VĒRTSPAPĪRU TIRGUS INFORMĀCIJAS ANALĪZE

VENTSPILS AUGSTSKOLA
EKONOMIKAS UN PĀRVALDĪBAS FAKULTĀTE

REFERĀTS VĒRTSPAPĪRU DARĪJUMOS

EPF 3.KURSA STUDENTE
ZANE PAOZOLA

VENTSPILS 2000
Ievads
Ieguldot savu naudu vērtspapīros, ikviena ieguldītāja, brokera, spekulanta mērķis ir nopelnīt. Un pēc iespējas vairāk. Tomēr ne vienmēr tas izdodas, un daudzi ir arī zaudētāji. Protams, var paļauties uz intuīciju un emocijām, lai izvēlētos – kādos vērtspapīros ieguldīt, bet kādus labāk nepirkt, taču tā tikai retajam var izdoties ieguldīt veiksmīgi. Tādēļ nopietniem ieguldītājiem ieteicams veikt konkrēto vērtspapīru tirgus informācijas analīzi.
Ieguldīšanas procesā investoram ir jāpieņem lēmumi – kuri ir vispieprasītākie vērtspapīri, kāds būtu visoptimālākais ieguldījuma apjoms, kad vajadzētu ieguldīt. Tādējādi veidojas investēšanas procesa pieci pamatposmi:
1. Investīciju politikas noteikšana.
2. Vērtspapīru analīzes veikšana.
3. Vērtspapīru portfeļa izveidošana.
4. VP portfeļa caurskatīšana, koriģēšana.
5. Rezultātu novērtēšana.
Investīciju politika izsaka investora cerības, vēlmes, kas noteiktas, ņemot vērā gan risku, gan ienesīgumu. Investoram ir jānosaka tās iespējamās finansu aktīvu kategorijas portfeļa izveidošanai. Tomēr konkrētu lēmumu par VP portfeli investors varēs pieņemt tikai pēc VP analīzes veikšanas. Šis ieguldīšanas procesa posms tiks apskatīts referātā, pamatā balstoties uz akciju tirgus informācijas analīzi, jo šie vērtspapīri ir vieni no populārākajiem. VP analīzi var veikt pēc dažādām pieejām, taču pamatnostāja jebkurai no tām ir, ka ieguldītāji ir spējīgi novērtēt vērtspapīru dinamiku un attīstības tendences. Fundamentālā pieeja VP analīzei ir balstīta uz “top-down” principu, kad analīzi sāk ar visas valsts ekonomikas izpēti, tad analizē nozari, kurā darbojas uzņēmums, un visbeidzot nonāk līdz uzņēmuma analīzei. Otra izplatītākā pieeja ir tehniskā analīze, kas balstās uz VP tirgus cenu izpēti, lai noteiktu nākotnes tendences. Būtiska atšķirība šīm abām pieejām ir tāda, ka fundamentālisti meklē atbildes uz jautājumu “Kas?”, bet tehniskās analīzes atbalstītāji – uz jautājumu “Kad?”.
Fundamentālā analīze
Ekonomikas analīze
Šī analīze ir vērsta uz kopējās ekonomiskās situācijas un tās iespējamo ietekmi uz ienākumiem no VP analīzi. Investoram būtiski ne tikai saprast galvenos ekonomiskos procesus valstī, bet arī novērtēt pašreizējo ekonomisko situāciju un noteikt savas gaidas attiecībā uz nākotnes izaugsmi. Ekonomiskā analīze var būt gan ļoti detalizēta, izpētot katru ekonomikas sektoru, gan arī visnotaļ neformāla un vispārīga, taču mērķis ir viens: noskaidrot ticamu pamatu tālākai VP vērtēšanai.
Tā kā ekonomiskā situācija neapšaubāmi ietekmē gan fondu tirgu, gan VP kursu, tad ir skaidrs, ka stabilas ekonomiskās situācijas apstākļos akciju kursam raksturīga augoša tendence, un otrādi. Šī atkarība nav absolūta, tomēr ir taču novērojams, ka kopējā valsts ekonomikas efektivitāte ietekmē konkrētā uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātus un peļņu. Svarīgi saprast, ka ekonomisko procesu ietekme uz dažādu nozaru uzņēmumiem atšķiras, piemēram, ekonomikas lejupslīdes laikā pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumi jutīs nelielu ietekmi, taču celtniecība nokļūs nelabvēlīgā situācijā.
