vesture

Ievads

Uzduroties dažiem veciem avīžu materiāliem un noskatoties filmu “Baigā vasara” man radās vēlēšanās noskaidrot sīkāk, kas notika pirmās Latvijas laikā. Ja paklausās citos, tad viennozīmīgu atbildi nevar iegūt. Citi kritizē K. Ulmani par viņa bailīgumu, bet citi (galvenokārt laucinieki) slavē, jo tad valdība esot iepirkusi graudus. Tāpat nekur netiek skaidri pateikts, vai Latvija bija gatava cīnīties pret okupāciju. Tādēļ mēģināju rast atbildi uz šo jautājumu.

Valsts aizsardzība

Beidzoties brīvības cīņām, Latvijas Republikas rīcībā bija skaitliski liela armija – ap 75.000 vīru. Pēc miera līguma pa

a
arakstīšanas ar Padomju Krieviju tika samazināts kareivju un virsnieku skaits. Miera laika apstākļos Latvijas armijas skaitliskais sastāvs svārstījās ap 16.000 – 20.000 vīru, to skaitā ap 2.000 virsnieku. Armijas pamats bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales). Katrā kājnieku divīzijā ietilpa trīs kājnieku un viens artilērijas pulks. Bez šīm vienībām bija arī aviācijas, autotanku, bruņuvilcienu, jātnieku, smagās un zenītartilērijas pulki, kā arī citas speciālās nozīmes armijas daļas. Latvijas kara flotē ietilpa vairāki nelieli karakuģi, divas zemūdenes un daži hidroplāni. Lai gan armijas te
e
ehniskais nodrošinājums pilnībā neatbilda modernās karamākslas prasībām, tomēr kareivji bija gatavi aizsargāt savu zemi pret jebkuras valsts tīkojumiem. Ārvalstu militārie speciālisti atzina, ka Latvijas armija ir labi apmācīta, ar stingru iekšējo disciplīnu. Jaunākos virsniekus apmācīja Latvijas karaskolā, vecākie bija apguvuši iz
z
zglītību Krievijas karaskolās un savas zināšanas nostiprinājuši kaujas laukā. Daudz talantīgi Latviešu virsnieki izglītību papildināja Francijas un Čehoslovākijas augstākajās kara akadēmijās. Obligātā karadienesta ilgums Latvijas pilsoņiem sākotnēji bija 18 mēneši, bet vēlāk to samazināja līdz 12 mēnešiem. Kara gadījumā bija paredzēts iesaukt rezervistus un 72 stundās armijas sastāvu varēja papildināt līdz pat 180.000 vīru. Tādā gadījumā visiem nepietiktu ieroču, bet munīcijas pietrūktu jau pēc divu nedēļu ilgas aktīvas karadarbības. Tik mazai valstij kā Latvijai nebija pa spēkam izveidot moderni apbruņotu armiju ar lielām karamateriālu rezervēm, lai gan aizsardzības vajadzībām tika izlietoti apmēram 25% no valsts izdevumiem.

Iekšlietu ministrijas pakļautība atradās robežsargi, policisti un aizsargi. Robežapsardzes vienībās dienēja ap 1200 vīru. Lielākā robežsargu daļa apsargāja robežu ar Padomju Savienību. Igaunija, Lietuva un Polija bija draudzīgas valstis, tāpēc to ro
o
obežas tika mazāk apsargātas. Robežsargi palīdzēja muitniekiem cīnīties pret kontrabandistiem, kas izmantoja cenu atšķirības kaimiņvalstīs. Padomju Savienības robežu vajadzēja apsargāt stingrāk, jo no austrumu puses Latvijā centās ievest naidīgu literatūru un līdzekļus komunistiskās pagrīdes organizēšanai. Austrumu robežu centās pāriet PSRS specdienestu sagatavoti aģenti, lai spiegotu un citādi kaitētu jaunajai Latvijas valstij.

