UZŅĒMUMA FINANŠU PĀRSKATI UN TO ANALĪZE
Referāts studiju priekšmetā
“UZŅĒMUMU FINANSES”
2005
SATURS
Ievads 3
1.Gada pārskats kā finanšu analīzes pamatavots 5
1.1.Gada pārskata sastāvs un sastādīšanas kārtība 5
1.2.Galveno finanšu pārskata daļu raksturojums 7
2.Finanšu pārskatu raksturojums 11
2.1.Finanšu analīzes pamatmetodes 11
2.2.Likviditātes rādītāji 12
2.3.Maksātspējas rādītāji 15
2.4.Rentabilitātes rādītāji 16
2.5.Līdzekļu izmantošanas efektivitātes (aktivitātes) rādītāji 19
3.SIA “X” finanšu analīze 22
3.1.SIA “X” raksturojums 22
3.2.Likviditātes rādītāji 22
3.3.Maksātspējas rādītāji 25
3.4.Rentabilitātes rādītāji 27
3.5.Līdzekļu izmantošanas efektivitātes (aktivitātes) rādītāji 30
Secinājumi 34
Izmantotās literatūras saraksts 35
IEVADS
Lai uzņēmums varētu gūt ekonomiskus panākumus savā darbības gaitā, ļoti svarīgi ir novērtēt tā finansiālo stāvokli pārskata gadā, gan arī to salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem. Uzņēmuma vadībai ir svarīgi zināt uzņēmuma finanšu rādītājus, jo, balstoties uz tiem, tā pieņem lēmumus gan par investēšanas, gan kreditēšanas iespējām, kā arī ir vieglāk novērtēt kāda noteikta lēmuma riska pakāpi un uzņēmuma finansiālo darbību kopumā, redzēt uzņēmuma vājās vietas un censties tās nostiprināt.
“Piegādes ir jāapmaksā savlaicīgi, maksājumi par aizņēmumiem jāveic noteiktos termiņos, noteiktai līdzekļu daļai jāpaliek uzņēmuma rīcībā. Tādēļ pēc noteikta laika perioda, ir jāizdara aprēķini ar nolūku noskaidrot, kādus ekonomiskus rezultātus ir guvis uzņēmums, veicot finansiālo darbību.” , t.i., rodas nepieciešamība veikt uzņēmuma finanšu analīzi.
Finanšu analīze ir uzņēmuma saimnieciskās darbības analīzes daļa, kas sastāv no divām cieši saistītām nodaļām: finanšu analīzes un vadības analīzes. Finanšu analīze ļauj izprast uzņēmuma finanšu plūsmas un noteikt visracionālākos virzienus materiālo, darba un finanšu resursu sadalē, balstoties uz uzņēmumu gada pārskatu sniegto informāciju un analīzi. Tās uzdevumi ir novērtēt uzņēmuma darbības finansu rezultātus, novērtēt uzņēmuma finansiālo stabilitāti, uzņēmuma līdzekļu stāvokļa un dinamikas novērtēšana, analizēt bilances likviditāti, uzņēmuma maksātspēju, īpašnieku ieguldīto kapitālu un aizņemto kapitāli kā arī ražošanas un realizācijas efektivitātes analīze.
Finanšu analīze iedalās arējā analīzē, kas ir pieejama vairākiem lietotājiem (uzņēmuma līdzīpašniekiem, akcionāriem, kreditoriem, potenciālajiem investoriem, VID, revidentiem un citiem interesentiem), un iekšējā analīzē, kura, savukārt, ir pieejama uzņēmuma vadībai.
Par šī darba analīzes objektu esmu izvēlējusies privātajā sektorā darbojošos uzņēmumu – SIA “X”
Analīzes priekšmets: SIA “X” gada pārskati, periodā no 2002.gada līdz 2004.gadam
Darba mērķis: izpētot finanšu analīzes pamatvirzienus, novērtēt uzņēmuma finansiālo stāvokli
Darba uzdevumi:
• Noskaidrot finanšu pārskatu saturu
• Izpētīt galvenos finanšu koeficientus
• Atklāt pozitīvos un negatīvos aspektus uzņēmuma darbībā
• Novērtēt uzņēmuma likviditāti, maksātspēju, rentabilitāti un aktivitāti
Šis darbs sastāv no trīs daļām. Pirmajā daļā ir ietverta informācija par uzņēmuma gada pārskatiem (bilanci, peļņas un zaudējumu aprēķinu, naudas plūsmas pārskatu, pašu kapitāla pārmaiņu pārskatu), to sīkāks raksturojums kā arī sastādīšanas kārtība. Otrajā daļā ir rakstīts par finanšu analīzi un tanī izmantojamajiem rādītājiem, katra rādītāja sīkāks raksturojums un nozīme uzņēmuma darbībā. Trešā – praktiskā daļa – ir SIA “X” finanšu analīze un šī uzņēmuma finansiālā stāvokļa novērtējums.
Darbā ir pielietotas vairākas metodes – rezultātu salīdzināšana gan ar ideālo līmeni, gan ar iepriekšējiem periodiem, kas dod iespēju spriest, vai rādītāji ir uzlabojušies / pasliktinājušies kā arī prognozēt uzņēmuma attīstības tendences, koeficientu metode, kura parāda finansu proporcijas starp dažādiem pārskatu posteņiem.
1.GADA PĀRSKATS KĀ FINANŠU ANALĪZES PAMATAVOTS
1.1.Gada pārskata sastāvs un sastādīšanas kārtība
Gada pārskatam ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par uzņēmuma līdzekļiem, saistībām, tā finansiālo stāvokli un par peļņu vai zaudējumiem. Gada pārskata periods parasti aptver 12 mēnešus (no 1.janvāra līdz 31.decembrim). Gada pārskata sagatavošana un revīzija tiek veikta laika periodā no nākamā gada 1.janvāra līdz 31.martam. Gada pārskatam ir jābūt gatavam, apstiprinātam un auditētam līdz 1.maijam. Grāmatvedības gada pārskata sagatavošanu regulē Latvijas Republikas likums „Par uzņēmuma gada pārskatiem” un Latvijas grāmatvedības standarti.
Saskaņā ar šo likumu grāmatvedības gada pārskata kā vienota kopuma sastāvs ir šāds:
• Bilance
• Peļņas un zaudējumu aprēķins
• Pašu kapitāla pārmaiņu pārskats
• Naudas plūsmas pārskats
• Pielikums
• Uzņēmuma vadības ziņojums par uzņēmuma attīstību pārskata gadā
Lai gada pārskati būtu salīdzināmi, to sagatavošanai lieto vispārpieņemtus principus, kuru izmantošanai ir būtiska nozīme uzņēmējdarbības vērtēšanā un lēmumu pieņemšanā par uzņēmumā veicamajām investīcijām, par uzņēmuma likviditāti vai maksātspēju, rentabilitāti un citiem finansu rādītājiem. Konsekventa šo principu lietošana gada pārskatu sagatavošanā nodrošina dažādu uzņēmumu gada pārskatu salīdzināmību, uzņēmuma finansiālo rādītāju un lēmumu pieņemšanas korektumu un ticamību, kas attiecas uz uzņēmuma darbības rezultātiem un arī attīstības perspektīvām. Nekonsekventa principu lietošana var novest pie nepareizu lēmumu pieņemšanas par uzņēmuma finansiālo stāvokli un radīt investoriem neparedzētus zaudējumus uzņēmuma maksātspējas vai pat bankrota gadījumā.
Svarīgākie gada pārskatu sastādīšanas principi ir šādi:
1. Uzņēmuma nepārtrauktas darbības princips – saistīts ar pieņēmumu, ka uzņēmums darbosies arī turpmāk. No tā izriet, ka uzņēmuma aktīvi tiek novērtēti atbilstoši to pašizmaksai, nevis likvidācijas cenās, kā arī uzņēmumam ir iespējams ilgākā laika periodā norakstīt ilgtermiņa ieguldījumus.
2. Pašizmaksas princips – jebkurš līdzeklis jeb aktīvs ir attēlojams bilances pārskatā pēc tā iegādes cenas vai pašizmaksas.
3. Realizācijas princips – uzņēmuma ieņēmumi tiek atdzīti jeb attēloti peļņas un zaudējumu aprēķinā brīdī, kad uzņēmums ir nosūtījis preces vai produkciju pircējam vai ir nodevis izpildītos darbus pasūtītājam, par to izrakstot rēķinu. Ieņēmumi tiek attēloti peļņas un zaudējumu aprēķinā neatkarīgi no naudas saņemšanas brīža.
4. Uzkrāšanas un periodu saskaņošanas princips – uzņēmuma neapmaksātie rēķini atspoguļojas kā kreditoru parāds jeb saistības pret piegādātājiem. Izdevumi, kuri atmaksāti un ir attiecināmi uz nākamo pārskata periodu, ir uzskatāmi par nākamo periodu izmaksām. Pēc uzkrāšanas un periodu saskaņošanas principa attēlo arī kredīta un noguldījumu procentus.
5. Piesardzības princips – uzņēmums vadās pēc vislielākās piesardzības: uzņēmuma aktīvi tiek novērtēti minimālajās cenās
uzņēmuma saistības tiek novērtētas pēc maksimālā principa
uzņēmuma ieņēmumi tiek novērtēti un uzskaitīti pēc minimālā principa
uzņēmuma izdevumi tiek novērtēti un uzskaitīti pēc maksimālā principa
6. Princips par formas pakļaušanu saturam – grāmatvedības uzskaitē par primāru tiek uzskatīts darījuma ekonomiskais saturs, sekundāra ir darījuma juridiskā forma.
7. Konsekvences princips – saistīts ar grāmatvedībā lietojamo metožu nemainīgumu laika periodā, kas nav īsākas par diviem gadiem. Ir svarīgi, lai gada pārskats būtu salīdzināms ar iepriekšējo periodu pārskatiem. Jebkura grāmatvedībā lietojamo metožu maiņa ir jāpaskaidro gada pārskata pielikumā.
8. Būtiskuma princips – saistīts ar uzņēmuma būtisku summu noteikšanu tā līdzekļu uzskaitē.
Lai ārējais lietotājs (kreditori, esošie vai potenciālie investori, esošie klienti, interesenti) varētu būt pārliecināts par pārskatu patiesumu, korektumu un atbilstību likumdošanai un grāmatvedības principiem, kas tiek uzrādīti gada pārskatos, tiek veikta finansu pārskatu revīzija jeb audits. Neatkarīgu revīziju jeb auditu Latvijā veic zvērināti revidenti, un viņu darbību regulē LR likums „Par zvērinātiem revidentiem”. Zvērināti revidenti veic revīziju saskaņā ar Starptautiskās Grāmatvežu federācijas izdotajiem Starptautiskajiem revīzijas standartiem, kas regulē to darbības pamatprincipus un iezīmē darbības vadlīnijas.
