Zenta Mauriņa trimdā – latviete un eiropiete.
“ Viņas lielākā vēlēšanās, iecerētā skaistākā dāvana, nemainījās gadu no gada: saņemt ziņu, ka dzimtenē viņu piemin un atceras, ka draugiem klājas labi un drīz nebūs šķēršļu, lai sastaptos,” tā par Zentu Mauriņu saka viņas ilggadējā bezalgas sekretāre un izpalīdze Irene Mellis.
Zenta Mauriņa dzimusi 1897.gada 15.decembrī Lejasciemā. Tēvs – ārsts, māte – pianiste. No 1921.- 1923. gadam LU studējusi filozofiju, no 1923.- 1927. gadam baltu filoloģiju. Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatu: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns “Dzīves vilcienā” (1941.) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Izdoti viņas Kopoti raksti 2 sējumos (1939. – 1940.). 1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju. 1946.gadā pārcēlusies uz Zviedriju. No 1949.- 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. Mirusi mūža 81.gadā. Apbedīta Badkrocingenas kapos, netālu no savas dzīvesvietas. Dzīvesvietā pie ēkas Rommerweg 9 uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu. Rakstnieces simtgadē iznāca viņai veltīts izdevums – rakstu krājums “Zenta Maurina”.
Zenta Mauriņa dzimusi finansiāli nodrošinātā ģimenē – māte bija pianiste, bet tēvs bija ārsts, kas bija cienījama profesija. Zenta uzauga Grobiņas doktorātā un perfekti apguva vācu valodu. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas viņa zaudēja spēju staigāt. Sešpadsmit gadu vecumā iestājās Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1915. gadā. Pēc tam no 1921.- 1927. gadam Latvijas Universitātē studēja filozofiju un baltu filoloģiju. Bija skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, no 1929. – 1944. gadam arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929. gadā papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā. 1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju. 1946. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. No 1949.- 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. 1960. gadā ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam. 1965. gadā kļuva franču Elzasas akadēmijas goda biedre un sāka dzīvot Vācijā, Badkrocingenā. 1968. gadā apbalvota ar vācu Nopelnu krusta 1.šķiru. 1971. gadā saņēma Konrada Adenauera balvu, 1977. gadā Šveices naudas balvu (10 000 franku). 1977. gadā Vācijā iecelta par Krocingenas goda pilsoni. Virtembergas izglītības ministrs piešķiris viņai profesora titulu. Dzīvojot Vācijā, kādā 1972. gada pavasara rītā Zenta Mauriņa saņēma, iespējams, pašu īsāko vēstuli savā mūžā. Pēc godbijīgas uzrunas tajā sekoja viens vienīgs teikums vācu valodā: “Paldies, ka Jūs rakstāt!” Strupais vēstījums noslēdzās ar parakstu Semiramis Tarchini kārtīgā, skaidri konturētā rokrakstā. Vēstules adresātei grieķu vārda un itāļu uzvārda skanīgā kombinācija neizteica gluži neko. Pēc pāris nedēļām rakstnieces dzīvoklī Bādkrocingenē atskanēja telefona zvans. Kāda sieviete, kura runāja labā vācu valodā ar tikko samanāmu, grūti identificējamu akcentu, stādījās priekšā kā lakoniskās vēstules autore un bikli apvaicājās, vai drīkstētu apmeklēt cienījamo “Centu Maurinu” viņas dzīvesvietā Švarcvaldē. Vai varbūt lielā rakstniece – protams, viņai izdevīgā laikā – būtu sastopama kaut kur citur Vācijā vai Šveicē? Mauriņas brīnišķīgās esejas esot piešķīrušas jaunu, dziļāku jēgu un saturu viņas dzīvei. To iespaidā esot nostiprinājusies svešinieces ticība labajam, cēlajam un dievišķajam cilvēkā un kļuvis vieglāk sadzīvot ar vidi, kurā viņas ideālus un garīgās intereses saprotot tikai retais. Lasot Zentas Mauriņas eseju grāmatu Um des Menschen Willen (Cilvēka labad), viņā esot iedegusies nepārvarama vēlēšanās sastapt iemīļoto rakstnieci personiski. [..] viņa nebūt nepretendējot uz sarežģītām un nogurdinošām sarunām ar lielo dzīves filozofi un nepavisam negribot izjaukt viņas darba ritmu. Vienīgais, ko viņa vēloties – vienkārši uz brīdi pabūt Zentas Mauriņas tuvumā. Dvēseliski radniecīgas būtnes taču viena otrai tik daudz varot pateikt, arī vārdus netērējot… Rakstniece, uzklausījusi svešinieces sakāmo, nevilcinoties atbildēja ar