Daugavpils Universitāte
Saturs
Ievads……………………………………………………………………………………………………………………………….3
1. Varas dalīšanas principa vēsture……………………………………………………………………………………….4
2. Likumdevējvaras institūcijas……………………………………………………………………………………………5
3. Izpildvaras institūcijas…………………………………………………………………………………………………….8
4.Tiesu varas sistēma…………………………………………………………………………………………………………11
Secinājumi………………………………………………………………………………………………………………………..14
Izmantotā literatūra……………………………………………………………………………………………………………15
Ievads
Valsts varas institūcijām ir valdoša loma politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, bet daudzi sabiedrības locekli īsti nesaprot, ko tas nozīme. Šī tēma ir aktuāla visā valsts pastāvēšanas laikā, jo cilvēkam ir interesanti kādā valstī viņš dzīvo, kāda ir valdība, vai var uzticēties tai?
Referāts sastāv no četrām daļām, kur ir aprakstītas varas institūcijas galvenās funkcijas un tiesības.
Pirmā daļā ir rakstīts par valsts dalīšanas principa vēsturi un par filozofiem, kuri attīstīja to. Galvenās pamatfunkcijas un cēloņi, kāpēc ir vajadzīgs šīs princips.
Otrā daļā ir rakstīts, ka likumdevējvaras institūcija ir Saeima, kuru galvenā funkcija ir likumdošana, kuras izpildīšana aizņem deputātu darba pamatlaiku. Likumdošanai ir noteikta procedūra un kārtība, kas aprakstīta Saeimas Kārtības rullī.
Trešā daļā ir rakstīts, ka valdībai pieder izpildvara, kuras uzdevums ir pārvaldīt valsti saskaņā ar pieņemtajiem likumiem. Valsts izpildvara pieder Valsts prezidentam, kurš pārstāv Latviju starptautiski un var ierosināt likumprojektus, un Ministru prezidentam, kas sastāda Ministru kabinetu un lūdz Saeimu to apstiprināt. Ministru kabinets realizē izpildvaru un ir atbildīgs Saeimas priekšā.
Ceturtā daļā ir rakstīts, ka tiesu vara ir visu līmeņu tiesu tiesneši, kuri spriež pār likumu pārkāpumos apsūdzētajiem un izšķir strīdus starp pilsoņiem. Tiesnešiem palīdz izspriest tiesu sabiedrības pārstāvji – piesēdētāji, par kuriem kļūst tikai sagatavotas personas.
Pētot šo tēmu kļūst skaidrs, ka valsts varas institūcijas ir atkarīgas viena no otras, kas palīdz saglābāt tiesības līdzsvaru.
Referāta mērķis: izpētīt valsts varas institūcijas, to funkcijas, pienākumus un tiesības.
Referāta uzdevumi: aplūkot uz kāda pamatā tika veidota valsts varas institūcijas, noskaidrot tas funkcijas un saprast kādi ir galvenie uzdevumi.
Referātā metodes:vēsturiskā, socioloģiskā, kā arī analizējoša.
1. Varas dalīšanas principa vēsture
Viena no senākajām politiskas problēmām ir bijusi varas nonākšana vienas rokas un tās pārmērīga lietošanavisās dzīves jomās. Tāpēc vēsturiski tautas ciņa bija vērsta uz līdzdalību, cenšoties ierobežot monarha varu ar likumu palīdzību. Ar laiku tika ierobežotas monarhu tiesības patstāvīgi izdot tiesību aktus bez tautas pārstāvju līdzdalības, parādījās tiesību akti, kas aizsargāja pavalstnieku tiesības. Gan sākotnēji piedalījās tikai tautas virsslāņi – muižniecība un garīdzniecība, bet ar laiku savu tiesību aizsardzībā iesaistījās aizvien plašāki sabiedrības slāņi.
Lai novērst varas piederību vienai personai, izmantoja varas dalīšanas principu, par kuru jau minēja Aristotelis savos rakstos Senajā Grieķijā 4. gadsimtā p. m. ē. Jaunajos laikos par varas dalīšanu pirmie savos darbos rakstīja Luijs de Monteskje un Džons Loks. Saskaņā ar viņa teoriju, valsts varu sadalot starp izpildvaru, likumdevējvaru un tiesu varu, un nodrošinot katrai no šīm varām iespēju darboties neatkarīgi, tiek nodrošināta politiskā brīvība.