Revīzijas rezultātā zvērināti revidenti sniedz atdzinumu par gada pārskatu ticamību un likumiem, standartiem un principiem, kas regulē gada pārskatu sagatavošanu.
Finansu pārskatu ierobežojumi ir saistīti ar finansu pārskatu nepilnībām:
1. Gada pārskatā ievietotā informācija bieži ir nepietiekami detalizēta
2. Finansu pārskatā pastāv manipulēšanas iespējas
3. Finansu pārskats ir orientēts uz pagātni
4. Finansu pārskats ir pieejams, kad ir pagājis ilgs laiks kopš pārskata perioda
1.2.Galveno finanšu pārskata daļu raksturojums
Lai veiktu uzņēmuma finansu analīzi, ir nepieciešami uzņēmuma finansu pārskati par iepriekšējiem periodiem:
• Bilance
• Peļņas un zaudējumu aprēķins
• Naudas plūsmas pārskats
BILANCE – Uzņēmuma uzsākot vai izbeidzot darbību, ir jāparāda savā īpašumā un lietošanā esošo līdzekļu kopvērtība un savi parādi īpašā sākuma (slēguma) bilancē, kas sastādīta, pamatojoties uz inventarizācijas datiem. Par šīs bilances savlaicīgu un pareizu sastādīšanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs. Bilance ir uzņēmuma galvenais finansu pārskats, kas parāda uzņēmuma finansiālo stāvokli noteiktā laika periodā (parasti pārskatā gadā), kuras sīkākās daļas ir posteņi, kuros ir apvienoti dati par ekonomiski vienveidīgiem uzskaites objektiem. Tā kā bilancei ir jābūt skaidrai un saprotamai, tad aktīva posteņus izvieto noteiktā kārtībā atbilstoši to likviditātei, bet pasīva posteņus – maksājumu termiņu kārtībā. Bilance sastāv no ilgtermiņa ieguldījumiem un apgrozāmajiem līdzekļiem aktīva pusē un pašu kapitāla, uzkrājumiem un kreditoriem bilances pasīva pusē. Aktīvā ir atspoguļoti uzņēmuma līdzekļi, bet pasīvā šo līdzekļu avoti, abi atspoguļoti naudas izteiksmē. Aktīvs vienmēr ir vienāds ar pasīvu, jo būtībā abas bilances daļas aptver vienu un to pašu vērtību kopumu, tikai dažādā sakārtojumā. Aktīvā ir parādīti uzņēmuma līdzekļi grupējumā pa veidiem, bet pasīvā šie paši līdzekļi ir grupēti pa izveidošanās avotiem.
Pats vārds “bilance” ir cēlies no itāļu valodas vārda “bilancia”, kas nozīmē “svari”, tas arī noteic, ka abās pusēs ir jābūt vienādām kopsummām. Bilances tabulu ir pieņemts izveidot vai nu kontu formā vai arī vertikālajā formā. Kontu formā bilances kreisajā pusē izvieto aktīvu un labajā pusē – pasīvu, bet vertikālajā formā aktīvu izvieto lapas augšdaļā, bet pasīvu zem aktīva. Latvijā grāmatvedības bilanci parasti izveido kontu formā. Bilances sastādīšanas pamats ir inventārraksti.
Bilances abu daļu kopsakarību izsaka bilances pamatvienādojums:
Līdzekļi = Pašu kapitāls + Saistības
Ilgtermiņa ieguldījumi ir tie aktīvi, kuros līdzekļi ir iesaistīti uz laiku ilgāku par vienu gadu. To sastāvā ietilpst:
• Nemateriālie ieguldījumi – tiem nepiemīt naturāla forma, bet tie uzņēmumam dod ienākumus vai rada apstākļus to gūšanai ( piem., licences, programmas, preču zīmes u.c.). Īpašu vietu nemateriālo ieguldījumu sastāvā ieņem tāds jēdziens kā „know how”, ar to saprotot jaunus tehniskus risinājumus un praktisko pieredzi, kas, netērējot naudas līdzekļus to iegādei, dod uzņēmumam labumus.
• Pamatlīdzekļi – ēkas, mašīnas, būves u.c. bilancē jāuzrāda to atlikušajā vērtībā. Zemes gabalu iegūšanas izmaksas netiek amortizētas.
• Ilgtermiņa finansu ieguldījumi – ir izmaksas dažādu vērtspapīru iegādei, kurus paredzēts paturēt ilgāk par gadu, līdzdalība meitas un saistītos uzņēmumos, ilgtermiņa aizdevumi pret vekseļiem vai citām parādu saistībām.
Apgrozāmie līdzekļi ir tādi aktīvi, kas normālas ražošanas vai komerciālās darbības cikla gaitā ne ilgāk kā viena gada laikā var pārvērsties par naudas līdzekļiem.
Pašu kapitāls ir bilances pasīva posteņu svarīgākā iedaļa, tas rāda cik liela īpašuma summa pieder uzņēmumam. To veido līdzekļi, ko dalībnieki uz neierobežotu laiku bez atlīdzības nodod uzņēmumam, kā arī uzņēmuma darbības rezultātā iegūtais līdzekļu pieaugums.
Uzkrājumi parāda summas, kuras paredzētas noteiktu zaudējumu, izmaksu vai saistību segšanai, kuras attiecas uz pārskata vai iepriekšējiem periodiem, un kuras līdz bilances datumam paredzamas vai pat zināmas, bet to lielums vēl nav precīzi zināms.
Kreditori – šeit uzrāda visas uzņēmuma ārējās saistības, kā ilgtermiņa, tā īstermiņa.
PEĻŅAS UN ZAUDĒJUMU APRĒĶINS – ir ne mazāk svarīga gada pārskata sastāvdaļa, kas atspoguļo uzņēmuma pārskata perioda finansiālos rezultātus – ieņēmumus un izmaksas no uzņēmuma saimnieciskās darbības, gan cita veida ieņēmumus un izmaksas. Tāpat šajā aprēķinā var redzēt neto apgrozījumu, bruto peļņu vai zaudējumus no apgrozījuma un pārskata perioda peļņu vai zaudējumus pēc nodokļu nomaksas.
Neto apgrozījums rāda uzņēmuma pamatdarbības ieņēmumus no preču, produkcijas vai pakalpojumu realizācijas, no kuriem atskaitīti nodokļi, kurus aprēķina no apgrozījuma (apgrozījuma un akcīzes nodokļi), kā arī atlaides. Šajā postenī norāda arī norēķinu summas par nosūtītām precēm, produkciju, par kurām samaksa vēl nav saņemta, bet norēķinu dokumenti ir iesniegti pircējiem, vai arī bankas iestādei.
Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas atspoguļo pārdotās produkcijas, preču vai pakalpojumu ražošanas vai iegādes tiešās izmaksas.
Bruto peļņu vai zaudējumus aprēķina kā „Neto apgrozījuma” un „Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksu” starpību.
Pārdošanas izmaksas un Administrācijas izmaksas ir netiešās izmaksas, kas nav tieši attiecināmas uz konkrētiem produkcijas, preču vai pakalpojumu veidiem (telpu uzturēšanas izmaksas, kancelejas un pasta izmaksas u.c.).
Pārējie uzņēmuma saimnieciskās darbības ieņēmumi atspoguļo ražošanas krājumu, ārvalstu valūtas uz vērtspapīru pārdošanas finansiālo rezultātu.
Peļņa vai zaudējumi pirms nodokļiem tiek aprēķināta no posteņa „Bruto peļņa vai zaudējumi” atskaitot izmaksu posteņus un pieskaitot ieņēmumu posteņu summas.
Peļņas nodoklis par pārskata periodu un Pārējie nodokļi atspoguļo valsts uz pašvaldības budžetā maksājamās summas.
Pārskata gada peļņa vai zaudējumi atspoguļo uzņēmuma rīcībā palikušo peļņu (neto peļņa).
Paskaidrojumos pie bilances un peļņas vai zaudējumu aprēķina tiek sīkāk atšifrēti bilances posteņi un peļņas vai zaudējumu pārskata atsevišķu posteņu atšifrējumi.
NAUDAS PLŪSMAS PĀRSKATS fiksē darbību, kas notiek kādā laika periodā un ļauj precīzāk analizēt naudas ieņēmumu avotus un naudas izlietojumu. Pārskats par naudas plūsmu dod iespēju pilnīgāk novērtēt uzņēmuma finansiālo stāvokli. Tas ir pārskats par uzņēmuma finansiālā stāvokļa izmaiņām, kas sastādīts, ievērojot kases principu – ieņēmumi – izdevumi = atlikums. Pēc šiem datiem var novērtēt notikušās izmaiņas uzņēmuma aktīvu un pasīvu struktūrā, kā arī uzņēmuma spēju dzēst savas saistības, var noteikt sagaidāmo naudas līdzekļu pieaugumu un nepieciešamību piesaistīt papildus finansu resursus.
Naudas plūsmas pārskatu sastāda tā daļas: par naudas plūsmām no komercdarbības, no investīcijām un no finansēšanas.
Izmantojot agrāku gadu naudas plūsmas pārskatus nereti cenšas noteikt nākotnes plūsmu apjomu un drošumu. Salīdzinot šīs plānotās naudas plūsmas ar gada beigās noteiktajām faktiskajām plūsmām, var novērtēt šādas prognozes pareizību, konstatēt sakritību starp ienesīgumu un naudas plūsmu un noteikt cenu izmaiņu ietekmi.
