Tukidīds par vēstures rakstīšanu un tās būtību.

referāts

TUKIDĪDS PAR VĒSTURES RAKSTĪŠANU

UN TĀS BŪTĪBU.

No senatnes līdz mūsu dienām ir nonākuši trīs Tukidīda dzīves apraksti. Tomēr nav zināmi precīzi viņa dzīves dati. Tiek uzskatīts, ka Tukidīds ir dzimis laikā no 460-451.g. p.m.ē., bet miris līdz 396.g.p.m.ē. Viņš piederēja pie aristokrātiskas dzimtas. Viens no viņa senčiem bija Trāķijas cars Olors. Tukidīds ieguva labu izglītību. Nav gan zināms, kurš tieši bija viņa skolotājs, bet no viņa darbiem var secināt, ka uz viņu lielu ietekmi bija atstājuši slaveni tā laika cilvēki –

orators Antifonts, filozofs Anaksagors un sofists Protagors. Agrākais notikums Tukidīda dzīvē, kas zināms no viņa darba, ir mēris Atēnās 429.g. Viņš atzīmē, ka pats būdams slims, pētījis šīs slimības simptomus un pierakstījis tos. Tukidīda jaunība pagāja Atēnās laikā pirms Peloponesas kara. Ārpolitiskos notikumus ietekmēja iekšpolitiskā cīņa pašās Atēnās, kur šajā laikā aristokrātiskais grupējums Kimona vadībā cīnījās ar Perikla vadītajiem demokrātiem. Lai gan Tukidīdu ar Kimonu saistīja radniecība, viņš tomēr atbalstīja Periklu. Kara laikā, 424.g.p.m.ē., Tukidīds tika ievēlēts par vienu no de
e
esmit stratēgiem, kuru rokās bez militārās pavēlniecības koncentrējās arī augstākā civilā izpildvara, viņi pārzināja arī ārlietas un finanses. Bagātais un aristokrātiskais Tukidīds bija ļoti populārs gan grieķu, gan trāķiešu iedzīvotāju vidū. Iespējams, ka šis apstāklis bija par cēloni tam, ka vi
i
iņš tika jau kā stratēgs nosūtīts uz Atēnu koloniju Trāķijā Amfipoli, kas bija svarīgākais atbalsta punkts Trāķijas piekrastē, tā rajona centrs, no kura uz Atēnām izveda kokmateriālus kuģu būvei, kurā atradās zelta lauki un kuram garām virzījās jūrasceļš no Ponta. Tukidīda karavadoņa darbība bija neveiksmīga. Tā vietā lai sagaidītu un cīnītos ar ienaidnieku Amfipolē, Tukidīds ar karaspēku nezināmu iemeslu dēļ atradās 25 km. no tās. Viņa prombūtnes laikā spartiešu karavadonis Brasīds nonāca līdz Amfipolei un pilsētas iedzīvotāji viņam labprātīgi padevās. Sava darba IV grāmatā viņš apraksta šo savu neveiksmi, atturoties no sevis attaisnošanas un komentāriem. Viņš šo savu neveiksmi skaidro ar nelabvēlīgu apstākļu sakritību. Tikai tas, ka viņš savā darbā slavē sava ienaidnieka Brasīda karavadoņa talantu un spējas, iespējams liecina par Tu
u
ukidīda vēlmi attaisnot tādā veidā savas neveiksmes. Tagad ir grūti spriest, vai vainojama bija Tukidīda nepiemērotība karavadoņa amatam, vai viņš tomēr bija nodevējs. Atēnieši viņa rīcību novērtēja kā nodevību un Tukidīds 423.g.p.m.ē. tika uz mūžu no Atēnām izraidīts. Trimdas gadus (423-404.g.p.m.ē.) Tukidīds ir pavadījis Trāķijā, kur atradās viņam piederošās zelta atradnes. Šajā laikā, atrodoties ārpus kara un politikas, Tukidīds rakstīja savu darbu “Vēsture”, pie kam viņš izmantoja to priekšrocību, ka varēja informāciju iegūt no abām karojošajām pusēm. Par notikumiem līdz 42
2
24.g.p.m.ē. viņš rakstīja kā aculiecinieks un dalībnieks, bet par tālākajiem notikumiem informāciju ieguvis no citiem kara dalībniekiem: “..man bija iespēja, pateicoties manam trimdinieka stāvoklim, personīgi novērot notikumu gaitu abām karojošām pusēm–gan peloponēsiešiem, gan atēniešiem un vaļasbrīžos sastādīt sev objektīvu secinājumu par tiem”(V,26,5). Tukidīds apceļoja daudzu kauju vietas, iespējams, bijis arī Sicīlijā. Apmēram pēc 20 gadiem, ap 400.g.p.m.ē., viņš ieguva tiesības atgriezties Atēnās. Neilgi pēc atgriešanās Tukidīds mira. Savu “Vēsturi” viņš paspēja uzrakstīt tikai līdz 411.g.p.m.ē.

