„3. atmoda Latvijā.”
Rīgā, 2003. gada 8. aprīlī.
Saturs
Ievads…………………………………………………………………………………….- 3 -Atmodas laika politisko notikumu hronika………………………………….- 4 -Kādēļ saira PSRS?…………………………………………………………………..- 7 -Latvijas Tautas frontes politiskā darbība un tās rezultāti……………….- 8 -Organizēts tautas pretspars padomju režīmam…………………………..- 10 -Pārmaiņas tautsaimniecībā………………………………………………………- 12 -Kultūra…………………………………………………………………………………- 14 -Kopsavilkums……………………………………………………………………….- 15 -Pielikums………………………………………………………………………………- 16 -OMON…………………………………………………………………………………- 16 – Baltijas valstu – Lietuva, Igaunija – neatkarības atjaunošana………..- 16 -Atmodas laika notikumi fotogrāfijās………………………………………..- 22 –
Neatkarības deklarācija…………………………………………………………. – 24 –
Izmantotā literatūra………………………………………………………………. – 27 –
-2-
Ievads
Tēmu „3. atmoda Latvijā” es izvēlējos, lai vairāk uzzinātu par savas valsts vēsturi un notikumiem, kas norisinājās šajos nozīmīgajos gados. Mūsu valsts līdz 1990. gada 4. maijam atradās PSRS sastāvā, piecdesmit gadu ilgā okupācija vēl arī mūsdienās ir atstājusi smagas sekas netikai valsts ekonomikā, bet arī cilvēku prātos un domāšanā.
Tautai tomēr izdevās atbrīvoties no okupācijas ar minimāliem cilvēku zaudējumiem, manuprāt, šī notikuma pamatā bija veiksme, apstākļu sakritība un arī ļoti nopietns un mērķtiecīgs darbs. Bet, protams, tas nebūtu bijis iespējams bez ļoti stiprās tautas vienotības un neatlaidības izšķirošajos brīžos.
Kā norisinājās šīs vēsturiskās pārmaiņas, pateicoties kurām Latvija atguva neatkarību, ko tā bauda jau trīspadsmito gadu, un ir ieguvusi starptautiski atzītu neatkarīgas valsts statusu, es arī centos noskaidrot ar šī referāta palīdzību. Manuprāt, 3. atmodas notikumi ir tie, kas būtu jāzin ikvienam cilvēkam, kurš dzīvo šajā valstī, jo tas Latvijai ir bijis tikpat nozīmīgs laiks 20. gadsimtā kā valsts proklamēšana. Savas tautas vēsture ir jāzin arī tādēļ, lai papildinātu savu garīgo un emocionālo bagātību, bet galvenais, lai mācītos no šiem notikumiem, līdz ar to zinot, kā rīkoties līdzīgās situācijās nākotnē.
-3-
Atmodas laika politisko notikumu hronika
Astoņdesmito gadu sākumā Padomju Savienības tautsaimniecību skāra dziļa ekonomiskā krīze. PSRS arvien vairāk atpalika no pasaules attīstītākajām
valstīm. 1985. gadā par PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs. Viņš izsludināja jaunu valdības kursu „pārkārtošanos”. „Pārkārtošanās” mērķis bija uzlabot Padomju Savienības attiecības ar Rietumvalstīm. Ar to palīdzību M. Gorbačovs gribēja apturēt tautsaimniecības lejupslīdi. Lai iegūtu ārvalstu labvēlību, komunistu valdība nedaudz atlaida pārvaldes grožus un atļāva brīvāk izteikt savas domas. M.Gorbačovs bija iecerējis ierobežotu „pārkārtošanos” komunistiskās partijas stingrā kontrolē. PSRS vadītājs pat nepieļāva iespēju, ka varētu tikt mainīti pastāvošās iekārtas pamati un ka varētu izjukt Padomju Savienība.
Jaunās vēsmas Latviju sasniedza tikai 1986. gadā un izpaudās kā lielas iedzīvotāju daļas protesti pret Daugavpils HES celtniecību. Tajā pašā gadā izveidojās cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki – 86”, kuras dalībnieki pirmie atklāti izteicās pret padomju okupāciju Baltijā. Kaut arī varas iestādes izrādīja pretestību, „Helsinki-86” 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā organizēja atceres un protesta pasākumus Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pret šo nelielo latviešu patriotu grupu varas iestādes vērsās ar plašu apmelošanas kampaņu presē, bet atsevišķus cilvēkus izraidīja no PSRS. Tā paša gada 18. novembrī Brīvības pieminekli Rīgā aplenca miliču un kārtības sargu ķēdes, kas neļāva tautai tuvoties piemineklim. Todien daudzās citās Latvijas vietās uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, nolika ziedus un aizdedza svecītes piemiņas vietās.
1988. gada jūnijā notika Latvijas radošo savienību plēnums, kurā plaši izskanēja līdz tam vēl nedzirdēta padomju varas kritika. No pazīstamu kultūras darbinieku runām tālāku skanējumu ieguva grupas „Helsinki-86” sludinātās idejas. Tajā pašā laikā izveidojās pirmā lielākā sabiedriskā organizācija – Vides aizsardzības klubs (VAK). VAK biedri cīnījās pret Latvijas dabas piesārņošanu, rīkoja kapu, vēstures un arhitektūras pieminekļu sakopšanas talkas, apzināja
tautas pagātni, kā arī pieprasīja brīvību Latvijai. 1988. gada vasarā arvien biežāk atklāti sāka plīvot latviešu nacionālais karogs. Veidojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), kura pieprasīja okupācijas izbeigšanu Latvijā. Vienlaicīgi veidojās arī Latvijai Tautas fronte (LTF), kurā iestājās apmēram 300 000 sabiedrības demokratizācijas piekritēju. LTF kļuva par ietekmīgāko Latvijas politisko spēku, lai gan tās iekšienē nebija vienotības daudzos svarīgos jautājumos. Par pirmo LTF priekšsēdētāju kļuva Dainis Īvāns. Notika šķelšanās LKP. No Maskavas neatkarīgas komunistu partijas piekritēji izveidoja Latvijas
Demokrātisko Darba partiju (LDDP). Aktīvākie padomju varas aizstāvji izveidoja LPSR Darbaļaužu internacionālo fronti (IF). Tās darbību atbalstīja Maskavai uzticīgās LKP vadītāji, PSRS bruņoto spēku: virsnieki un veterāni.
1989. gadā notika vairākas LTF vadītas tautas manifestācijas, kurās piedalījās simtiem tūkstošu Latvija iedzīvotāju. 23. augustā visu triju Baltijas
-4-
valstu tautu kustību organizētajā akcijā „Baltijas ceļš” starp Viļņu, Rīgu un Tallinu sadevās rokās gandrīz 2 000 000 baltiešu. Visai pasaulei tika nodemonstrēta Baltijas tautu vēlēšanās atgūt neatkarību. 18. novembrī Daugavmalā LTF organizētajā manifestācijā „Par neatkarīgu Latviju” pulcējās apmēram pusmiljons cilvēku.
1990. gada pavasarī notika LPSR Augstākās Padomes un Latvijas pilsoņu kongresa vēlēšanas, Augstākās Padomes vēlēšanās pirmo reizi varēja balsot par
vairākiem kandidātiem, bet balsotāju vidū joprojām bija okupācijas armijas pārstāvji un iebraucēji. Tomēr LTF atbalstītie kandidāti ieguva vairākumu Augstākajā Padomē. Pilsoņu kongresa vēlēšanās piedalījās tikai Latvijas pilsoņi un to pēcnācēji. 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (skatīt pielikumā). Šo deklarāciju tauta uzņēma ar lielu sajūsmu, lai gan reālajā dzīvē tā jūtamas pārmaiņas neienesa. Pilsoņu kongresa delegāti noteiktāk iestājās par 18. novembra Latvijas Republikas atjaunošanu, bet šai tautas pārstāvniecībai nebija reālas varas. Augstākā Padome savā darbībā centās izveidot kaut ko vidēju starp kādreizējo Latvijas brīvvalsti un Padomju Latviju.