Naudas plūsmas pārskata shēma ir atkarīga no pārskata sagatavošanā pielietotās metodes. Starptautiskais grāmatvedības standarts nosaka vispārējo struktūru naudas plūsmas pārskatam. Pārskata perioda naudas plūsmu sadala trijos darbības virzienos:
– komercdarbībā
– investīciju darbībā jeb ieguldījumu operācijās
– finansiālajā darbībā
Komercdarbības naudas plūsmu veido:
– naudas ieņēmumi no preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas
– naudas ieņēmumi no pārējās saimnieciskās darbības
– naudas maksājumi piegādātājam par precēm un pakalpojumiem
– naudas maksājumi darbiniekiem un viņu interesēs vai viņu uzdevumā trešajām personām
– pārējie ar saimniecisko darbību saistītie naudas izdevumi
Investīcijdarbības naudas plūsmu veido:
– naudas maksājumi par pamatlīdzekļiem, ieskaitot pirktos pamatlīdzekļus un pašu uzņēmuma celtniecības objektu un pamatlīdzekļu izveidošanas izdevumus
– naudas maksājumi par nemateriālajiem ieguldījumiem, ieskaitot pētniecības darba izmaksas
– naudas maksājumi par citu uzņēmumu nopirktām akcijām, līdzdalības daļām un vērtspapīriem ( izņemot naudas ekvivalentus )
– naudas ieņēmumi no pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu pārdošanas
– naudas ieņēmumi no citu uzņēmumu akciju, līdzdalības daļu un vērtspapīru pārdošanas
– naudas izdevumi avansiem un aizdevumiem trešajām personām
– naudas ieņēmumi no avansiem un aizdevumu atmaksas
Finansu darbības naudas plūsmu veido:
– naudas ieņēmumi no pašu akciju emisijas vai kapitāla līdzdalības daļu papildus ieguldīšanas
– naudas maksājumi par pašu akcijām vai daļām
– naudas aizņēmumi pret obligācijām vai citiem parādu dokumentiem ( ieskaitot aizņēmums no bankām )
– naudas izdevumi aizņēmumu atmaksai ( ieskaitot aizņēmumu atmaksu bankām)
– naudas maksājumi iznomātājam nomnieka kreditoru parāda dzēšnai, ja noma ir ar izpirkuma tiesībām
Praksē nav vienota viedokļa par to, kur naudas plūsmas pārskatā jāparāda samaksātos un saņemtos procentus un dividendes. Pēc vienas pielietotās metodes procentus un dividendes parāda komercdarbības naudas plūsmā, bet pēc citas metodes samaksātos % ietver komercdarbības naudas plūsmā, samaksātās dividendes – finansu darbības naudas plūsmā, bet no ilgtermiņa ieguldījumiem saņemtos procentus un dividendes – investīcijdarbības naudas plūsmā.
Nodokļu maksājumus parasti ietver komercdarbības naudas plūsmā. Tomēr, ja kādus nodokļu maksājumus iespējams attiecināt tieši uz finansu vai investīcijdarbību, tad tos ietver attiecīgajā naudas plūsmā.
2.FINANŠU PĀRSKATU RAKSTUROJUMS
2.1.Finanšu analīzes pamatmetodes
Finanšu pārskatu analīze ļauj atklāt svarīgākās mijiedarbības un sakarības, kā arī novērtēt tendences. Pirmajā finanšu analīzes fāzē ir svarīgi ‘’lasīt’’ finanšu pārskatus. Pārskatu lasīšanas gaitā tiek studēti pārskatos atspoguļotie rādītāji. Ir jānosaka uzņēmuma īpašuma stāvoklis, tā īstermiņa vai ilgtermiņa ieguldījumi aktīvos, pašu kapitāla un aizņemto līdzekļu veidošanas avoti, jānovērtē uzņēmuma sakari ar piegādātājiem, pamatdarbības ieņēmumi un peļņa.
Izšķir:
1. Destruktīvā metode – no vispārēja pārskata apskata kādu sīkāku tā daļu vai otrādi
2. Horizontālā (laika posmu) analīze – ir analīze, kas pamatojas uz tā sauktajiem „Bilances zelta likumiem”. Tā ļauj noteikt vienādu posteņu relatīvās un absolūtās izmaiņas salīdzinājumā ar pagājušo periodu.
3. Vertikālā (strukturālā) analīze – tās mērķis ir noteikt atsevišķu pārskata posteņu īpatsvaru kopējos rādītājus, kuri pieņemti par 100%. Nosaka katra posteņa īpatsvaru bilancē ar tādu nozīmi, ka vēl nākotnē novērtēs notikušās izmaiņas.
4. Trendu analīze – katra pārskata pozīcija tiek salīdzināta ar iepriekšējiem periodiem un tiek noteikts trends (trenda līnija), kas atspoguļo rādītāja dinamiku, ņemot vērā gadījuma un īslaicīgās tendences.
5. Finansu koeficientu analīze – parāda finansu proporcijas starp dažādiem pārskatu posteņiem – attiecīgo rādītāju aprēķina un to salīdzina ar kādu bāzi, piemēram, vispārpieņemtiem parametriem, nozares vidējiem rādītājiem, pagājušā gada analoģiskiem rādītājiem, u.tml.. Tā ir likumsakarību noteikšana.
6. Salīdzinošā analīze – noteiktu objektu salīdzina ar kādu citu objektu. Var būt ārējā analīze, kad salīdzina ar līdzīgu uzņēmumu, un iekšējā analīze, kad salīdzina viena uzņēmuma divu struktūru darbību.
7. Faktoru analīze – analizē, kā atsevišķi faktori ietekmē kopējā rādītāja lielumu.
Finanšu analīzes mērķis ir noteikt uzņēmuma finansiālo stāvokli un identificēt iespējas pilnveidot esošās finansu vadības metodes, kā arī uzlabot uzņēmuma finansiālo stāvokli.
Ar finanšu analīzes metodēm ir jārisina arī finanšu analīzes uzdevumi, kas ir:
• Analizējot uzņēmuma saimnieciskās darbības finansu rezultātus noteikt finansu resursu izmantošanas efektivitāti
• Prognozēt iespējamos finansu rezultātus, balstoties uz esošajiem saimnieciskās darbības rādītājiem un alternatīviem resursu izmantošanas variantiem
• Izstrādāt pasākumus finansu stāvokļa uzlabošanai un finansu resursu izmantošanas efektivitātes pilnveidošanai
Pie finanšu analīzes metodēm var pieskaitīt arī trīs “Bilances zelta likumus”.
1.Ilgtermiņa ieguldījumi jāfinansē ar pašu kapitālu
Pašu kapitāls ir uzņēmuma rīcībā uz neierobežotu laiku, tāpēc ar to ir jāfinansē ilgtermiņa ieguldījumi. Tā nav kādas institūcijas noteikta prasība, bet gan īpašuma racionālas finansēšanas ieteikums.
Pašu kapitāls – Ilgtermiņa ieguldījumi = novirze
2.Ilgtermiņa ieguldījumi ir jāfinansē ar pašu kapitālu un ilgtermiņa saistībām
Ilgtermiņa saistības ir jādzēš pēc viena gada un ilgāk, tāpēc tās var izmantot ilgtermiņa ieguldījumu finansēšanai.
( pašu kapitāls + ilgtermiņa saistības ) – ilgtermiņa ieguldījumi = novirze
3.Apgrozāmie līdzekļi jāsedz ar īstermiņa saistībām
Īstermiņa saistības – Apgrozāmie līdzekļi = novirze
Bilances „Zelta likumu” prasības nav obligātas, tās ir ieteikums, kā finansēt aktīvus – tās atspoguļo ideālu stāvokli.
2.2.Likviditātes rādītāji
Likviditāte ir uzņēmuma spēja jebkurā laikā atmaksāt savas īstermiņa saistības. Šī spēja ir atkarīga no attiecības starp uzņēmuma maksāšanas līdzekļu potenciālu un uzņēmuma finansiālajām saistībām.
Īstermiņa saistību dzēšanai izmanto apgrozāmos līdzekļus. Ar kāda apgrozāmā aktīva likviditāti saprotam tā spēju transformēties naudas līdzekļos, bet likviditātes pakāpi nosaka laika perioda garums, kurā šī transformācija var notikt. Jo īsāks ir šis periods, jo likvīdāks ir dotais aktīvu elements. Uzņēmuma likviditāte liecina par to, kāds apgrozāmo līdzekļu daudzums teorētiski ir pietiekams, lai segtu īstermiņa saistības, kaut arī nedaudz pārkāpjot termiņus, kuri paredzēti līgumā. Savukārt maksātspēja raksturo stāvokli, kad uzņēmumam ir pietiekami daudz skaidras naudas, lai norēķinātos ar kreditoriem nekavējoties. Tādējādi galvenās maksātspējas pazīmes ir šādas:
• Pietiekams naudas līdzekļu daudzums norēķini rēķinā bankā un kasē
• Kreditoru parādu savlaicīga nomaksāšana
Likviditāte un maksātspēja nav identiski lielumi. Piemēram, likviditātes koeficienti var raksturot uzņēmuma finansiālo stāvokli kā apmierinošu, tomēr patiesībā šis novērtējums var būt kļūdains, ja uzņēmuma aktīvos ievērojams īpatsvars ir nelikvīdiem un debitoru parādu dzēšanas termiņi ir nokavēti. Vislikvīdākie apgrozāmo līdzekļu posteņi ir naudas līdzekļi uzņēmuma kasē un norēķinu kontā bankā. Palielinoties likvīdo aktīvu summai, paaugstinās uzņēmuma likviditāte un maksātspēja. Tāpēc arī šo likviditātes rādītāju sauc par absolūto likviditātes koeficientu. Vismazāk likvīdi ir krājumi, jo krājumu realizācija var prasīt ievērojamu laiku.
Informācija par likviditāti ir ļoti svarīga, jo maksātnespējas iestāšanās draud ar uzņēmuma darbības pārtraukšanu. Uzņēmēju un arī analītiķi interesē nākotnē sagaidāmā likviditāte, nevis pagātnes skatījumā.
Sagaidāmo likviditāti nav iespējams noteikt tikai pēc grāmatvedības pārskata datiem, bet plaši izmantojot finansu plāna datus. Parasti rentabls uzņēmums ir arī maksātspējīgs, jo tam ir pieejami pietiekami kredīta resursi.
1.Kopējais likviditātes rādītājs ir apgrozāmo aktīvu attiecība pret īstermiņa saistībām. Šis rādītājs raksturo uzņēmuma spēju segt īstermiņa saistības.
Kopējais likviditātes rādītājs = Apgrozāmie aktīvi / Īstermiņa saistības
Šeit vēlamais rādītājs ir no 1 – 2. Zemāko robežu nosaka tas, ka uzņēmumā apgrozāmo līdzekļu daudzumam jābūt vismaz tik lielam, lai segtu īstermiņa saistības. Apgrozāmo līdzekļu pārsvars pār īstermiņa saistībām vairāk nekā divas (trīs) reizes arī ir nevēlams, jo tas var liecināt par neracionālu kapitāla struktūru (uzņēmumam ir pārāk daudz brīvo neizmantoto līdzekļu), bet, ja šis rādītājs ir zemāks par normu, uzņēmumam var trūkt apgrozāmo līdzekļu (naudas) īstermiņa saistību segšanai.
Parasti uzskata, ka jo augstāks likviditātes koeficients, jo augstāka uzņēmuma likviditāte. Bet ne vienmēr tas tā ir, jo šī koeficienta aprēķināšanas metodikai piemīt vairākas nepilnības:
• Aprēķinot šo koeficientu pieņem, ka visi apgrozāmie līdzekļi ir likvīdi. Šāds pieņēmums var būt nereāls, it sevišķi tas attiecas uz krājumiem.