Var izdalīt galvenos ekonomiskos faktorus, kam ir visaptveroša un ievērojama ietekme uz ekonomisko darbību valstī:
• Valsts nodokļu politika: nodokļi, valsts izdevumi, valsts parāds.
• Naudas politika: naudas piedāvājums, procentu likmes.
• Citi faktori: inflācija, mājsaimniecību izdevumi, investīcijas uzņēmējdarbībā, enerģētisko resursu esamība un cena, ārējā tirdzniecība un valūtas kursi.
Šie faktori ietekmē ekonomikas pamatrādītājus, piemēram, rūpnieciskās ražošanas apjoms, uzņēmumu peļņa, mazumtirdzniecības apjoms, iedzīvotāju ienākumu līmenis, bezdarbs un inflācija. Investoram ir jāprot saskatīt kopsakarības šo faktoru izmaiņās un savstarpējo ietekmi. Piemēram, straujas inflācijas apstākļos uzņēmumi var uzrādīt augstu peļņu, taču patiesā šīs peļņas vērtība ir zema, turklāt inflācijas rezultātā radušās augstās procentu likmes ne tikai veicina cenu palielināšanos, bet arī samazina parasto akciju konkurētspēju. Tajā pašā laikā, palielinoties procentu likmēm, ienākumi no obligācijām palielinās, padarot parastās akcijas mazāk pievilcīgas.
Nozaru analīze
Nozaru analīze saistīta ar tās ekonomikas nozares izpēti, kurā darbojas konkrētais uzņēmums. Šī analīze ir visvairāk gan ieguldījumu sabiedrību, gan individuālo ieguldītāju izmantotā, jo ir skaidrs, ka situācija nozarē vienmēr ietekmēs akciju kursu.
Pirmais posms nozaru analīzē ir tās konkurētspējas noteikšana attiecībā pret citām nozarēm. Nākamais posms – to uzņēmumu atklāšana vienas nozares ietvaros, kuriem ir īpašas attīstības perspektīvas.
Nozaru analīze paredz dažādu faktoru izpēti: nozares struktūra un raksturīgākās īpatnības, galvenās ekonomiskās un ražošanas izmaiņas, kas svarīgas, lai noteiktu efektivitāti, un nozares nākotnes izredzes. Protams, investors var izvēlēties arī novērot dažu nozares raksturīgāko uzņēmumu darbību.
Vērtējot nozari, investors meklē atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
• Kāds ir nozares raksturs? (vai tajā ir daudz konkurējoši uzņēmumi vai arī tai ir monopolistisks raksturs)
• Cik daudz attiecīgā nozare tiek kontrolēta no valsts puses? (kāda likumdošana un vai tā ir labvēlīga)
• Kāda ir darbinieku arodbiedrību loma šajā nozarē?
• Kādiem ekonomiskajiem spēkiem ir būtiska ietekme šajā nozarē? (vai preču un pakalpojumu pieprasījums saistīts ar ekonomiskās situācijas rādītāju izmaiņām; cik svarīga ir konkurence ar ārvalstu uzņēmumiem)
• Kādas ir galvenās finansu un ražošanas problēmas nozarē? (vai ir adekvāts darbaspēka, izejvielu un kapitāla piedāvājums nozares ietvaros; cik lieli ir nepieciešamie kapitālieguldījumi nozares attīstībā)
Atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā sniedz nozares izaugsmes cikla izpēte. Cikls sastāv no sākotnējās izstrādes, kad darbība nozarē vēl tikko sākusies un pastāv liels risks, no straujas paplašināšanās fāzes, kad ir liels produkcijas noiets un investori var ticami paredzēt nozares nākotnes notikumus. Otrajā posmā ekonomiskajiem rādītājiem ir maz saistību ar nozares rādītājiem, un investoru interese saglabājas. Nākamais posms ir stabilās izaugsmes fāze, kas jau ir daudz jūtīgāka uz kopējās ekonomiskās situācijas izmaiņām. Ceturtais posms ir stabilitāte vai kritums. Šajā fāzē produkcijas pieprasījums krītas un uzņēmumi pamet nozari. Stabilus un salīdzinoši augstus ienākumus ieguldītāji var gūt no ieguldījumiem stabilas izaugsmes nozares uzņēmumos. Tātad nozaru analīze nodrošina nozares rakstura izpratni, kas turpmāk var tikt izmantota secinājumiem par iespējamo nozares izaugsmi.

