Gan Ojārs Vācietis, gan Imants Ziedonis ir ļoti spilgti un spēcīgi dzejnieki, un par viņiem varētu ļoti daudz ko rakstīt. Taču šis domraksts nebūs par viņiem. Tas būs par Vizmu Belševicu, jo tieši viņa man visvairāk „iekrita sirdī”, un arī tādēļ, ka domraksta nosaukums atspoguļo pašas Vizma Belševicas dzīvi un jūtas.
Vizma Belševica ir ļoti spilgta dzejniece, smalka liriķe un lieliska tulkotāja. Vizmas Belševicas teiktajā „Zieda un cirvja strīdā uzvarētājs vienmēr būs cirvis” es saskatu viņas dzīvi, to cik tā ir bijusi grūta un cīņu pilna. Belševicas liktenis bija traģisks – līdzīgs daudzu ne tikai latviešu, bet arī cittautu dzejnieku likteņiem, kuri, dzīvojot fašistiskā un komunistiskā režīmā un vēloties būt godīgiem pret sevi un savu tautu, ir gājuši bezkompromisa ceļu. Viņas teiktajā es saskatu domu, ka cīņā starp vājāko un stiprāko vienmēr uzvar stiprākais. Arī Vizmas Belševicas dzīvē ir bijis ne mazums tādu situāciju. Piemēram, tas laiks, kurā viņa dzīvoja – vara piederēja valdībai, kura apspieda sev nevēlamus cilvēkus, personības, rakstniekus, dzejniekus, utt. Valdība bija stiprāka par viņiem visiem kopā ņemot, tādēļ arī vienmēr un visur uzvarēja; tai piederēja vara – spēja darīt visu iekāroto.
Vizmas Belševicas dzeja ir ļoti skarba un rūgta. Pilnīgi pretēji Aspazijas dzejai, Belševicas dzejā nevar sastapt sievišķīgu lišķību, sentimentu, mīlestību, mīļvārdību un daudzvārdību. Koncentrēta un lakoniska ir viņas skarbā rūgtumā vai atturīgā, skopā maigumā vai arī slēptā sarkasmā izteiktā doma. Tik patiesi – skarbi un reizē arī rūgti – par savu likteni un par savas nācijas likteni diez vai kāds cits latviešu dzejnieks ir rakstījis. Taču tajā pašā laikā Belševicas darbi ir palīdzējuši tautā uzturēt dzīvu garīgās pretošanās spēku, pašapziņu un pašcieņu, par to saņemot tikai oficiālas kritikas un pārmetumus, un pat nonākot drošības orgānu uzraudzības lokā. Un arī šeit parādās tas „zieda un cirvja strīds”, kurā atkal uzvarētājs ir cirvis. Taču V. Belševica ir bijusi stipra – gan daiļradē, gan garā. Kaut arī dēla nāve viņu ļoti sadragāja, viņa centās būt stipra.
Dienā, kad tauta atvadījās no Vizmas Belševicas, Vaira Vīķe – Freiberga ir teikusi sekojošus vārdus: „V. Belševicas karogs vienmēr ir bijis viņas iekšējās brīvības un patiesības gars, jo viņa nav ļāvusi to apspiest vai pakļaut”. Manuprāt, šis citāts no Vairas Vīķes – Freibergas runas tikai pastiprina manis jau iepriekš izteikto domu par Vizmas Belševicas gara stiprumu.
Manuprāt, šī problēma ir aktuāla arī mūsdienās, jo ik uz soļa var redzēt, ka kāds varenāks apspiež un pakļauj vājāko. Tā tas ir bijis, ir un būs, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš vai nu jutīsies pārāks par citiem, vai arī sevi par tādu uzskatīs.