Ievads. 3. lpp.
Bērnības gadi un darbi. 3. lpp.
Itāļu koncertturnejas. 4. lpp.
Agrīnais briedums. 5. lpp.
Manheima un Parīze. 6. lpp.
Zalcburga un Minhene. 7. lpp.
Vīne. 8. lpp.
Pēdējais gads. 9. lpp.
Mocarta stāvoklis. 9. lpp.
Galvenie darbi. 10. lpp.
IEVADS
Volfgangs Amadejs Mocarts ir plaši pazīstams, kā viens no lieliskākajiem komponistiem Rietumu mūzikas vēsturē. Kopā ar Haidnu un Bēthovenu viņš noveda Vīnes Klasiskās Skolas saniegumus līdz tās virsotnei. Pretēji citiem komponistiem mūzikas vēsturē, viņš rakstīja un bija pārāks visos tā laika mūzikas žanros. Viņa stils, manieru prasme un izpausmes plašums deva tiesības viņam tikt aplūkotam, kā vienam no visuniversālākajiem komponistiem.
BĒRNĪBAS GADI UN DARBI
Mocarts ir dzimis Zalcburgā, Austrijā (toreiz baznīcas zemēs), 1756. gada 27. janvārī. Neskatoties uz to, ka viņam deva vārdu Joans Krisostoms Volfgangs Teofils, viņš parasti sevi sauca par Volfgangu Amadeju vai Volfgangu Gotlību. Viņa tēvs, Leopolds, nāca no augstu stāvošas ģimenes, kurā ietilpa arhitekti un grāmatsējēji, un bija pazīstamas vijolspēles rokasgrāmatas autors. Viņa māte, Anna Marija Pērtla, dzimusi vidējas klases ģimenē, aktīva vietējā pārvaldē. Mocarts un viņa māsa Marija Anna (“Nannerla”) bija vienīgie dzīvi palikušie no septiņu bērnu lielās ģimenes.
Ievērojams ir zēna agrais mūzikas talants. Trīs gadu vecumā viņš atšķīra akordus uz klavihorda, jau četros gados viņš prata nospēlēt īsus gabaliņus, un kad viņam bija pieci – viņš jau komponēja. Ir anekdotes par viņa precīzo atmiņu, par viņa koncerta klicerēšanu piecu gadu vecumā, un par viņa maigumu un jūtīgumu (viņam bija bail no trompetes). Neilgi pirms viņa sestās dzimšanas dienas, viņa tēvs viņu un viņa māsu (arī ļoti talantīga) aizveda uz Minheni, lai uzstātos Bavārijas galmā, un dažus mēnešus vēlāk viņi devās uz Vīni, kur viņus noklausījās impērijas galmā un augstmaņu mājās.
“Brīnums, kam Dievs licis piedzimt Zalcburgā”, šādi Leopolds aprakstīja savu dēlu, un viņš bija stipri pārliecināts par savām atlaidēm pie Dieva, brīnuma radīšanai. 1763. gada vidū Leopolds dabūja avaļinājuma lapu no Zalcburgas galma, un ģimene devās garā koncertturnejā. Viņi devās uz visiem galvenajiem Rietumeiropas mūzikas centriem:
1) Minheni 6) Frankfurti
2) Augsburgu 7) Briseli
3) Štutgarti 8) Parīzi, kur viņi palika visu ziemu
4) Manheimu 9) Londonu, kurā uzturējās 15 mēn.
5) Maincu
Viņi atgriezās caur Hāgu, Amsterdamu, Parīzi, Lionu un Šveici, nonākot Zalcburgā 1766. gada Novembrī. Mocarts, un bieži arī viņa māsa, šajās pilsētās visbiezāk spēlēja un improvizēja galmā vai baznīcā. Leopolda dzīvas palikušās vēstules draugiem vēsta par vispārējo apbrīnu, ko izraisījuši viņa dēla sasniegumi. Parīzē viņi sastapa vairākus komponistus, un tika publicēta Mocarta pirmā mūzika. Londonā viņi starp daudziem komponistiem satika Johanu Kristianu Bahu – Johana Sebastiāna Baha jaunāko dēlu un vadošo personu pilsētas mūzikas dzīvē. Baha ietēkmē Mocarts uzrakstīja savas pirmās simfonijas, trīs no tām saglabājušās līdz mūsdienām (K16, K19 un K19a – K norāda darba vietu Ludviga van Kohela katalogā). Vēl divas (K22 un K45a) sekoja ceļojuma beigu posmā, esot Hāgā.
