiskas pārmaiņas;

2. destruktīvās indes, kas daudzos orgānos un audos, to skaitā arī darbības vietā rada distrofiskas un destruktīvas pārmaiņas;

3. indes, kas pārmaina asinssatāvu;

4. indes, kas galvenokārt iedarbojas uz centrālo un perifēro nervu sistēmu un nerada redzamas morfoloģiskas pārmaiņas.

Saindēšanās norise:

1. Akūta saindēšanās – parasti sākas, ieņemot toksiskas vai letālas indes devas. Akūta saindēšanās var rasties dažu minūšu laikā un beigties ar nāvi.

2. Subakūta saindēšanās – tāpat kā akūta, parasti rodas vienreizējas indes ieņemšanas gadījumos, bet attīstās pakāpeniski un nris vienas – triju nedēļu laikā.

3. Hroniska saindēšanās – rodas tad, ja inde atkārtoti iekļūst organismā nelielās devās ilgstošā laika periodā.

Saindēšanās diagnostika.

Aizdomu gadījumos tiesu medicīnas ekspertam vispirms ir jāizlemj, vai zināmajā gadījumā ir notikusi saindēšanās. Tālāk jānoskaidro, kāda inde ir radījusi saindēšanos, kādā veidā tā iekļuvusi organismā, kāda ir bijusi indes deva un veids un vai saindēšanās ir nāves cēlonis. Pirms atbildes uz uzdotajiem jautājumiem ekspertam rūpīgi jāsavāc un jāanalizē visi materiāli, kas attiecas uz zināmo gadījumu.

10. Radioaktīvo staru iedarbība.

Radioaktīvais starojums ir alfa (α), beta (β), gamma (γ) un rentgenstari, kā arī neitronu un protonu plūsma. Gamma stari, cietie rentgenstari un neitronu plūsma atšķirībā no alfa un beta daļiņām iekļūst dziļi audos un nonāk iekšējos orgānos. Tāpēc arī iekšējo orgānu bojājumiem ir galvenā nozīme staru slimības attīstībā.

Organisma vispārēja apstarošana rada staru slimību – savstarpēji saistītas un pakāpeniski attīstošās pārmaiņas, kas likumsakarīgi rodas pēc apstarošanas un raksturo īpašu organisma reakciju uz radiāciju. Staru slimība var būt akūta un arī hroniska. Akūta staru slimība var būt smaga, vidēji smaga un viegla. Tā var būt ar apdegumiem un bez tiem.

Akūta staru slimība rodas tajos gadījumos, kad lielas jonizējošās radiācijas devas ārēji iedarbojas vienu reizi vai liels radioaktīvo vielu daudzums vienreizēji iekļūst organismā.

Hroniska staru slimība rodas, ilgstoši iedarbojoties mazām apstarojuma devām, kā arī pēc pārciestas akūtas staru slimības.

Pirms sekcijas jāizdara dozimetriskā kontrole, ar kuru nosaka apģērba un līķa ādas saindēšanās pakāpi ar radioaktīvajām vielām. Saindēšanās gadījumos ar devām, kuras ir augstākas par pieļaujamām, pirms sekcijas apģērbu un līķi dezinfikcē.

14. Seksuālo noziegumu ties.med. ekspertīze.

LR KL paredz sodu par šādiem dzimumnoziegumiem: izvarošanu, netiklām darbībām un pederastiju.

Izvarošana. Par izvarošanu sauc vardarbīgu dzimumaktu, t. i., lietojot fizisku spēku, sitot cietušo, turot to aiz kakla, sasienot tai rokas u.c. Šajos gadījumos iespējama smagu miesas bojājumu nodarīšana, kas dažreiz beidzas ar nāvi. Tiesu med. eksperta pienākums, izdarot ekspertīzi izvarošanas aizdomu gadījumos, ir noteikt bijušu dzimumaktu, atrast pazīmes, kas liecina par tā vardarbīgu izdarīšanu, izdarī medicīnisku noziegumu seku novērtēšanu, kas radušās sievietei pēc izvarošanas – grūtniecību, veselības satrcinājumu vai inficēšanu ar venerisku slimību.Visu atrasto bojājumu novērtēšana ekspertam jādara ļoti uzmanīgi, tāpēc ka drošu vardarbīga dzimumakta pazīmju nav.

Netiklas darbības. Pazīmes ir izolēti bojājumi uz ķermeņa un pa daļai dzimumorgānu apvidū. Nopietns netiklu darbību pirādījums ir inficēšana ar venerisku slimību, kā arī spermas atrašana uz aplūkojamās personas apģērba.