Iekšējās kārtības uzturēšana valstī bija policijas pārziņā. Cīņai pret noziedzību jebkurā valstī tiek veltīta īpaša uzmanība. Pēc kara Latvijā noziedznieku bija ne mazums. Daudzās vietās darbojās labi organizētas bandas, kas la
a
aupīja un slepkavoja. Bēdīgi slavens laupītājs bija Kaupēns, kurš darbojās Zemgalē. Šausmas iedvesa Adamaiša un citu bandītu ilgu laiku nesodītie noziegumi. Vairāku gadu laikā policijas un aizsargu kopdarbības rezultātā noziedzības līmenis strauji kritās. Katrā lauku pagastā bija tikai viens policijas kārtībnieks, bet viņam bija palīgi – aizsargi.

Aizsargu organizācijas izveidojās jau Brīvības cīņu laikā, lai uzturētu kārtību no ienaidnieka atbrīvotajās teritorijās. Sākumā šai organizācija bija piespiedu raksturs – tajā ieskaitīja visus 18-60 gadus vecus lauksaimniekus, kas nebija iesaukti armijā. Vēlākos gados aizsargos iestājās brīvprātīgi, bet uzņēma tikai valstiski noskaņotus cilvēkus ar nevainojamu stāju. Šai organizācijai bija pusmilitārs raksturs. Katra aizsarga rīcībā bija šautene. Aizsargu štāba pakļautībā bija 19 aizsargu pulki (katrā apriņķī pa vienam). No tiem atsevišķi darbojās dzelzceļa aizsargu pulks, aizsargu aviācija un jūras aizsargi. Katrā Latvijas pagastā bija sava aizsargu nodaļa, kas daudzās vietās vadīja arī kultūras dzīvi Pie nodaļām tāpat darbojās aizsardžu un jaunsargu jeb sporta pulciņi. Kara gadījumā apbruņotajiem un labi apmācītajiem aizsargiem vajadzētu papildināt armiju.

Naudas sistēma

Pagaidu valdība 1919. gadā izlaida pirmās Latvijas naudaszīmes – Latvijas rubļus. Līdzās tiem kā maksāšanas līdzekļus ilgu laiku lietoja cariskās Krievijas, Krievijas Pagaidu valdības, vācu okupācijas iestāžu, lielinieku un atsevišķu pilsētu izdoto naudu. Juku laikos savu naudu iespieda daudzi, pat bermontieši. Saimnieciski smagajos apstākļos Latvijas rubļiem strauji kritās vērtība. Tikai pēc kara, atjaunojoties valsts saimniecībai, rubļa kurss nostabilizējās. 1922. gadā Latvijā ieviesa jaunu naudas sistēmu – latus un santīmus. 50 Latvijas rubļus mainīja pret vienu latu. Latvijas lata vērtība sākumā bija pielīdzināta Francijas frankam. Vēlākos gados franka vērtība kritās, bet lats palika gandrīz nemainīgs. Ārvalstu naudas sistēmu speciālistiem bija liels brīnums, kā Latvija tik īsā laikā izveidoja stabilu naudas vienību (Igaunijai un Lietuvai tas tik ātri neizdevās). Vēlākos gados Latvijā apgrozībā tika laistas 1, 2 un 5 latu sudraba monētas, sīknauda bija izgatavota no bronzas un niķeļa.

Tirdzniecība

Šajā nozarē nebija jūtamas tik dziļas pārmaiņas kā lauksaimniecībā un rūpniecībā. Pēc kara Latvijā lielu tirdzniecības uzņēmumu nebija daudz, un tie galvenokārt piederēja cittautiešiem. Turpmākajos gados Latvijas valdība centās dažādi atbalstīt tieši latviešu veikalniekus, lai pieaugtu to īpatsvars šajā saimniecības nozarē.