1991. gada janvārī Lietuvā un Latvijā notika kādreizējo varasvīru mēģinājums ar ieroču palīdzību atgriezties agrākajos sēdekļos. Lietuvā pret neapbruņotiem cilvēkiem tika sūtīti Padomju armijas tanki. Latvijā „melnās
-5-
beretes” – speciālas nozīmes milicijas apakšvienības, tās rīkoja bandītiskus uzbrukumus valsts iestādēm un iedzīvotājiem. Daudzi Latvijas iedzīvotāji ieradās Rīgā un pie svarīgākajiem galvaspilsētas objektiem izveidoja barikādes. Visa tauta sekoja notikumiem galvaspilsētā. Janvāra dienās dzīvību zaudēja seši cilvēki. Pēc janvāra notikumiem gandrīz nekas neizmainījās. „Melnās beretes” joprojām nesodīti braukāja pa Latviju un uzbruka jaunajiem muitas posteņiem. Muitniekus piekāva, bet muitas posteņus nodedzināja. 1991. gada 19. augustā Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka Maskavā noticis valsts apvērsums un pie varas nokļuvuši „pārkārtošanas” pretinieki. Arī Latvijā sarosījās neatkarības ienaidnieki. Ar armijas un „melno berešu” palīdzību tie ieņēma Televīzijas centru. Radio namu un citus svarīgus galvaspilsētas objektus. 21. augustā Augstākā Padome pasludināja Latviju par pilnīgi neatkarīgu valsti (1990. gada 4. maija deklarācija paredzēja pārejas periodu no PSRS republikas uz neatkarīgu valsti). Šoreiz Latvijas liktenis izšķīrās Maskavā, kur apvērsuma rīkotājus arestēja. To atbalstītāji Latvijā atkāpās no ieņemtajiem objektiem. Augusta pēdējā nedēļā Latvijas valsts neatkarību atzina daudzas pasaules valstis. Tām 2. septembrī pievienojās ASV, bet 6. septembrī PSRS. Lai gan Latvija kļuva par starptautiski atzītu neatkarīgu valsti, tomēr tajā joprojām uzturējās un pēc sava prāta saimniekoja PSRS karaspēks. Latvija pamazām veidoja savas robežsargu un zemessargu vienības. Pēc Padomju Savienības pašlikvidēšanās 1991. gada decembrī tās karaspēku Baltijā savā pārziņā pārņēma Krievija.
1992. gadā galvenais Latvijas ārpolitikas uzdevums bija drīzāka Krievijas armijas izvešana no mūsu valsts. Starpvalstu sarunās Krievijas pārstāvji centās
dažādi novilcināt karaspēka izvešanu no Baltijas, tomēr pasaules valstu pārstāvju apspriedēs baltiešu prasības par Krievijas karaspēka izvešanu guva atbalstu.
1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās uzvaru guva apvienība Latvijas ceļš, kurā ietilpa daudz gan Latvijā, gan trimdā pazīstamas personas. Turpmāk Latvijas ceļa popularitāte krītas, tāpēc 1994. gadā notikušajās pašvaldību vēlēšanās labāki panākumi bija LNNK.
1994. gadā pēc garām diskusijām tika pieņemts Latvijas Pilsonības likums, bet 1995. gada sākumā uzsākta pilsonības piešķiršana Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
1994. gada svarīgākais notikums bija Krievijas armijas izvešana. Pēc 31. augusta Krievijas pārziņā palika tikai Skrundas radiolokators (uz 5 gadiem). Vēl kā nenokārtota problēma palika Padomju armijas atvaļināto militārpersonu atrašanās Latvijā.
Sākotnēji apjūsmotie trimdas tautieši pēc iekļūšanas Saeimā un valdībā pamazām zaudēja agrāko popularitāti.
1995. gada 10. februārī Latviju uzņēma Eiropas Padomē. Rudenī notika 6. Saeimas vēlēšanas, kuru rezultātā demokrātiskā partija Saimnieks ieguva 18 deputātu vietas Saeimā, Latvijas ceļš – 17, tautas kustība Latvijai – 16, Tēvzemei un brīvībai – 14.
-6-
Kādēļ saira PSRS?
Jau agrākā vēsturē vara atrast daudzas pazīmes, kas liecināja par lielvalsts iziršanas iespēju.
1. PSRS bija militarizēta valsts, kurā varmācīgi tika iekļautas daudzas nācijas. Lai pasaulei inkorporāciju demonstrētu kā „brīvprātīgu apvienošanos”, PSRS republikām tika atstāta stingri kontrolēta pašpārvalde, kurā tika pielaisti tikai uzticami nomenklatūras pārstāvji. Bez tam drošības dienesti rūpīgi sekoja noskaņojumam iedzīvotāju vidū un apspieda vismazākās neapmierinātības izpausmes. Aizbildinoties ar militāra iebrukuma draudiem no „naidīgajām Rietumvalstīm”, katrā Latvijas pilsētā bija izvietotas karaspēka daļas. Iedzīvotāji atradās stingrā uzskaitē. Visus karadienestam derīgos vīriešus jebkuru brīdi varēja
iesaukt armijā visdažādāko mērķu labad. Tāda kārtība spēja pastāvēt, tikai pateicoties stingrai militarizētai uzraudzības sistēmai. Tikko, apstākļu spiesta, šī uzraudzība atslāba, nāciju centieni pēc brīvības izvērtās kā plaša tautas kustība.
2. Latvija un pārējās Baltijas valstis bija visstingrāk kontrolētās okupētās zemes, jo tajās dzīvoja savulaik neatkarību jau izcīnījušās nācijas, kuras bija guvušas ievērojamus sasniegumus neatkarības gados. To tautas liela daļa
nebija aizmirsusi, tāpat arī nežēlīgās masu represijas.
3. Latvijā pastāvēja nacionālais jūgs. Tas izpaudās kā visāda veida ierobežojumi latviešu valodas lietošanai praksē, uzraudzība pār izglītības un kultūras iestādēm, kurās stingri apkaroja jebkādas nacionālās pašapziņas izpausmes. Tam kalpoja arī saimnieciskā politika. Latviešu tautas pastāvēšana bija apdraudēta. Tādēļ latviešu tauta sāka cīņu par savu izdzīvošanu. To varēja panākt, tikai atjaunojot valstisko neatkarību.
4. Komunistiskā saimnieciskā politika bija iznīcinājusi privātīpašumu, tā atņemdama cilvēkam ieinteresētību sava darba rezultātos. Tika sludināta visu cilvēku vienlīdzība arī atalgojuma ziņā. Neatkarīgi no darba rezultātiem valsts
uzņēmumos visi saņēma garantēto samaksu. Praktiski nebija paredzēts, ka ar labāku darbu var nopelnīt vairāk. Tas sekmēja bezatbildību, nolaidību un nevērīgu attieksmi pret darbu. Lai arī praksē mantiskās vienlīdzības ideja nerealizējās, iztikas nopelnīšanai īpašu pūļu nevajadzēja. Tā visa rezultāts bija saimnieciskā lejupslīde. Sāka trūkt plaša patēriņa preču, kuras bija vajadzīgas ikdienā. Ne rūpniecība, ne lauksaimniecība nespēja apmierināt iedzīvotāju pieprasījumu. Astoņdesmito gadu beigās vajadzēja ieviest pat talonus, lai iedzīvotāji varētu saņemt kaut minimumu atsevišķu preču veidu.