Galvenais sasniegums bija tiesu varas norobežošana no izpildvaras. Tiesas kļuva neatkarīgas un kopš no šī brīža viens no galvenajiem uzdevumiem ir kontrolēt izpildvaras darbības likumību. Un tās ir nostiprināts visu demokrātisko valstu pamatlikumos. 20. gadsimtā tiesu kontrole tika vērsta arī uz likumdošanas varu, un no šī brīža sāka kontrolēt arī tās darbības atbalstu valsts konstitūcijai. Šo uzdevumu veic vai attiecīgo valstu augstākās tiesas vai Satversmes tiesa.
Varas dalīšanas principa funkcijas:
Varas dalīšanas princips noteic valsts funkcijas un izveido atbilstošas institūcijas ar amatpersonām, lai efektīvi pārvaldīt sabiedrību.
Varas dalīšana samazina valsts iejaukšanos pilsoņu privātajā dzīvē, jo katrs valsts varas atzars veic tikai savu uzdevumu un vienlaikus uzrauga pārējas varas atzarus, lai tie nepārsniegtu savas pilnvaras.
Samazina iespēju tautas ievēlētiem pārstāvjiem izmantot varu ļaunprātīgi.
Likumdevējvaras, izpildvaras un neatkarīgas tiesu varas nošķīrums nozīmē, ka vieniem un tiem pašiem cilvēkiem nav dotas tiesības pieņemt likumus, rūpēties par to izpildi un izšķirt strīdus gadījumus, bet tiek paredzēta kārtība, kādā tiek saskaņoti lēmumi un novērstas domstarpības, jo institūcijas nevar būt pilnīgi neatkarīgas cita no citas, jo tas var radīt nopietnus konfliktus.
2. Likumdevējvaras institūcijas
Saskaņā ar varas dalīšanas teoriju, likumdošanas varai tradicionāli tiek vērsta vislielākā
uzmanība. Pirma atšķirība no citām varām ir tas, ka likumdevējvara pati izstrāda un pieņēma likumu, kā arī pilnveido to, bet pārējas divas varas darbojas uz likuma pamatā. Likumdošana ir nepieciešama, lai nostiprinātu valsts iekārtu un regulētu sabiedriskās dzīves svarīgākus aspektus. Jebkura tiesiska valsts nevar pastāvēt bez likuma virsvaldības, tātad likumdošanai ir valsts eksistences pamāts.
Likumdošana ir nepārtraukts process, jo nevar pieņemt likumu uz visiem laikiem, tāpēc valsts pārvalde prasīja pastāvīgi pilnveidot likumus un attīstīt valsts mērķus. Lai pildītu šo funkciju, tika veidota Satversmes sapulce, kuras vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī.
Satversmes sapulcei viens no galveniem uzdevumiem bija izstrādāt valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi, kura pamatā tiek likts tautas taisnīgums, kas uz politiskās vienlīdzības pamata katram atvēl varas un pakļaušanās robežas. Dokumenta teksts liecina, ka Satversmes sapulcei mērķis bija veidot parlamentāru demokrātiju ar spēcīgu likumdevējvaru un izpildvaru. 1922. gada 7. novembrī Satversmes sapulci samainīja jaunievēlēta Saeima.
Latvijas Republikas Saeima sastāv no 100 vēlētiem deputātiem. Saeimu ievēl vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, brīvās un proporcionālās vēlēšanās, piešķirot vietas partijām, kuras iegūst vismaz 5 % balsu. Vēlēšanas notiek reizi četros gados, oktobra pirmajā sestdienā. Saeimas sēdē Saeimā ievēlēta persona dod svinīgu solījumu: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” un iegūst Saeimas locekļa pilnvaras. Novembra pirmajā otrdienā sanāk jaunievēlētā Saeima uz pirmo sēdi. Visas sēdēs notiek Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var notikt citā vietā.
Galvenās Latvijas Saeimasfunkcijas:
Likumu izstrādāšana saskaņā ar sabiedrības interesēm.
Saeima sastāda valdību un kontrolē tās darbu.
Valsts budžeta pieņemšana.
Saeima ievēlē Valsts prezidentu, ieceļ un apstiprina valsts kontrolieri, ģenerālprokuroru, tiesnešus, Latvijas Bankas prezidentu un citas augstākās amatpersonas.