Valsts dzīvē liela nozīme bija ārējai tirdzniecībai. Latvijas Republikas galvenās tirdzniecības partnervalstis bija Lielbritānija un Vācija. Padomju Savienības tirdzniecības apgrozījums ar Latviju bija tikai 3% no mūsu valsts importa un eksporta kopapjoma (tikpat, cik Zviedrijai). Latvijai vajadzīgo ievedpreču vidū galveno vietu ieņēma mašīnbūves produkcija un dažu veidu izejvielas. Rūpniecības un transporta vajadzībām nācās ievest akmeņogles, petroleju un benzīnu. Tikai 10% importa sastādīja pārtikas preces: dienvidu augļi, siļķes, vīni u.c.

Latvijas eksportpreču vidū pārsvars bija lauksaimniecības un mežrūpniecības produkcijai. Pirmajos valsts pastāvēšanas gados galvenā izvedprece bija lini, turpmākajos gados – kokmateriāli, bet no trīsdesmito gadu vidus – sviests un bekons. Sviesta vērtība sasniedza pat ceturto daļu no visa Latvijas eksporta. To labprāt iepirka daudzās Eiropas valstīs. Mežrūpniecības produkcija arī deva valstij krietnus ienākumus. Latvija izveda ne tikai zāģmateriālus, bet arī augstvērtīgu finieri, papīru un sērkociņus. Tomēr rūpniecības produkcija eksporta kopapjomā ieņēma visai nelielu daļu. No tā var secināt, ka labāk izveda neapstrādātas izejvielas nekā gatavu preci.

Trīsdesmitajos gados Latvijas izvedpreču vērtība pārsniedza maksu par ievedamām precēm, līdz ar to mūsu valstij radās lielāki naudas uzkrājumi, ko pārvērta zeltā un noguldīja Anglijas, Francijas, ASV un citu valstu bankās.

Tautsaimniecība

Autoritārisma periodā notika strauja dažādu tautsaimniecības nozaru attīstība un augšupeja. K. Ulmanis bija labs lauksaimnieks, tāpēc šai nozarei tika veltīta vislielākā labvēlība. Jau agrākos gados valdība nodrošināja piemaksas dažiem lauksaimniecības produktiem, bet pēc 1934. gada 15. maija tās vēl paaugstināja. Zemnieki saņēma arī lielus naudas aizdevumus, lai varētu iegādāties lauksaimniecības tehniku, meliorēt laukus un citādi modernizēt savas saimniecības. Valsts sekmēja laukstrādnieku materiālo apstākļu uzlabošanu. Laukstrādnieku dzīves līmeņa celšanās bija straujāka nekā pilsētu strādniekiem. Daudzi bezdarbnieki pameta pilsētas un pārcēlās uz laukiem. Tomēr darbaroku laukos trūka. No Polijas un Lietuvas ieradās tūkstošiem laukstrādnieku, kuri bija ar mieru strādāt par zemāku samaksu, jo pašu valstīs to darbs bija vēl zemāk atalgots. Lauku uzplaukumu veicināja arī daudzās lauksaimniecības skolas. Liela nozīme jaunās zemnieku paaudzes veidošanā bija mazpulku organizācijām skolās. Mazpulcēni apguva lauku darbu pieredzi, mazos dārziņos izmēģinot jaunas kultūraugu šķirnes un audzējot sugas lopus. Rudeņos notika mazpulku darbu skates un ražas izstādes.