5. Strauji pasliktinājās arī sociālie apstākļi. Valsts nespēja nodrošināt iedzīvotājus ar dzīvokļiem kļuva par Latvijas raksturīgu parādību. PSRS valdība nerēķinājās ar Latvijas dabas un vēstures objektu saglabāšanu. Nepārdomātās rūpnieciskās un lauksaimnieciskās darbības rezultātā pieauga dabas piesārņojums, kas izraisīja apzinīgākās iedzīvotāju daļas protestus.
-7-
6. Ļoti lielus līdzekļus prasīja bruņošanās programma. Lielākā daļa valsts zaudē ekonomiskajā sacensībā ar Rietumvalstīm gan iedzīvotāju dzīves līmeņa, gan saimnieciskajā ziņā, viņi bija spiesti atzīts ierobežotu reformu nepieciešamību. Reformu piekritēji aktivizējās pēc PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra L. Brežņeva nāves 1982. gadā. Visnopietnāk reformas mēģināja realizēt pēdējais PSRS līderis M. Gorbačovs. Komunistiskās nomenklatūras metodes tomēr nebija mainījušās – reformas notika administratīvu kampaņu veidā, kuras jau iepriekš bija nolemtas neveiksmei. Lai realizētu ekonomiskās reformas, republikām bija jādod zināma saimnieciska brīvība. Bija jāpieļauj arī brīvāks robežu režīms, jo bija nepieciešami sakari ar attīstītajām pasaules valstīm. Tā M. Gorbačovs cerēja samazināt PSRS bruņošanās izdevumus un saņemt saimniecisku palīdzību no Rietumiem. Šīs kontroles atslābināšana pārvērtās par PSRS krahu, jo ar militāriem varas līdzekļiem veidota valsts bez dzelžaina politiska režīma nevar pastāvēt.
Latvijas Tautas frontes politiskā
darbība un tās rezultāti
Latvijas Tautas fronte apvienoja gan radikālākas, gan mērenākas nacionālas un demokrātiskas kustības. LTF radikālāko spārnu pārstāvēja LNNK. Ārpus LTF darbojās vēl viena nacionāli radikālāka kustība – Latvijas Pilsoņu kongress. Neraugoties uz plašo politisko uzskatu spektru kustības biedru un piekritēju rindās, LTF spēja saliedēt visus šos spēkus konkrētu mērķu sasniegšanai atbilstoši PSRS iekšpolitiskajai situācijai. LTF vadība pakāpeniski, lai neizprovocētu PSRS drošības dienestus uz vardarbīgu kustības apspiešanu,
arvien vairāk radikalizēja savus oficiāli Latvijas Republikas atjaunošana (80. gadu beigas- 90. gadu beigas) pasludinātos mērķus, līdz atklāti formulēja galveno
mērķi – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tautas frontes politisko
-8-
darbību var iedalīt divos periodos. Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. – 9. oktobrī tika pieņemti kustības statūti un 1. LTF programma. Tajā prasība pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēl neizpaudās atklātā formā, bet programmā bija ietverta demokrātisku mērķu sasniegšana un līgumattiecības ar PSRS. Pirmais posms LTF darbībā bija pilns ideālisma, bet tas deva iespēju tautai atgūt pašapziņu, kas bija deldēta visus okupācijas gadus, un apzināties savu spēku. Šajā periodā saliedējās visu Baltijas republiku tautas kustības un
tika nodibināti kontakti ar citiem demokrātiskajiem spēkiem PSRS. LTF izgāja parlamentārās cīņas skolu. LTF atbalstītie kandidāti 1989. g. martā uzvarēja PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās Latvijā. M. Gorbačova atjaunotajā PSRS kongresā LTF iesaistījās asā cīņā par savienoto republiku patstāvības palielināšanu. LTF darbības otrā posma sākums iezīmējās ar 1989. gada 31. maija LTF domes valdes aicinājumu visām LTF nodaļām apspriest jautājumu par LTF iesaistīšanos cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. LTF iespaidā LPSR Augstākā Padome 1989. gada 28. jūlijā pieņēma deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, kas faktiski paredzēja tikai reālu Latvijas iekšējo autonomiju PSRS sastāvā, tomēr deklarācijā bija ietverta norma par Latvijas PSR likumu prioritāti Latvijas teritorijā attiecībā pret PSRS likumiem. LTF par piemērotāko reālas valstiskās suverenitātes atjaunošanas veidu izvēlējās piedalīšanos okupācijas pašpārvaldes LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās un Latvijas neatkarības atjaunošanu parlamentārās cīņas ceļā. Sekoja kampaņas pret latviešu iesaukšanu okupācijas armijā, tika panākta režīma demokratizācija attiecībā pret politiskajiem mītiņiem un ielu gājieniem, biedrošanos utt. 1989. g. novembrī un decembrī sākās LKP sairums. Tā kā reformkomunisti Latvijā partijas vadošajos amatos bija mazākumā, viņi sāka atšķelties. Faktiski partijā palika tikai konservatīvais spārns. Turpinājās masveida ierindas biedru izstāšanās no partijas, kura īsā laikā no „vadošā un virzošā” spēka kļuva par nelielu partokrātu saujiņu bez atbalsta tautā.
LTF 2. kongress notika 1989 – gada 7.- 8. oktobrī. Tajā pieņēma jaunu kustības programmu, kurā bija fiksēts jaunais politiskās darbības virziens uz pilnīgu Latvijas Republikas atjaunošanu. Liela loma LTF orientācijas izmaiņā bija LNNK un citām LTF radikālā spārna kustībām. Latvijā jau bija sākusi veidoties daudzpartiju sistēma. LTF nenoliedzami bija pati ietekmīgākā kustība, jo pārstāvēja visus demokrātiskos spēkus Latvijā. LTF panāca, ka Augstākā Padome 1989. gada nogalē izveidoja komisiju, kura izmeklēja 1940. gada jūnija notikumus un atspēkoja melus par „sociālistisko revolūciju” Latvijā, kā arī konstatēja, ka deklarācija par iestāšanos PSRS bija pretlikumīga.
Latvijas Tautas fronte pārliecinoši uzvarēja Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā (saņēma – 2/3 balsu) un parlamentārā ceļā uzsāka atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību, darbojoties politikā ar miermīlīgiem līdzekļiem. Komunistiskā partija, kurai pirmo reizi bija jāpiedalās īstā vēlēšanu cīņā, cieta smagu sakāvi.
-9-
Organizēts tautas pretspars padomju režīmam
Jau astoņdesmito gadu vidū pretestība ieguva organizētākas formas. Latvijā nodibinājās cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”, kura 1987. gadā kopā ar citiem pret PSRS nacionālo politiku noskaņotiem cilvēkiem sāka veikt dažādas akcijas. Turpmāko organizāciju darbību nodrošināja arī saprātīga un iecietīga nacionālā politika, kas sekmēja minoritāšu atbalstu Latvijas neatkarības idejai. PSRS stingrā režīma piekritēji negrasījās pieļaut valstiskās neatkarības atjaunošanu Latvijai. Sākotnēji, kā pretspars LTF, tika izveidota Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte (Interfronte), kurā apvienojās daļa to Latvijas iedzīvotāju, kuri atbalstīja PSRS komunistisko režīmu. Interfrontes darbību stimulēja un virzīja vienotās PSRS lielvalsts piekritēji sašķeltajā Latvijas Komunistiskajā partijā, PSRS militārās struktūras un drošības dienesti. Arī Interfronte organizēja kuplā skaitā apmeklētus masu mītiņus, kuri tomēr nebija tik daudzskaitlīgi un iespaidīgi kā LTF masu pasākumi, jo Interfronti atbalstīja mazākā Latvijas iedzīvotāju daļa.
Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas kļuva iespējama militāra spēka pielietošana, lai gāztu Latvijas valdību. PSRS speciālie dienesti mērķtiecīgi saasināja situāciju Latvijā, lai PSRS vadība varētu attaisnot vardarbības pielietošanu. 1990. gada decembrī kļuva skaidrs, M. Gorbačovs ar saviem līdzgaitniekiem valdībā neļaus Baltijas republiku pakāpenisku atdalīšanos no PSRS. Brieda draudoši notikumi. PSRS režīma atbalstītāji 1990. gada maijā izveidoja „Vislatvijas glābšanas komiteju”, kuru vadīja ortodoksālās LKP 1. sekretārs A. Rubiks (šķelšanās LKP jau bija notikusi). Komitejas uzdevums bija visiem līdzekļiem panākt LTF valdības gāšanu.
1991. gada janvārī Baltijas kara apgabala armijas vadība saņēma pavēli nodrošināt valdības gāšanu. Galvenā loma šajā „teātri” bija jāveic „Vislatvijas glābšanas komitejai” kurai bija jāgāž Augstākā Padome, valdība un jāpārņem vara Latvijā. Tauta, kura Latvijas vēsturē lielākajā masu mītiņā – 700 000 dalībnieku apliecināja atbalstu neatkarības idejai, bez ieročiem rokās devās sargāt parlamentu un valdību. Rīgas ielās sabrauca smagā lauku tehnika.
Apkārt Augstākās Padomes (tagadējais Saeimas nams) un Ministru Padomes ēkām, kā arī Latvijas televīzijas tornim un ēkām tika izveidotas barikādes. Vecrīga pārvērtās par cietoksni. Cilvēki aukstajā laikā sildījās pie ugunskuriem un nedēļām dežūrēja savos posteņos, lai pierādītu tautas atbalstu Latvijas valdībai. Neraugoties uz dažiem vēlāk izskanējušajiem viedokļiem par barikāžu stratēģisko nozīmi, militārā ziņā šīm barikādēm liela loma nebija. Tās varēja tikai nedaudz aizkavēt, bet nespētu apturēt nežēlīgu armijas uzbrukumu. Tomēr nenovērtējama bija barikāžu celšanas psiholoģiskā un politiskā nozīme, jo pats fakts, ka visa Latvija bija gatava bez ieročiem stāvēt par savu brīvību, pierādīja tautas gara spēku un pārliecību. Militāra uzbrukuma gadījumā PSRS
-10-
valdība pasaules acīs kļūtu par masu slepkavām un nevarētu pierādīt, ka tā tikai atcēlusi „prettautisku valdību”. Pavēle par bruņotu uzbrukumu tādēļ arī netika dota, lai gan viss bija tam sagatavots. „Glābšanas komitejas” saukļi par varas pārņemšanu pārvērtās par farsu. Padomju armijas vietā ar teroru nodarbojās speciālā PSRS milicijas vienība terorisma apkarošanai – OMON, kuras kaujinieki uzbruka jaunizveidotajiem Latvijas muitas posteņiem un terorizēja iedzīvotājus, lai tos iebaidītu. kaujinieki šajās apšaudēs nogalināja daudzus cilvēkus, kuru bēres izvērtās par tautas protesta akcijām.
Tā kā Kremlī vilcinājās dot pavēli armijas uzbrukumam, tika izvēlēta cita taktika. 20. janvāra vakarā VDK izprovocēja OMON kaujinieku uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai. Tajā pašā laikā Baltijas kara apgabala pavēlnieks telefoniski piedāvāja I. Godmanim „armijas palīdzību” kārtības atjaunošanai. Latvijas valdība kategoriski atteicās no jebkuras armijas iesaistīšanas, jo padomāju pavēlniecībai tikai vajadzēja oficiālās Latvijas valdības piekrišanu un tā dažās stundās kļūtu par stāvokļa noteicēju Rīgā. Maskavā un citās PSRS daļās sākās plašas demokrātu organizētas protesta akcijas, lai atbalstītu Balss tautas. Arī Krievijas prezidents B. Jeļcins ar uzsaukumu armijai sekmēja atturēšanos no tās militārām akcijām pret Baltijas valstu valdībām. 13. janvāri viņš devās uz sarunām Tallinā ar Baltijas valstu vadītājiem, jo saprata, ka nākošās PSRS konservatīvo komunistu akcijas būs vērstas pret viņu un Krievijas demokrātiskajiem spēkiem. Janvāra beigās kļuva skaidrs, ka ortodoksālo komunistu plāni ir izgāzušies un tieša militāra uzbrukuma tuvākajā laikā varbūt nebūs. Cilvēki pamazām atgriezās savās darbavietās. Valdība un Augstākā Padome turpināja darbu. Sasprindzinājums tomēr neatslāba. Bija skaidrs, ka janvāra notikumiem noteikti sekos citi PSRS valdības mēģinājumi atjaunot kundzību Latvijā.
Pēdējais valdošā režīma piekritēju mēģinājums saglabāt komunistisko iekārtu un varu visā PSRS bija 1991. gada augustā, kad grupa varas aparāta darbinieku un ortodoksālo komunistu mēģināja izdarīt apvērsumu Padomju Savienībā. Ļoti iespējams, ka tas notika saziņā ar PSRS toreizējiem līderiem un pašu PSRS prezidentu M. Gorbačovu, kurš oficiāli no apvērsuma tomēr bija norobežojies. Rīgas ielās atkal parādījās militārā tehnika un armijas vienības.
Nekādu aizsardzību valdība šoreiz nepaspēja organizēt un arī nemēģināja to darīt, lai neizraisītu nevajadzīgu asinsizliešanu. Smaguma centrs cīņai par demokrātiju šoreiz nebija Baltijas valstīs, bet Maskavā, kur arī notika galvenais reakcijas uzbrukums. OMON un armija Rīgā ieņēma radio ēku, televīzijas ēku un torni, iekšlietu ministriju un visus svarīgākos sakaru mezglus, bet Latvijas valdība un Augstākā Padome turpināja darbu. Šādai situācijai Latvijas neatkarības atbalstītāji bija jau gatavojušies, arī „pagrīdes” radio turpināja raidīt un nodrošināja ar informāciju Latvijas iedzīvotājus. Ļoti aktīvi šajā laikā strādāja Rietumu radiostacijas. Tās novērsa informācijas trūkumu un līdz ar to arī neziņas radītu paniku.
-11-
Pārmaiņas tautsaimniecībā
Pēdējos gados sperti pirmie soļi pārejā uz normālu tautsaimniecību. Ieilgusī ekonomiskā krīze sāpīgi atsaucās uz mazāk nodrošinātajām iedzīvotāju aprindām. No astoņdesmito gadu beigām tautsaimniecības attīstību traucēja sarežģītās attiecības ar Maskavu. Padomju Savienības ekonomikā valdošais haoss un valdības centieni „sodīt dumpīgās Baltijas republikas” samazināja kurināmā un izejvielu piegādi. No degvielas trūkuma cieta rūpniecība, lauksaimniecība un transports. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas stāvoklis ar kurināmo un degvielu kļuva kritisks.