Uzņēmuma analīze
Fundamentālā analīze paredz dziļāku konkrētā uzņēmuma finansu izpēti, lai labāk izprastu uzņēmuma darbības īpatnības. Šīs analīzes pamatpieņēmums ir, ka akciju cenu ietekmē uzņēmuma darbības efektivitāte. Ja uzņēmuma perspektīvas šķiet stabilas, tad visticamāk, ka akciju tirgus cena šo faktu atspoguļos un tā palielināsies. Tomēr akciju vērtība atkarīga ne tikai no paredzamajām dividendēm, bet arī no riska. Fundamentālā analīze aptver gan ienesīguma, gan riska analīzi un nosaka šo rādītāju ietekmi uz akciju cenu.
Fundamentālā analīze sākas ar retrospektīvu uzņēmuma finansu stabilitātes analīzi, kas ietver uzņēmuma finansu pārskatu izpēti, lai noskaidrotu tā stiprās un vājās puses, noteiktu jebkuras izmaiņu un attīstības tendences, novērtētu darbības efektivitāti un izveidotu uzņēmumu raksturojošo īpatnību apskatu. Interesi izraisa šādi jautājumi:
• Uzņēmuma konkurētspēja.
• Sortimenta struktūra un noieta tendences.
• Uzņēmuma rentabilitātes un peļņas rādītāji.
• Uzņēmuma resursu (aktīvu) struktūra un likviditāte.
• Uzņēmuma kapitāla struktūra.
Šādas informācija meklēšana un apkopošana ir ilgs un darbietilpīgs process, ko ne vienmēr ieguldītāji īsteno, bet iztiek ar jau publicētiem materiāliem un informāciju presē.
Finansu pārskatu analīze
Finansu pārskati ir būtisks fundamentālās analīzes moments, jo ļauj investoram iegūt informāciju par uzņēmuma ražošanas rezultātiem un finansu stāvokli. Pilns finansu pārskats sastāv no bilances, peļņas un zaudējuma aprēķina, naudas plūsmas pārskata, pārskata par uzņēmuma līdzekļiem un to avotiem un pielikuma.
Uzņēmuma finansu pārskatu analīzes uzdevums ir novērtēt šādus rādītājus:
• Uzņēmuma līdzekļu stāvoklis pārskata periodā.
• Uzņēmuma finansiālā stabilitāte un maksātspēja pārskata datumā.
• Kapitāla izmantošanas intensitāte un uzņēmuma darbības rentabilitāte pārskata periodā.
• Uzņēmuma finansiālā stāvokļa izmaiņas pārskata periodā un tā dinamika pēdējos gados.
• Peļņas sadale un citu kapitāla avotu piesaistīšana.
• Uzņēmuma savstarpējās attiecības ar akcionāriem.
Investors, vērtējot bilancē sniegto informāciju, var vadīties pēc tā, kā tiek ievēroti trīs bilances Zelta likumi:
1. Ilgtermiņa ieguldījumi jāfinansē no pašu kapitāla.
2. Ilgtermiņa ieguldījumi jāfinansē no pašu kapitāla, bet ja tas ir nepietiekams, arī no ilgtermiņa saistībām.
3. Uzņēmuma apgrozāmie līdzekļi jāfinansē ar īstermiņa saistībām. [2;24]
Ja ir pietiekošs laiks, ieguldītājs var vērtēt katru bilances posteni atsevišķi – vai ir atbilstošs pamatlīdzekļu apjoms, kāds ir krājumu sastāvs un cik lieli un likvīdi šķiet debitoru parādi, cik liels ir saistību apjoms, kā tiek sadalītas dividendes un cik lielas ir uzņēmuma rezerves un uzkrājumi. Piemēram, krājumu analīzē tiek secināts, ka pastāv to īpatsvars ne tikai apgrozāmo līdzekļu sastāvā, bet arī kopumā uzņēmuma aktīvos. Tas var liecināt par uzņēmuma grūtībām produkcijas noietā, ko savukārt ir izraisījusi nepietiekama tirgus pētīšana un produkcijas kvalitāte. Ražošanas krājumu novirze no optimālā līmeņa var radīt zaudējumus uzņēmuma darbībā, jo palielinās krājumu uzglabāšanas izmaksas, no apgrozījuma tiek novirzīti likvīdi līdzekļi, rodas krājumu vērtības samazināšanās draudi.
Peļņas un zaudējumu aprēķins atspoguļo to, cik veiksmīgi uzņēmums ir izmantojis savus aktīvus, cik efektīvi uzņēmuma vadība ir darbojusies.
Pētot naudas plūsmas pārskatu, investors iegūst apkopojumu par uzņēmuma naudas līdzekļu kustību un citiem notikumiem, kas izraisījuši izmaiņas uzņēmuma naudas līdzekļos. Investors var gūt priekšstatu par uzņēmuma politiku attiecībā uz naudas izlietošanu – vai ir tendence ieguldīt nekustamajā īpašumā vai tiek izmaksātas dividendes akcionāriem, vai arī uzsvars tiek likts uz saimniecisko darbību.
Ja uzņēmums ir sagatavojis pārskatu par izmaiņām akciju kapitālā, tad no šī pārskata investors var gūt informāciju par iegūto peļņu, tās sadali dividendēs, rezervju veidošanai vai pamatkapitāla palielināšanai.

Galveno uzņēmuma finansu rādītāju analīze
Finansu rādītāji ļauj novērtēt uzņēmuma finansu stāvokli un rezultātus pagātnē un tagadnē un ir fundamentālās analīzes svarīgākie elementi. Finansu rādītāji iedalās piecās grupās:
1) likviditātes rādītāji,
2) lietišķās aktivitātes rādītāji,
3) kapitāla vai maksātspējas rādītāji,
4) rentabilitātes rādītāji,
5) tirgus aktivitātes rādītāji.
Šo rādītāju analīzes pamatā ir to aprēķināšana un salīdzinoša novērtēšana dinamikā. Tie raksturo bilances aktīva un pasīva posteņus, bruto un neto finansu rezultātus, kā arī attiecības starp peļņas – zaudējumu aprēķina un bilances sastāvdaļām. [2;195]
Likviditātes rādītāji:
• Kopējās likviditātes rādītājs – apgrozāmo aktīvu attiecība pret īstermiņa saistībām.
• Tīrie apgrozāmie aktīvi tiek noteikta kā starpība starp apgrozāmajiem aktīviem un īstermiņa saistībām. Tīrie apgrozāmie aktīvi var pārliecināt investorus par līdzekļu ieguldīšanu uzņēmumā.
Lietišķās aktivitātes rādītāji izsaka uzņēmuma aktīvu izmantošanas efektivitāti. Trīs visvairāk izmantotie lietišķās aktivitātes rādītāji ir:
• Debitoru parādu aprites koeficients – neto apgrozījums pret vidējo debitoru parādu summu.
• Krājumu aprites koeficients – pārdoto preču ražošanas izmaksas pret vidējo krājumu summu.
• Visu aktīvu aprites koeficients – neto apgrozījums pret aktīvu kopsummu – rāda, cik reizes ir veikts pilns ražošanas un apgrozības cikls vai cik realizētās produkcijas naudas vienību devusi katra aktīvu naudas vienība.
Rentabilitātes rādītāji
Rentabilitāti nosaka, uzņēmuma neto peļņu dalot ar neto apgrozījumu, ar uzņēmuma kopējo vai pašu kapitālu vai ar aktīvu kopsummu. Pastāv četri visvairāk izmantotie rentabilitātes rādītāji:
• Realizācijas rentabilitāte – pārskata perioda peļņa pret neto apgrozījumu.
