„Vecvārdi Rūdolfa Blaumaņa darbos no krājuma „Pie skala uguns” ”
2006.gads.
Saturs
1. Ievads 3. lpp. 2. Vecvārdi darbā „Aizvien lillā” 4. lpp. 3. Vecvārdi darbā „Pērkoņa negaiss” 5. lpp. 4. Secinājumi 7. lpp. 5. Nobeigums 8. lpp.
Ievads.
Es savam ieskaites darbam izvēlējos tieši šo tēmu, jo man, kā Latvijas valsts patriotei, šķiet ļoti svarīgi izprast mūsu senču dzīvi un apzināties no kurienes mēs esam cēlušies. Mūsdienās latviešu valodā ienāk ļoti daudz svešvārdu, kurus visi pieņem un saprot, bet tai pat laikā, ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju nezina un nesaprot vecvārdu nozīmi. Tas man liek aizdomāties, vai mūsu valoda reiz neizmirs, jo mēs aizmirstam paši savas bagātības, bet „grābjam ciet” svešās.
Katram rakstniekam ir tieši sev raksturīga leksika un veids, kā viņi izsakās. Arī Rūdolfam Blaumanim ir tikai viņam raksturīgs valodas lietojums un izteikšanās veids. Savos darbos Rūdolfs Blaumanis pārsvarā attēloja sava laika latviešu zemnieku dzīvi, šķiru nevienlīdzību un ar to saistītās pretrunas, kā arī apskatīja cilvēku attiecības un cilvēciskās vērtības. Šīs tēmas ir apskatītas arī darbos no krājuma „Pie skala uguns”. Viņa valoda ir mākslinieciski bagāta, izkopta un precīza. Savos darbos viņš ļoti daudz izmanto tieši vecvārdus. Manuprāt, tas ir tāpēc, lai lasītājam būtu vieglāk iejusties un „iekļūt” grāmatas tekstā, jo šie vārdi piešķir darbam īpašu auru, un lasītājam ir vieglāk iztēloties grāmatā aprakstīto vidi, varoņus un darbību. Iespējams, ka daudzus no šiem vārdiem, laikā, kad dzīvoja Rūdolfs Blaumanis, un tapa viņa darbi, vēl lietoja ikdienā.
Lasot darbu, kurā ir iekļauti vecvārdi, un iedziļinoties tajā, lasītājam ir sajūta, ka viņš ceļo laikā.
Vecvārdi darbā „Aizvien lillā”
Vāģi – rati;
Retumiem – pa reizei;
Še – šeit, te;
Lāgiem – reizēm;
Magaziņas labība – veikala labība;
Graši – sīknauda;
Atsvabināt – atbrīvot;
Aizgrābts – aizkustināts;
Pēdīgi – beidzot;
Stute – atbalsts;
Paparkste – paparde;
Savīkstīts – saburzīts, saņurcīts;
Priekš stundas laika – pirms stundas;
Izdvašojot – vēdinot;
Pātari – lūgšanas;
Noklārēts –
Pērslas – pārslas;
Pērn – pagājušajā gadā;
Nenotaksierēt – neaplikt ar nodokļiem;
Padimāt uz priekšu – tikt, iet uz priekšu;
Uzteikdami – uzslavēdami;
Maigles – knaibles, spīles;
Gausties – žēloties;
Pēcnākamiem – pēcnācējiem, bērniem;
Cerības – laiks, kad sieviete ir stāvoklī;
Maldījusies – kļūdījusies;
Noģida – nojauta;
Ceļš bija atkal ar vaļu – ceļš bija atkal brīvs;
Žēlabas – bēdas;
Vadzis – pakaramais;
Stakle – sazarojums, žuburs;
Mirkļi – acu skati;
Olekts – mērinstruments.
Vecvārdi darbā „Pērkoņa negaiss”
Skopiķis – skops cilvēks;
Neizklīdināja – neizputināja;
Dienestnieki – ļaudis, strādnieki, saime;
Saderēt – nolīgt;
Ir tagad – arī tagad;
Nemaldība – nekļūdīgums, pareizums;
Pašulaik – tagad;
Pusdiktā balsī – klusā balsī;
Zaļoksnis – vīrs kā ozols;
Viņsvētdien – pagājušajā svētdienā;
Stāvu apmelot – pamatīgi apmelot;
Dikti – ļoti;
Mamzeles – jaunietes, meitas;
Mirkļi – acu skatieni;
Nākamībā – nākotnē;
Dzīvoja satiksmē – dzīvoja saticībā;
Errīgi – dusmīgi;
Pastellēšu – pasūtīšu;
Nudie – patiešām, tik tiešām;
Ķerlis –
Bikšu kules – bikšu kabatas;
Ķeģis – kruķis;
Būšanas – lietas, darīšanas;
Kupči – tirgoņi;
Visnaigāki – visātrāk, vissparīgāk;
Iet pieguļā – naktī pieskatīt, sargāt zirgus no zirgu zagļiem;
Paģērēt – pieprasīt;
Kluči – mākoņi;
Sapīcis – īgns;
Pusverste – garuma mērvienība;
Neies lāgā – neies labi;
Ataugs – jaunaudze, jaunmežs;
Ērmots – dīvains;
Pēperkoki – sērkociņi;
Izlampāt – izlīgot;
Iežverkstējās – iečīkstējās;
Atņēma elpu – atguva elpu;
Iz – no;
Balsieni – kliedzieni;
Svece stāvēja iezvilu – svece stāvēja ieslīpi, sagāzusies;
Žēlabas – bēdas.
Secinājumi.
1. Vecvārdi ir novecojuši vārdi, kas tiek lietoti reti vai ir izzuduši pavisam un tos vairs nelieto.
2. Vecvārdu lietojums literārajā darbā palīdz iztēloties tā vietu, varoņus un darbību.
3. Rūdolfs Blaumanis savos daiļdarbos lietoja ļoti daudz vecvārdus un tādus vārdu savienojumus, kādus mūsdienās vairs nemēdz lietot.
4. Daži vecvārdi ir ļoti īpatnēji un to nozīmi tekstā nevar saprast, papildus neizmantojot vārdnīcu.
Nobeigums.
Man ļoti patika rakstīt šo ieskaites darbu, jo, lai to uzrakstītu, man vajadzēja izlasīt Rūdolfa Blaumaņa darbus, kurus es vēl iepriekš nebiju lasījusi. Tā kā man ļoti patīk lasīt, un Rūdolfs Blaumanis ir viens no maniem mīļākajiem latviešu rakstniekiem, tad man tas nesagādāja īpašas grūtības.
Strādāt ar vecvārdu izpēti bija ļoti interesanti, jo mani aizrauj latviešu valoda, un cilvēkam nekad nenāk par ļaunu paplašināt savu vārdu krājumu. Reizēm vārdu nozīmi tekstā nevarēja saprast, un tāpēc bija jāizmanto vārdnīca. Es sastapos un arī izrakstīju dažādus vārdu savienojumus, kurus mūsdienās vairs nelieto. Manuprāt, tie arī daļēji pieder pie vecvārdiem.
Paši daiļdarbi bija ļoti interesanti, darbību tajos nevarēja paredzēt, tāpēc tos bija aizraujoši lasīt. Lai gan darbi ir sarakstīti mūsdienām neierastā stilā, tomēr bija viegli tos lasīt un saprast, jo valoda, kādā rakstnieks tos rakstīja, ir ļoti plūstoša un saprotama.
Manuprāt, man šis darbs ir izdevies un arī es pati, to rakstot, esmu daudz mācījusies un ieguvusi.