Pēc vairāk nekā deviņiem Zalcburgā pavadītiem mēnešiem, Mocarti 1767. gada septembrī devās uz Vīni, kur viņi pavadīja 15 mēnešus. Mocarts uzrakstīja vācu viencēliena dziesmuspēli, “Bastien und Bastienne”, kuru izrādīja privāti. Lielākas cerības tika saistītas ar Itāļu operu bufu “Iztēlotā vientiesība”. Šo operu izrādīja nākošajā, 1769. gadā arhibīskapa pilī Zalcburgā. Oktobrī Mocartu iecēla par Zalcburgas galma goda koncertmeistaru.
Joprojām tikai 13 gadus vecs Mocarts jau bija iemantojis ievērojamu veiklību sava laika mūzikas valodā. Agrīnās Londonas un Parīzes sonātes, kuru rokrakstā redzama Leopolda palīdzīgā roka, parāda bērnišķīgu prieku par nošu rakstu. Bet Londonas un Hāgas simfonijas apliecina viņa ātro un atjautīgo atbildi uz dzirdētu mūziku. Un viņa pirmā itāļu opera uzrāda viņa bufa stila ķērienu.
ITĀĻU KONCERTTURNEJAS
Veiksmīgai starptautiska komponista karjerai bija nepieciešama itāļu operas stila meistarība, un Austrijas politiskā vara nodrošināja, lai tur durvis būtu atvērtas Mocartam. Šoreiz Mocarta māte un māsa palika mājās, un ģimenes sarakstīšanās nodrošināja pilnu notikumu uzskaiti.Pirmā turneja sākās 1769. gada 13. decembrī un ilga 15 mēnešus, kuros viņi apceļoja visus galvenos mūzikas centrus, un kā parasti viņi apstājās jebkurā pilsētā, kurā bija iespējams koncertēt vai kāds augstmanis vēlējās dzirdēt, kā Mocarts spēlē. Veronā Mocartam tika uzlikta stingra pārbaude, un Milānā, pēc viņa spēju parbaudes teātra mūzikā viņš tika pilvarots rakstīt pirmo operu karnevāla sezonai. Pēc ciemošanās Boloņā, kur viņi satika cienīvamō teorētiķi Džovanni Martīni. Viņi turpināja ceļojumu uz Florenci un uz Romu, jo bija Svētā Nedēļa. Tur Mocarts dzirdēja Sistīnes kori. Viņi pavadīja sešas nedēļas Neapolē; atgriežoties caur Romu, kur Mocartam bija pāvesta pieņemšana, kurā viņu iecēla bruņinieku kārtā. Vasaru pavadīja netālu no Boloņas, kur Mocarts izturēja pārbaudes iekļūšanai “Accademia Filarmonica”. Oktobra vidū viņš sasniedza Milānu un sāka strādāt pie jaunās operas, “Mitridate, rč di Ponto” (“Mitridats, Ponta karalis”). Pēc mēģinājumu virknēm, pirmizrāde 26. decembrī bija nozīmīgs panākums. Mocarts, tradicionālajā stilā, diriģēja pirmos trīs no 22 izrādēm. Pēc īsas ekskursijas Venēcijā, viņš un viņa tēvs atgriezās Zalcburgā.
Bija jau ieplānoti nākamajie ceļojumi uz Itāliju: bija pasūtīta teatrāla serenāde karaļa kāzām Milānā 1771. gada oktobrī un opera karnevālam 1772 – 73. Mocartam bija pasūtīta arī oratorija Padujā. Otrās Itālijas vizītes laikā, starp 1771. gada augustu un decembri notika viņa “Askānio Albā” pirmizrāde, kura, kā rakstīja Leopolds “pilnīgi aizēnoja” citu šim notikumam veltītu operu, “Rudžēro”, kuru bija sarakstījis tā laika viscienījamākais operu komponists Johans Ādolfs Hase. Atgriežoties Zalcburgā Mocartam bija ražīgs posms. Viņš uzrakstīja 8 simfonijas, 4 divertisimentus, vairākus garīgās mūzikas darbus un alegorisku serenādi, “Il sogno di Scipione”. Šis darbs droši vien bija domāts kā veltījums Zalcburgas princim – arhibīskapam, grāfam Šratenbaham. Šis darbs tomēr netika izpildīts līdz pat 1772. gada pavasarim, un pēc tam tika nodots viņa pēctecim Heromīmam grāfam Kolorēdo. Šratenbahs, kas bija iecietīgs darba devējs Mocartam, nomira 1771. gada beigās.
