Gaismas un tumsas spēku cīņa Raiņa lugā “Uguns un nakts”.
Izlasot Raiņa lugu “Uguns un nakts”, es sapratu, ka šī luga nav nekas cits kā tumsas un gaismas spēku cīņas atainojums. Jau pats šīs lugas nosaukums – “Uguns un nakts” simbolizē gaismu un tumsu. Jo uguns taču ir gaiša, karstumu izstarojoša, bet nakts ir tumša, auksta. Man patīk tas, ka autors ir veiksmīgi izvēlējies notikumu norises vietas un laiku, t.i. mūsu zemi 13.gs. sākumā. Attēlotas arī Rīgas celšanas ainas, Burtnieku pils augšāmcelšanās ainas, utt. Visas šīs lietas lugu padara patiešām interesantu. Bet manuprāt, autors tiešām ļoti spilgti ir atainojis tumsas un gaismas spēku cīņu, izmantojot veiksmīgi izvēlētus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tas atklājas Melnā bruņinieka teiktajā Spīdolai: “Tev postīt būs to, kas nāk, kas jutīsies tik stiprs un tik pārdrošs, ka kustināt sāks tumsas pamatus, kas iekurs pretestības uguni.” Šajā citātā tiešām atklājas, ka autors prot pielietot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus tur, kur tie tiešām visvairāk iederas.
Galvenais no “labajiem”, t.i. gaismas spēkiem, neap-šaubāmi ir Lāčplēsis. Viņš lugā tiešām tiek attēlots kā cīnītājs par savas tautas brīvību un Gaismas pili. Manuprāt, lugā Lāčplēša labo dvēseli atklāj kaut vai viņa mīlestība pret Spīdolu, kaut gan viņa lugas sākumā bija attēlota kā ļauna būtne. Tas atklājas šajā citātā: “Ak, kur tu izgaisti, laimības zieds? Tu mīļotā, sen ilgotā, neredzētā! Tu zilā debess, tu dvēseles prieks! Mana baltā diena!” Lāčplēsis arī uzskata sevi par īstenu savas tautas patriotu, un ir gatavs to aizstāvēt. Tas parādīts šajā citātā, ko Lāčplēsis saka Spīdolai: “Tu dzi, manas lāčausis neaizskar! Jā, dēls es lāčumātei kā visas latviešu varoņu ciltis! Es sūtīts iztīrīt zemi no netīriem mošķiem. ”
Protams, kā galvenais ļaunais jeb tumsas spēks lugā nepārprotami tiek minēts Melnais bruņinieks. Autors lugā viņu attēlojis, kā būtni, kas ievieš lasītājos sevišķu ienaidu, un dusmas. Sevišķi naida pilna un nejauka ir arī Melnā bruņinieka runa, kurā pastāvīgi pausts ienaids un necieņa pret Lāčplēsi un latviešu tautu. Viņš, manuprāt ir pārāk iedomīgs, kas aklājas šajā citātā: “Nu, nāc tad, Lāčplēsi! No manis vēl visi ir mukuši!” Melnais bruņinieks tagad tautas acīs ir ieguvis apspiedēja un ļaunumdara simbolu, jo nāk no vācu tautas, kas ilgus gadsimtus apspieda latviešu tautas. Melnais bruņinieks arī agrāk ticis izmantots kā ļaunuma iemiesojums, piemēram, A. Pumpura eposā “Lāčplēsis”.
Ar sevišķu naidu un riebumu autors lugā ir tēlojis Kangaru. Viņš simbolizē nodevēju no pašu vidus, jo Kangars patiešām bija no latviešu tautas. Viņa runā tiek pausta dziļa nodevība pret latviešu tautu: “Mēs Rīgā uzcelsim tumsības varu, pie Romas pievilksim vienu pēc otra!” Tieši viņš bija tas, kas nodeva Melnajam bruņiniekam to, kur slēpjas Lāčplēša spēks. Un es domāju, ka Lāčplēsis tomēr būtu guvis virsroku pār Melno bruņinieku, ja vien Kangars nebūtu atklājus Melnajam bruņiniekam šo Lāčplēša noslēpumu – viņa ausis, kurās tad arī bija viņa spēks.
Izlasot šo lugu, es patiešām pārliecinājos, ka šī tumsas un gaismas spēku cīņa patiesi ir mūžīga, jo arī pati luga beidzas ar tādu kā apliecinājumu, ka šī cīņa vēl nav beigusies, jo pašās lugas beigās abi varoņi iet bojā, nogāžoties lejā no kraujas, un iekrītot atvarā. To apliecina arī Spīdolas teiktais: “Vēl cīņa nav galā un nebeigsies. Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!” Ar šo lugu mēs varam vilkt arī zināmas paralēles ar mūsdienām, jo arī patlaban mūsu, un ne tikai mūsu valstī notiek nemitīgas gaismas un tumsas spēku cīņas: policija cenšas apkarot noziedzību valstī, tiek apkarota korupcija, un tā tālāk. Es domāju, ka šajā lugā visnotaļ precīzi ir atainota gaismas un tumsas spēku cīņa, kas palīdz mūsdienu lasītājam (skolēnam) saprast, ka šī cīņa ir mūžīga – tā nekad nebeigsies.