Tukidīda darbs sastāv no astoņām grāmatām. Astotās grāmatas oriģinalitāti apšaubīja daži antīkie autori. Tomēr mūsdienu zinātnieki, salīdzinot to ar pirmajām septiņām grāmatām, nešaubās, ka arī astotā grāmata ir Tukidīda darbs. Vēlākie izdevēji sadalīja viņa darbu grāmatās, nodaļās un paragrāfos. Savu darbu Tukidīds ir rakstījis sākot ar 431.g.p.m.ē. Nepabeigto Peloponēsas kara vēstures daļu vēlāk uzrakstīja Ksenofonts. Tukidīda iecere, sākot darbu, bija ļoti plaša. Viņš raksta par savu laiku un galvenā viņa pētījuma tēma ir Peloponēsas kara vēsture. Pirmajā grāmatā, kas krasi atšķiras pēc savas struktūras no citām grāmatām, Tukidīds raksta par to, kas pēc viņa domām ir kara cēloņi un iegansti. Hērodots, meklējot grieķu- persiešu kara cēloņus, meklē tā vaininiekus, konfliktu iniciatorus un skaidro to rīcību kā atriebību par kādu pāridarījumu. Tukidīds cilvēces vēsturi apskata kā kopējās kosmiskās vēstures daļu. Pēc viņa domām īstenais Peloponēsas kara cēlonis ir ilgstošā, slēptā dažādu spēku cīņa Grieķijā, Spartas bažas par Atēnu varenības nostiprināšanos, Atēnu un Spartas sacensība politikā, tirdzniecībā u.c. Tā, sākot rakstīt par kara ieganstiem ( Kerkīras konflikts, Potīdajas konflikts u.c.), Tukidīds atzīmē, ka patiesie kara cēloņi ir meklējami ne šajos konfliktos, bet gan bailēs no Atēnu varenības pieauguma. Lai to pierādītu, viņš savā darbā apraksta visu vēsturi laika periodā no 479.-431.g.p.m.ē., raksturojot to kā Atēnu varenības rašanās un attīstības laiku, kā pirmo sadursmju laiku starp Atēnām un Spartu. Tukidīds par Peloponēsas kara sākumu raksta: ”Lakedaimonieši atzina miera pārkāpšanu un kara nepieciešamību ne tik daudz sabiedroto runu ietekmē, cik baidīdamies no atēniešiem, kaut tik nepieaugtu to varenība, jo redzēja, ka Grieķijas liela daļa ir to pakļautībā”(I,88). Šajā pirmajā grāmatā Tukidīds mēģina aprakstīt arī Grieķijas un Atēnu seno vēsturi.