Saeimas darba kārtību nosaka Saeimas Kārtības rullis – īpašs likums, kurā sīki aprakstīts, kā noris balsošana, likumprojektu iesniegšana un izskatīšana.
Darbs Saeimā norisinās prezidijā, frakcijās, komisijas un plenārsēdēs.
Katra Saeima ievēlē Saeimas prezidiju, kura sastāvā ir priekšsēdētājs, divi viņa biedri, sekretārs un viņa biedrs. Prezidijs nav patstāvīgas konstitucionālas institūcijas statusa un tāpēc prezidija tiesības un pienākumi tiek atvasināti no Saeimas statusa un pilnvarām. Prezidijs veic dažādus administratīvus un finansiālu Parlamenta uzdevumus. Tas apstrādā pieprasījumus plenārsēžu rīkošanai, tas var atļaut rīkot komiteju un delegāciju sanāksmes ārpus parastajām darba vietām, kā arī sagatavo Parlamenta provizorisko budžeta projektu. Prezidijs sasauc un vada Saeimas plenārsēdes, kā arī apstiprina to darba kārtību. Prezidijs parasti sanāk divas reizes mēnesī.
Lielāku daļu darba laika deputāti pavada frakciju sanāksmēs, kur pieņem aktuālākus parlamenta dienaskārtības jautājumus. Pastāv 9 frakcijās: Top of FormTautas partija, Zaļo un Zemnieku savienība, Jaunais laiks, Saskaņas centrs, Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, Pilsoniskā savienība, pie frakcijām nepiederošie deputāti. Galvenais frakciju uzdevums ir organizētun koordinēt savu deputātu darbu Saeimā, kā arī izstrādāt un iesniegt likumprojektu un izvirzīt savus pārstāvjus darbam Saeimas komisijās un amatpersonu kandidātus dažādām valsts institūcijām.
Svarīgs darbs tiek veikts ne vien frakcijās, bet arī komisijās. Komisijās tiek veidotas pēc nozarēm, un apvieno tieši šo nozaru likumdošanas attīstībā ieinteresētos deputātus. Saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli, Latvijas Saeimā darbojas 17 pastāvīgas komisijas:
Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija;
Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija;
Ārlietu komisija;
Budžeta un finanšu komisija;
Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija;
Eiropas lietu komisija;
Izglītības, kultūras un zinātnes komisija;
Juridiskā komisija;
Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija;
Nacionālās drošības komisija;
Pieprasījumu komisija;
Pilsonības likuma izpildes komisija;
Publisko izdevumu un revīzijas komisija;
Saimnieciskā komisija;
Sociālo un darba lietu komisija;
Tautsaimniecības komisija;
Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija.Bottom of Form
Komisijās apspriež attiecīgas nozares likumprojektu pirms izskatīšanas plenārsēdē, kas palīdz sekmīgi pieņemt kompetentus lēmumus par likumprojektiem. Saeima var nolemt arī ārkārtēju komisiju izveidošanu neilgam laikam, īpašu uzdevumu veikšanai.
3. Izpildvaras institūcijas
Pēc likumdevējvaras nākamā ir izpildvara. Tieši šī vara pilsoņu apziņā asociējas ar valsti un tāpēc tā ir visuzskatāmākā. Izpildvaras pamatfunkcija ir likumu īstenošana dzīvē un tas nozīme, ka ir nepieciešama praktiska darbība un lai to paveiktu, ir nepieciešams sazarots valsts institūciju tīkls ar valsts amatpersonām un ierēdņiem. Tāpēc izpildvaras institūcija iedalas valdība un pārvalde. Bez izpildvaras valsts nespēs īstenot savas funkcijas un sasnieg savus mērķus, tāpēc visa valsts varas pastāvēšana ir atkarīga no izpildvaras rīcība esošiem ierēdņiem, armijas, drošības institūcijās un administratīvā aparāta.
Pie valdības pieder augstākās politiskās amatpersonas – Valsts prezidents, Ministru prezidents, ministri un citas augstākās amatpersonas.
Valdības galvenais uzdevums ir realizēt izpildvaru – pārvaldīt valsti saskaņā ar likumiem un valdošās koalīcijas pieņemtu valdības rīcības programmu, kas parasti paredz sabiedrības attīstību noteiktos virzienos.