Pēc K. Ulmaņa nākšanas pie varas notika jūtamas pārmaiņas rūpniecībā. Līdz 15. maija notikumiem latviešiem piederēja ap 38% no visiem rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem. Ar jaundibinātās Latvijas kredītbankas palīdzību valsts savā rīcībā pārņēma daudzus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Pamazām pieauga latviešu tirgotāju un rūpnieku īpatsvars. Valdība dibināja jaunus lieluzņēmumus svarīgākajās rūpniecības nozarēs. Tie bija: “Latvijas koks”, “Ķieģeļnieks”, “Kaļķis”, “Degviela”, “Kūdra”, “Bekona eksports”, “Aldaris”, “Laima” un vēl daudzas. Izveidojās jaunas rūpnīcas un pieauga strādnieku skaits. Bezdarbnieku skaits samazinājās un trīsdesmito gadu beigās tas bija diezgan mazs, tomēr salīdzinot Somijā, Lietuvā un Igaunijā bezdarbnieki bija vēl mazāk. Latvijas rūpniecības ražojumiem bija laba slava pasaules tirgū. 1939. gadā salīdzinājumā ar 1929. gadu rūpniecības produkcijas vērtība bija palielinājusies par divām trešdaļām.

Bezdarbnieku skaits 1937.g. dec.

Igaunijā

Somijā

Lietuvā

Latvijā

Norvēģijā

Zviedrijā

Dānijā

Polijā

Francijā

Vācijā

Anglijā 1726

3770

3787

3968

33906

109634

168009

470009

389626

994784

1338850

Tautas ienākums uz vienu strādājošā stundu Latvijā bija lielāks nekā Igaunijā, Čehoslovākijā, Polijā, Itālijā, PSRS un citās valstīs. Salīdzinājumā ar 1913.gadu Latvijā tautas ienākums uz katru strādājošo stundu bija pieaudzis vidēji katru gadu par 2,6 %. Tas tolaik bija augstākais rādītājs Eiropā (otrajā vietā atradās Zviedrija un Norvēģija ar 2,2 % pieaugumu).

Rūpniecības uzplaukums sekmēja strādnieku labklājību. Daudzi ārzemnieki tolaik ievēroja, ka Latvijā nav daudz bagātnieku, bet vēl mazāk nabagu. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā bija zemas ministru un citu valsts ierēdņu algas, bet augsts strādnieku darba atalgojums.

Autoritārā perioda laikā īpaši tika veicināta celtniecības attīstība. 1936. gadā sāka darboties īpaša Nacionālās celtniecības komiteja. Visvairāk izmainījās Rīgas pilsēta, tā kļuva latviskāka. Ievērības cienīgas ir šādas tā laika celtnes kā Tiesu pils, Finansu ministrija, Kara muzejs, Armijas ekonomiskais veikals (tagadējais “Centrs”), kā arī daudzas jaunas skolas un dzīvojamie nami. Ārpus galvaspilsētas uzcēla plašo un moderno Ķemeru viesnīcu, Vienības namu Daugavpilī un 15. maija namu Liepājā. Lielus līdzekļus prasīja Jelgavas pils atjaunošana. Laukos radās jaunas skolas, dzelzceļa stacijas un tilti. Pilsētu ielas tika paplašinātas, bruģētas un asfaltētas, lai atbilstu modernā transporta prasībām. Rīgā un citās pilsētās apzaļumoja daudzas ielas un ierīkoja jaunus parkus. Diemžēl Vecrīgā, veidojot Doma laukumu, tika nojauktas daudzas senas ēkas. Galvaspilsētu apmeklēja daudzi tūristi, kas to tīrības ziņā salīdzināja ar Parīzi.

Lielākā Latvijas jaunbūve bija Ķeguma spēkstacija uz Daugavas. To sāka būvēt 1936. gadā. Pirmo Daugavas saražoto elektroenerģiju Latvijas iedzīvotāji saņēma 1939. gadā. Ķeguma spēkstacijas būvniecību vadīja speciālisti no Zviedrijas. Daugavas radītā enerģija nodrošināja Rīgas rūpnīcu, ielu un iedzīvotāju dzīvokļu vajadzības. Latvijas valstij ietaupījās nauda, jo samazinājās kurināmā un degvielas imports.