Pederastija. – vīrieša dzimumakts ar vīrieti. Aplūkojot personas, kas tiek turētas aizdomās par pederastiju, jāņem vērā, ka daži pederastijas akti pieaugušam pasīvam partnerim parasti neatstāj nekādas morfoloģiskas pārmaiņas tūpļa apvidū. Aktīvajam partnerim, kas sistemātiski nodarbojas ar pederastiju, parasti nerodas pārmaiņas dzimumloceklī.

15. Mākslīgi izsauktas slimības, simulācija, agravācija.

Mākslīgi atdarinot slimības simptomus, parasti netiek lietoti paņēmieni, kas bīstami veselībai. Visbiežāk tiek izraisīta ādas un zemādas audu, redzes vai dzirdes orgāna mākslīgas slimības, kā arī ķirurģiskas un terapeitiskas slimības. Šim nolūkam lieto mehānisku, termisku, ķīmisku un citus iedarbības veidus uz organismu.

Simulācija – neesošas slimības notēlošana. Simulācija var būt ar nolūku un pataloģiska. Simulācija ar nolūku ir slimības simptomu mākslīga notēlošana savtīgos nolūkos. Pataloģisku simulāciju raksturo neesošas slimības pazīmju atdarināšana bez konkrēta mērķa un nolūka.

Agravācija – esošas slimības vai traumas izpausmju pārspīlēšana vai pastiprināšana. Parasti agravē traumas vai slimības subjektīvās pazīmes (klibumu un sūdzības par sāpēm pēc traumas, atmiņas traucējumus pēc smadzeņu satricinājuma u.c.). Agravants vienmēr ir slims cilvēks, tādēļ to netiesā.

16. Miesas bojājumi. Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšana.

Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanas ekspertīzi nosaka visos gadījumos, kad izziņas izdarītājas, izmeklēšanas un tiesas iestādēm jānosaka vainīgā vainas un soda mērs par miesas bojājumu nodarīšanu. Paredz šādus miesas bojājumu smaguma novērtēšanas pamatkritērijus:

1. Dzīvības apdraudējumu;

2. Kaitējumu veselībai, kas izpaužas bojājumu sekās:

a) dažādas pakāpes paliekošā vispārējo darbaspēju zudumā,

b) ilgstošā vai īslaicīgā veselības satricinājumā,

c) grūtniecības pārtraukšanā,

d) nelabojamā sejas izķēmojumā.

Smagi miesas bojājumi. Par smagu sauc tādu miesa bojājumu nodarīšanu, kas bīstams dzīvībai vai bijis par iemeslu redzes, dzirdes vai kāda orgāna, vai orgāna funkciju zaudēšanai, gara slimībai, vai citam veselības traucējumam, ja tas saistīts ar darbaspēju paliekošu zaudēšanu ne mazāk kā vienas trešdaļas apmērā vai radījis grūtniecības pārtraukšanu, vai izpaudies nelabojamā sejas izķēmojumā.

Vidēja smaguma miesas bojājumi. Vidēji smags ir miesas bojājums, kas nodarīts ar nodomu, nav bīstams dzīvībai un radījis ilgstošu veselības satricinājumu vai darbaspēju ievērojamu un paliekošu zaudējumu mazāk nekā vienas trešdaļas apmērā.

Viegli miesas bojājumi. Miesas bojājumi kas radījuši veselības satrcinājumu un kas nav radījuši veselības satrcinājumu.

Ārsts, kas izdara tiesu medicīnas ekspertīzi, lai noteiktu miesas bojājumu smaguma pakāpi, vispirms iepazīstas ar lietas materiāliem un speciāliem medicīnas dokumentiem. Pēc tam viņš pāriet pie anamn/ezes savākšanas. Cietušā aptaujā jānoskaidro, kad, kādos apstākļos un kas nodarījis bojājumus, ar ko tie nodarīti, kādās ķermeņa daļās, sitienu skaits utt. Ļoti svarīgi ir noskaidrot, ko cietušais darījis tūlīt pēc traumas, kur un kas sniedzis pirmo palīdzību. Jāatzīmē arī cietušā sūdzības miesas bojājumu nodarīšanas momentā.

17. Vecuma noteikšana.

Tiesmedicīnisko vecuma noteikšanas ekspertīzi izdara tikai pēc tiesu un izmeklēšanas orgānu lēmuma. Ekspertīze ir obligāta tādos gadījumos, kad vecumam ir nozīme lietā, bet nav dokumentu, kas to apliecinātu.