• Operatīvās darbības rentabilitāte – peļņa pirms % un nodokļu atskaitīšanas pret neto apgrozījumu.
• Aktīvu rentabilitāte – peļņa pirms % un nodokļu atskaitīšanas pret aktīvu vidējo vērtību. Šis ir viens no svarīgākajiem uzņēmuma konkurētspējas indikatoriem.
• Pašu kapitāla rentabilitāte ļauj noteikt tā kapitāla izlietošanas efektivitāti, kuru investējuši uzņēmuma īpašnieki. To aprēķina – gada tīrā peļņa dalīta ar pašu kapitāla gada vidējo summu. Pēc šī rādītāja var noteikt, cik daudz peļņas iegūts uz īpašnieku uzņēmumā ieguldīto katru latu.
Tirgus aktivitātes koeficienti – raksturo sabiedrības akciju vērtību un ienesīgumu.
• Peļņa uz vienu akciju – rāda, cik liela tīrās peļņas daļa pienākas uz vienu parasto akciju.
• Akcijas tirgus cenas un vienas akcijas peļņas attiecība (P/E – price –earnings ratio) – vienas akcijas tirgus vērtība pret peļņu uz vienu akciju. Šis rādītājs atspoguļo attiecības starp sabiedrību un tās akcionāriem.
• Vienas akcijas bilances vērtība parāda uzņēmuma tīro aktīvu vērtību, kura pienākas uz vienu parasto akciju saskaņā ar grāmatvedības uzskaites datiem.
• Vienas akcijas tirgus vērtības un bilances vērtības attiecība raksturo vienas akcijas tirgus vērtību salīdzinājumā ar tās bilances vērtību. Šī koeficenta aprēķināšanai ir nepieciešami papildu rādītāji, kuri raksturo sabiedrības akciju tirgus vērtību (dividenžu likme, bankas procentu likme u.c.)
• Akciju ienesīgums.
• Dividenžu izmaksas koeficients vai izmaksājamo dividenžu daļa rāda, kāda tīrās peļņas daļa tika izlietota dividenžu izmaksai – dividendes uz vienu akciju pret neto peļņu uz vienu akciju.
Investori parasti izvēlas to uzņēmējsabiedrību, kuras dividenžu politika vispilnīgāk atbilst viņu investēšanas mērķiem. Tāpēc vispārējā veidā dividenžu politikas pārmaiņas var izraisīt lielāku akcionāru neapmierinātību nekā zems dividenžu līmenis. Tātad dividenžu politika ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kuri ietekmē investoru attieksmi.
Kapitāla vai maksātspējas rādītāji raksturo kreditoru un investoru interešu aizsargāšanas pakāpi un uzņēmuma līdzekļu avotu struktūru.
• Īpašuma koeficients (pašu kapitāls/kopējais kapitāls) raksturo pašu kapitāla īpatsvaru uzņēmuma kopējā kapitāla struktūrā, tātad arī uzņēmuma īpašnieku un kreditoru interešu attiecību.
• Saistību īpatsvars bilancē.
• Saistību attiecība pret pašu kapitālu raksturo uzņēmuma finansiālo neatkarību.
• Maksājamo procentu seguma koeficients atspoguļo uzņēmuma spēju samaksāt aizdevumu % ar peļņas veidā iegūtiem līdzekļiem, t.i., neskarot pašu kapitālu. To aprēķina: peļņa pirms % un nodokļu atskaitījumiem dalīta ar maksājamo % summu.