Lauksaimniecībā iesākās pāreja no kolhoziem uz individuālajām saimniecībām. „Pārkārtošanās” laikmeta sākumā zemi piešķīra daudziem jaunsaimniekiem, bet netika ņemtas vērā bijušo īpašnieku likumīgās tiesības uz savu zemi. Tas noveda pie vēlākām ne skaidrībām un konfliktiem laucinieku starpā. Pirmie jaunsaimnieki saņēma izdevīgus valsts aizdevumus un citus atvieglinājumus. Lai gan zemes apsaimniekošana nešķita ienesīga nodarbošanās, tomēr zemi pieprasīja daudzi. Pamazām saruka kopsaimniecību lauki. Lauksaimniecību smagi skāra degvielas un tehnikas sadārdzināšanās, kā arī zemās produkcijas iepirkuma cenas. 1992. gada pavasarī un vasarā pārstrādes uzņēmumi mēnešiem ilgi nesamaksāja lauksaimniekiem par piegādāto produkciju.
Rūpniecībā lielo uzņēmumu darbību traucēja neregulārās izejvielu un kurināmā piegādes. Lielās fabrikas joprojām palika valsts īpašumā. Daudzos uzņēmumos darbgaldus un telpas īrēja jaunizveidotie ražošanas kooperatīvi, kas prata veiksmīgāk pielāgoties tirgus prasībām. Bieži vien uzņēmumu direktori
vadīja arī šos kooperatīvus un to darbība saistījās ar valsts īpašumu izlaupīšanu.
-12-
Kā privātuzņēmumi veidojās nelielas darbnīcas, kafejnīcas un veikali. „Komercveikalos” bija salīdzinoši bagāts preču klāsts, kas krasi atšķīrās no lielo valsts veikalu tukšajiem plauktiem. Ar laiku atsevišķos privātajos veikalos preču cenas kļuva zemākas nekā valsts veikalos.
No 1990. gada decembra Latvijas valdība atbrīvoja agrāk stingri noteiktās pārtikas preču cenas. Inflācijas (naudas vērtības krišanās) apstākļos auga algas, bet cenas pieauga vēl straujāk.
1992. gada pavasarī valstī sāka pietrūkt naudaszīmju. Ar maiju apgrozībā blakus padomju rubļiem ieviesa Latvijas rubļus, kurus tautā sauca par „repsīšiem” (Latvijas Bankas prezidenta E. Repšes vārdā). Dažus mēnešus vēlāk Latvijas rublis kļuva par vienīgo maksāšanas līdzekli mūsu valstī, tā kurss 1992.
gada nogalē stabilizējās pret ārzemju valūtām. Tajā pašā laikā tautsaimniecības lejupslīde turpinājās. 1992./93. gada ziemā daudziem Latvijas iedzīvotājiem vairs nebija pa kabatai samaksāt par dzīvojamo telpu apkuri, bet iestādēm siltuma trūkuma dēļ nācās pat pārtraukt darbu. 1993. gadā Latvijas rubļus pakāpeniski aizstāja lati un santīmi. Šajā gadā uz Latvijas robežām tika ieviests vīzu režīms. 1994. gadā Latvijas Banka guva starptautisku atzinību par veiksmīgu monetāro politiku. Tomēr jau 1995. gadā Latvijas ekonomiku satricināja banku krīze. 1996. gadā Ministru prezidents A. Šķēle pirmoreiz izvirzīja apspriešanai bezdeficīta budžeta projektu. Latvija ir uzsākusi aktīvu līdzdalību kopējā Baltijas tirgus veidošanā.
-13-
Kultūra
Atmodas laikā kultūras norises piedzīvoja pēdējos gadu desmitos neredzētu pacēlumu. Notika plaši apmeklētas vēsturnieku diskusijas. Arī masu informācijas līdzekļi bieži pievērsās vēstures jautājumiem. Latvijā izdeva daudzu trimdas rakstnieku grāmatas un vēsturnieku darbus, kas līdz tam bija aizliegti. Trimdas tautieši sūtīja grāmatas saviem radiem, skolām, bibliotēkām un sabiedriskām organizācijām. Arvien plašākos apmēros notika Latvijas un trimdas
kultūras darbinieku apmaiņas braucieni. Pēdējos gados arī Latvijā ir iecienītas dažādu paaudžu „3 x 3 nometnes”, kurās piedalās tautieši no dažādām zemēm.
Lielu emocionālu pārdzīvojumu radīja starptautiskais folkloras festivāls „Baltica – 88”, 1990. gada dziesmu svētki un rokoperas „Lāčplēsis” iestudējums.
Visās Latvijas malās no centrālajiem laukumiem noņēma Ļeņina pieminekļus un citus padomju simbolus, ielas atguva vecos nosaukumus. Daudzviet tika atjaunoti nopostītie pirms okupācijas laika pieminekļi, kā arī uzstādītas jaunas piemiņas zīmes latviešu karavīru atdusas vietās un stacijās, no kurām deportēja Latvijas iedzīvotājus.
Tomēr arī kultūras dzīvē parādījās krīzes pazīmes, jo tautsaimniecības lejupslīdes apstākļos samazinājās valsts pabalsti izglītības un kultūras iestādēm. Zemo algu dēļ daudzi skolotāji un kultūras darbinieki aizgāja no darba valsts iestādēs.
Pārmaiņas izglītībā un kultūrā joprojām norisinājās lēni. 1995. gadā darbība atsākās restaurētajā Latvijas Nacionālās operas namā. 1996. gadā atklāja Vidzemes augstskolu Valmierā. Skatītāju lielu atsaucību un augstu novērtējumu guvuši operas svētki Siguldā.
-14-
Kopsavilkums
Vēl daudzus gadus pēc kara turpinājās bruņota pretestība padomju okupantiem. Nacionālo partizānu vienību darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju. Bez palīdzības no ārvalstīm mežabrāļu kustība pamazām apsīka. Latvija nokļuva diezgan bezcerīgā situācijā un uz ilgu laiku latviešu tautai nācās līdz minimumam samazināt uz neatkarību virzītās darbības, lai gaidītu izdevīgāku brīdi. Astoņdesmito gadu otrajā pusē bija radusies šī izdevība un Latvijā sākās jauna atmoda. Pateicoties lielajām problēmām PSRS iekšienē radās iespēja veidot dažādas radikāli uz neatkarību vērstas organizācijas. Plašākā latviešu tautas organizācija bija Latvijas Tautas fronte.
1991. gada augustā pēc daudziem smagiem pārbaudījumiem gan politiskajā, gan militāro aktivitāšu līmenī, kuri vairākkārt draudēja izvērsties plāšā asinsizliešanā, mūsu tautas centieni vainagojās ar panākumiem – Latvija kļuva starptautiski atzīta neatkarīga valsts. 1994. gadā pēc ļoti grūtām starptautiskā līmenī organizētām pārrunām notika Krievijas armijas izvešana no Latvijas. 1995. gadā Latvija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti. Kopš 1996. gada Latvija aktīvi piedalās Baltijas kopējā tirgus veidošanā. 2002. gada nogalē Latvija tika uzaicināta iestāties pasaules nozīmīgākājās organizācijās Eiropas Savienībā un NATO. Bet pats galvenais atmodas laika notikumu auglis ir mūsu iespēja tagad dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī, pēc tā, kad pus gadsimtu dzīvojām nežēlīgā totalitārismā.