Kara tuvošanās

Trīsdesmito gadu otrajā pusē daudzās Eiropas valstīs nemieru radīja PSRS un Vācijas militārā spēka pieaugums. Daudzām tautām vēl labi atmiņā bija palicis komunistu mēģinājums ar Sarkanās armijas palīdzību izplatīt sociālismu. No šīs ieceres PSRS vadītāji neatteicās. Padomju Savienībā komunistu valdības priekšgalā bija Josifs Staļins, kurš nesaudzīgi izrēķinājās pat ar saviem līdzgaitniekiem. Savukārt Vācijā pie varas nāca nacionālsociālistu partijas vadītājs Ādolfs Hitlers. Vācija izstājās no Tautu Savienības, steidzīgi bruņojās un gatavojās jaunam karam. Lielbritānijas un Francijas spēkos bija apvaldīt Vācijas karošanas tieksmes, bet vadošo politiķu tuvredzības dēļ tas netika izdarīts. Ilgi nebija jāgaida. 1938.gadā Vācija sev pievienoja Austriju, 1939. gada martā pakļāva Čehoslovākiju un atņēma Lietuvai piederošo Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu. Hitleriskās Vācijas intereses sniedzās vēl tālāk uz austrumiem. PSRS sāka uztraukties, jo arī tā vēlējās paplašināties uz nelielo kaimiņvalstu rēķina. Baltijas valstu diplomāti redzēja draudošās briesmas, bet cerēja, ka šo valstu neitralitāte un ar abām naidīgajām valstīm noslēgtie savstarpējās neuzbrukšanas līgumi tās pasargās. Baltijas valstu vadītāji cerēja arī uz citu lielvalstu palīdzību.

1939. gada vasarā PSRS apspriedās par sadarbību gan ar Lielbritāniju un Franciju, gan ar Vāciju. Vācijas efektīvākas darbības dēļ par partneri tika izvēlēta šī valsts. Vācijas ārlietu ministrs Rībentrops pēc Hitlera uzdevuma ieradās Maskavā, lai ar krieviem sadalītu teritorijas. Jāatzīmē, ka Staļins labprāt piekrita piedāvājumam, un tādā veidā Baltijas un citas austrumu valstis ieguva PSRS. Arī pašā Vācijā noslēgto vienošanos pieņēma ar lielu sajūsmu. Līdz karam bija palicis pussolis.

Kara sākums

1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai. Pēc divām dienām Francija un Lielbritānija uzsāka pretdarbību un karš bija sācies. Baltijas valstis paziņoja par savu neitralitāti. Poliju ieņēma mēneša laikā. Tika nedaudz izmainīta agrāk panāktā vienošanās, novilkta jauna robežlīnija, pēc kuras daļa šīs valsts tika atdota PSRS. Skaidrs, ka viss uz austrumiem no šīs robežas tagad bija Padomju varā. Tajā pašā laikā Francijas un Lielbritānijas uzbrukumi Vācijai bija diezgan pasīvi.

Uzspiestais līgums

Pasaules notikumi drīz vien atspoguļojās arī Latvijas ikdienā. Pāri Latvijas – Polijas robežai ieradās bēgļi un nelielas sakautā poļu karaspēka nodaļas. Jūras tirdzniecību traucēja vācu zemūdeņu darbība Baltijas un citā jūrās. Galvenokārt ar vietējām izejvielām strādājošā Latvijas rūpniecība tirdzniecības apsīkumu neizjuta tik ļoti kā 1. pasaules kara laikā. Vēl mazāk pārmaiņu bija lauksaimniecībā.