• Koeficients var paaugstināties nevēlamu procesu rezultātā. Piemēram, ja uzņēmums iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ sašaurina ražošanu, tad var pieaugt krājumi. Tāpat, ja pircējs kļūst maksātnespējīgs, pieaug debitoru parādi. Līdz ar to palielinās apgrozāmo līdzekļu atlikums un palielinās likviditātes koeficients.
• Likviditātes rādītājs atsevišķos gadījumos var pārvērsties par likvidācijas rādītāju. Tikai likviditācijas gadījumā uzņēmums pārdod lielu daļu krājumu, lai varētu dzēst īstermiņa saistības.
• Šis koeficients atspoguļo statiku, t.i. stāvokli uz noteiktu datumu. Aprēķinā netiek ņemta vērā līdzekļu apgrozība.
Tā kā apgrozāmajiem līdzekļiem ir atšķirīga likviditāte un ātrums, ar kuru attiecīgos līdzekļus var pārvērst naudā, tiek rēķināti vēl citi likviditātes rādītāji.
2.Starpseguma likviditātes rādītājs ir saistīts ar uzņēmuma saimnieciskajā darbībā iesaistīto aktīvo kapitālu. Aktīvo kapitālu aprēķina kā starpību starp apgrozāmo aktīvu un īstermiņa saistību summu. Šī kapitāla lielums, sevišķi tā absolūtais un relatīvais pieaugums, liecina par uzņēmuma finansiālā stāvokļa nostiprināšanos. Nepieciešamību aprēķināt starpseguma likviditāti izraisa tas, ka atsevišķi apgrozāmie līdzekļi nav vienādi likvīdi. Starpseguma likviditātes rādītājs ir likvīdo aktīvu attiecība pret īstermiņa saistībām.
Starpseguma likviditātes rādītājs = ( Apgrozāmie aktīvi – (krājumi + nākamo periodu izmaksas)) / Īstermiņa saistības
Pēc starptautiskajiem standartiem uzskata, ka šim rādītājam ir jābūt vismaz 1, jo tikai tādā gadījumā uzņēmums reāli spēj segt īstermiņa saistības. Savukārt pārāk augsts starpseguma likviditātes rādītājs parasti nozīmē to, ka bankas kontos vai uzņēmuma kasē ir uzkrājies pārmērīgi daudz naudas līdzekļu.
3.Lielākajā daļā gadījumu visdrošākais likviditātes novērtējums ir pēc naudas līdzekļu lieluma, kurš ir uzņēmuma rīcībā. Šis rādītājs tiek aprēķināts kā naudas līdzekļu un īstermiņa saistību dalījums. Šo rādītāju izsaka procentos un vēlamais rezultāts ir virs 50%.
Absolūtās likviditātes koeficients = ( naudas līdzekļi + īstermiņa vērtspapīri ) / Īstermiņa saistības * 100
Uzņēmuma likviditātes analīzes svarīgākais uzdevums ir novērtēt tā maksātspēju izmantojot visus trīs iepriekš minētos rādītājus, kuri atšķiras viens no otra ar apgrozāmo līdzekļu sastāvu, kuru pieņem īstermiņa saistību dzēšanai.
Uzņēmuma likviditātes analīzē liela nozīme ir tīro apgrozāmo aktīvu (aktīvā kapitāla ) noteikšanai. Šo aktīvu lielums tiek aprēķināts kā starpība starp apgrozāmajiem aktīviem un īstermiņa saistībām.
Tīrie apgrozāmie aktīvi = Apgrozāmo aktīvu summa – Īstermiņa saistības
Tīrie apgrozāmie aktīvi ir nepieciešami uzņēmuma finansiālās stabilitātes uzturēšanai, jo apgrozāmo līdzekļu pārsvars pār īstermiņa saistībām liecina, ka uzņēmums ne tikai var nosegt savas īstermiņa saistības, bet tam ir arī finansu resursi savas darbības paplašināšanai nākotnē. Tīrie apgrozāmie aktīvi, kuri ir uzņēmuma rīcībā, paliecina kreditorus par līdzekļu aizdošanu uzņēmumam. Tīro apgrozāmo līdzekļu optimālā summa ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, uzņēmuma lieluma, realizācijas apjoma, krājumu aprites ātruma, debitoru parādu lieluma, nozares specifikas u.c. Uzņēmuma finansiālo stāvokli negatīvi ietekmē gan tīro apgrozāmo līdzekļu trūkums, gan to pārmērīgs lielums. Nepietiekams lielums var izraisīt uzņēmuma bankrotu, jo liecina par uzņēmuma nespēju segt īstermiņa saistības. Pārmērīgs tīro apgrozāmo aktīvu pārsvars pār optimālo nepieciešamo lielumu liecina par līdzekļu neefektīvu izmantošanu.
Uzņēmuma likviditātes analīzes svarīgākais uzdevums ir novērtēt tā maksātspēju izmantojot visus trīs iepriekš minētos rādītājus, kuri atšķiras viens no otra ar apgrozāmo līdzekļu sastāvu, kuru pieņem īstermiņa saistību dzēšanai.
2.3.Maksātspējas rādītāji
Šīs grupas rādītājus raksturo uzņēmuma ilgtermiņa maksātspēju un finansiālo stabilitāti. Tā kā uzņēmuma ilgtermiņa maksātspēja ir lielā mērā atkarīga no uzņēmuma kapitāla struktūras, daļa rādītāju raksturo tieši kapitāla vai līdzekļu avotu struktūru. Šie rādītāji ir īpaši svarīgi esošajiem un arī potenciālajiem kreditoriem, jo tie rāda kādā mērā uzņēmuma ieņēmumi sedz procentu un citus fiksētus maksājumus, kā arī to, vai uzņēmuma likvidācijas gadījumā ir pietiekami daudz aktīvu, lai segtu saistības. Uzņēmuma dalībniekus šie rādītāji interesē, jo aprēķinātie procenti ir uzskatāmi par izmaksām, kas palielina uzņēmuma saistības. Ja aizņēmumu, un tātad arī maksājamo procentu summas ir pārmērīgas, uzņēmumam var draudēt bankrots.
Uzņēmumam var būt divi atšķirīgi kapitāla avoti:
• Uzņēmuma īpašnieku līdzekļi jeb pašu kapitāls
• Ilgtermiņa vai īstermiņa piesaistītie līdzekļi jeb saistības
Uzņēmuma līdzekļu avotu struktūras analīzei ir nozīmīga vieta uzņēmuma finansiālā stāvokļa novērtēšanā. No uzņēmuma viedokļa aizņemtais kapitāls ir saistīts ar risku, jo ja netiek laikā atmaksāti kreditoru parādi, viņi var vērsties tiesā, lai apmierinātu savas prasības. Tādējādi pašu kapitāls ir izdevīgāks, jo īpašnieki nevar ierosināt maksātnespēju. Tā kā īpašniekiem ir mazāka iespēja izņemt naudu ārā no uzņēmuma, parasti viņi ir gatavi ieguldīt tikai gadījumos, ja sagaidāmā pašu kapitāla atdeve ir augstāka nekā tā, kuru sagaida bankas vai kreditori. Tādējādi uzņēmumam ir jāatrod pietiekams līdzsvars starp risku, ka kreditori var ierosināt maksātnespēju, un augstākām īpašnieku kapitāla izmaksām.
Plaši lieto šādus maksātnespējas rādītājus:
1.Visu saistību rādītājs raksturo saistību līmeni bilancē. Tā optimālais līmenis ir 0,5. Kreditori parasti vēlas, lai šis rādītājs parasti būtu zemāks, jo līdz ar to ir drošākas iespējas netraucēti saņemt aizdotās summas. Augsts šī rādītāja līmenis norāda to, ka par aizņēmumiem ir jāmaksā liela procentu summa, un uzņēmums var zaudēt iespēju vēl saņemt aizņēmumu.
Visu saistību rādītājs = Saistības / Bilances kopsumma
Saistību līmeņa novērtēšana ir ļoti atbildīgs finansu direktora uzdevums; tā ir viena no svarīgākajām problēmām finansu jomā.
Šī jautājums risināšana ir atkarīga no valsts likumdošanas, un it sevišķi no konkrētā uzņēmuma īpatnībām.
2.Finansiālā līdzsvara koeficients raksturo uzņēmuma finansiālo neatkarību. Kritiskā robeža 1, ja tā tiek pārsniegta, tad uzņēmuma finansiālā stabilitāte ir sasniegusi kritisko punktu. Ja apgrozāmie līdzekļi aprit ātri, šī koeficienta kritiskā robeža var ievērojami pārsniegt 1, būtiski neietekmējot uzņēmuma finansiālo autonomiju. Augsts šī koeficenta līmenis rāda, ka liela daļa finansējumu ir saistības – uzņēmums daudz izmanto aizņemtos līdzekļus. Kreditori parasti dod priekšroku zemākam šī koeficienta līmenim, jo tas ir saistīts ar mazāku risku, uzņēmuma dalībnieku lielāku ieguldījumu uzņēmuma kapitālā.
Finansiālā līdzsvara koeficients = Saistības / Pašu kapitāls
Šī rādītāja novērtēšana ir atkarīga no šādiem faktoriem:
• Šī koeficienta vidējais līmenis citās nozarēs
• Uzņēmuma iespējas saņemt papildus finansējumu ar aizņemto kapitālu
• Uzņēmuma saimnieciskās darbības stabilitāte
3.Procentu seguma rādītājs atspoguļo uzņēmuma spēju samaksāt aizdevumu procentus ar peļņas veidā iegūtiem līdzekļiem neskarot pašu kapitālu. Vidējais rādītājs ir 1.
Procentu seguma rādītājs = Peļņa pirms % un nodokļiem / % maksājumi
Ja maksājamo procentu summa būtu vienāda ar peļņu pirms nodokļiem un procentiem, šī koeficienta lielums būtu 1, tādā gadījumā uzņēmums varētu samaksāt tikai procentus un tam nevajadzētu maksāt peļņas nodokli, jo nebūtu peļņas.
Šie rādītāji, izņemot procentu seguma rādītāju ir saistīti ar kapitāla struktūru. Finanšu analītiķi uzskata, ka, jo augstāks ir pašu kapitāla īpatsvars, jo lielāka ir uzņēmuma finansiālā stabilitāte. Tā kā pašu kapitāla izmaksas ir lielākas ( tas saistīts ar risku, kuru uzņemas īpašnieki ), uzņēmumam ir izdevīgāk izmantot aizņemto kapitālu darbības finansēšanai. Tāpēc ir svarīgi sabalansēt kapitāla avotus, kapitāla izmaksas un uzņēmuma rentabilitāti. Procentu seguma rāŤītājs parāda uzņēmuma spēju apmaksāt piesaistīta kapitāla izmaksas un ja šis rādītājs ir mazāks par 1, uzņēmuma ģenerētā peļņa ir nesabalansēti zema salīdzinājumā ar kapitāla izmaksām.