laipnu, bet kategorisku nē. Lai Tarkini kundze viņu nepārprotot: Zenta Mauriņa nu reiz neesot tas cilvēks, kurš nespēj pienācīgi novērtēt savu lasītāju mīlestību un pielūgsmi. Vienīgi tajā sildoties, viņai esot pa spēkam panest dzimtenes zaudējuma sāpes un citus likteņa uzliktos pārbaudījumus. Arī dzīvā atbalss, kuru viņas darbiem dāvājot zvanītāja, autorei izsakot daudz. Taču viņai, Zentai Mauriņai, sevi pilnībā jāvelta radošajam darbam un savas garīgās pasaules tālākai pilnveidošanai, tāpēc par dārgā rakstniecībai lemtā laika izniekošanu, atsaucoties neskaitāmajiem gribētājiem sastapties ar viņu tête-à-tête, nevarot būt ne runas. Pagāja vairākas nedēļas, un sarūgtinātā Mauriņas cienītāja no Šveices dienvidiem pamazām sāka samierināties ar sāpīgo atraidījumu. Un tieši tad viņa savā pasta kastītē uzgāja vēstuli ar Bād-Krocingenes zīmogu. [..]Kas sākumā tik atturīgajai Mauriņai pēkšņi bija licis kļūt stipri vien pielaidīgākai pret atraidīto tālumnieci – kā vēlāk izrādījās, grieķu izcelsmes šveicieti, kuras dzīslās ritēja arī vācu asinis? Kā izskaidrot, ka turpmākajos gados viņa, tolaik jau visā Eiropā pazīstama, savu lasītāju nepārskatāmā “leģiona” pielūgsmes lutināta rakstniece – “dvēseļu ārste”, kura savas attiecības ar līdzcilvēkiem, bez šaubām, veidoja pēc pašas rakstīta scenārija (izņēmums šajā ziņā laikam gan bija vienīgi Mauriņas dzīvesbiedrs Raudive), tieši šo vienkāršo, neuzbāzīgo sievieti ar laiku piesaistīja savu pastāvīgo paziņu, pat draugu lokam, kaut gan abu pirmo personisko tikšanos galu galā novilcināja gandrīz trīs gadus – līdz 1975. gada aprīlim? Semiramisa Tarkini (Tā šo seno grieķu īpašvārdu rakstīt iesaka kompetenti mūsdienu valodnieki, kaut gan pašas Zentas Mauriņas “atvadu grāmatā” “Manas saknes ir debesīs” (Bruklina,1980,”Grāmatu Draugs”; Rīga, 2001, “Daugava”) tas latviskots kā “Semiramija”.) taču nepavisam nebija liekuļojusi, sarunā ar Mauriņu raksturodama sevi kā parastu ikdienas cilvēku: turpinot ģimenes tradīciju, viņa piekopa – nē, ne jau kādu “smalku”, intelektuālu vai ar daiļajām mākslām saistītu profesiju, bet gan diezgan prozaisko frizieres amatu un, neraugoties uz savu dziļo interesi par literatūru un filozofiju, šķietami nevarēja būt Mauriņas cienīga partnere ne izglītības, ne erudīcijas, ne sabiedriskā prestiža, ne arī kādu sevišķi izcilu dabas dotumu ziņā. Tarkini kundze pati, dziļi ticīga katoliete būdama, dievinātās rakstnieces pēkšņajā noskaņojuma maiņā – tā beigu beigās izšķīra viņu attiecību likteni – saskata īpašu providences labvēlības zīmi. Reālajos faktos dibināta loģika turpretī vedina uz piezemētākas dabas secinājumiem. Visticamāk, ka Mauriņa tikai pēc minētās tālsarunas, saņemto korespondenci kārtojot, bija ievērojusi, ka viņas atstumtā cienītāja dzīvo Šveices Itālijā – Tičīnā,[..]
Un Šveices “saules istabai” Tičīnai Mauriņas acīs bija īpašs pievilkšanas spēks – pirmām kārtām jau tās maigā, veselīgā klimata dēļ. Kādā 1948. gada septembra vēstulē savam izdevējam Maksimiliānam Dītriham viņa atzinās: “Ar visu miesu un dvēseli es dzīvoju tikai tad, kad spīd saule; tad varu padarīt desmitkārt vairāk. Tad es atmostos.” [..]
Zenta Mauriņa, manuprāt, ir izcila rakstniece. Viņa bij apveltīta ar spēcīgu raksturu. Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatu: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns “Dzīves vilcienā” (1941) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Ārpus Latvijas no 1946. – 1972. gadam publicēti: 20 darbi latviešu valodā un 27 vācu valodā, kā arī viņas darbu tulkojumi itāliešu, angļu, krievu, zviedru, holandiešu, somu un dāņu valodā. Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Austrijā un Francijā savas dzīves laikā nolasījusi ap 600 publisku lekciju. Manuprāt, Zenta Mauriņa vairāk ir pazīstama Eiropā nekā Latvijā. Tas tāpēc, ka lielāko dzīves daļu dzīvojusi Vācijā. Ir nodibināts Zentas Mauriņas fonds. Minsteres Latviešu ģimnāzijā iekārtota rakstnieces piemiņas istaba.
Rakstniecei tuvas bija garīgās vērtības: “Z. Mauriņai svarīgāka ir garīgā satikšanās, kas nesagādāja fiziskas neērtības, tā kļuva par viņas dzīves galveno daļu.”