Arī PSRS nekavējās sagrābt savas laupījuma daļas. Pēc Polijas krišanas PSRS pieprasīja Baltijas valstīm atļaut to teritorijās izvietot Sarkanās armijas kara bāzes. Šādas prasības izvirzīja katrai valstij atsevišķi, lai tās nemēģinātu apvienoties. Pirmās pretenzijas tika izvirzītas Igaunijai, tad Latvijai. 1939. gada 5. oktobrī tika noslēgts PSRS un Latvijas “savstarpējās palīdzības” līgums. Pēc tam līdzīgs liktenis piemeklēja Lietuvu. Lai lietuvieši vairāk uzticētos šādiem piespiedu sabiedrotajiem, Lietuvai atdeva Viļņas pilsētu un palielu apgabalu ap to (šīs teritorijas no 1922. gada Lietuvai bija atņēmusi Polija). Līgums ar Padomju Savienību paredzēja Latvijas rietumu daļā izvietot līdz 25.000 sarkanarmiešu un ierīkot padomju flotes bāzi Liepājā. Tas bija pirmais solis uz valsts neatkarības zaudēšanu, jo svešā karaspēka lielums pārsniedza Latvijas armijas pamatsastāvu. Tas pats notika abās kaimiņvalstīs. Līgumu slēgšanas brīdī Baltijas valstīm nebija cerību sagaidīt palīdzību no ārpuses. Padomju Savienības valstsvīri apgalvoja, ka Sarkanā armija neiejaukšoties Baltijas valstu iekšējās lietās.

Tikai Somija atteicās no uzspiestā “savstarpējās palīdzības” līguma. Sarkanā armija bez kara pieteikuma uzbruka šai nelielai valstij. Somu varonīgā pretestība saviļņoja visu pasauli, bet Sarkanā armija neguva gaidītos panākumus. Daudzu valstu brīvprātīgie devās palīgā somiem, bet lielvalstu valdības kaut cik jūtamu palīdzību Somijai nesniedza. Padomju Savienību izslēdza no Tautu savienības. 1940. gada 12. martā Somija bija spiesta noslēgt miera līgumu un atdot daļu no savas teritorijas. Tomēr zaudējumi nebija veltīgi, jo tika saglabāts galvenais – valsts neatkarība. Padomju armija cieta šajā karā milzīgus dzīvā spēka zaudējumus un izpelnījās pasaules tautu nicinājumu.

Vācija, zinot Baltijas valstu tālāko likteni, 1939. gada oktobrī slēdza ar šīm valstīm līgumus par vācu tautības pilsoņu repatriāciju. Baltijas vāciešiem šeit bija dzimtene un īpašumi, bet gaidāmā padomju okupācija tos spieda doties uz Vāciju. No Latvijas kopumā izceļoja ap 60.000 cilvēku. Vāciešu īpašumi pārgāja Latvijas valsts pārziņā, bet daļu no to vērtības vajadzēja atmaksāt Vācijai.

Neatkarības pēdējais cēliens

Latvijā 1939./40. gada ziema bija barga. Kara apstākļi aizvien vairāk apgrūtināja valsts saimniecību. Ārējās tirdzniecības sašaurināšanās radīja iztrūkumus degvielas un kurināmā apgādē. Rūpniecībā sašaurinājās ražošana un cēlās preču cenas. Pieauga bezdarbs. Bezdarbnieku vidū LKP biedri centās izvērst revolucionāru aģitāciju, bet tai nebija lielu panākumu. Latvijas valdība aicināja ievērot taupību. Mežos vairāk sagatavoja malku, lai varētu aizstāt akmeņogles. Degvielu un cukuru sāka izsniegt uz taloniem. Paredzot vēl grūtākus laikus, daudzi Latvijas iedzīvotāji lielos vairumos iepirka sāli, sērkociņus, cukuru un petroleju. Valsts vadītājs K. Ulmanis savās runās pauda optimismu un aicināja neuztraukties. Smagā situācija valstī radīja nesaskaņas valdībā. K. Ulmanis no valdības atbrīvoja kara ministru ģenerāli Jāni Balodi. Viņa vietā iecēla ģenerāli Krišjāni Berķi. Saimnieciskās grūtības mazināja tautas uzticību Kārlim Ulmanim.

Latvijas un PSRS salīdzinājums pirms 2. pasaules kara

Teritorija km2

Iedzīvotāji

Laucinieki %

Lauksaimniecībā izmantojamā zeme (ha / 1 iedz.)