2.4.Rentabilitātes rādītāji
Rentabilitāte ir uzņēmuma darbības efektivitātes rādītājs. Rentabilitāti nosaka, uzņēmuma neto peļņu dalot ar neto apgrozījumu, ar uzņēmuma kopējo vai pašu kapitālu vai aktīvu kopsummu. Šie rādītāji rāda patērētos līdzekļus vai realizētās produkcijas apjomu. Rentabilitātes vērtēšanai nav noteiktu kritēriju. Rentabilitāti izsaka procentos. Jo augstāks šo procentu līmenis, jo uzņēmuma darbība ir efektīvāka, zems rentabilitātes līmenis liecina par uzņēmuma neveiksmi: ja to nenovērš savlaicīgi, ir sagaidāma uzņēmuma darbības krīze.
Rentabilitāti parasti apskata no trim viedokļiem:
• Komerciālā (realizācijas) rentabilitāte rāda, kādu peļņu uzņēmums ir ieguvis uz neto apgrozījuma vienību;
• Ekonomiskā (aktīvu) rentabilitāte rāda, kāda peļņa ir iegūta, rēķinot uz uz uzņēmuma aktīvu vienību;
• Finansiālā (pašu kapitāla) rentabilitāte rāda, kādu peļņu ir ieguvuši uzņēmuma īpašnieki uz ieguldītā kapitāla vienību.
1.Komerciālo rentabilitāti vai realizācijas rentabilitāti vai peļņas normas rādītāju aprēķina, neto peļņu dalot ar neto apgrozījumu. Šis rādītājs parāda, cik liela daļa no neto apgrozījuma ir peļņa. Tas raksturo uzņēmuma vadības spēju vadīt uz kontrolēt izmaksu attiecību pret apgrozījumu.
Realizācijas rentabilitāte = Pārskata perioda peļņa / Neto apgrozījums * 100
Svarīgi ir aprēķināto rādītāju salīdzināt ar nozares vidējiem rādītājiem. Ja aprēķinātais rādītājs ir lielāks par nozarē vidējo, analizējamais uzņēmums ir starp nozares līderiem. Pozitīvs saimnieciskās darbības rezultāts ļauj novirzīt līdzekļus uzņēmuma attīstībai, lai saglabātu vai arī uzlabotu savu pozīciju tirgū. Ja aprēķinātā peļņas norma ir zemāka nekā nozares vidējais rādītājs, uzņēmums var novirzīt attīstībai salīdzinoši mazākus līdzekļus, un tas var izraisīt arvien lielāku uzņēmuma atpalicību no konkurentiem.
Uzņēmums ar zemu peļņas rentabilitāti pamazām kļūst vājāks.
Realizācijas rentabilitāte var paaugstināties sakarā ar no peļņas maksājamo nodokļu likmes pazemināšanos vai arī uzņēmuma finansu politikas pārmaiņu dēļ. Tāpēc ir ieteicams aprēķināt tādu rentabilitātes koeficientu, kuru ietekmē tikai operatīvas darbības rezultāti, uzņēmuma cenu politikas un operatīvās darbības izmaksu efektivitāte. Tāds ir operatīvās darbības rentabilitātes rādītājs, ko aprēķina pēc formulas:
Operatīvās darbības rentabilitāte = Peļņa pirms % un nodokļu atskaitīšanas / Neto apgrozījums * 100
Operatīvās darbības rentabilitātes rādītāju izmanto, lai mērītu uzņēmuma produkcijas ražošanas un realizācijas efektivitāti ienākuma radīšanā. Neatkarīgi no neto apgrozījuma līmeņa uzņēmums vienmēr ir ieinteresēts, lai operatīvās rentabilitātes līmenis būtu augstāks.
2.Bruto peļņas rentabilitātes rādītājs. Bruto peļņa ir viens no svarīgākajiem peļņas un zaudējumu aprēķina starprezultātiem. Bruto peļņas relatīvo lielumu mēdz salīdzināt ar iepriekšējo periodu līmeni. Informācija par šī rādītāja relatīvo līmeni, tā dinamiku un pārmaiņu virzienu ir nepietiekama ražošanas vajadzībām. Vadītājiem ir arī nepieciešama informācija par pārmaiņu cēloņiem. Tā kā bruto peļņa ir neto apgrozījuma pārsniegums pār pārdotās produkcijas ražošanas izmaksām, bruto peļņas pieaugumu izraisa:
• Neto apgrozījuma pieaugums
• Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksu pieaugums vai samazinājums. Katra minētā elementa pieaugumu vai samazinājumu rada šādu faktoru pārmaiņas:
• Pārdoto produkcijas vienību skaita pārmaiņas
• Vienības cenas pārmaiņas
Bruto peļņas rentabilitāte = Bruto peļņa / Neto apgrozījums * 100
Šis rādītājs atspoguļo uzņēmuma cenu politiku un ražošanas efektivitāti. Ja bruto peļņa pieaug produkcijas cenu paaugstināšanās rezultātā, tad uzņēmums var kļūt konkurences nespējīgs, var samazināties tā apgrozījums. Tāpēc var izrādīties, ka uzņēmumam ir izdevīgāk pazemināt savas produkcijas cenu un tādejādi apgrozījums varētu palielināties tik daudz, lai arī bruto peļņa palielinātos. Bruto peļņas rentabilitātes rādītāji dod iespēju aprēķināt kādā mērā neto apgrozījuma pārmaiņas ietekmē bruto peļņas lielumu. Tā vidējais rādītājs ir 15%.
Bruto peļņas koeficientu var izmantot, veidojot komercdarbības politiku. Piemēram, ja bruto peļņas koeficients ir augsts un uzņēmuma ražošanas jaudas izmanto nepilnīgi, ievērojamu bruto peļņas palielinājumu varētu iegūt, palielinot neto apgrozījumu. Un otrādi, bruto peļņa varētu ievērojami pazemināties, ja pazeminātos neto apgrozījums.
3.Vēl rentabilitātes rādītāju grupā ietilpst aktīvu rentabilitātes rādītājs jeb aktīvu atdeve. Aktīvu rentabilitātes rādītājs raksturo uzņēmuma spēju izmantot tā rīcībā esošos resursus ieņēmumu radīšanai. Šis rādītājs rāda, cik naudas vienību bija nepieciešams uzņēmumam, lai iegūtu vienu peļņas naudas vienību neatkarīgi no līdzekļu piesaistīšanas avota. Šī rādītāja salīdzināšana ar nozares vidējiem rādītājiem dod pamatu vērtēt uzņēmuma vadības spēju efektīvi izmantot uzņēmuma līdzekļus ieņēmumu ģenerēšanā. Rādītājs ir atkarīgs no nozares specifikas un uzņēmuma lieluma. Katram uzņēmumam ir jābūt noteiktai līdzekļu atdevei, un šo atdevi var salīdzināt, piemēram, ar ilgtermiņa valsts vērtspapīru likmi.
Aktīvu rentabilitātes rādītājs = Neto peļņa / Aktīvu vidējā vērtība * 100
Šis rādītājs ir viens no svarīgākajiem uzņēmuma konkurētspējas indikatoriem. Konkurētspējas līmeni nosaka, salīdzinot analizējamā uzņēmuma aktīvus ar vidējo nozares rādītāju. Šī rādītāja līmenis dažādās ražošanas nozarēs, uzņēmumos var būt ievērojami atšķirīgs. Tā līmenis ir ievērojami augstāks nekā nozarēs, kurās izmanto daudz dzīvā darba, bet zems nozarēs, kuras ir kapitālietilpīgas. Tā optimālais līmenis ir 12% – 14%.
4.Pašu kapitāla rentabilitāte ļauj noteikt tā kapitāla izlietošanas efektivitāti, kuru ir investējuši uzņēmuma īpašnieki, un salīdzināt šo rādītāju ar iespējamo ienākuma saņemšanu, ieguldot šos līdzekļus citos vērtspapīros. Pašu kapitāla rentabilitāti aprēķina, gada tīro peļņu dalot ar pašu kapitāla gada vidējo summu.
Pašu kapitāla rentabilitāte (%) = Gada tīrā peļņa / Pašu kapitāla gada vidējā summa * 100
Šis rādītājs rāda, cik peļņas ir iegūts uz īpašnieku ieguldīto uzņēmumā katru latu. Zemākais līmenis ir 15%.
5.Kopkapitāla rentabilitāte rāda par cik pieaugtu peļņa, ja aizņemto kapitālu aizvietotu ar pašu kapitālu. Kopkapitāls sastāv no pašu kapitāla uz aizņemtā kapitāla.
Kopkapitāla rentabilitāte = (gada peļņa + maksājamie %) / Kopkapitāla vidējā summa
Kopkapitāla rentabilitāti aprēķina gada peļņas un samaksāto procentu summu dalot ar kopkapitāla vidējo summu. Kopkapitāla rentabilitāti nereti sauc arī par kopkapitāla renditu.
2.5.Līdzekļu izmantošanas efektivitātes (aktivitātes ) rādītāji
Līdzekļu izmantošanas efektivitātes rādītāji raksturo uzņēmuma vadības spēju pārvaldīt savus aktīvus un efektīvi izmantot šos aktīvus peļņas radīšanai. Tā kā uzņēmuma likviditāte ir lielā mērā atkarīga no tā, cik ātri nauda ieplūst uzņēmumā no ikdienas darbības, dažus no līdzekļu efektivitātes izmantošanas rādītājiem var piesaistīt pie likviditātes rādītāju grupas. Tie ir rādītāji, kuri raksturo krājumu un debitoru aprites ātrumu.
Bet šīs grupas rādītāji rāda, cik intensīvi uzņēmums izmanto savus aktīvus, lai saražotu produkciju ( pakalpojumus ) pārdošanai. Šie rādītāji dod iespēju spriest par to, vai ieguldījumi uzņēmuma aktīvos nav par lielu vai par mazu. Ja ieguldījumi ir par lielu, tad var būt, ka līdzekļi ir iesaistīti tādos aktīvos, kurus būtu lietderīgāk izmantot citiem mērķiem. Tā piemēram, uzņēmuma var būt lieki ražošanas krājumi, ko var pārdot un ieņēmumus novirzīt izdevīgākam mērķim. Ja ieguldījumi ir par mazu, uzņēmums var izrādīties nespējīgs pietiekamā līmenī apkalpot pircējus, vai arī ražot produkciju. Var būt, ka uzņēmums gūst labumu no krājumu palielināšanas, jo efektīvāka klientu apkalpošana var izrādīties svarīgāka nekā naudas vai vērtspapīru atlikumu palielināšana.