Trešais un pēdējais Itālijas ceļojums ilga no 1772. gada oktobra līdz 1773. gada martam. Jaunās operas, “Lūcijs Sulla” pirmizrāde notika 1772. gada decembrī, un pēc grūta sākuma (tā sākās ar trīs stundu nokavēšanos un ilga sešas stundas) tā izrādījās pat veiksmīgāka kā “Mitridats” un piedzīvoja 26 izrādes. Šī izrāde bija pirmais apliecinājums tam, kāds dramatisks komponists Mocarts kļūs.
AGRĪNAIS BRIEDUMS
1773. gada vasarā tika radītas vēl vairākas simfonijas, divertisimenti, kā arī mesas. Tad Leopolds, kurš bez šaubām meklēja kaut ko labāku, nekā Zalcburgas galms tam varēja piedāvāt, aizveda Mocartu uz Vīni. Šis brauciens nedeva tiešu rezultātu, taču kontakts ar jaunāko Vīnes mūziku atstāja uz viņu būtisku iespaidu. Vīnē viņš uzrakstīja sešus stīgu kvartetus, parādot tajos savas zināšanas par Haidna “Opus 20”. Drīz pēc atgriešanās viņš uzrakstīja simfoniju grupu ieskaitot divas, kas uzrādīja jaunu sasnieguma līmeni. Uz šo laiku arī attiecās arī Mocarta pirmais īstais klavierkoncerts.
1774. gadā tika komponētas vēl vairākas simfonijas, koncerti bazūnei un divi vijolei (Baha stilā), serenādes un vairāki garīgās mūzikas darbi. Mocarts tagad bija apmaksāts galma koncertmeistars, un piemēram garīgā mūzika bija paredzēta vietējai lietošanai. Arhibīskaps Kolorēdo, kurš bija progresīvs garīdznieks, vērsās pret lepnu mūziku, un noteica laika ierobežojumus dievkalpojumiem, pret kuriem Mocarts iebilda, bet kuriem viņam bija jāpakļaujas. Gada beigās viņam pasūtīja operu bufu, “La finta giardiniera”, kas bija domāta Minhenes karnevālam, un kur tā guva panākumus. Šī bija pirmā Mocarta komiskā opera kopš viņa bērnības, un tajā viņš atrada izteiksmīgākus orķestra pielietojumus un piešķīra patiesu personalitāti Itāļu operas bufas nedzīvajām figūrām.
1775. gada martā sākās divarpus gadus garš periods, kura laikā Mocarts pastāvīgi strādāja savā Zalcburgas amatā. Šis darbs no viņa neprasīja daudz un nepavisam neatbilda viņa spējām. Šajā periodā viņš uzrakstīja tikai vienu dramatisku darbu (serenādveidīgo “Ganu Ķeniņu”, erchercoga vizītei), bet viņš bija produktīvs garīgajā un vieglākajā instrumentālajā mūzikā. Viņa visiespaidīgākais sacerējums baznīcai bija litānija “De venerabili altaris sacramento”, kura satur plašu stilu diapozonu (fūgu, dramatiskus korus, ārijas). Starp instrumentālajiem darbiem bija divertisimenti, koncerti un serenādes. Pieci koncerti vijolei parāda būtisku pārliecības pieaugumu.
MANHEIMA UN PARĪZE
Tagad Mocartam, tāpat kā viņa tēvam, bija pilnīgi skaidrs, tādam ģēnijam na vietas tādā mazā, provinciālā galmā kā Zalcburgā. 1777. gadā viņš lūdza arhibīskapu atļaut viņam un mātie, kas viņu pieskatītu, doties ceļā meklēt jaunas izdevības. Viņš bija projām 16 mēnešus, un sarakstīšanās ar tēvu ne tikai dod informāciju par to, ko viņš darīja, bet arī apgaismo viņa mainīgās attiecības ar tēvu. Mocarts, tagad jau 21 gadu vecs, aizvien vairāk izjuta nepieciešamību atbrīvoties no tēva valdīšanas, kamēr Leopolda nemiers par viņu nākotni sasniedza pataloģiskus izmērus.