Tehniskā analīze
Tehniskā analīze ir analīzes novirziens, kas ietver biržas indeksu, kursa un biržas apgrozījuma tendenču sistematizēšanu un izvērtēšanu, prognozēšanu, jo veic analītiķis, izmantojot matemātikas, ekonomikas, statistikas, psiholoģijas zinātņu atzinumus un instrumentus. [1;58] Šīs analīzes piekritēji un atbalstītāji cenšas paredzēt īstermiņa cenu svārstības un izdevīgāko akciju iegādes vai pārdošanas laiku. Viņi pēta vērtspapīru tirgu kopumā vai konkrētu vērtspapīru tirgu, bet nevis ārējos faktorus, kas ietekmē uzņēmumu produkcijas piedāvājumu un pieprasījumu. Tomēr tehniķi patur prātā, ka eksistē šādi faktori un tiem ir sava ietekme. Tehniskās analīzes atbalstītāji uzskata, ka tā kā cilvēki veido VP tirgu un cilvēki īsā laika periodā nemēdz būtiski mainīties, tad arī tirgū to rīcība līdzīgos apstākļos nemainīsies un ir paredzama. Viņi, atšķirībā no fundamentālistiem, ir pārliecināti, ka ar tirgus statistikas analīzi iespējams prognozēt cenu kāpumu vai kritumu. Daudzi VP tirgus speciālisti izmanto tieši tehnisko analīzi, jo pastāv ierobežots datu daudzums (dažkārt tikai VP cenas vai cenas un apjomi), ko ir viegli un ātri iespējams iegūt, uzglabāt un izmantot.
Var izdalīt vairākas tehniskās analīzes koncepcijas:
1) Dova teorija,
2) Tirdzniecības apjoma teorija,
3) Tirgus tehnisko nosacījumu koncepcija
4) Indikatoru jeb akciju – simbolu koncepcija. [5;383]
Dova teorija
Šīs teorijas pamatnostādne ir tāda, ka svarīgākais parametrs ir visu akciju kursu tendences. Tiek meklēts signāls, kas liecinātu par jaunu tendenci tirgū – cenu kāpums vai cenu kritums. Šī teorija dod iespēju investoram noteikt konkrētajā laika momentā, cik ilgi tirgū būs raksturīga pastāvošā tendence.
Tirdzniecības apjoma teorija
Izmaiņas akciju tirgū tiek vērtētas ilgā laika periodā, lai noteiktu, vai pastāv kāda tendence, kas atkārtojas visbiežāk. Šo pētījumu rezultātā tiek izveidoti dažādi noteikumi un nosacījumi, pēc kuriem ieteicams veikt darbības ar VP. Piemēram, uzņēmuma, kas ražo konodicionierus, akcijas labāk pirkt oktobrī un pārdot martā, nekā paturēt tās ilglaicīgi. Kopumā šīs teorijas piekritēji par pamatu pieņem dažādus apgalvojumus, kas viņuprāt raksturo fondu tirgu.
Tirgus tehnisko nosacījumu koncepcija
Šī pieeja pamatojas uz dažu tirgus dinamikas pamatelementu novērtēšanu. Visbiežāk akciju kursus ietekmē dažādi mainīgie – tirgus apjoms, nesegto operāciju apjoms, mazo investoru akciju pirkšanas un pārdošanas stratēģijas, ko visbiežāk arī izmanto tirgus tehnisko nosacījumu analīzei.
• Tirgus apjoms izsaka investoru interesi un iesaistīšanos VP tirgus operācijās. Tā kā tirgus apjoms izsaka akciju piedāvājumu un pieprasījumu, pēc tā iespējams noteikt, vai tirgus ir spēcīgs vai vājš, piemēram, tirgus tiek uzskatīts par stipru, ja, attīstoties konjunktūrai, tirgus apjoms (VP apjoms tirgū) palielinās, un otrādi.
• Nesegtā pozīcija ir to akciju daudzums, kas pārdots bez reāla seguma konkrētā tirgū konkrētā brīdī. Tā kā operācijas “bez seguma” tomēr jāslēdz, ir iespējams paredzēt turpmāko akciju pieprasījumu, zinot nesegtās pozīcijas apjomus.
• Darbības ar nepilnajām lotām (mazāk par 100 akcijām). Pastāv tāds uzskats, ka nopietniem investoriem ir jānovēro, kā rīkojas mazie ieguldītāji, un jārīkojas pilnīgi pretēji, jo ir pierasts, ka mazie investori vienmēr kļūdās un zaudē. Tādējādi analizējot mazo investoru darbības ar nepilnajām lotām, iespējams noteikt tirgus stāvokli un prognozēt izmaiņas.
Indikatoru jeb akciju – simbolu koncepcija
Pēc šīs koncepcijas tiek uzskatīts, ka tirgus situāciju vislabāk raksturo lielo uzņēmumu akcijas, notikumi ar tām.