Ir pazīstamas divas pieejas aktivitātes rādītāju aprēķināšanai. Pirmā pieeja, ka analīzes mērķis ir novērtēt uzņēmuma darbību gada vai kāda cita perioda laikā. Otrā pieeja ir tad, ja nepieciešams novērtēt, vai aktīvu krājumi noteiktā datumā ir pienācīgā līmenī. Šādos gadījumos nepieciešams izmantot aktīvu līmeni perioda beigās, t.i., uz konkrētu datumu.
1.Krājumu aprites rādītājs parāda attiecību starp neto apgrozījumu un krājumu līmeni, kā arī to, cik reizes gadā ir apritējuši ražošanas krājumos ieguldītie līdzekļi. Tā vidējais rādītājs ir 7,3 apstrādes rūpniecībā.
Krājumu aprites rādītājs = Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas / Vidējais krājumu lielums
Šo koeficientu aprēķina pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas dalot ar krājumu vidējo atlikumu; tātad jāizmanto bilances un arī peļņas un zaudējumu aprēķina dati. Krājumu summa ievērojami mainās gada laikā, un tāpēc ir ieteicams šajā aprēķinā izmantot krājumu vidējo līmeni, nevis atlikumu gada beigās.
Krājumu aprite dienās = Dienu skaits periodā / Krājumu aprites rādītājs
Krājumu aprite dienās parāda nosacīto dienu skaitu, kurā pilnībā tiek atjaunoti krājumi. Šādā gadījumā tas var tikt izmantots, lai salīdzinātu vienu pārskata periodu ar nākamo. Jo mazāks ir krājumu rādītājs dienās, jo intensīvāk tiek izmantoti uzņēmuma līdzekļi, jo ātrāk tie apgrozās. Ideāls rādītājs būtu “0” , jo tad uzņēmuma līdzekļi nebūtu saistīti un būtu pieejami uzņēmuma attīstības finansēšanai.
2.Debitoru aprites rādītājs. Pēc šī rādītāja spriež, cik reizes vidēji gada laikā debitoru parādi pārvērtušies naudas līdzekļos. Koeficientu aprēķina, realizētās produkcijas vērtību ( apgrozījumu ) dalot ar vidējo debitoru parādu summu.
Debitoru parādu aprites rādītājs = Neto apgrozījums / Vidējā debitoru parādu summa
Neskatoties uz to, ka šī koeficenta analīzei nav citas salīdzināšanas bāzes, izņemot nozares vidējos koeficientus, šo koeficientu var salīdzināt ar kreditoru parādu aprites koeficientu. Šāda pieeja ļauj salīdzināt komerciālo kredītu piešķiršanas noteikumus, kurus uzņēmums nosaka citiem uzņēmumiem – saviem klientiem pārdodot produkciju. Vidējais rādītājs ir 18,25%.
Debitoru parādu aprite dienās = Dienu skaits periodā / Debitoru parādu aprites rādītājs
Šis rādītājs sniedz informāciju par laiku, kurš paiet no brīža, kad prece tiek izsniegta līdz brīdim, kad par preci tiek saņemta apmaksa. Vidējais rādītājs ir 20dienas.
3.Svarīgs uzņēmuma līdzekļu izmantošanas efektivitātes rādītājs ir aktīvu aprites rādītājs. Tas rāda, cik efektīvi tiek izmantoti aktīvi neto apgrozījuma veidošanai, t.i. , cik reizes ir veikts pilns ražošanas un apgrozības cikls, kurš rada atbilstošu efektu peļņas veidā, vai cik realizētās produkcijas naudas vienību devusi katra aktīvu naudas vienība. Šis koeficients variējas atkarībā no nozares, atspoguļojot ražošanas procesa īpatnības. Daži ekonomisti uzskata, ka tam vajadzētu būt ne mazākam kā 3. Ja rādītājs ir pārāk zems, tas nozīmē, ka investīcijas ir bijušas pārmērīgas vai arī ir sašaurinājies ražošanas apjoms vai apgrozījums.
Aktīvu aprites rādītājs = Neto apgrozījums / Aktīvu kopsumma
Salīdzinot šos koeficientus pa dažādiem uzņēmumiem vai vienā uzņēmumā pa vairākiem gadiem, ir jāpārbauda, vai vienādi ir novērtēta gada vidējā aktīvu vērtība. Piemēram, vienā uzņēmumā pamatlīdzekļi ir novērtēti, ņemot vērā amortizāciju, kura aprēķināta pēc lineārās metodes, norakstot to vienmērīgi, bet citā uzņēmumā ir lietota paātrinātās amortizācijas metode. Tad otrajā gadījumā aprite būs augstāka, bet tikai šo metožu atšķirības dēļ. Vēl vairāk, aktīvu aprites koeficients būs augstāks, jo nolietotāki būs uzņēmuma pamatlīdzekļi.
Lai paātrinātu līdzekļu apriti uzņēmumā, klientiem tiek piešķirtas cenu atlaides ( skonto) par maksājumu termiņu samazināšanu, tas veicina ātrāku naudas ienākšanu uzņēmumā.
4.Ilgtermiņa ieguldījumu aprites koeficients raksturo ilgtermiņa ieguldījumu izmantošanas intensitāti, ar kādu tiek finansēti uzņēmuma līdzekļi. Jāatceras, ka tad, ja uzņēmumam ir augsta uzņēmējdarbības riska pakāpe, nedrīkst uzņemties augstu finansiālo risku.
Ilgtermiņa ieguldījumu aprites koeficients = Neto apgrozījums / Ilgtermiņa ieguldījumi
Šo rādītāju ieteicams vērtēt saistībā ar pārējiem aprites rādītājiem. Tā vidējais rādītājs ir 3 – 3,5 reizes gadā.
Zems šī koeficienta līmenis nozīmē to, ka ilgtermiņa ieguldījumos ir investēts pārāk daudz kapitāla, salīdzinot ar saražotās produkcijas apjomu un apgrozījumu. Tāpēc, lai šo līmeni paaugstinātu, varētu pārdot daļu pamatlīdzekļu un saņemtos līdzekļus izmantot efektīvāk: apmaksājot saistības vai paplašinot uzņēmējdarbību, vai arī citam nolūkam
.
3.SIA “X” FINANŠU ANALĪZE
3.1.SIA “X” raksturojums
“X” ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kura dibināta 2002.gada uz tās dibinātāju pieņemto statūtu pamata. Statūti pieņemti 2002.gada 18.jūnijā dalībnieku sapulcē. 2002.gada 2.jūlijā statūti reģistrēti LR Uzņēmumu reģistrā. Sabiedrībai ir nodibināta patstāvīgas komercdarbības veikšanai. SIA “X” pamatkapitāls ir 2000 Ls, kas dalās 20daļās, katra daļa ir 100Ls vērtībā. Sabiedrības pamatkapitālu veido dalībniek daļu vērtības kopsumma, kas reāli nosegta ar naudu. Sabiedrībai ir divi dalībnieki (daļu sadalījums – 11daļas vienam un 9 otram). SIA “X” pārvaldes institūcijas ir dalībnieku sapulce un izpildinstitūcija (direktors). Sabiedrības kontroles un revīzijas institūcija ir revidents.
Sabiedrības darbības virzieni:
• Mežsaimniecība, kokmateriālu sagatavošana un ar to saistītie pakalpojumi
• Koka zāģēšana, ēvelēšana un imprigrēšana
• Koka taras ražošana
Uzņēmuma finansiālās darbības rādītāji uz 2004.gadu:
• Bilance 84090 Ls
• Neto apgrozījums 269888 Ls
• Bruto peļņa 20173 Ls
• Pārskata perioda peļņa pēc nodokļiem 12332 Ls
SIA “X” savā darbībā vadās pēc LR likumdošanas prasībām.
3.2.Likviditātes rādītāji
SIA “X” kopējās likviditātes rādītāji:
2002.g.10999/4625 = 2,38
2003.g. 40225/28677 = 1,4
2004.g. 44200/16780 = 2,63
3.1 attēls Kopējās likviditātes rādītāji
2002.gadā šis rādītājs ir 2,38 , kurš mazliet pārsniedz vēlamās robežas. Tas ir negatīvi, jo var liecināt par neracionālu kapitāla struktūru, bet izpētot SIA “X” bilanci, var secināt, ka šajā gadījumā tas nemaz nav tik slikti, jo šī rādītāja rezultātu ietekmē tas, ka apgrozāmie līdzekļu summa, kuras lielāko daļu sastāda nauda, ir apmēram divas reizes lielāka nekā īstermiņa saistības.
2003.gadā šis rādītājs ir 1,4, kurš ir ļoti strauji krities salīdzinoši ar 2002.gadu. Pašu rādītāju vērtē pozitīvi, jo tas atrodas optimālajās robežās, bet tendenci gan negatīvi, jo uzņēmuma maksātspēja samazinās. Izpētot bilanci, var secināt, ka šī rādītāja straujais samazinājums izskaidrojams ar īstermiņa saistību pieaugumu. Ja salīdzinoši ar 2002.gadu apgrozāmie līdzekļi ir pieauguši aptuveni 3,6 reizes, tad īstermiņa saistības apmēram 6,2 reizes.
Pārskata gadā ( 2004.g. ) šis rādītājs atkal ir strauji pieaudzis līdz 2,63, pat pārsniedzis optimālās robežas. Tas ir vērtējams negatīvi – kaut gan ir samazinājušās īstermiņa saistības īpaši nepalielinoties apgrozāmiem līdzekļiem, tomēr izpētot bilancē apgrozāmo līdzekļu struktūru, var secināt, ka strauji ir pieauguši debitori, bet naudas līdzekļi samazinājušies, tātad uzņēmumam nav īpaši racionāla līdzekļu struktūra.
Uzņēmumam ir 2,63 Ls apgrozāmo līdzekļu attiecībā pret katru īstermiņa saistību latu.
Nozarē vidējais rādītājs uz 2003.gadu ir 1,272. Kā redzams pēc veiktajiem aprēķiniem, uzņēmumā šis rādītājs diezgan pārsniedz nozares vidējo, kas vērtējams negatīvi.