Valdības politisko plānu jeb programmu sauc par valdības deklarāciju, un tā tiek publiskota. Lai izpildītu šo plānu, valdība veic daudzas saskaņotas darbības – izstrādā nepieciešamos likumprojektus un aizstāv tos parlamentā, sastāda gada budžetu un cenšas panākt tā apstiprināšanu, apsaimnieko valsts līdzekļus saskaņā ar apstiprināto budžetu, kā arī vada valsts pārvaldes iestādes un veic nepieciešamās reformas.
Valsts prezidents ir valsts galva, kuru ievēlē ar vismaz 51 deputāta balsu vairākumu.
Valsts prezidenta galvenāsfunkcijas:
starptautiski pārstāvēt valsti;
iecelt Latvijas vēstniekus citās valstis;
parakstīt starptautiskus līgumus un vienošanās;
izstrādāt likumprojektus, kuri Saeimaiobligāti jāizskata;
parakstīt un izsludināt visus likumus, ko Saeima ir pieņēmusi trešajā lasījumā.
Valsts prezidentam Satversmē ir paredzētas plašas un rūpīgi izsvērtas funkcijas visos trijos varas atzaros, nodrošinot saikni starp tiem un kontroli augstākā instancē, ar to pašu nepieļaut prezidentam ļaunprātīgi izmantot savu varu.
Latvijā ir parlamentārās republikas valdīšanas forma, tāpēc valsts prezidentam ir daudz mazāka vara, salīdzinot ar prezidentālu republiku. Visas prezidenta tiesības ir reglamentētas Latvijas Republikas Satversmē.
Prezidentam ir tiesības spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, lai aizsargātu no iebrukumiem Latvijas teritoriju. Kā arī prezidentam ir noziedznieku apžēlošanas tiesības pēdējā instancē.
Prezidentam ir tiesības ierosināt tautas referendumu par Saeimas atlaidīšanu un jaunas Saeimas vēlēšanām. Ja nobalsos vairāk nekā puse balsotāju par Saeimas atlaišanu, tad Saeima tiek atlaista un tiek izsludinātas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas. Gadījumos, ja vēlētāju vairākums balso pret, tad Valsts Prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēlē jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.
Valsts prezidents par savu darbību nav politiski atbildīgs. Visus prezidenta rīkojumus paraksta Ministru prezidents vai attiecīgais ministrs, kurš līdz ar to uzņemas atbildību. Valsts prezidenta darbību nodrošina Valsts prezidenta kanceleja, kā arī prezidenta padomnieki.
Ministru prezidents ir augstākā amatpersona, kas ir atbildīga par visu valdības darbu kopumā. Ministru prezidentam nav jābūt vienlaikus Saeimas deputātam, bet ir tiesības brīvi vadīt kabineta darbību, izvirzīt un atcelt ministrus.
Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta, un viņa aicinātiem ministriem un no ministriem bez portfeļa. Ministru kabinets realizē izpildvaru valstī augstākajā līmenī un ir atbildīgs Saeimai. Tādēļ Ministru kabinets visu laiku strādā ciešā sadarbībā ar Saeimas deputātiem, rūpējoties, lai ikvienā būtiskajā jautājumā saņemtu valdošas koalīcijas.
Ministr prezidenta funkcijas ir ļoti plašas, jo viņš vada Ministru kabineta darbu, bet viņa darbība nevar būt pretrunā ar Saeimas viedoklim.
Ministru kabineta galvenās funkcija:
ikgadēja valsts budžeta sastādīšana, apstiprināšana Saeimā un izpildīšana;
valsts pārvalde – visu iestāžu un institūciju uzraudzība ierēdniecības valdība;
likumprojektu izstrāde un iesniegšana Saeimā.
Lai saskaņotu valdības politiku starp ministrijām un panāktu savlaicīgu vienošanas pirms kopējām sēdēm, darbojās īpašas komiteja, kurās ietilpst daļa ministru.
Ministri var būt u var nebūt arī Saeimas deputāti. Deputātam, kas izvirzīts ministra amatā, ir tiesības nolikt savu deputāta mandātu uz laiku, kamēr viņš pilda ministra pienākumus, kā arī atjaunot t pēc tam, kad viņš atkāpjas no ministra amata.
Lai aizstāvētu ministrija sagatavotos likumprojektus Saeimā, tās komisijās un citās valsts institūcijas, katrā ministrijā tiek iecelts parlamentārais sekretārs.