Pārējo septiņu grāmatu struktūra ir daudz vienkāršāka un noteiktāka. Lai sasniegtu zinātnisku precizitāti, Tukidīds savu vēsturi izklāsta hronoloģiskā secībā pa gadiem. Viņš vispirms apraksta viena gada visus notikumus un tikai tad raksta par nākamo gadu. Šāda metode labi noderēja antīkajā laikmetā, kad karadarbība parasti notika tikai vasarā, bet ziemā tika pārtraukta. Tādējādi kara notikumus vienu no otra atdalīja lieli pārtraukumi. Tāpat, kalendārs, īpaši Peloponēsas kara laikā, bija sastādīts ļoti haotiski. Lai saskaņotu lunāros mēnešus ar saules gadu, nācās iestarpināt papildus mēnešus, tāpēc viens un tas pats mēnesis dažādos gados iekrita dažādos laikos. Turklāt katrā grieķu pilsētā gadus sauca savādāk. Šādos apstākļos visvienkāršāk bija skaitīt gadus no kara sākuma un dalīt tos ziemas un vasaras laikos. II-IV grāmata un V grāmatas sākums vēsta par Arhidāma kara (431.-421.g.p.m.ē.) notikumiem līdz Nīkija mieram. V grāmatas otrā daļa beidzas ar to, ka atēnieši sev pakļauj Melosas salu. VI un VII grāmata ļoti mākslinieciskā un dramatiskā formā vēsta par notikumiem Sicīlijā. VIII grāmatā Tukidīds raksta par dažādiem notikumiem no 413.-411.g.p.m.ē.

Tukidīds kā vēsturnieks ir daudz paveicis vēsturisko faktu konstatēšanas jomā. Pats savu darbu viņš uzskatīja par ļoti nozīmīgu, kas paliks kā mantojums nākamajām paaudzēm. Šajā ziņā viņš nav kļūdījies, jo vēl šodien tiek uzskatīts par labāko senatnes vēsturnieku. Pretstatā Herodotam, kurš ļāva lasītājam pašam spriest, kur ir meli un patiesība, Tukidīds vislielāko vērību pievērš tam, lai viņa darbā nebūtu neviena nepatiesa fakta. Tukidīds pretstata savu metodi logogrāfu metodei. Viņš uzskata, ka tie mehāniski apkopo dažādas liecības, nepakļaujot tās rūpīgai kritiskai analīzei. Tukidīds atmet visu, kas viņam liekas nepārbaudāms, nebaidoties, ka viņa darbs no tā varētu kļūt lasītājiem mazāk pievilcīgs. Savā pirmajā grāmatā viņš skaidro sava darba galvenos principus: “Kas attiecas uz šī kara notikumiem, tad es esmu izvirzījis sev uzdevumu aprakstīt tos, iegūstot ziņas ne no pirmā pretimnācēja stāstītā un ne pēc personīgiem ieskatiem, bet attēlot, no vienas puses, tikai tos notikumus, kuros esmu pats bijis klāt, no otras puses- izpētot citu stāstīto ar vislielāko uzmanību. Pamatīgā liecību pārbaude bija grūts darbs” (I,22). Tātad galvenie avoti Tukidīdam bija viņa paša redzētais un rūpīgi pārbaudītas citu liecības. Pirmās grāmatas 21.-22. nodaļā viņš apraksta cik grūti ir pārbaudīt katru viņam stāstīto faktu. Katrs aculiecinieks par atsevišķiem notikumiem stāsta savādāk, vadoties pēc savas atmiņas, vai jūtot līdz kādai no karojošajām pusēm. Tika izmantoti arī dažādi dokumenti: lēmumu un līgumu teksti (423.g.p.m.ē. līgums par pamieru, 421.g.p.m.ē. miera līgums starp atēniešiem un spartiešiem u.c.). Literatūru Tukidīds izmanto nedaudz un tikai atsevišķās sava darba daļās. Tā laika dokumenti un liecības bija viņam pieejami arhīvos, kā arī uzrakstos uz akmeņiem. Rakstot par senākiem laikiem, varēja izmantot tikai nejauši saglabājušos uzrakstus uz akmeņiem. Tukidīds savā darbā plaši ir izmantojis arī arheoloģiskās liecības, piemēram, apbedījumus. To viņš ir pētījis, izmantojot paleontoloģisko metodi. Pētot dažādas vēsturiskas parādības, kas ir saglabājušas sabiedrības dzīvē, bet ir kļuvušas liekas un pat traucējošas, izdarīt secinājumus par tiem senajiem laikiem, kad tās sabiedrībai bija nepieciešamas un saprotamas. Tā, piemēram, no tā, ka atēnieši sarunvalodā sauca akropoli par pilsētu, viņš secināja, ka agrāk visa pilsēta bija atradusies akropoles robežās.