Starpseguma likviditātes rādītāji:
2002.g.(10999 – (1027 + 0))/4625 = 2,16
2003.g.(40225 – (990 + 280)/28677 = 1,37
2004.g.(44200 – (8232 + 129))/16780 = 2,14
3.2. attēls. Starpseguma likviditātes rādītāji
Gadu gaitā vērojama rādītāju svārstība, tomēr tie ļauj secināt, ka uzņēmums reāli spēj segt savas īstermiņa saistības.
Šis rādītājs visoptimālākais ir bijis 2003.gadā, bet 2004.gada kāpums izskaidrojams ar to, ka daļa īstermiņa saistību tiek segta, toties palielinājušies ir debitori.
Absolūtās likviditātes koeficenti:
2002.g. 5653/4625*100 = 122%
2003.g. 18867/28677*100 = 66%
2004.g. 8134/16780*100 = 48%
3.3. attēls. Absolūtās likviditātes koeficienti
Trīs gadu dinamikā vērojama absolūtās likviditātes diezgan strauja samazināšanās. Vislikvīdākie līdzekļi sastāda 48% no īstermiņa saistību summas, tas liecina, ka tuvākajā laikā uzņēmumam maksātspēja nedraud, tomēr īpaši pārliecinošs šis rādītājs nav. Rādītājs iekļaujas normās, kas vērtējams pozitīvi, tomēr tendence samazināties vērtējama negatīvi, jo uzņēmuma spēja samazinās.
Nozarē vidējais rādītājs uz 2003.gadu ir 13,1%.
SIA “X” Aktīvais kapitāls:
2002.g. 10999 – 4625 = 6374
2003.g. 40225 – 28677 = 11548
2004.g. 44200 – 16780 = 27420
3.4. attēls. Aktīvais kapitāls
Redzams, ka aktīvais kapitāls katru gadu palielinājies, un tas liecina par uzņēmuma finansiālā stāvokļa nostiprināšanos, par to, ka uzņēmums var nosegt ne tikai savas īstermiņa saistības, bet tam ir arī finansu resursi savas darbības paplašināšanai nākotnē. Šis pieaugums it kā būtu jāvērtē pozitīvi, bet tā kā tas ir radies uz debitoru pieauguma rēķina, tad to vērtē negatīvi.
3.3.Maksātspējas rādītāji
Visu saistību rādītājs:
2002.g (18879 – 2000)/18879 = 0,89
2003.g (54604 – 5911)/54604 = 0,89
2004.g (84090 – 18243)/84090 = 0,78
3.5.attēls. Visu saistību rādītājs
2002.gadā un 2003.gadā šis rādītājs ir vienāds = 0,89. Tas pārsniedz optimālo līmeni 0,5, kas vērtējams divējādi no uzņēmuma īpašnieku viedokļa – pozitīvi, jo ir ļoti aktīva un ienesīga uzņēmējdarbība, bet negatīvi no drošības puses. Bet no kreditoru viedokļa tas viennozīmīgi ir vērtējams negatīvi. Tas nozīmē, ka uzņēmuma kreditēšanas noteikumi būs stingrāki.
Pārskata gadā šis rādītājs ir pazeminājies līdz 0,78 , tendence vērtējama pozitīvi, bet tas vēl nav sasniedzis optimālo robežu, līdz ar to saistību īpatsvars ir lielāks par pašu kapitāla īpatsvaru.
Nozarē vidējais rādītājs ir 0,552.
Finansiālā līdzsvara koeficients:
2002.g 16879/2000 = 8,4
2003.g. 48693/5911 = 8,2
2004.g. 65847/18243 = 3,61
3.6. attēls. Finansiālā līdzsvara koeficients
2002.gadā un 2003.gadā šis rādītājs ir ļoti augsts, tas nozīmē, ka uzņēmums daudz izmanto aizņemto kapitālu un uzņēmuma stabilitāte ir pie kritiskās robežas. Tas liecina par SIA “X” spēju paplašināt darbības apjomus uz aizņemtā kapitāla piesaistīšanas rēķina, bet tajā pašā laikā tas ir finansiāli atkarīgs no kreditoriem. Tā kā SIA “X” ir samērā jauns uzņēmums, tad tas ir pilnīgi normāli, ka ir tik daudz šī aizņemtā kapitāla, jo, lai uzsāktu komercdarbību, ir vajadzīgs daudz līdzekļu un tehnikas, ko pašu kapitāls nespēj segt.
Jau 2003.gadā ir vērojama šī rādītāja strauja lejupslīde, līdz 3,61. Tas ir vērtējams pozitīvi, bet tomēr šo rādītāju vajadzētu censties vēl samazināt, jo kreditoriem simpātiskāki izskatās uzņēmumi, kam šis rādītājs ir pēc iespējas zemāks, tas saistās ar mazāku risku.
Nozarē vidējais rādītājs ir 1,273, kas salīdzinoši ar SIA “X” rezultātiem ir ļoti zems, tātad uzņēmumam, lai tuvotos nozares optimālajam rādītājam ir ieteicams laika gaitā palielināt pašu kapitālu.
Maksājamo % seguma rādītājs:
2003.g. (4857 + 294)/294 = 17,5
2004.g. (13376 + 943)/943 = 15,2
3.7. attēls. Maksājamo % seguma ādītājs
2002.gadā šo rādītāju nevar aprēķināt, jo procentu maksājumi ir vienādi ar 0.
2003.gadā šis rādītājs ir 17,5 , tas ir vērtējams ļoti pozitīvi, jo peļņa pirms procentu atskaitīšanas pārsniedz maksājamo procentu summu 17,5 reizes, arī 2004.aprēķins rāda, ka peļņa pirms procentu atskaitīšanas 15,2 reizes pārsniedz maksājamo procentu summu. Kreditori var būt droši, ka uzņēmums spēs atmaksāt tiem pienākošos procentus, jo maksājamie procenti ir vairākkārt segti ar peļņu pi4rms procentu un nodokļu atskaitīšanas.
Šis rādītājs arī ir pozitīvs, tomēr tam ir tendence samazināties, bet to nevar vērtēt negatīvi, jo tas ir stipri augstāks par minimālo līmeni 1.
Pēc aprēķiniem var secināt, ka uzņēmums tiek finansēts, balstoties uz saistībām, tomēr savas saistības ir spējīgs dzēst noteiktajā termiņā.
3.4.Rentabilitātes rādītāji
SIA “X” realizācijas rentabilitāte:
2002.g. –510/29008*100 = -1,76%
2003.g. 4822/224067*100 = 2,15%
2004.g. 12332/269888*100 = 4,57%
3.8. attēls. Realizācijas rentabilitāte
2002.gadā šis rādītājs ir – 1,76%, kas vērtējams ļoti negatīvi, jo tā optimālajam līmenim ir jābūt 10%. Šinī gadījumā tas ir izskaidrojams ar to, ka 2002.gadā SIA “X” gadu noslēdza ar zaudējumiem – 510 Ls.
2003.gadā šis rādītājs jau ir strauji audzis, kas vērtējams pozitīvi, tomēr var secināt, ka uzņēmums negūst lielu peļņu uz produkcijas vienībām, kas var apdraudēt uzņēmuma attīstību.
Arī 2004 gadā realizācijas rādītāja līmenis ir palielinājies, kas vienmēr vērtējams pozitīvi, kaut arī šis rādītājs nav vērtējams kā augsts. Pārskata gadā no neto apgrozījuma ir 4,57%.
Kopumā realizācijas rentabilitāte vērtējama pozitīvi, jo uzņēmums ir jauns un ar katru gadu tā aug, kaut vai vidējais līmenis nav vēl sasniegts.
Operatīvās darbības rentabilitāte:
2002.g. –508/29008*100 = -1,75%
2003.g. 4857/224067*100 = 2,17%
2004.g. 13376/269888*100 = 5%
3.9. attēls. Operatīvās darbības rentabilitāte
Operatīvās darbības rentabilitāte ir palielinājusies, tātad produkcijas ražošanas un realizācijas efektivitāte ir palielinājusies.
Bruto peļņas rentabilitāte:
2002.g. 15427/29008*100 = 53,18%
2003.g. 8300/224067*100 = 3,7%
2004.g. 20173/269888*100 = 7,47%
3.10. attēls. Bruto peļņas rentabilitāte
Tā kā šī rādītāja optimālais līmenis ir 15%, tad 2002.gadā ir vērtējams pozitīvi, tomēr 2003.gadā šis rādītājs ir strauji krities un ir noslīdējis pat zem pieļaujamā līmeņa. Tas vērtējas negatīvi un to izskaidrot varētu ar to, ka SIA “X” 2003.gadā salīdzinoši strauji ir pieaugušās pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas, bet samazinājies neto apgrozījums. Tā kā ir samazinājusies arī peļņa, tad varētu būt, ka uzņēmums ir saražojis pārāk daudz produkcijas un nav spējis to visu pārdot.
Aktīvu rentabilitātes rādītājs:
2003.g. 4822*100/((18879 + 54604)/2) = 13,12%
2004.g. 12332*100/((54604 + 84090)/2) = 17,8%
3.11. attēls. Aktīvu rentabilitātes rādītājs
Salīdzinot 2002.gadu ar 2003.gadu, rādītājs pārskata gadā ir palielinājies, tas liecina, ka palielinājusies arī atdeve no uzņēmuma darbībā iesaistītā kapitāla.
2003.gadā rādītājs ir paaugstinājies virs normas robežām. Tas ir saistībā ar to, ka paplašinoties komercdarbībai ir pieaudzis arī dzīvā darbaspēka skaits.
Pašu kapitāla rentabilitāte:
2003.g. 4822*100/((2000 + 5911)/2) = 121,9%
2004.g. 12332*100/((5911 + 182430/2) = 102,1%
3.12. attēls. Pašu kapitāla rentabilitāte
Abos gados šis rādītājs varētu teikt ir pat ļoti augsts. Tas bezšaubām vērtējams ļoti pozitīvi, jo 2003.gadā uz vienu pašu kapitāla latu uzņēmums ir ieguvis 1,21 Ls lielu peļņu, bet 2004.gadā 1,02 Ls lielu peļņu. Šī rādītāja tendence slīdēt uz leju ir vērtējama negatīvi, bet tā kā ir pārāk liela starpība šim rādītājam ar zemāko pieļaujamo līmeni, uztraukties nav vajadzības.