Labības raža (centneri / ha)

Kartupeļu raža (centneri / ha)

Zirgu skaits uz 100 iedz.

Liellopu skaits uz 100 iedz.

Cūku skaits uz 100 iedz.

Aitu skaits uz 100 iedz.

Piena gada izslaukums no govs (kg)

Gaļas produkcija uz 1 iedz. (kg)

Piena produkcija uz 1 iedz. (kg)

Saražotais sviests uz 1 iedz. (kg)

Dzīvojamā platība pilsētās uz 1 iedz. (m2)

Par vidējo strādnieka mēnešalgu varēja nopirkt (kg):

rupjmaizi

baltmaizi

cūkgaļu

sviestu 66.000

2.000.000

63,5

1,9

12,3

140

20

61

41

68

1900

85

835

15

9

550

212

83

42 21.400.000

170.500.000

67,2

2,3

9,1

96

10

36

18

60

1027

21

170

1

4

276

66

21

12

Latvieši Padomju Savienībā

Latvijas preses izdevumos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados varēja rast ziņas par latviešu dzīvi ārvalstīs, arī PSRS. Padomju Savienībā tolaik dzīvoja ap 20.000 latviešu. Visā plašajā valstī darbojās latviešu skolas, latviešu valodā iznāca laikraksti un žurnāli. Tolaik darbojās arī latviešu teātri, izdevniecības un klubi. Daudzi latviešu komunisti ieņēma augstus amatus partijā, valdībā un Sarkanajā armijā.

Ar 1937. gadu Padomju Savienībā sākās plašas atsevišķu valsts ierēdņu un pat veselu tautu vajāšanas. Staļina aizdomīgums bija par pamatu daudzu viņā līdzgaitnieku iznīcināšanai. Vajāšanas īpaši smagi skāra latviešus. Gandrīz visi augstākus amatus ieņēmuši latvieši tika nošauti, bet to ģimenes – izsūtītas. Staļina rīkojumu izpildītāji pilnīgi pārtrauca latviešu skolu darbību, aizliedza preses izdevumu un grāmatu iespiešanu. Par šiem trīsdesmito gadu nogales traģiskajiem notikumiem Padomju Savienībā Latvijas prese klusēja, jo Latvijas valdība centās nesadusmot lielo kaimiņvalsti. Tālab Latvijas iedzīvotāji gandrīz neko nezināja par Staļina diktatūras patieso seju.

Neatkarības zaudēšana

1940. gada pavasarī un vasaras sākumā Vācijas karaspēks okupēja Dāniju, Norvēģiju, Beļģiju, Holandi un Luksemburgu. Hitlerieši salauza angļu un franču pretestību Francijā, jūnija vidū vācu karaspēks iesoļoja Parīzē. Drīz pēc tam Francija padevās. Šie notikumi saistīja visas pasaules tautu uzmanību. Tikmēr Staļina vadītā Padomju Savienība izmantoja Vācijas pretinieku apjukumu un steidzās sagrābt laupījumu pie Baltijas jūras. Visas trīs Baltijas valstis saņēma PSRS notas, kurās pret šo valstu valdībām bija pausti melīgi apgalvojumi un nepamatotas prasības. Padomju Savienība pieprasīja nomainīt valdības un izvietot šajās valstīs vēl vairāk Sarkanās armijas vienību. Šoreiz pirmā cieta Lietuva, kuru Padomju karaspēks okupēja 15. jūnijā. Nākamā dienā arī Igaunijas un Latvijas valdības saņēma PSRS notas. Lietuvas okupācija liecināja, ka tas pats sagaida Latviju un Igauniju. Uz palīdzību no citām valstīm nebija ko cerēt. Lai Latvijas valdība zinātu, kas tai draud nepaklausības gadījumā, tad jau naktī uz 15. jūniju sarkanarmieši uzbruka kādai latviešu robežsargu mītnei uz austrumu robežas. Ēkas nodedzināja, vairākus cilvēkus nogalināja vai ievainoja, bet pārējos sagūstīja un aizdzina pāri robežai. Latvijas armijas virsnieki un kareivji bija gatavi cīnīties pret daudzkārt stiprāko pretinieku, lai gan trūka modernas kara tehnikas un izbūvētu aizsardzības līniju. Latvijas aizsardzību apgrūtinātu tajā esošās Sarkanarmijas bāzes un neapsargātā jau okupētās Lietuvas robeža. Pretošanās gadījumā Latvijas armija tiktu sakauta un iznīcināta dažu dienu laikā. Tādā pašā stāvoklī atradās arī Igaunija, lai gan tās austrumu robežas sedza grūti pārvarami dabiski šķēršļi (Peipusa ezers un Narvas upe).