Dzīvu personu vecuma noteikšanu izdara, pamatojoties uz organisma attīstības un involūcijas ārējo izpausmju pētīšanu, kas saistītas ar noteiktiem dzīves gadiem. Nosaka ādas, it īpaši sejas ādas stāvokli un pārmaiņas tajā, sekundāro dzimumpazīmju attīstību, zobu stāvokli un nodiluma pakāpi utt.

Vecuma precizēšanai obligāti jāizdara skeleta rentgenogrāfiskā izmeklēšana.

Cilvēka attīstību un novecošanos ietekmē daudzi endogēni faktori, kas maina ārējo izskatu un apgrūtina vecuma noteikšanu: nelabvēlīgi dzīves apstākļi, darba īpatnības, profesionālais kaitīgums, slimības un kaitīgi paradumi.

18. Jaunpiedzimušo līķu ties.med. ekspertīze.

Jaunpiedzimušo zīdaiņu un augļu līķu izmeklēšana ir viens no medicīniskās tiesekspertīzes sarežģītākajiem veidiem. Tai ir savas īpatnības kā sekcijas tehnikas ziņā, tā arī speciālu jautājumu noskaidrošanā, konkrēti:

1. vai zīdainis ir bijis jaunpiedzimušais;

2. vai ir bijis iznēsāts (nobriedis);

3. kāds ir tā intrauterīnās dzīves ilgums;

4. vai bērns piedzimis dzīvs vai nedzīvs;

5. vai jaunpiedzimušais ir bijis spējīgs dzīvot;

6. cik ilgi tas dzīvojis pēc piedzimšanas;

7. kāds ir bijis nāves iemesls.

Par jaunpiedzimušo tiesu medicīnā uzskata zīdaini, kas kopš piedzimšanas nav nodzīvojis ilgāk par vienu diennakti. Jaunpiedzimušo nosaka pēc nabas saites, dzemdību pietūkuma, mekonija (pirmatnējās fekālijas), sierveida aplikumiem un asiņu pēdām uz ķermeņa, kā arī placentas. Šīs pazīmes var konstatēt jau līķa ārējā apskatē.

Iznēsātību raksturo laiks, ko auglis pavadījis mātes organismā, bet briedumu – augļa attīstības pakāpe. Iznēsāts auglis parasti ir nobriedis, bet nobriedis var būt arī neiznēsāts auglis, kas piedzimis agrāk par noteikto laiku. Augļa iznēsātību (briedumu) nosaka pēc vairākām pazīmēm: pēc ķermeņa izmēriem un svara, pārkaulošanās kodoliem un citām.

Eksperta praksē jaunpiedzimušā intrauterīnās dzīves ilgumu nosaka galvenokārt pēc augļa garuma. Mekonija sastāvs dažādos augļa intrauterīnās attīstības posmos nav vienāds, tāpēc to mikroskopiska izmeklēšana var palīdzēt izšķirt jautājumu par intrauterīnās dzīves ilgumu.

Dzīva bērna piedzimšanas kritērijs ir ekstrauterīnās plaušu elpošanas sākšanās dzīvotspējīgam auglim. Par nedzīvi dzimušu sauc tādu bērnu, kas pēc piedzimšanas neelpo.

Par dzīvotspēju sauc jaunoiedzimušā spēju turpināt dzīvi ārpus mātes organisma. Lai auglis būtu spējīgs dzīvot, viņam jāsasniedz zināma iznēsātības (brieduma) pakāpe un tam nedrīkst būt tādu kroplumu, kas tam neļautu dzīvot. Dzīvotspēju auglis sasniedz jau pirms pilna brieduma, ko auglis parasti sasniedz 10. mēneša beigās.

Tiesu medicīnas ekspertam parasti nākas noteikt ekstrauterīnās dzīves ilgumu, kas mērījams ar dažām stundām vai diennaktīm. Šo jautājumu cenšas noskaidrot pēc nabas saites un nabas gredzena pārmaiņām, dzemdību pietūkuma uzsūkšanās pakāpes un mekonija iziešanas. Noteikt ārpusdzemdes dzīves ilgumu var pēc kuņģa un zarnu trakta gaisa pildījuma pakāpes.

Jaunpiedzimušā nāve var būt vardarbīga un nevardarbīga. Nevardarbīga nāve var iestāties gan pirms dzemdībām, gan to laikā, gan arī pēc tām. Vardarbīgu nāvi parasti konstatē pēc dzemdībām, ļoti reti dzemdību laikā un vēl retāk pirms tām.