Kopkapitāla rentabilitāte:
2003.g. (4822 + 294)/((18879 + 54604)/2)*100 = 14%
2004.g. (12332 + 943)/((54604 + 84090)/2)*100 = 19%
3.13.attēls. Kopkapitāla rentabilitāte
Tātad, ja aizņemto kapitālu aizvietotu ar pašu kapitālu, tad peļņa pieaugtu par 19%
3.5.Līdzekļu izmantošanas efektivitātes (aktivitātes) rādītāji
Krājumu aprites rādītājs:
2003.g. 215767/((1027 + 990)/2) = 21,4
2004.g.249715/((990 + 8232)/2) = 54,16
3.14. attēls. Krājumu aprites rādītājs
Krājumu aprite dienās:
2003.g.365 dienas /21,4 = 17dienas
2004.g. 365 dienas / 54,16 = 7dienas
Krājumu aprites rādītājs 54,16 nozīmē, ka gada laikā krājumos ietilpstošie izejmateriāli un preces tiek pārdoti un no jauna iepirkti 54,16 reizes. Aprēķinot krājumu aprites rādītāju dienās, varam konstatēt, ka krājumi pilnībā tiek atjaunoti 7 dienu laikā. Kā redzams pārskatā gadā aprite ir palielinājusies vairāk kā divas reizes. Tas ir vērtējams visnotaļ pozitīvi.
Tātad uzņēmuma līdzekļi tiek izmantoti intensīvi un apgrozās ātri. Tas ir vidējais rādītājs, kas raksturo visus krājumus. Kopumā krājumu sastāvā var būt gan ātrāk, gan lēnāk apgrozāmi krājumi. Augsts krājumu aprites rādītājs varētu nozīmēt, ka:
• Uzņēmums attiecībā uz krājumiem (iepirkšana, piegāde, uzglabāšana un pārdošana) darbojas efektīvi
• Ir nelieli ieguldījumi krājumos
• Ražošanas cikls, kurā krājumi tiek pārvērsti naudā, ir īss
• Ir samazināts risks, ka krājumos esošās preces novecosies
• Ir zināms risks, ka uzņēmums zaudēs klientus, nespējot piegādāt tieši tās preces, kuras klienti vēlas viņiem pieņemamā laikā
Augstais krājumu aprites koeficients SIA “X” liecina par to, ka krājumos ir saistīti maz līdzekļu, kas ir apgrozāmo līdzekļu mazākā likvīdā daļa, līdz ar to uzņēmuma finansiālais stāvoklis ir stabilāks.
Debitoru aprites rādītājs:
2003.g. 224067/((4319 + 203680/2)) = 18,5
2004.g. 269888/9(20368 + 278340/2) = 11,2
3.15. attēls. Debitori aprites rādītājs
Debitoru parādu aprites rādītājs dienās:
2003.g 365dienas/18,5 = 20dienas
2004.g. 365dienas/ 11,2 = 33dienas
2003.gadā debitoru aprites rādītājs ir 18,5 un debitoru aprites rādītājs dienās ir 20dienas, kas pilnībā iekļaujas vidējos rādītājos. Tomēr 2004.gadā tas samērā strauji ir krities, to vērtē negatīvi, jo nauda netiek laikā atdota un līdz ar to vajag veikt jaunus aizņēmumus.
Aktīvu aprites rādītājs:
2002.g. 29008/1/8879 = 1,53
2003.g. 224067/54604 = 4,1
2004.g. 269888/84090 = 3,2
3.16. attēls Aktīvu aprites rādītājs
2002.gadā šis rādītājs ir samērā zems – tikai 1,53, tas it kā būtu jāvērtē negatīvi, jo tas nozīmē, ka uzņēmumā ir bijušas pārāk lielas investīcijas, bet tas ir pilnīgi normāli priekš tik jauna uzņēmuma un pirmā darbības gada. Uzņēmumam savā darbības gaitā vajadzētu likvidēt daļu no pamatlīdzekļiem kā arī daļu no ražošanas krājumiem, lai iegūtos līdzekļus varētu izmantot īstermiņa saistību apmaksai, kas arī tika darīts un jau 2003.gadā šis rādītājs ir paaugstinājies virs ieteicamā līmeņa, kas vērtējams pozitīvi.
Pārskata gadā šis rādītājs ir 3,2 , kas iekļaujas normas robežās, tomēr tendence tam ir kristies, tātad vērtējama negatīvi.
Ilgtermiņa ieguldījumu aprites koeficients:
2002.g. 29008/7880 = 3,68
2003.g. 224067/14379 = 15,58
2004.g. 169888/39890 = 6,77
3.17. attēls. Ilgtermiņa ieguldījumu aprites koeficients
Visus gadus šis rādītājs uzņēmumā ir bijis virs vidējā līmeņa, tas vērtējams pozitīvi, jo uzņēmumā līdzekļi aprit ātri un tas darbojās efektīvi ar aktīviem. Varbūt pat 2002.gadā tas ir par augstu, jo šī augstā rādītāja negatīvā puse ir tāda, ka uzņēmumam var trūkt aktīvu, ir jāpiesaista jauni dalībnieki un jāņem kredīti, lai paātrinātu līdzekļu apriti uzņēmumā.
Bet pārskata gadā līdzekļu izmantošanas efektivitāte gandrīz uz pusi ir samazinājusies, tas saistās ar pamatlīdzekļu iegādi.
Uzņēmums kopumā attīstījies pozitīvi, tikai debitoru un krājumu pieaugums nākotnē var mazināt uzņēmuma maksātspēju. Gadu gaitā vērojama ļoti straujš peļņas pieaugums, kas liecina par uzņēmuma spēju attīstīties uz darboties arī turpmāk.
SECINĀJUMI
1.Lai varētu noskaidrot, kādus ekonomiskos rezultātus ir guvis uzņēmums, veicot finansiālo darbību, ir nepieciešams sastādīt gada pārskatu, kurā ir ietverta bilance – viena no svarīgākajām gada pārskata sastāvdaļām, kas atspoguļo uzņēmuma finansiālo stāvokli noteiktā brīdī, peļņas un zaudējumu aprēķins, kas atspoguļo uzņēmuma ieņēmumus un izmaksas, kā arī uzņēmuma iegūto peļņu vai zaudējumus un pārskats par naudas plūsmu, no kura var uzzināt par uzņēmumā veikto kapitālieguldījuma apjomu, saņemtajiem finansējumiem un peļņas izlietojumu. Šos pārskatus izmanto arī uzņēmumu finanšu analīzei, konkrētajā gadījumā – SIA “X” finanšu analīzei.
2. SIA “X” finansiālā darbība ir diezgan veiksmīga, par to liecina arī veiktā finanšu analīze. Šis uzņēmums ir jauns, jo tam ir iesācies trešais nopietnas darbības gads, pamazām ir veidojies gan savu pastāvīgo piegādātāju, gan pastāvīgo pircēju loks. Ņemot vērā šo faktu, finanšu analīzes rezultāti kopumā, manuprāt, liecina par uzņēmuma finansiālās darbības efektivitāti un augšupeju.
3. Pārskata gadā ilgtermiņa ieguldījumi palielinājušies un pieaudzis pašu kapitāls, palielinās arī uzņēmuma darbības finansējums ar saistītiem līdzekļiem, to apliecina aprēķinātais pašu kapitāla īpatsvars, kurš ir zems un it kā neliecina par labu finansiālo stāvokli, tomēr citi aprēķinātie maksātspējas rādītāji apliecina to, ka uzņēmums ir spējīgs dzēst savas saistības noteiktajā termiņā.
4. Likviditātes rādītāji ir augsti, kas liecina par to, ka arī īstermiņa saistības uzņēmums spēj segt, tomēr būtu jāpadomā par debitoru samazināšanu, jo naudas līdzekļi ir samazinājušies, toties debitori pieauguši un tas liecina par neracionālu līdzekļu struktūru, kā arī var rasties vajadzība pēc jauniem aizņēmumiem.
5. Rentabilitātes rādītāji pārskata gadā ir palielinājušies, kaut arī tie nav augsti, tas tomēr ir vērtējams pozitīvi, piemēram, pašu kapitāla rentabilitātes koeficients apliecina to, ka īpašnieki uz vienu pašu kapitāla latu ir ieguvuši 1,02 Ls lielu peļņu.
6. Pārskata gadā apgrozījums palielinājies par 20% un neto peļņa palielinājusies par 156% un tas, manuprāt, ir labs rādītājs. Tas, ka triju darbības gadu laikā ir tik strauji augusi peļņa nozīmē par uzņēmuma spēju pastāvēt, attīstīties un veiksmīgi darboties arī nākotnē.
7. Uzņēmuma līdzekļi tiek izmantoti intensīvi un apgrozās ātri, par to liecina aprēķinātie līdzekļu izmantošanas efektivitātes rādītāji. Neskatoties uz diezgan zemo aktīvu aprites rādītāju, kas jaunam uzņēmumam ir pilnīgi pieļaujami, augstais krājumu aprites koeficients liecina par uzņēmuma stabilitāti.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Latvijas Republikas likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem”. – LR Augstākā Padome, 1992.
2. Latvijas Republikas likums “Par grāmatvedību”. – LR Augstākā Padome, 1992.
3. Benze J., Finansu grāmatvedība, Rīga, 1998, 223 – 249 lpp.
4. Rurāne M., Uzņēmuma finansu vadība, Rīga, Turības mācību centrs, 1997, 167 – 217 lpp.
5. Bendarskis L., Paupa V., Vaikulis J., Finansu pārskatu analīze, Latvijas Universitāte
6. LR Centrālās statistikas pārvalde, Uzņēmējdarbības finansiālie pamatrādītāji 2003.gadā, Rīga, 2004, 51lpp.
7. SIA “X” bilances no 2002. – 2004.gadam
8. SIA “X” peļņas un zaudējumu aprēķini no 2002. – 2004.gadam
9. VSIA Latvijas standarts, Latvijas finansu grāmatvedība, 1.daļa: Finansu pārskatu sagatavošana, Rīga, 2000, 28 lpp
10. Lisenko N., Uzņēmuma gada pārskata sastādīšanas principi, žurnāls „Latvijas Ekonomists”, 2001., Nr. 1(73), 6.-43. lpp
11. Rurāne M., Finansu pārvaldība, Rīga, Latvijas izglītības fonds, [2001], 281 lpp.
12. Pelšs A., Vadības grāmatvedība, pirmā daļa, Rīga, 2001., 199 lpp.
13. Alsiņa R., Vadības grāmatvedības pamati, R. Alsiņa, K. Zolotuhina, J. Bojarenko, Rīga, 2000, 180 lpp.
14. Grebenko M., Grāmatvedība, trešais izdevums, pirmā daļa, Rīga, 1998, 150 – 159. lpp.
15. Kaire L., Ko nosaka 7.LFGS „Naudas plūsmas pārskati”, žurnāls „Bilance”, 2002., Nr. 4(40), 8. – 13. lpp.
16. Grigorjeva R., Jesemčika A., Leibusa I., Svarinska A, Finanšu grāmatvedība, Rīga, 2004., 246 lpp.