Vispirms viņi devās uz Minheni, kur vēlētājs pieklājīgi atteicās piedāvāt Mocartam posteni. Pēc tam viņi viesojās pie radiniekiem Augsburgā. Tur viņš uzsāka draudzību ar savu māsīcu Mariju Annu Teklu. Oktobra beigās viņi beidzot ieradās Manheimā, kur galms bija viens no muzikāli visslavenākajiem un progresīvākajiem visā Eiropā. Mocarts tur uzturējās vairāk kā četrus mēnešus, kaut arī viņš drīz saprata, ka atkal nav iegūtas pozīcijas. Viņš sapazinās ar Manheimas mūziķiem, sāka pasniegt stundas un spēlēt, pieņēma un daļēji realizēja vācu ķirurga pasūtījumu, komponēt mūziku flautai. Mocarts iemīlējās Aloīzā Vēberē, kura bija otrā no sava tēva – mūzikas pārrakstītāja četrām meitām. Viņš arī uzrakstīja vairākas sonātes klavierēm un dažas vijolei. Mocarts izteica tēvam plānu par ceļošanu pa Itāliju kopā ar Vēberiem, bet pēc tam sastapās ar dusmīgu atbildi, ka vispirms jāiekļūst augstākajā sabiedrībā. Bija plānots, ka Mocarts dosies uz Parīzi viens, bet vēlāk Leopolds nolēma kā līdzi jādodas arī mātei. Viņi sasniedz Parīzi 1778. gada vēlā martā, un Mocarts drīz atrada darbu. Viņa lieliskākais sasniegums bija simfonija D mažorā. Tās pirmizrādes laikā 18. jūnijā Mocarta māte bija smagi slima un 3. jūlijā viņa nomira. Viņš apmetās pie pazīstama vācu barona, bet tas drīz rakstīja Leopoldam par Mocarta perspektīvēm Parīzē, un Leopolds izkārtoja viņam labāku posteni Zalcburgā. Mocarts atgriezās Zalcburgā 1780. g. janvāra vidū.
ZALCBURGA UN MINHENE
Atkal esot Zalcburgā Mocarts likās dedzīgs parādīt savu starptautisko stilu prasmi. 1780. gadā viņš pieņēma piedāvājumu rakstīt itāļu operu Minhenei, kuras nosaukumam vajadzēja būt “Krētas karalis Indomens”. Viņš varēja sākt darbu Zalcburgā, bet viņš devās uz Minheni kādas 10 nedēļas pirms pirmizrādes. Leopolds palika mājās līdz pirmizrādei un bija kā saite starp Mocartu un Varesko. Viņu sarakstīšanās īpaši bagāta ar informāciju par komponēšanas procesu. Bija četras dominējošas lietas Mocarta vēstulēs uz māju:
1) kā vienmēr, viņš bija noraizējies pārliecināt tēvu, ar kādu entuziasmu dziedātāji uzņēma viņa mūziku.
2) viņš bija noraizējies par operas veidu: librets bija daudz par garu, Mocarts salika to ietilpīgi, tā ka bija vajadzīga daudzu rečitatīvu, koru skatu, pat divu āriju un beigu cēliena pieskaņošana.
3) viņš veinmēr bija dedzīgs taisīt pārveidojumus, kas darbību padarīja daudz dabiskāku un ticamāku.
4) viņš bija ļoti nodarbināts ar mūzikas iztapšanu izrādes vajadzībām.
Operā “Krētas karalis Indomens” viņš attēloja nopietnas, varonīgas emocijas, kuru pārpilnību nevar salīdzināt nearvienu citu viņa operu. Taču Kristofera Gluka, N.Pučini un citu ietekmēta, tā nav “reformu opera”: tajā ietilpst vienkārša recitatīva un dziedāšana, bet vienmēr ar dramatisku rezultātu, un tomēr struktūra ir daudz pastāvīgāka nekā Mocarta agrākajās operās. Tā tika izrādīta tūlīt pēc Mocarta 25 – tās dzimšanas dienas un guva lielus panākumus. Mocarts ar tēvu vēl bija Minhenē, kad 12. martā tika uzaicināts pievienoties arhibīskapa svītai Vīnē, kur tika kronēts Jozefs II.
VĪNE
Mocarts, kurš tagad aigāja dzīvot pie saviem vecajiem draugiem Vēberiem (Aloīza bija apprecējusies ar galma aktieri, mākslinieku), nolēma pelnīt iztiku Vīnē. Lai gan dedzīgs pēc galma amata, viņš uz brīdi bija ieinteresēts mācīt dažus skolniekus, rakstīt mūziku publicēšanai un spēlēt koncertos, kuri Vīnē biežāk bija dižciltīgo mājās nekā publiski. Viņš arī aizsāka trakstīt operu. 1781. gada vasarā pa Zalcburgu sāka klīst baumas, ka Mocarts piekritis kāzām ar Vēberu trešo meitu, Konstanci, bet viņš to dedzīgi noliedz vēstulē tēvam:”Es nekad neesmu domājis par precēšanos, bez tam es viņu nemīlu”. Viņš pārvācās uz dzīvokli, lai izkliedētu tenkas, bet decembrī viņš lūdza tēva svētību laulībām ar Konstanci, kurā viņš tagad bija iemīlējies.