Herodots, lai izskaidrotu dažādus vēstures notikumus, izmantoja savā darbā gan mitoloģiju, gan orākulu pareģojumus. Par galveno vēstures notikumu virzītāju viņš uzskatīja likteni, dievu labvēlību, vai skaudību. Tukidīds, stāstījumus par orākuliem, pareģojumiem un dievu iejaukšanos , skaidroja tikai kā psiholoģisku faktoru, kas ietekmē cilvēku rīcību. Viņš neatsaucas uz orākuliem un pareģojumiem, bet dažās vietās savā grāmatā pat ironizē par to: “Nelīdzinieties vairumam cilvēku, kuriem ir iespēja glābties ar saviem līdzekļiem, bet kuri vēršas pie zīlēšanas, pareģojumiem un tamlīdzīgām lietām, kuras iedvešot cerību, ved pretī bojāejai”(V,103,2).

Pēc Tukidīda domām, vēsture attīstās kā psiholoģiskas cēloņsakarības noteikts process, t.i., kā dažādu ļaužu grupu, arī atsevišķu vadošo personību interešu sadursmju rezultāts, bet šīs intereses izriet no viņu rakstura jeb, kā saka pats Tukidīds, no “cilvēka dabas”(I,22). Tādējādi, kaut arī spēdams izskaidrot materiālistiski atsevišķus konkrētus vēstures notikumus, viņš vispārējā vēstures koncepcijā tomēr paliek ideālists.

Runājot par Tukidīda darba metodi, ir jāatzīmē sekojošais. Viņš sev izvirza divus galvenos mērķus: pirmkārt, precīzi noskaidrot visus kara faktus un, otrkārt, noskaidrot kara cēloņus. Viņš tikai sniedz argumentus par un pret, ļaujot lasītājam pašam izdarīt secinājumus. Kopumā tā ir Herodota metode, ko Tukidīds izmanto nevis faktu konstatēšanai, bet gan cēloņu meklēšanā. Ja Herodots aprakstīja dažādas notikuma versijas, ļaujot lasītājam pašam spriest, kura ir pareizāka un ticamāka, tad Tukidīds par faktiem secinājumus izdara pats, bet par notikumu cēloņiem ļauj spriest lasītājam. Un tomēr , neskatoties uz to, ka Tukidīds par savu mērķi sludina tikai patiesības meklēšanu un patiesu faktu atspoguļošanu, viņa darbā atrodami arī zināma subjektīvisma elementi un neobjektivitāte. Subjektīvisms galvenokārt parādās viņa secinājumos un faktu atlasē. Dažreiz viņš kādu faktu noklusē, citreiz pievērš uzmanību pavisam nenozīmīgiem faktiem. Tā sava darba ievaddaļā , stāstot par laiku no 478.-431.g.p.m.ē., viņš nedod pilnīgu visu notikumu apskatu: netiek pieminēts atēniešu un persiešu līgums (447.g.p.m.ē.), tas, ka spartieši sakāva atēniešus pie Enojas un tas, ka atēnieši sagrāba Ahaju. Tukidīds pats savu “Vēsturi” uzskatīja par ļoti lietišķu un objektīvu. Izklāstot savus uzskatus par dažādām lietām, viņš centās izvairīties no vispārinājumiem un liriskām atkāpēm. Tomēr šeit ir jāatzīmē, ka rakstot par Atēnu radikālās demokrātijas vadoni Kleonu, viņš savu objektivitāti zaudē. Tā, piemēram, viņš par Kleonu raksta: “Viņš bija visnekaunīgākais no pilsoņiem, bet tajā pat laikā viņam piederēja tautas vislielākā uzticība” (III,36). Stāstot par kauju pie Amfipoles (422.g.p.m.ē.), kurā krita gan pieveiktais Kleons, gan uzvarētājs Brasīds, Tukidīds raksta, ka : ”Kleona karavīri, runājot par komandēšanu, salīdzināja viņa nemākulību un mazdūšību ar pretinieka pieredzi un drosmi” (V,7,2). Toties Brasīdam viņš velta dažādas uzslavas: “Attieksmē pret pilsētām Brasīds vienmēr rīkojās taisnīgi “ (IV,81,2).