Grafiku izmantošana
Grafiku izmantošana ir pazīstamākā tehniskās analīzes metode, kas atspoguļo akciju kursu izmaiņas un citu informāciju par VP tirgu. Investori plaši izmanto grafikus, jo tie satur ne tikai vērtīgu un koncentrētu informāciju, bet arī sniedz priekšstatu par tirgus izmaiņām konkrētā laika brīdī un arī dod iespēju prognozēt nākotnes tendences.
Pastāv vairāki grafiku veidi, ko var izmantot akciju kursu attēlošanai, taču ir izveidoti, tā saucamie, grafiku kodi, piemēram, “galva un pleci”, “briljants”, “apgāztā bļoda”, “trijstūris”, “karogs”, “vimpelis”. (skat.pielikumu) Katrs no šiem nosaukumiem apzīmē kādu tendenci izteiktu grafikā. Izmantojot šos grafikus, iespējams noteikt to brīdi, kad tirgus signalizē, ka akcijas būtu vēlams pārdot vai gluži otrādi – pirkt. Tomēr jāņem vērā, ka dzīvē reti kad notiek pēc grafika un aprēķiniem, tādēļ pretinieki grafiku izmantošanai uzskata, ka ir muļķīgi paļauties uz sausiem aprēķiniem un tiem pakārtotiem grafikiem. Tomēr analītiķi, kas atbalsta grafisko paņēmienu izmantošanu, uzsver, ka tendences akciju kursu izmaiņās atkārtojas.

Nobeigums
Neapšaubāmi, ka nopietniem investoriem ir jāveic vērtspapīru tirgus informācijas analīze, lai savu naudu ieguldītu veiksmīgi un gūtu peļņu, ja vien ieguldītājs nav ar unikālu un perfekti attīstītu intuīciju. Informāciju var analizēt, izmantojot divas pieejas – fundamentālo un tehnisko. Fundamentālā analīze tiek balstīta uz ekonomisko procesu izpēti, uzņēmuma darbības analīzi, turpretī tehniskās analīzes praktizētāji uzskata, ka nākotnes tendences var prognozēt pamatojoties uz vērtspapīru tirgus cenu statistiku, koeficientu aprēķiniem, grafiskiem attēliem.
Nevar noliegt nevienu no šīm abām pieejām, taču būtiski prast izmantot tās abas vienlaicīgi, lai izvēlētos visoptimālāko vērtspapīru portfeli. Tehniskā analīze būtu jāizmanto pirms fundamentālās analīzes veikšanas. Ja no tehniskās analīzes viedokļa kādas akcijas ir interesantas un šķiet ienesīgas, tad jāturpina to analīze ar fundamentālistu paņēmieniem. Tehniskās analīzes priekšrocības ir tās, ka informācija ir salīdzinoši viegli iegūstama un izmantojama, bet fundamentālās analīzes veikšanai nepieciešams ilgāks laiks un tas ir darbietilpīgāks process. Taču tehniskās analīzes trūkums ir attālināšanās no vispārējiem politiskajiem, ekonomiskajiem notikumiem valstī, pasaulē. Turklāt tehniskā analīze parasti tiek skatīta īsā termiņā, bet fundamentālisti raugās tālākā nākotnē.
Tātad investoram būtu jāprot izmantot gan tehniskajā, gan fundamentālajā analīzē iegūto informāciju, lai adekvāti reaģētu uz izmaiņām VP tirgū un noteiktu nākotnes tendences.
Izmantotā literatūra

1. Klauss A. Vērtspapīru darījumi. Skaidrojošā vārdnīca. – R., 1996. – 116 lpp.
2. Rurāne M. Uzņēmuma finansu vadība. – R.: “Turības” mācību centrs, 1997. – 254 lpp.
3. Sharpe W. F. and others. Investments. The 5th edition. Prentice Hall International, Inc., 1995. – 1058 p.
4. Teweles R. J., Bradley E. S. The Stock market. The 7th edition. John Wiley& Sond, Inc., 1998. – 568 p.
5. Гитман Л Дж Джонк М Д Основы Инвестиров