-15-
Pielikums
OMON
OMON bija 116 labi bruņotu vīru, kuru uzdevums Latvijā bija veikt teroristisku darbību, lai izprovocētu sadursmes un dotu iespēju armijai „nākt palīgā ieviest kārtību”. Faktiski šie cilvēki kļuva par komunistiskā režīma ķīlniekiem, kuriem bija ierādīta pati nepievilcīgākā slepkavu loma – Rīgā OMON nonāvēja piecus cilvēkus un 13 ievainoja. Smagāka situācija un lielāki cilvēku
upuri bija Lietuvā, kuras galvaspilsētā Viļņā ienāca Padomju armijas vienības un tanki.
Baltijas valstu – Lietuva, Igaunija – neatkarības atjaunošana
Baltijā 1988. gada rudenī no jauna kļuva aktuāls jautājums par nacionālās atbrīvošanās kustības mērķiem. Neviena no Baltijas tautas kustībām neiestājās par pilnīgu valstisko neatkarību. Tomēr tām līdzās sāka veidoties kustības un partijas, kas atklāti pauda ideju par pilnīgas neatkarības atjaunošanu. Lietuvā par tādu kļuva Lietuvas Brīvības līga, Igaunijā – Nacionālās neatkarības partija. Lietuvā organizācijas, kas tiecās pēc pilnīgas neatkarības, sadarbojās ar Tautas fronti, bet Igaunijā kustību un partiju vidū sākās asa konkurence. Mītiņā, kas 1988. gada 11. septembrī notika Tallinas Dziesmu svētku estrādē un kurā piedalījās aptuveni 300 000 cilvēku, Senatnes pieminekļu aizsardzības pārstāvja Trivimī Vellistes aicinājumu atjaunot pilnīgu Igaunijas neatkarību tauta uzņēma ar sajūsmu. Igaunijas Tautas frontes līderi šo aicinājumu nosodīja. Līdz ar to sākās atklāts konflikts nacionālas kustības ietvaros.
Šis konflikts ilgstoši nevarēja turpināties, jo pār Baltiju sāka savilkties jaunas briesmas. 1988. gada oktobrī visu PSRS tautu apspriešanai tika piedāvāts jaunās PSRS Konstitūcijas projekts, kurā tika piedāvāta savienoto republiku tiesību ierobežošana. Turklāt jaunajā Konstitūcijas projektā nebija iekļauts pants par republiku tiesībām izstāties no Padomju Savienības.
Baltijā sākās protesta vilnis pret šīm izmaiņām. Tautas frontes un citas politiskās kustības savāca vairākus miljonus parakstu paziņojumam, kurā tika pieprasīts pārtraukt šo labojumu apspriešanu. Tomēr Maskava to turpināja, tādēļ aicinājums par tūlītēju izstāšanos no PSRS Baltijā kļuva arvien populārāks. Radikālo kustību popularitātes pieaugums spieda kompartiju meklēt sadarbības iespējas ar tautas frontēm, lai izbēgtu no ļaunākā notikumu attīstības scenārija. Tā
-16-
Igaunijā tika izstrādāta radikālu lēmumu pakete par Igaunijas suverenitāti, ko 1988. gada 16. novembrī apstiprināja Igaunijas PSR Augstākā padome, vienlaikus paziņojot, ka turpmāk PSRS likumi Igaunijā būs spēkā tikai pēc to apstiprināšanas republikas Augstākajā padomē. Igaunijas PSR piedāvāja Padomju Savienībai noslēgt savienības līgumu, kas strikti nošķirtu republikas un centra pilnvaras.
Igaunijas rīcība izraisīja asu Maskavas reakciju. Igaunijas PSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs Arnolds Rītels tika izsaukts uz Kremli, kur viņam nācās dot paskaidrojumus par notikušo un uzklausīt M. Gorbačova pārmetumus. Sēde tika translēta Centrālajā televīzijā iespējams, tādēļ Lietuvā līdzīgas deklarācijas vēl netika pieņemtas.
Sajūdis bija iecerējis Lietuvas PSR suverenitātes deklarāciju pieņemt Augstākās padomes sesijā 1988. gada 18. novembrī. Tomēr A. Brazausks pēdējā brīdī pārdomāja, un tā netika pieņemta. Sajūdis protestēja, bet deputātus, kuri atstāja sēžu zāli, satracinātā tauta gandrīz piekāva. Suverenitātes deklarāciju Lietuva pieņēma tikai 1989. gada 18. maijā. Tādējādi Igaunija bija palikusi vienatnē un pret to tika izdarīts liels politisks spiediens. Kaut arī republikas vadība nolēma neatteikties no suverenitātes deklarācijas, Igaunijas KP vadība kļuva piekāpīgāka Maskavas spiediena priekšā. Tāpēc padziļinājās domstarpības starp Tautas fronti un kompartiju.
Ņemot vērā jauno situāciju, Igaunijas un Lietuvas kompartijas centās mazināt Tautas frontes ietekmi, pārņemot tās lozungus un būtiski piekāpjoties nacionāli patriotiskajiem spēkiem. Lai palielinātu savu ietekmi, Igaunijas kompartija piekāpās tautas prasību priekšā, atļaujot atjaunot nacionālo simboliku. Pēc partijas vadības iniciatīvas virs Garā Hermaņa Tonija Tallinā un Ģedimina torsa Viļņā tika pacelti nacionālie karogi. Igaunijā 1989. gadā tika pieņemti diezgan stingri likumi par valsts valodu.
Igaunijas komunisti nolēma darboties PSKP ietvaros, tomēr Lietuvas komunisti nolēma izveidot patstāvīgu Lietuvas Neatkarīgo komunistisko partiju ārpus PSKP.
Atbilde uz neatkarības centienu pastiprināšanos Baltijā bija proimpērisko kustību izveide – „Jedinstvo” (Vienotība) Lietuvā un Darba laužu internacionālā fronte (Interfronte) Igaunijā. Tās pieprasīja pārtraukt impērijas graušanu un darīt galu nacionālisma izpausmēm Baltijā. Igaunijā un Lietuvā interkustību atbalstīja no kompartijas atšķēlušies komunisti. Domājams, ka interkustību izveidē sava nozīme bija arī padomju drošības orgāniem. Sākumā interkustības aprobežojās tikai ar mītiņu rīkošanu, tomēr 1989. gadā tās sāka organizēt streikus, lai piešķirtu lielāku nozīmi savām prasībām.
Kaut arī pastāvēja pretdarbība, valstiskās neatkarības centieni Baltijā pastiprinājās. 1989. gada 16. februārī Sajūda Seims pieņēma deklarāciju,
kurā bija pausta pilnīgas valstiskās neatkarības prasība. Igaunijas Tautas fronte ideju par pilnīgu valstisko neatkarību uzņēma atturīgāk, tādēļ saasinājās attiecības
-17-
starp Igaunijas KP un Tautas fronti no vienas puses, un radikālajām nacionālajām kustībām, no otras puses. 1989. gada februārī Igaunijas Nacionālās neatkarības partija. Igaunijas Kristīgā savienība un Senatnes pieminekļu aizsardzības biedrība nāca klajā ar aicinājumu dibināt Igaunijas Republikas Pilsoņu komitejas. To mērķis bija reģistrēt juridiski pilntiesīgos Republikas pilsoņus un viņu pēctečus un sasaukt pilsoņu kongresu.
1989. gada maijā Tallinā notika Baltijas tautas kustību asambleja, kurā asi izpaudās pretrunas neatkarības jautājumā. 15. maijā tomēr tika pieņemta kopēja deklarācija par kursu uz valstisko neatkarību, taču „maigākā” formā, ko varēja dažādi traktēt.