19. Līķa apskate notikuma vietā.

Notikuma vietas un līķa apskate ir visvarīgākā un neatliekamākā izmeklēšanas darbība. To veic izmeklētājs. Pēc likuma līķa apskate tiek izdarīta piedaloties ārstam.

Notikuma vietas apskati ir pieņemts iedalīt statiskajā un dinamiskajā stadijā.

Statiskajā stadijā dalībnieki apskata notikuma vietu un tajā esošos priekšmetus, atzīmējot to novietojumu, bet neko neaizskarot un neko nepārvietojot. Ja notikuma vietā ir līķis, tad apskati parasti sāk ar to, kaut gan izmeklētājs katrā konkrētā gadījumā izlemj jautājumu par apskates secību, ņemot vērā notikuma vietas īpatnības. Tiek izdarīta fotogrāfēšana un uzzīmēts shematisks plāns. Ja ir kaut vismazākās aizdomas, ka notikuma vietā nav vis līķis, bet gan dzīvs cilvēks, tad ārsta pienākums ir pārtraukt statisko stadiju un vispirms noskaidrot šo jautājumu. Nāves konstatēšana ir visvarīgākais ārsta pienākums notikuma vietā.

Dinamiskajā apskates stadijā priekšmetus ņem rokās, pārvieto un sīki apskata no visām pusēm. Līķi apgroza, apskata kabatas, atpogā apģērbu, izmeklē līķa pazīmes, apskata bojājumus utt. Paralēli izdara pierakstus par visām konstatētajām atradēm. Aizliegts izdarīt griezienus vai zondēt brūces. Līķi var vienīgi apskatīt. Uz līķa konstatētās pārmaiņas un bojājumi tiek nofotografēti, pieliekot mērogu. Līķa apskati un tās aprakstu notikuma vietā ieteicams izdarīt šādā secībā:

• līķa novietojums un poza;

• apģērbs un priekšmeti, kas tieši saskaras ar līķi;

• vispārējie dati par līķi;

• līķa pazīmju spilgtums, to īpatnības un bojājumi uz ķermeņ atsevišķiem apvidiem.

Tālākajā apskatē ārsts palīdz izmeklētājam meklēt, aprakstīt, fiksēt un izņemt notikuma vietā esošos bioloģiskos objektus (asinis, spermas traipus, matus, izvemtās masas), palīdz izmeklētājam noskaidrot dažādu medikamentu lietojumu un, ja nepieciešams, izņemt vajadzīgos no tiem kā lietiskos pierādījumus.

Notikuma vietas un līķa apskates gaitā vai tūlīt pēc tās pabeigšanas uzraksta notikuma vietas apskates protokolu. To raksta vai nu pats izmeklētājs, vai kāds no apskates dalībniekiem, izmeklētājam diktējot. Tas jādara tādā pašā secībā, kādā izdarīta apskate, un tādā veidā, kādā atrades bijušas vērojamas apskates laikā. Nedrīkst protokolā rakstīt dažādu personu paziņojumus, paskaidrojumus vai liecības, kam sakars ar notikušo, tāpat apskates dalībnieku viedokļus, paredzējumus un secinājumus, lai cik pamatoti tie liktos.

11. Ties.med. līķa izmeklēšana un ekspertīze.

Līķa tiesmed. izmeklēšana tiek izdarīta tajos gadījumos, kad izziņas, iepriekšējās izmeklēšanas orgāniem, kā arī tiesai nepieciešams noteikt nāves iemeslu un noskaidrot vairākus citus jautājumus, kam sakars ar cilvēka nāvi.

Par iemeslu līķu tiesmed. izmeklēšanai var būt vai nu tieši norādījumi, vai arī aizdomas, ka notikusi vardarbīga nāve. Šī iemesla dēļ izmeklēšanu obligāti izdara šādos gadījumos:

1. Vardarbīgas nāves gadījumos neatkarīgi no nāves iestāšanās vietas un laika;

2. Gadījumos, kad ir aizdomas, ka nāve bijusi vardarbīga;

3. Nezināmu personu nāves gadījumos (neatkarīgi no vietas un iemesla).

Līķa tiesmed. izmeklēšanas galvenie uzdevumi ir noteikt nāves cēloni un noskaidrot arī citus jautājumus, kas interesē izmeklēšanas orgānus un tiesu. Atkarībā no nāves cēloņiem un apstākļiem šie jautājumi var būt dažādi:

1. Nāves iestāšanās laika noteikšana;

2. Miesas bojājumu rakstura, to rašanās un nodarīšanas mehānisma jeb veida noteikšana;

3. Cietušā stāvokļa noteikšana notikuma brīdī (slimības, alkohola reibums) u.tml.

Līķa tiesmed. izmeklēšanu parasti nosaka izziņas izdarīšanas vai iepriekšējās izmeklēšanas orgāni. Dažos gadījumos, galvenokārt, ja ir nepieciešama atkārtota izmeklēšana, to var likt izdarīt arī tiesa.