Neviena valdība nevar darboties bez valsts pārvaldes. Tāpēc tie ir sadalīti pa nozarēm, kurās valsts veic savu politisko darbību. Pārvalde ietver visas iestādes – ministrijas, pārvaldes, dienestus, aģentūras un tajās strādājošos ierēdņus.
Galvenās nozaru pārvaldes institūcijas ir ministrijas, kuri ietvēra sevī daudzas nodaļas, kuros strādā ierēdņi. Ministrijas ir organizētas pēc sistēmas, kur katras ministrijas pārziņā ietilpt noteikta valsts pārvaldes nozare visas valsts mērogā. Mūsdienu valstu valdībās parasti ir ārlietu, iekšlietu, finanšu, aizsardzības, tieslietu, ekonomikas, transporta un sakaru ministrijas. Galvenās ministriju funkcijas ir izstrādāt un īstenot valsts politiku tiesu sistēmas pilnveidošanā, izstrādāt finanšu politiku, izstrādāt iekšlietu politiku, izveidot, pārvaldīt un uzturēt ministrijas sakaru sistēmu, izstrādāt un realizēt valsts politiku tautsaimniecībā un izstrādāt valsts ārpolitiku. Ministrijas vada ministrs, kurš ir atbildīgs par valsts politiku visā nozarē.
4. Tiesu varas sistēma
Senajos laikos un viduslaikos karaļa griba bija likums un monarhs pārstāvēja valsts varu kopumā. Vēlāk par tiesu sāka saukt īpašas amatpersonas vai institūcijas. Tiesa kalpoja miera un kārtības uzturēšanai, taču vienlaikus arvien vairāk apspieda brīvos pilsoņus un ierobežoja viņu tiesības. 18. gadsimtā vairāki monarhi centās ievest tiesiskas valsts idejas, bet absolūtisma attīstība prasīja totālu valdnieka gribas atzīšanu. Tomēr ilgstošā cīņā par pilsoņu brīvībām pret absolūtismu rada varas dalīšanu un neatkarīgu tiesas varu. Neatkarīga tiesu vara attīstījās, jo bija nepieciešams uzstādīt līdzsvaru starp pilsoņiem un valsti, kā arī starp pašiem pilsoņiem. Un šāda veida rodas trešā valsts vara – neatkarīga tiesu vara.
Tiesu vara ir līdzeklis, ar kuru palīdzību ietekmē sabiedrībā pastāvošās attiecības. „Neviena tiesiska valsts nav domājama bez neatkarīgas tiesas, kura var aizstāvēt valsts iedzīvotājus pret administratīvu patvaļu, nekonstitucionāliem likumiem un citiem aktiem.” Galvenā tiesu varas funkcija ir aizstāvēt sabiedrības intereses un uzstādīt līdzsvaru starp pilsoņiem.
Tiesu sistēma sastāv no tiesnešiem, prokuroriem un advokātiem.
Tiesnesis – „… ievēlēta vai apstiprināta tiesas amatpersona, kurai piešķirtas pilnvaras spriest tiesu un ar kuras palīdzību valsts realizē tiesu varu.” Tiesnesis nedrīkst būt atkarīgs no valsts administrācijas un neviens nav tiesīgs norādīt tiesnesim kā lieta izlemjama. Parasti tiesa darbojas koleģiāli – lēmēju sastāvā ir vairāki tiesneši vai viens tiesnesis un piesēdētāji.
Prokurors – „… amatpersona, kura likumā noteiktajā kārtībā ir iecelta kādā no prokuroru amatiem un kurai ar likumu piešķirtas pilnvaras realizēt uzraudzību pār likumu precīzu un vienveidīgu ievērošanu un piemērošanu, uzsākt un veikt personas kriminālvajāšanu un valsts vārdā uzturēt apsūdzību tiesā.” Prokurora pienākums ir rūpēties, lai likuma pārkāpumugadījumi tiktu izskatīti tiesā un aizstāvē vai valsts pusi, vai cietušo pusi. Prokurors vienmēr uzrauga lietas izskatīšanu no valsts viedokļa.