Īpašu uzmanību Tukidīds veltīja kara vadības un ārpolitisko notikumu izklāstam un izskaidrojumam, uzsverot kara radīto postu. Savu izklāstu viņš papildināja ar paša sacerētām politisko darbinieku un karavadoņu runām. Šis paņēmiens vēlāk antīko autoru darbos kļuva ļoti populārs. Par darbā ievietotajām runām pats Tukidīds raksta:” Kas attiecas uz runām, kuras ir teikušas atsevišķas personas kara laikā, tad man jāsaka, ka grūti bija atcerēties sacīto visā pilnībā. Runas man ir sastādītas tā, kā pēc manām domām, katrs orators, vadoties pēc konkrētā brīža apstākļiem, visdrīzāk būtu varējis teikt”(I,22). Tukidīda runas ir veidotas pēc visiem antīkās retorikas noteikumiem: ievads, izklāsts un īss secinājums. Dažreiz viņš runas ir veidojis dialoga formā. Dialoga dalībnieki parasti izsaka pretējus viedokļus par kādu jautājumu. Runām ir liela nozīme visā darba struktūrā, jo notikumi tiek izklāstīti pa sezonām, kas traucē dot secinājumus un vēsturiskā procesa gaitas apkopojumu. Šos secinājumus un apkopojumus tad Tukidīds bieži dod savās runās. Turklāt, pateicoties dažādu personāžu runām, Tukidīda darbs iegūst zināmu dramatismu un kļūst interesanti lasāms.

Priekšstats par vēsturiskās attīstības kopējiem principiem, vai kopējiem likumiem Tukidīdam liekas svešs. Viņa darbā gan var atrast dažas vietas, kurās viņš runā par vēstures notikumu un parādību atkārtošanos: “Manu izklāstu par pietiekami derīgu uzskatīs visi tie, kuri vēlēsies iegūt skaidru priekšstatu par bijušo, kas, pateicoties cilvēciskās dabas īpašībām, var atkārtoties tajā pašā, vai citādā veidā” (I,22,4). Tuvāk par to, kāda tad ir cilvēka daba, Tukidīds raksta, atspoguļojot notikumus Kerkīrā, kur 427.-425.g.p.m.ē. notika pilsoņu karš. Viņš apraksta šajā laikā notiekošo tikumu krišanu, cietsirdību, nodevību: “Nesaskaņu rezultātā daudzas smagas nelaimes nāca pār valsti, nelaimes, kādas vienmēr ir bijušas un vienmēr būs, kamēr cilvēka daba nemainīsies. Karš, atņēmis cilvēkiem sadzīves ērtības. padara cilvēku rīcību tikpat nežēlīgu kā tie apstākļi, kas ir ap viņu” (III,82,2). Citiem vārdiem, kara iespaidā, vairumam cilvēku atklājas patiesā, slēptā, dzīvnieciskā daba. Lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir kā dzīvnieki, bet kultūra un dažādi materiālās dzīves labumi tikai nedaudz apslēpj to. Attiecīgos apstākļos šī cilvēku slēptā daba vienalga izpaudīsies, un katrs centīsies iegūt to, ko viņš varēs, izmantojot gan cietsirdību, gan nodevību. Vienmēr būs tā, ka stiprākie, izmantojot vardarbību, valdīs pār vājākajiem. Šī cilvēku īpašība parādās visos laikos un pie tā arī nonāk Tukidīda izstrādātais vēsturiskās attīstības likums. Iespējams, ka Tukidīds ir ticējis tam, ka cilvēki savās darbībās varētu vadīties no taisnīguma principiem, tomēr savā zinātniskajā darbā, kas balstīts tikai un vienīgi uz pārbaudītiem faktiem, viņš savu šādu pārliecību nepauž, jo viņa laika fakti liecināja tikai par stiprākā varu pār vājāko. Tukidīds, līdzās atsevišķu personu psiholoģijas aprakstam, raksta arī par kolektīvu psiholoģiju, piemēram, viņš stāsta par atēniešu un spartiešu nacionālo temperamentu, lakedaimoniešu bailēm, korintiešu naidu kā par svarīgiem vēstures procesa faktoriem.