Situāciju Baltijā 1989. gadā saasināja PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanas. Padomju režīma apstākļos tās bija pirmās „brīvās” vēlēšanas. Baltijas radikālās partijas aicināja vēlēšanas boikotēt. Tomēr šie aicinājumi neguva atbalstu un tauta aktīvi piedalījās vēlēšanās.
Lietuvā par galveno kritēriju vēlēšanās kļuva jautājums par Lietuvas neatkarību. Sajūdis aicināja pēc iespējas ātrāk atjaunot valstisko neatkarību, bet Lietuvas KP bija pret to un apvainoja Sajūdi avantūrismā. Vēlētāju aktivitāte bija ļoti liela, jo tika veikta pārdomāta priekšvēlēšanu kampaņa. Lietuvā vēlēšanās piedalījās 82, 5 % balsstiesīgo iedzīvotāju. Vēlēšanās uzvaru guva Sajūdis, saņemot 36 no 42 mandātiem.
Vissarežģītākā priekšvēlēšanu cīņa izvērsās Igaunijā. Tur savstarpēji konkurēja visi – Igaunijas KP un Tautas fronte, Interkustība un nacionālradikāļi. Vēlēšanās piedalījās 95 % igauņu un 75 % cittautiešu. Tautas fronte guva uzvaru, saņemot 27 vietas no 36.
Vēlēšanu rezultāti ļāva PSRS Tautas deputātu kongresā un PSRS Augstākajā padomē izveidot spēcīgu Baltijas deputātu grupu 92 cilvēku sastāvā. Par savu mērķi tā izvirzīja tādu likumu pieņemšanu, kas ļautu Baltijas republikām iegūt suverenitāti un atzīt par spēkā neesošu Molotova—Ribentropa paktu. Tomēr PSRS līderis M. Gorbačovs dažādi kavēja šādu lēmumu pieņemšanu.
Tikmēr Baltijā vēl vairāk nostiprinājās neatkarības kustība. Lai izdarītu spiedienu uz Maskavu un demonstrētu neatkarības centienus, 1989. gada 23. augustā tika organizēts pasākums ar nosaukumu “Baltijas ceļš”. Tūkstošiem cilvēku sadevās rokās nepārtrauktā ķēde uz ceļa cauri visām Baltijas valstīm. Domājams, ka tajā piedalījās aptuveni divi miljoni cilvēku. Šī akcija pievērsa pasaules uzmanību Baltijai un palīdzēja pasaules sabiedriskajai domai labāk izprast Baltijas tautu neatkarības alkas.
Maskavā “Baltijas ceļš” izraisīja sašutumu. PSKP CK Politbirojs 1989. gada 26. augustā pieņēma speciālu paziņojumu, kurā tika asi kritizētas „nacionālisma izpausmes” Baltijā, apgalvots, ka Baltija vienmēr paliks PSRS sastāvdaļa. Tika izdarīti arī mājieni, ka neatkarības centieni var apdraudēt Baltijas tautu eksistenci.
Draudi vēl vairāk nostiprināja neatkarības kustību. 1989. gada otrajā pusē
-18-
PSRS valdība piekapās jautājumā par saimnieciskā aprēķina ieviešanu Baltijas republikās, nosodīja un atzina par spēka neesošiem kopš parakstīšanas brīža slepenos protokolus, ko PSRS un Vācija bija parakstījusi 1939. gada 23. augustā. Tomēr šie soļi bija novēloti. Molotova – Ribentropa pakta vietā Baltijā uzmanības centrā nokļuva 1940. gada „sociālistiskas revolūcijas” un Baltijas valstu „brīvprātīgā” pievienošanās PSRS. Lietuvā iekļaušana Padomju Savienībā tika atzīta par nelikumīgu 1989. gada septembrī, Igaunijā – tā paša gada novembrī. Par Igaunijas Republikas pilsoņiem 1989. un 1990. gada mijā bija reģistrējusies vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Igaunijas Tautas frontei šai situācijā nācās publiski atbalstīt pilnīgas valstiskās neatkarības prasības.
Kaut gan M. Gorbačovs nezaudēja cerības saglabāt padomju impēriju un savas vizītes laikā Lietuvā 1990. gada sākumā viņš centās pārliecināt
lietuviešu tautu palikt lielvalstī, taču šie mēģinājumi pilnībā izgāzās. Simti tūkstoši lietuviešu tiekoties ar M. Gorbačovu skandēja: „Brīvību!”, „Brīvību!”
1990. gada 24. februārī notika Igaunijas Pilsoņu kongresa un Lietuvas PSR Aukstākās padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva neatkarības piekritēji. Igaunijā, kur vēlēšanās piedalījās tikai Igaunijas Republikas pilsoņi, šādu rezultātu varēja sagaidīt, bet Lietuvā Sajūdis, pārliecinošā uzvara bija negaidīts pārsteigums. Līdz vēlēšanām Sajūdis līderi iestājās par pakāpenisku pāreju uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet pēc panākumiem vēlēšanās viņi sāka rīkoties daudz noteiktāk. Lietuvas jaunie vadītāji bija pārliecināti, ka pēc neatkarības pasludināšanas Rietumi nevilcināsies atzīt Lietuvas Republiku.
1990. gada 11. martā Lietuvas PSR Augstākā padome pasludināja Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Sajūsminātā tauta noņēma no valsts iestādēm padomju simboliku, tās vietā liekot lietuviešu nacionālo simboliku. Par Lietuvas parlamenta vadītāju lika ievēlēts Vitauts Lansberģis.
Lietuvas lēmumi iespaidoja arī Igaunijas Kongresu, kas sapulcējas uz savu pirmo sēdi 11. martā. Pēc konsultācijām ar ASV valdības pārstāvjiem Igaunijas Kongress palika uzticīgs iepriekš izstrādātajam plānam. Neatkarība vēl netika pasludināta, taču tika veikti daži neatkarības atjaunošanas priekšdarbi.
16. martā notika Igaunijas PSR Augstākas padomes vēlēšanas, kurās atšķirībā no Igaunijas Kongresa vēlēšanām piedalījās ne tikai Igaunijas Republikas pilsoņi, bet visi Igaunijas iedzīvotāji un pat Igaunijas teritorijā izvietotās padomju militārpersonas. Velēšanās uzvarēja Tautas fronte. gūstot nedaudz mazāk par pusi no visām deputātu vietām. Daudzi Kongresa līderi vēlēšanās nepiedalījās.
Padomju Savienība nosodīja valstu Augstāko padomju lēmumus. Turklāt Maskava centās sašķelt Baltijas vienotību, sākot sarunas par suverenitāti tikai ar Lietuvu un Latviju. Tomēr tas bija tikai taktikas jautājums, jo 1990. gada 17. martā Maskava uzsāka Lietuvas ekonomisko blokādi. Lietuva nonāca smagā stāvokli. Maijā interkustības, PSRS valdības atbalstītas organizēja plašus mītiņus pie parlamenta ēkām Rīgā un Tallinā, cenšoties sagrābt varu savās rokās. Tomēr
-19-
tauta mītiņotājus padzina, pierādot šādu provokāciju neauglību arī nākotnē. 1990. gada maijā Lietuva sakarā ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos bija spiesta piekāpties. Augstākā padome nolēma atlikt uz nezināmu laiku neatkarības realizēšanu. Jūnijā Lietuva pasludināja, ka neatkarības deklarācija ir uz 100 dienām apturēta. Maskava piekrita sākt sarunas ar Lietuvu, tomēr tas nedeva nekādus īpašus rezultātus.