Advokāts – „… profesionāls un neatkarīgs advokatūras pārstāvis, kassniedz personām juridisko palīdzību un piedalās lietu uzskatīšanā tiesā, un pirmstiesas izmeklēšanā kā aizstāvis un pārstāvis, kā arī veic citas juridiskas darbības.” Katrām apsūdzētajam ir tiesības uz advokāta pakalpojumiem tiesas prāvas laikā, lai panākt apsūdzēta nevainību vai vainas mīkstināšanu, sameklējot attaisnojošus un vainu mīkstinājušus apstākļus. Daudzie advokāti strādā firmās, sagatavo līgumus, apkopo juridisko informāciju, kā arī kārto uzņēmumu savstarpējo attiecību jautājumus.
Tiesas darbību iedala kriminālprocesos un civilprocesos. Kriminālprocesos cietušo pārstāv prokurors, bet apsūdzētā pārstāvis ir advokāts. Civilprocesos abas puses pārstāv advokāti, bet prokurors ir valsts interešu pārstāvis tiesā.
Prokurors un advokāts uzaicina uz tiesas sēdēm katrs savus lieciniekus. Civilprocesos to dara attiecīgo pušu advokāti. Lieciniekiem ir pienākums pēc uzaicinājuma ierasties tiesā un liecināt patiesību, pretējā gadījumā liecinieki tiek sodīti. Un ar parakstu viņi apliecina, ka ir brīdināti par noteikumiem.
Tiesas procesa laikā prokurors un advokāts pēc kārtas uzdod jautājumus lieciniekiem, cietušajam un apsūdzētajam. Tas ir nepieciešams lai advokāts un prokurors varētu sasniegt savu mērķi, pieradīt apsūdzības nepamatotību un otrādāk.
Latvijas tiesu sistēma:
Rajona vai pilsētas tiesa, kura izskata visus gadījumus pirmajā instancē, kas attiecas uz noteiktu teritoriju.
Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Administratīva apgabaltiesa, kura izskata tikai svarīgākās krimināllietas vai civillietas pirmajā instancē un darbojas kā apelācijas tiesu instance.
Augstāka tiesa, kura sastāvā ir Senāts un divas tiesu palātas (Civillietu tiesu palāta un Krimināllietu tiesu palāta) kura kompetence ir apelācijas instance lietās, kuras izskatījušas apgabaltiesas kā pirmās instances tiesas. Augstāka tiesa nodarbojas ar kasāciju izskatīšanu, kā arī apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus.
Apelācijas un kasācijas tiesības ir ļoti svarīgas, jo tas nozīmē, ka jebkurš spriedums var tikt pārsūdzēts un tas sniedz lielāku iespēju izvairīties no tiesas kļūdām un ierobežo iespēju ļaunprātīgi izmantot varu.
Latvijā visaugstāko vietu tiesību sistēmā ieņem Satversme un neviens likums nevar būt pretruna ar to. Rodas vajadzība pēc īpašas institūcijas, kas nodarbotos ar jautājumu par likumu atbilstību Satversmei. Lai tas nebūtu pārkāpts, tiek izveidota Latvijas Satversmes tiesa un 1996. gada 5. jūnijā Saeimā tika pieņemts Satversmes tiesas likums. Satversmes tiesā darbojas septiņi tiesneši, kur trīs kandidātus izvirza Saeima, divus – Ministru kabinets un divus – Augstākā tiesa.
Satversmes tiesai ir trīs galvenie darbības virzieni:
izskata valsts un iedzīvotāju sūdzības par pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem;
nosaka likumu atbilstību konstitūcijai;
izsaka kompetences strīdus starp valsts un administrācijas dažādu līmeņu institūcijām.
Tiesas sēdes notiek atklāti, izņēmumā ja iet rūna par valsts noslēpuma sargāšanas interesēm, bet tiesas spriedumu jebkurā gadījumā pasludina atklāti.Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēka pasludināšanas brīdī. Ne vēlāk kā piecu dienu laikā publicē laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”.
Prokuratūra ir tiesu varas neatkarīga institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros. Galvenās prokuratūras uzdevumi ir organizēt pirms tiesas izmeklēšanu, uzturēt valsts apsūdzību un likumā noteiktā kārtībā aizsargāt personu un valsts tiesības un likumīgās intereses.
Prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts varu un pārvaldei realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas tikai likumam. Katrs prokurors, izskatot konkrētas lietas, savus lēmumus pieņem pastāvīgi un vienpersoniski, pamatojoties uz likumiem, ievērojot personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, patiesību un likumību.