Runājot par personības lomu vēsturē kā to parāda Tukidīds, ir jāatzīmē sekojošais: pirmkārt, laika periodā no 429.g.p.m.ē. viņš neizdala nevienu lielu vēsturisku personību, kurai būtu kāda loma vēstures procesa attīstībā. Tas, pēc viņa domām, ir laiks, kad valsts vadītāji centās sekot tautas masām un apmierināt tās vēlmes, nevis vest šīs masas aiz sevis. Tādā veidā viņš savā otrajā grāmatā stāsta gan par Kleonu, gan par Alkibiadu (II,65,10). Otrkārt, laika periodā līdz 429.g.p.m.ē. viņš gan izdala svarīgas vēsturiskas personas – Femistoklu un Periklu. Par Periklu viņš rakstīja: “ Perikls, balstoties uz savu ietekmi un prātu, viegli noturēja tautas masu, un ne tik daudz tā vadīja viņu, cik viņš vadīja to. Katru reizi, kad Perikls pamanīja atēniešu iedomību un priekšlaicīgu darbošanās kāri kā tās sekas, viņš nomierināja tos ar savām runām, iedvešot tiem bailes.. Pēc nosaukuma tā bija demokrātija, bet patiesībā vara jau piederēja vienam pilsonim ” (II,65,8-9). Tātad Tukidīds uzskatīja, ka spēcīgas personības var uz kādu laiku savaldīt cilvēku sliktākās tieksmes. Šādos gadījumos ir iespējams īslaicīgs valsts uzplaukums, tomēr galu galā, cilvēka dabai piemītošās sliktās īpašības, vienalga izlauzīsies atklātībā. Īpaši strauji tas notiek karu un citu lielu satricinājumu laikā. Herodotam ir vienkārša vēsturiskā stāstījuma shēma: valsts vai cilvēks kļūst iedomīgs, nekaunīgi augstprātīgs un par to saņem sodu no dieviem. Tukidīds kopumā ir pieņēmis šo Herodota shēmu, tomēr viņš nenorāda, no kā varētu būt sagaidāms sods. Viņš nepieļauj nekādu iespēju iekļaut savā darbā atsauci uz kādiem pārdabiskiem spēkiem.

Tukidīds par ideālu valsts iekārtu uzskata Perikla laika Atēnu demokrātiju. Jāatzīmē tas, ka antīkā demokrātijas izpratne atšķīrās no mūsdienu demokrātijas izpratnes. Perikla valdīšanas laiku varētu nosaukt par demokrātisku diktatūru. Tukidīda darbā Perikls Atēnu valsts iekārtu klasiskajā periodā raksturo ar šādiem vārdiem: “ Mūsu valsts iekārta neatdarina svešus iestādījumus; mēs paši drīzāk noderam par paraugu citiem, nekā atdarinām tos. Šī iekārta tiek saukta par demokrātisku, tāpēc ka tā pamatojas nevis uz mazākumu, bet gan uz vairākumu. Kamēr privātajā dzīvē mūsu likumi piešķir vienādas tiesības visiem, valsts dzīvē ikvienam tiek dota priekšroka nevis atkarībā no piederības vienai vai otrai kārtai, bet gan no viņa nopelniem. Ja kāds ir trūcīgs, bet spējīgs valstij darīt ko labu, zemā kārta viņam nav par traucēkli” (II,37,1). Tieši šāda valdīšana likās Tukidīdam pievilcīga. Te jāņem vērā sajūsmas pilnais Atēnu demokrātijas raksturojums, par ko runā Perikls (II,64), tas, ka Tukidīds pilnībā atbalsta Femistokla (I,138) un Perikla (II,65) īstenoto politiku, tas, kā viņš cildina brīvību mīlošos atēniešus: “Atēniešiem ir grūti atņemt brīvību, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi ne tikai nevienam nepakļaujas, bet arī ir pieraduši valdīt pār citiem” (VIII,68,4). Tomēr Periklu viņš neslavē par demokrātiskiem pasākumiem, bet gan par to, ka tam ir izdevies atturēt tautu no agresīvas ārpolitikas. Savukārt, par Perikla pēctečiem, Tukidīds izsakās ne pārāk glaimojoši: “Perikla pēcteči, jādomā, bija viens otra vērti: katrs no viņiem centās būt pirmais, izpatikt tautai.”(II,65,10).

