Vai Latvijai bija iespējams izvairīties no 2.padomju okupācijas 2.pasaules kara laikā?
Jau ilgu laiku vēl pirms tam, kad Sarkanā armija okupēja neatkarīgās Baltijas valstis, Padomju režīms organizēja sazvērestību, plānoja šo valstu sagrābšanu un represīvos pasākumus pret šo valstu iedzīvotājiem.
1938. gadā Padomju kartogrāfija izgatavoja sarkanās armijas lietošanai kartes, kurās neatkarīgās Baltijas valstis bija norādītas kā „Padomju republikas”.
Arī tā saucamais Molotova – Ribentropa pakts, kuru 1939. gada 23. augustā Maskavā parakstīja divi totalitāri režīmi par Austrumeiropas valstu sadalīšanu „ietekmes sfērās” ir kvalificējama kā sazvērestība arī pret Latviju, par ko liecina sekojošie notikumi:
1) 1939. gada 5. oktobrī PSRS piespieda Latviju parakstīt līgumu ar kuru Latvijā tika izvietoti PSRS karaspēka garnizoni ap 30000 karavīru sastāvā;
2) Neskatoties uz to, ka šajā Līgumā PSRS apsolījās garantēt Latvijas suverenitāti, 6 dienas pēc Līguma parakstīšanas – 1939. gada 11. oktobrī PSRS Valsts drošības komisariāta ģenerālis I. Serovs parakstīja „Sevišķi slepenu” pavēli „Par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā.”
3) 1940. gada 15. jūnijā bruņota PSRS militāristu grupa veica militāru provokāciju pret Latvijas robežsargiem un civiliedzīvotājiem, vairākus no viņiem nogalinot. Noziedzīgās akcijas gaitā vairāki robežsargi, civiliedzīvotāji, tanī skaitā arī mazi bērni, tika sagūstīti kā ķīlnieki, aizvesti uz PSRS un ieslodzīti Ostrovas pilsētas cietumā.
4) Nākošā dienā – 1940. gada 16. jūnijā Padomju valdība iesniedza Latvijas valdībai ultimatīvu notu: ielaist Latvijas teritorijā nenoteiktu PSRS bruņoto spēku papildus kontingentu, kā arī nomainīt Latvijas Valdību.
5) 1940. gada 17. jūnijā sarkanā armija iebruka Latvijā, to vardarbīgi anektēja un 1940. gada 5. augustā veica Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.
Minētie fakti nepārprotami liecina, ka padomju komunistiskais totalitārais režīms plānoja genocīda noziegumus ilgi vēl pirms Baltijas valstu okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā.
Latviešu tautai sākās nekad neaizmirstamais „Baigais gads”. Latvijā vēl oficiāli nebija inkorporēta PSRS sastāvā, kad okupācijas režīms 1940. gada 31. jūlijā izdeva Rīkojumu par bijušās Latvijas valdības Aizsardzības ministra J. Baloža un viņa ģimenes izsūtīšanu uz PSRS.
Drīz vien okupanti – iebrucēji, piepalīdzot dažiem vietējiem kolaborantiem, parādīja savu patieso seju. Represēti tika: valsts prezidents Kārlis Ulmanis, bijušie Latvijas valsts valdības locekļi – Ārlietu ministrs V.Munters, Tieslietu ministrs H.Apsītis, Iekšlietu ministrs V. Gulbis u.c., Latvijas armijas ģenerāļi – K.Berķis, I.Indāns, J.Ezeriņš, M.Hartmanis, J.Ruškevičs u.c., valsts ierēdņi un sabiedriskie darbinieki – Aizsargu komandieris ģenerālis K.Prauls, Latvijas skautu organizācijas vadītājs, ievērojams Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, atvaļināts ģenerālis K. Goppers, valsts prezidenta adjutants pulkvedis M.Lūkins, valsts kancelejas direktors R.Bulsons, ievērojami sabiedriskie darbinieki, laikrakstu un grāmatu izdevēji – J.Benjamiņš, K.Egle, dzejnieki un rakstnieki – A.Grīns, L.Breikšs, A.Ķeniņš, zinātnieki – Latvijas Universitātes profesors J.Aukškāps. Represēti tika arī policisti, robežsargi, aizsargi, dažādu reliģisko konfesiju garīdznieki, studenti un daudzas citas personas, kuras okupantu – iebrucēju režīms uzskatīja par sociāli bīstamiem un režīmam nelojāliem.
Pret viņiem tika fabricētas krimināllietas, ar spīdzināšanas pielietošanu tika panākta atzīšanās noziegumos, kādus viņi nebija izdarījuši, lai varētu viņus notiesāt ar nāves sodu.
Daudzus no viņiem izsūtīja uz PSRS Gulaga nāves un vergu darbu nometnēm, kur daudzu tika nonāvēti vai gāja bojā, sadzīves apstākļu dēļ.
Dažreiz Latvijas iedzīvotāju slepkavošanas notika masveidīgi.
Manuprāt, Latvijai nebija iespējams izvairīties no 2. padomju okupācijas 2.pasaules kara laikā, jo visi minētie fakti liecina par to, ka PSRS visu bija rūpīgi izplānojusi, un ar brutālu pārspēku okupēja Latviju.