Mūzikas ziņā Mocarta lielākās raizes bija saistītas ar operu “Die Entfuhrung”, 1782. gada sākumā. Opera pēc vairākām atcelšanām tikai 16. jūlijā sasniedza galma teātra skatuvi. Tā guva vidējus un ilgstošus panākumus.
Gadu vēlāk viņš strādāja pie trijiem klavierkoncertu cikliem un sāka ciklu sešiem stīgu kvartetiem. Viņš arī sāka darbu pie masu skaņdarba, kuru viņš solīja uzrakstīt laulībā, bet no, kura tikai pirmās divas daļas, “Kirija” un “Glorija” tika pabeigtas. 1783. gadā viņš un viņa sieva devās uz Zalcburgu, kur svētā Pētera klosterī tika izpildīta skaņdarba pabeigtā daļa “Kirija” ar Konstanci vienā no sofrānu solo daļām. Atpakaļceļā uz Vīni Mocarts piestāja Lincā, kur viņš steigšus uzrakstīja simfoniju, zināmu ar pilsētas vārdu, kurā bija tās koncerts.
Atgriežoties Vīnē sākās Mocarta dzīves ražīgākais un nozīmīgākais periods. Reiz viņš bija rakstījis tēvam, ka Vīne ir “klavieru zeme”, un viņa lielākie triumfi bija kā komponistam – pianistam. Nedaudz vairāk kā piecu nedēļu laikā viņš parādījās 12 koncertos. 1784. gadā viņš sāka taisīt savas mūzikas katalogu.
1782. – 83. gadā Mocarts uzrakstīja trīs klavierkoncertus, kurus viņš publicēja 1785. gadā. Vēl seši sekoja 1784. g., pa trijiem 1785. g. un 1786. g. un pa vienam 1788. g. un 1791. gadā.
PĒDĒJAIS GADS
1791. gads solījās būt labāks. Mūzika atkal sāka plūst: marta koncertam Mocarts pabeidza klavierspēli, kuru viņš sāka dažus gadus atpakaļ un uzrakstīja divus jaunus stīgu kvintetus.
Sens Mocarta draugs 1789. gadā nodibināja kompāniju, kas uzveda skaņdarbus lauku teātros, un 1791. gadā viņš pasūtīja Mocartam “Burvju Flautu”. Mocarts strādāja pie tās visu pavasari un daļu vasaras. Tad viņš saņēma anonīmu pasūtījumu rakstīt rekviēmu, kurai bija jātop slepeni. Turklāt viņš tika uzaicināts, laikam jūlijā, rakstīt operu, kuru vajadzēja uzvest Leopolda II – ā kronēšanas svinībās septembrī. Viņa sieva lielāko daļu vasaras un visu rudeni ārstējās Bādenē. Jūlijā viņa dzemdēja viņu sesto bērnu, vienu no tiem diviem, kas izdzīvoja. Mocarta vēstules viņai, parāda, ka viņš vispirms strādāja pie “Burvju Flautas”, lai arī viņam bija jāuzraksta daļa Prāgas operas “La clemenza di Tito”, pirms viņš devās uz Bohēmas galvaspilsētu augusta beigās. Tas liecina, ka viņam rokas bija pilnas darba. Uz prāgu viņš devās kopā ar savu sievu un skolnieku.
Mocarts atgriezās Vīnē septembra vidū. Viņš pabeidz savu koncertu klarnetei 29. septembrī, un nākamajā gadā notika “Burvju Flautas” pirmizrāde. Atkal sākumā attieksme bija piesardzīga, bet drīz opera kļuva par visiecienītāko no Mocarta teātra darbiem.