411.g.p.m.ē. Atēnās aktivizējās demokrātijas pretinieki. Par visu nelaimju cēloni viņi pasludināja demokrātisko iekārtu un izvirzīja prasību pārskatīt Atēnās spēkā esošo demokrātisko konstitūciju. Viņi gribēja Atēnās nodibināt dažu personu varu – oligarhiju. Oligarhijas piekritēju Antifonta, Kritija un Tēramena vadībā notika apvērsums un oligarhi sagrāba varu Atēnās. Tukidīda darbā ir jūtams viņa atbalsts šim apvērsumam. Ir interesanti salīdzināt radikālās demokrātijas vadoņa Kleona raksturojumu, ko Tukidīds dod savā astotajā grāmatā, ar oligarhijas piekritēju Antifonta un Tēramena raksturojumu. Ja Kleonam tiek veltīti ļoti asi vārdi, tad Antifonts un Tēramens tiek raksturoti kā ļoti gudri, augsti tikumīgi un talantīgi cilvēki. Tomēr viņš ne reizi nerunā par to, ka aristokrātisko partiju vadītāji rīkotos labāk un godīgāk nekā demokrāti. Pēc viņa domām abas puses rīkojās vienādi: “ Vieni deva priekšroku tautas masu politiskai līdztiesībai, citi mērenai aristokrātu valdībai; glaimojošās runās viņi izvirzīja par savu mērķi sabiedrības labumu, bet patiesībā dažādi centās iegūt virsvadību, pat izmantojot nelietību” (III,82,8). Tāpat viņš salīdzina demokrātu un oligarhu nežēlīgo attieksmi pret sabiedrotajiem un pakļautajiem: “ Sabiedrotie ir pārliecināti, ka tā saucamie kaloi kagathoi (aristokrāti) sagādās viņiem tikpat daudz nepatikšanas, kā demokrāti, tā kā tieši viņi vada tautu un rīko stingrus pasākumus, no kuriem paši iegūst labumu”(VIII,48,6).

Lai gan Tukidīds slavē Perikla laika “ideālo” iekārtu un “ideālo” demosu, lai gan viņš par ļoti labu uzskata 411.g.p.m.ē. oligarhisko konstitūciju, tomēr var secināt, ka viņš savos politiskajos uzskatos neatbalstīja ne Kleona radikālo demokrātiju, ne oligarhiju. Tā kā Tukidīds tika audzināts aristokrātiskas dzimtas tradīciju garā, tad arī viņš par ideālu uzskatīja visu grieķu apvienošanu Spartas virsvadībā, lai cīnītos ar Persiju un ļoti naidīgi attiecās pret Atēnu jūras savienību.

Tukidīds bija pirmais un ievērojamākais senatnē plaši izplatītā didaktiskā virziena pārstāvis historiogrāfijā. Viņu uzskata par zinātniski – kritiskās metodes pamatlicēju Eiropas vēstures zinātnē. Šajā ziņā viņa “Vēsture” bija ne vien zinātnisks, bet arī pamācošs un māksliniecisks stāstījums par pagātnes notikumiem.

Literatūras saraksts.

1. Фукидид. История.-М.,1993.

2. Историки античности: т.1. Древняя Греция/ Сост., М.Томашевская, И.С. Крестовский.- М., 1989.

3. Ганс Дельбрюк. История военного искусства в рамках политической истории: т.1. Античный мир.- Санкт-Петербург., 1994.

4. Историография античной истории/ Под ред. В.И.Кузищина. М., 1980.

5. Тронский И.М. История античной литературы. Л.,1951.

6. Лурье С.Я. Очерки по истории античной науки. М., 1947.

7. Лурье С.Я. История Греции. СПБ., 1993.

8. Senās Grieķijas vēsture/ V.Avdijeva red. R., 1979.

.