12. Lietisko pierādījumu ties.med. izpēte tiesu medicīnas laboratorijās.

Viens no pierādījumu avotiem kriminālprocesā ir lietiskie pierādījumi, t.i., priekšmeti, kas saistīti ar notikumu un palīdz atklāt tā apstākļus. Galvenokārt lietislie pierādījumi iegūst nozīmi izmeklēšanas un tiesas orgāniem tikai pēc to speciālas izmeklēšanas. Šiem izmeklējumiem var būt ļoti dažāds raksturs, un tāpēc, lai tos izdarītu, jāpieaicina dažādi speciālisti.

Medicīniskai tiesekspertīzei parasti jāizmeklē bioloģiska rakstura objekti. Visbiežāk tiek izmeklētas asinis un to traipi, pēc tam – sēklas šķidruma traipi, mati, daudz retāk citi objekti: audu un orgānu daļiņas, siekalu, urīna un citu cilvēka izdalījumu pēdas.

Lietisko pierādījumu tiesmed. ekspertīzi izdara eksperti, kas šim darbam speciāli sagatavoti. Šīs ekspertīzes tiek izdarītas Tiesu medicīnas laboratoriju tiesu bioloģijas nodaļās.

13. Izmeklēšanas iestāžu un tiesu sadarbība ar ties.med. ekspertīzi.

Izmeklēšanas iestādes un tiesa bieži nosaka ekspertīzes, jo tas ir viens no veidiem, kādā zinātnes sasniegumus izlieto objektīvās patiesības noskaidrošanai. Eksperta atzinums ir viens no pierādījuma avotiem, bet tajā konstatētie fakti ir pierādījumi lietā. Tiesu med. ekspertīze dod iespēju izmeklēšanas iestādēm un tiesai noskaidrot notikumu objektīvo ainu.

Eksperta atzinums nav obligāts izziņas izdarītājam, izmeklētājam, prokuroram un tiesai, tomēr viņu nepiekrišana eksperta atzinumam jāmotivē attiecīgā lēmumā vai spriedumā.

Izmeklētājam ir tiesības būt klāt ekspertīzes laikā. Eksperts savukārt ar izmeklētāja atļauju var būt klāt nopratināšanā, notikuma vietas apskatē, izmeklēšanas eksperimentā, lai gūtu precīzāku priekštatu par faktiem, kas attiecas uz ekspertīzes priekšmetu.

Iepriekšējās izmeklēšanas procesā tiesu med. ekspertus un citu specialitāšu ārstus var uzaicināt piedalīties dažādās izmeklēšanas darbībās – notikuma vietas apskatē, līķa apskatē tā atrašanas vietā, aizdomās turamā apskatē, kratīšanā, paraugu iegūšanā salīdzināmai izmeklēšanai. Šajos gadījumos ārstu neuzaicina par ekspertu, bet par tiesu medicīnas speciālistu. Ar savām speciālajām zināšanām viņš palīdz izmeklētājam labāk veikt konkrēto darbību, palīdz konstatēt, fiksēt, pareizi aprakstīt un izņemt pierādījumus.

Eksperta tiesības un pienākumi tiesā ir tādi paši kā iepriekšējā izmeklēšanā. Tomēr tiesas sēdē eksperta darbības raksturs un apjoms ir citādi. Tiesas sēdes laikā eksperts piedalās visu lietas apstākļu izmeklēšanā, kas attiecas uz ekspertīzes priekšmetu. Ar tiesas priekšsēdētāja atļauju viņš var uzdot jautājumus tiesājamam, cietušajam un lieciniekiem par visiem apstākļiem, kas ir svarīgi ekspertīzē. Viņš var piedalīties lietisko pierādījumu un notikuma vietas apskatē, eksperimentos un citās tiesas darbībās. Reizēm tiesas izmeklēšanas procesā ekspertam jāizdara atkārtota cietušā vai tiesājamā medicīniskā izmeklēšana, kā arī atkārtota līķa un lietisko pierādījumu izmeklēšana.