Baltijas valstu diplomātu darbība Rietumos nebija sekmīgāka. Kaut gan Rietumos tika pieņemtas vairākas deklarācijas, kas pauda atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem, nekādi konkrēti soļi netika sperti. Rietumu valstsvīri apgalvoja, ka viņu valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, taču vienlaikus paziņoja, ka Baltijas republiku valdības vēl pilnībā nekontrolē savu valstu teritoriju.
Tādējādi 1990. gadā izveidotajām Baltijas valstu jaunajām valdībām vajadzēja paplašināt savu varu. Par Lietuvas premjerministri tika ievēlēta Kazimira Prunskiene un par Igaunijas – Edgars Savisārs. Tika pieņemti vairāki principiāli svarīgi likumi, uzsāktas ekonomiskās reformas, no kurām svarīgākās bija patstāvīga valsts budžeta izveide, nodokļu reforma un likumi par īpašumtiesībām.
1990. gada rudenī PSKP vadība sāka gatavoties vardarbīgi gāzt Baltijas valstu valdības. Īpašu aktivitāti izrādīja V. Alksnis, pieprasot no M. Gorbačova enerģisku rīcību. Baltijas valstu valdību gāšanai Maskava cerēja izmantot karu, kas bija sācies Persijas līcī un kam bija pievērsta visas pasaules uzmanība.
Situācija, kāda bija izveidojusies Baltijā 1991. gada sākumā, lika impēriskajiem spēkiem mainīt taktiku. Cenu kāpums PSRS, kas notika jaunā gada pirmajās dienās, izraisīja arī cenu celšanos Baltijā. Cenu ‘brīvlaišana” Lietuvā izraisīja asu tautas sašutumu, sakās nekārtības. Parlamenta spiediena dēļ no amata atkāpās premjerministre K. Prunskiene, un Lietuvā sākās valdības krīze.
Likās, ka nepieciešama tikai neliela piepūle un nacionālie spēki Lietuvā cietis sakāvi. Padomju armijas daļas sāka sagrābt valdības iestādes un masu informācijas līdzekļus. Impēriski noskaņotie Lietuvas Komunisti ar padomju Karaspēka un speciālo dienestu palīdzību izveidoja Nacionālās glābšanas komiteju, kas paziņoja, ka pārņem varu savās rokās. Lai to nepieļautu, tauta devās aizsargāt valsts iestādes un uz Viļņas ielām parādījās barikādes.
1991. gada 13. janvārī impēriskie spēki centās sagrābt Viļņas televīzijas torni, tomēr torņa aizstāvju pretestības dēļ bija spiesti atkāpties. Tad viņu vietā ieradās armijas daļas un specvienība „Alfa”. Sadursmē gāja bojā 14 cilvēki. Daudzus cilvēkus sabrauca tanki, kas burtiski brauca virsū neapbruņotam torņa aizstāvju pūlim. Pēc televīzijas torņa sagrābšanas sākās gatavošanās parlamenta ēkas ieņemšanai, kuru aizstāvēt bija ieradušies ļoti daudz cilvēku. Tā kā pasaules reakcija uz Lietuvas notikumiem bija asāka, nekā bija gaidīts, uzbrukumu atlika. ASV un Eiropas valstis piedraudēja pārtraukt ekonomisko palīdzību Padomju Savienībai, ja uzbrukumi Baltijas valstīm turpināsies.
-20-
Šo situāciju izmantoja Boriss Jeļcins, kurš tikko bija ievēlēts par Krievijas Federācijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju, aicinot pārtraukt asinsizliešanu Baltijā. 13. janvāri B. Jeļcins ieradās Tallinā, kur parakstīja līgumus par Krievijas un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas starpvalstu attiecību pamatiem. Viņš arī aicināja visas padomju militārpersonas, kas bija iesaistītas Baltijas notikumos, nepildīt dotās noziedzīgās pavēles.
Notikumu attīstība Lietuvā lika M. Gorbačovam pārskatīt savu politiku. Impēriskie spēki saņēma pavēli nerīkot jaunus uzbrukumus. Lai aizkavētu PSRS sabrukumu, M. Gorbačovs izsludināja referendumu par Padomju Savienības saglabāšanu. Savukārt Baltijas valstis nolēma sarīkot savus referendumus, bet vissavienības referendumu boikotēt. 1991. gada februāri Lietuvas referendumā vairāk nekā 90% nobalsoja par valstisko neatkarību, martā Igaunijā 77,8%.
Lai gan juridiski šie referendumi neko būtiski nemainīja Maskavas un Baltijas valstu attiecībās, tomēr tie vēl vairāk nostiprināja baltiešu apņēmību cīnīties par neatkarību.
M. Gorbačovs bija iecerējis sarīkot jaunā Savienības līguma parakstīšanu ar PSRS republikām 1991. gada 20. augustā. Tomēr palika neskaidrs, kas notiks ar tām republikām, kas atteiksies parakstīt Savienības līgumu. Savienības līgums tā arī netika parakstīts. 1991. gada 19. augustā no Maskavas pienāca ziņa, ka M. Gorbačovs ir saslimis un visu varu savās rokās pārņem Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja. PSRS bija sācies valsts apvērsums jeb pučs. Baltijā apvērsuma organizētāji izsludināja kara stāvokli, bet parlamentus – par atlaistiem. Baltijas valstis atteicās atzīt puču, tāpēc uz turieni tika nosūtītas speciālās karaspēka vienības. Savukārt Baltijas valstis gatavojās pretestībai. Igaunijas Augstākā padome 20. augustā paziņoja par pilnīgu neatkarības atjaunošanu, nākamajā dienā to pašu izdarīja Latvijas parlaments. Tikmēr militārais apvērsums beidzās, īsti nemaz nesācies. Pučs izgāzās pēc neveiksmīgā mēģinājuma ieņemt Krievijas parlamenta ēku Maskavā – tā saucamo Balto namu. M. Gorbačovs atgriezās Maskavā, bet puča vadītāji tika arestēti. Būtībā visa vara bija pārgājusi B. Jeļcina rokās, kurš jau puča laikā bija atzinis Baltijas valstu neatkarību. Papildu militārais kontingents tika izvests no Baltijas, bet 1990-1991. gadā sagrābtie objekti – atbrīvoti. Baltijas valstis savā kontrolē pārņēma robežu, likvidēja savā teritorijā VDK iestādes un arestēja interkustības vadītājus. Gavilējošas tautas masas Baltijas valstu galvaspilsētās demontēja Ļeņina pieminekļus. Ātrāk, nekā cilvēki spēja to aptvert, Baltijas valstis bija atguvušas brīvību. Pirmā Rietumu valsts, kas atzina Baltijas valstu neatkarību, bija Islande. Dažu nedēļu laikā diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm atjaunoja visas lielākās pasaules valstis. Ar nelielu vilcināšanos Baltijas neatkarību atzina arī Padomju Savienība. 1991. gada 17. septembrī pie ANO mītnes Ņujorkā tika pacelti Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu nacionālie karogi. Baltijas valstis bija atgriezušās pasaules brīvo tautu saimē.
-21-
Atmodas laika notikumi fotogrāfijās
Manifestācija 1991. gada 13. janvārī
Pirmā muitas punkta atklāšana uz Aizbarikādēta iela Vecrīgā
Krievijas Federācijas robežas
1990. gada 2. oktobrī
-22-
Barikāžu aizstāvji pie ugunskura Barikāžu celšana pie Augstākās
1991. g. janvārī Padomes (tagad Saeimas) nama
Karoga mītiņš 1988. gada 16. jūlijā festivāla „Baltika 88” ietvaros
-23-