Latvijas valdība piekāpās kaimiņvalsts nepamatotajām prasībām. Ministru kabinets atkāpās, tikai K. Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā. 17. jūnija rītā Latviju okupēja Sarkanās armijas daļas. Rīgā iebrauca padomju tanki un izvietojās pie svarīgākajiem valsts objektiem: Daugavas tiltiem, centrālās dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa, Spilves lidlauka, ostas, radiostacijas u.c. Latviešu karavīri bezspēcīgās dusmās noraudzījās uz okupētājas valsts armijas pārvietošanos. Policistiem un aizsargiem vajadzēja rūpēties par kārtību Sarkanās armijas pārvietošanās laikā. Nespējot pārdzīvot šādu pazemojumu, nošāvās Latvijas robežsargu komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins un vēl daži citi virsnieki. Sarkanās armijas tankus ar sajūsmu sagaidīja pavisam neliela Latvijas iedzīvotāju daļa, kuri cerēja uz labākiem dzīves apstākļiem. Valsts prezidents K. Ulmanis centās tautu nomierināt un mazināt apjukumu ar uzstāšanos radiofonā. Viena latviešu sabiedrības daļa vēl cerēja, ka tiks atjaunota demokrātiski vēlētas Saeimas darbība un Latvija joprojām paliks neatkarīga valsts. Taču valsts turpmāko likteni izlēma Maskavā.

Secinājumi

Daudz kas no tā laika notikumiem ir svarīgs arī mūsdienās. Tāpat kā toreiz arī pašlaik mums ir nesaskaņas ar Krieviju, cenšanās noturēt tirdzniecību un rūpniecību latviešu rokās un neatdot investoriem, zāģmateriālu izvešana u.c. Tā laika priekšrocības bija sekmīgais lauksaimniecības produktu eksports, mazāka plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, vairāk apbruņojuma. Pie mīnusiem var pieskaitīt karadarbību Eiropā un pašvako rūpniecību. Valsts kopumā ekonomiski bija tikpat attīstīta, cik šodien, bet militārā ziņā daudz pārāka, kaut vai tāpēc, ka tai piederēja 45 tanki, 101 lidmašīna, 1700 ložmetēju u.c.

Kad 1940.gada vasaras vidū Latvijas valdībai vajadzēja izvēlēties – karot vai nekarot, tā izdarīja pareizo izvēli. Tā nebija sagatavojusies un tiktu ātri sakauta, kaut gan potenciāls bija pietiekoši liels. Būtībā Latvija daudz neatpalika no Somijas, bet šīs valsts vadošie cilvēki spēja izdarīt attiecīgos secinājumu jau daudz agrāk.

Ja kāda valsts taisītos iekarot Latviju šodien, es neredzu iemeslu, kādēļ lai tā savu nepanāktu. Ne jau tie 3% no budžeta aizsardzības vajadzībām ko dos. Tāpat neticu, ka kāda no lielvalstīm sniegs palīdzību. Draudi neatkarībai no citu valstu puses ir nopietna lieta un uz to arī ir nopietni jāskatās.

Leave a Comment