Prokuratūru veido Ģenerālprokuratūra, tiesu apgabalu prokuratūras, rajonu prokuratūras un specializētās prokuratūras.
Ģenerālprokuratūru veido departamenti un nodaļas, kurus vada virsprokurori. Katra Ģenerālprokuratūras departamenta virsprokurors vada sava departamenta prokuroru darbu un kontrolē konkrēto darbības virzienu visās prokuratūras iestādes. Departamentu prokuroriem ir tiesības veikt prokurora funkcijas Augstākās tiesas Senāta attiecīgo departamentu un tiesu palātu sēdēs, apgabaltiesās un rajonu tiesas. Departamentu virsprokuroriem ir tiesības piedalīties Ministru kabineta sēdēs un tur izteikt savu viedokli par izskatāmo normatīvo aktu atbilstību Satversmei un likumiem.
Tiesu apgabalu prokuratūras nodibina ģenerālprokurors atbilstoši likumā „ Par tiesu varu” noteiktajam teritoriju iedalījumam, un tās veic visas prokuratūras funkcijas tiesu apgabalu teritorijās. Tiesu apgabalu prokuratūras virsprokurors vada apgabala prokuroru darbu un kontrolē apgabala teritorijā esošo rajonu un republikas pilsētu prokuratūru darbību. Tiesu apgabalu prokuroriem ir tiesības veikt prokurora funkcijas apgabaltiesā ,kā arī attiecīgā tiesas apgabala rajonu tiesās.
Rajonu prokuratūras nodibina ģenerālprokurors atbilstoši valsts administratīvi teritoriālajam iedalījumam. Tās veic visas prokuratūras funkcijas rajonu teritorijās. Rajona prokuroru darbu vada rajona virsprokurors. Rajona prokuroriem ir tiesības piedalīties attiecīgo pašvaldību un to institūciju sēdēs.
Secinājumi
Latvijas Republika ir demokrātiska valsts, kur valsts vara izveidojas uz varas dalīšanas principa pamatā.
Par varas dalīšanas principu minēja Aristotelis savos rakstos. Viņa mērķis bija sadalīt varu, lai novērst varas nonākšanu vienai personai. Viņa ideja neieguva lielu popularitāti un tikai 17. gadsimta beigas 18. gadsimta sākumā angļu filozofs Džons Loks un franču apgaismotājs Luijs de Monteskje pievērsa lielu uzmanību šai idejai un gribēja attīstīt to. Varas dalīšanas princips uzskatāms par vienu no būtiskākajām juridiski politiskajām koncepcijām, jo tas veidojas ilgā laikā, balstoties uz praktiskās valsts organizācijas izvērtēšanu. Vislielākā nozīme ir tas, ka šīs princips nodrošina iespēju darboties neatkarīgi vies no otra un vienlaikus samazina iespēju izmantot varu ļaunprātīgos nolūkos.
Mūsdienu valsts varas institūcijas veidojas pakāpeniski, jo cilvēka attīstības posmā rodas jaunas vajadzības un idejas. Valsts varas institūciju galvenais uzdevums ir pastāvīgi atbalstīt sakaru starp valsti un sabiedrību.
Latvijas vara pieder tautai, tāpēc likumdošana vara pieder velētajiem, kuri balso par deputātiem, lai tie veiktu savas funkcijas sabiedrības un valsts labā. Tas ir ļoti svarīgi, jo ar savu balsošanu, cilvēki piedalās valsts dzīvē. Saeimai ir vislielākā atbildība par Latvijas iedzīvotāju labklājību, tāpēc, ka tai jānodrošina labvēlīgus apstākļus sabiedrības attīstībai uz likuma pamatā.
Lai cilvēka darbība būtu likumīga un lai tas neierobežotu citus cilvēkus, nepieciešams netikai izdomāt jaunus likumus, bet arī realizēt un kontrolēt tos. Ar šo svarīgo uzdevumu nodarbojas izpildvaras institūcijas, kura iedalas valdība un pārvalde.
Pie valdības pieder augstākās politiskās amatpersonas, kuru galvenais uzdevums ir pārvaldīt valsti saskaņā ar likumiem. Tāpēc neviena valdība nevar darboties bez valsts pārvaldes, kuras tiek sadalītas pa nozarēm. Šāda struktūra palīdz rūpīgi izpētīt svarīgu jautājumu vai problēmu.