Pavadot Prāgā vairākas nedēļas Mocarts bija slims, taču izvērtējot no viņa oktobra vēstulēm Konstancei, viņš bija labā garastāvoklī un dēļ kaut kā optimistiskāks par nākotni. Viņš uzrakstīja brīvmūrnieku kantāti un diriģēja tās izrādi 18. novembrī. Viņš arī nepārtraukti strādāja pie pasūtīta rekviēma. Vēlāk novembrī viņš bija slims un viņam bija uzlikts gultas režīms. 3. decembrī nekādas atveseļošanās pazīmes netika novērotas un 1791. gada 5. decembrī Mocarts nomira. Oficiālais nāves cēlonis bija “vienkāršs kara drudzis”, vēlāk to pārlaboja uz “reimatisma iekaisuma drudzi”. Citas diagnozes no Mocarta slimību vēstures netika ņemtas vērā. Nav pierādījumu, lai pieņemtu versiju par to, ka viņu ir noindējis kāds draugs, kolēģis, konkurents vai kāds cits. Viņš tika apglabāts lielā kapā, kurā tika apglabāti simtiem tādu, kuri bija tādā sociālajā un finansiālajā stāvoklī kā Mocarts. Uz bērēm ieradās neliela grupiņa draugu.
MOCARTA STĀVOKLIS
Laikā, kad Mocarts nomira viņš tika plaši aplūkots kā sava laika labākais komponists. Viņa pāri palikušos manuskriptus, kuros ietilpst daudzi nepublicēti darbi, Konstance galvenokārt pardeva firmai “Andrē Ofenbahā”, kura izlaida izdevumus 19. gs. Bet Mocarta reputācija bija tāda, ka pat pirms 18. gs. beigām divas firmas sāka strādāt pie nozīmīgas viņā mūzikas apkopošanas. Svarīgas biogrāfijas tika izdotas 1798. g. un 1828. g., pie kam vēlāko bija izdevis Konstances otrais vīrs. Pirmā izglītojošā biogrāfija tika izdota Mocarta simtgadē, 1856. gadā.
19. gs glabātuvē visneapdraudētākie darbi bija trīs operas – “Figaro kāzas”, “Dons Žuāns”, “Burvju flauta” un orķestra darbi, kuri garā tuvāki romances ērai. Tikai 20. gs. Mocarta mūziku sāka apskatīt daudz plašāk. Tradicionālais brīnumbērna tēls kļuva par izsmalcinātu viesistabas komponistu, kurš var brīnumaini iedomāties un aptvert visu darbu galvā, pirms tā likšanas uz papīra, deva ceļu nopietna, rūpīga un radoša mākslinieka tēlam.
GALVENIE DARBI
Vokālie darbi
1. Reliģiskie darbi: 7 garas mesas (1 nepabeigta); 7 īsas mesas; rekviēms (1791 nepabeigts); 4 litānijas; 2 vakara lūgšanas; 22 motetes un jaukti darbi; 17 baznīcas sonātes.
2. Oratorijas un Kantātes: 2 oratorijas; 5 kantātas.
3. Teātra darbi: 15 operas (to skaitā “Bēgšana no Seraja”, “Figaro kāzas”, “Dons Žuāns”, “Tā dara visas”, “Burvju flauta”); 2 serenādes; 1 balets; 1 latīņu intermēdija;
4. Jaukti vokālie: 17 darbi 2 – 4 balsīm ar orķestri, ansambli vai klavierēm; 48 dziesmas un ārijas ar orķestri (dažas ievietošanai operās); 31 dziesma ar klavierēm; 15 vokāli un 20 nespecificēti kanoni.
Instrumentālie darbi
1. Simfonijas: 56 simfonijas
2. Cita orķestra un ansambļa mūzika: 21 serenāde, kasācija un divertisiments; 17 serenādes un divertisimenti pūšaminstrumentiem; 13 marši; 105 menueti; 56 vācu dejas; 47 kontredances.
3. Koncerti: 21 klavierēm; 1 divām klavierēm; 1 trijām klavierēm; 5 vijolei; 1 divām vijolēm; 1 vijolei un altam; 2 flautai; 1 obojai; 1 klarnetei; 1 bazūnei; 3 un 1 nepabeigts ragam.
4. Kamermūzika: 6 stīgu kvinteti; 26 stīgu kvarteti; 2 stīgu trio; 2 stīgu dueti; 1 duets bazūnei un čellam; 4 flautu kavrteti; 1 obojas kvartets; 7 klavieru trio (1 ar klarneti); 32 sonātes un 2 variāciju cikli klavierēm un vijolei.
5. Taustiņmūzika: 19 klavieru sonātas; 5 sonātas klavieru duetam; 1 divu klavieru sonāta; 16 variāciju cikli klavierēm; 1 variāciju cikls klavieru duetam; u.c.
Referāts rakstīts izmantojot “Encyclopaedia Britannica 98”