Tiesu varai arī ir ļoti liela nozīme, jo tā uzstāda līdzsvaru starp pilsoņiem un valsti, kā arī starp pašiem pilsoņiem, nodrošinot aizsardzību. Latvijā pastāv trīs līmeņu tiesu sistēma, kas nozīmē, ka jebkurš spriedums var tikt pārsūdzēts un pārskatīts apgabaltiesā vai Augstākā tiesā. Tas dot iespēju izvairīties no tiesas kļūdām un ierobežo iespēju ļaunprātīgi izmantot varu.
Cilvēki mūsu valstī aizvien biežāk griežas pēc palīdzības tiesā un saskarsme ar tiesu no dienas dienā palielinās, jo tiesa ir pēdējā instance, kurai jāatrisina un jānodrošina likuma izpilde.
Satversmes tiesa ir konstitucionāla tiesa, kuras funkcija ir izlemt, vai valsts varas institūcijas savā darbībā nav pārkāpušas Satversmi un tas ir nodrošinājums pret varas pārmērīgu vai kļūdainu lietošanu.
Izmantotā literatūra
Latvijas Republikas Satversme. / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Satversmes Sapulcē 15.02.1922. // „AFS”, 2004.
Likums par tiesu varu. / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Augstākā Padomē 15.12.1992.; stājies spēkā 01.01.1993.; ar grozījumiem līdz ar 09.12.2008. // Latvijas Vēstnesis,14.01.1993, Nr. 1.
Apinis M. Latviešu – angļu, angļu – latviešu juridisko terminu vārdnīca. – Rīga : 2002. – 256 lpp.
Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 214 lpp.
Meikališa Ā. Tiesu vara Latvijā. – Rīga : Avots, 1997. – 302 lpp.
Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. – Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2004. – 731 lpp.
Latvijas Republikas Saeima „Frakcijas”. – http://www.saeima.lv/deputati/1frakcijas.html [01.12.2008].
Latvijas Republikas Saeima ” Komisijas”. – http://www.saeima.lv/deputati/1komisijas.html[01.12.2008].
Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. – Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2004.
Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. – Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2004. – 42. lpp
40. pants. Latvijas Republikas Satversme. / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Satversmes Sapulcē 15.02.1922. // „AFS”, 2004.
Latvijas Republikas Saeima „Frakcijas”. – http://www.saeima.lv/deputati/1frakcijas.html [01.12.2008].
Latvijas Republikas Saeima ” Komisijas”. – http://www.saeima.lv/deputati/1komisijas.html [01.12.2008].
Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. – Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2004. – 472. lpp.
Deklarācija – valdību veidojoša frakciju rakstiska vienošanās par nozīmīgākajiem politiskajiem uzdevumiem. Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 90. lpp.
Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības.- Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 98. – 99. lpp.
Ministrs bez portfeļa – ministrs, ka ar balsstiesībām piedalās Ministru kabineta sēdēs, bet nevada nevienu ministriju. Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 99. lpp.
Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 99. lpp.
Meikališa Ā. Tiesu vara Latvijā. – Rīga : Avots, 1997. – 15. lpp.
Apinis M. Latviešu – angļu, angļu – latviešu juridisko terminu vārdnīca. – Rīga : 2002. – 182. lpp
Apinis M. Latviešu – angļu, angļu – latviešu juridisko terminu vārdnīca. – Rīga : 2002. – 149. lpp
Apinis M. Latviešu – angļu, angļu – latviešu juridisko terminu vārdnīca. – Rīga : 2002. – 7. lpp
Apelācija – sprieduma pārsūdzēšana augstākas instances tiesā. Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 110. lpp.
Kasācija – sūdzība par tiesas procesa pārkāpumiem. Šajā gadījumā tiek lemts, vai procedūra ir ievērota vai nav , bet lieta netiek atkārtoti izskatīta saturiski – pēc būtības. Catlaks G., Ikstenis J. Politika un tiesības. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003. – 112. lpp.
49. pants. Likums par tiesu varu. / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Latvijas Republikas Augstākā Padomē 15.12.1992.; stājies spēkā 01.01.1993.; ar grozījumiem līdz ar 09.12.2008. // Latvijas Vēstnesis, 14.01.1993, Nr. 1.
Meikališa Ā. Tiesu vara Latvijā. – Rīga : Avots, 1997. – 128. lpp.
2
6
14