zvejinieka dels

“Zvejnieka dēls”

Vilis Lācis

Ar romānu “Zvejnieka Dēls” (1933-1934) Vilis Lācis Izcīna paliekošu vietu latviešu literatūrā. Tas ir viņa populārākais darbs kurš tulkots daudzās valodās, 1939. Gadā šo romānu uzņem filmā, pēc tam to otrreiz ekranizē 1957. Gadā. Kā arī romāna dramatizējums daudzas reizes iestudēts teātros.

Zvejnieku dzīves tēlojums.

Romāna darbība notiek zvejnieku ciemā Vidzemes jūrmalā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Šā romāna idejiski tematisko saturu veido Zvīņu ciema zvejnieku smagā cīņa par eksistenci, naids pret izsūcējiem un zvejnieku apmuļķotājiem, protests pret novecojušām zvejas metodēm un neveselīgām cilvēku at

ttiecībām. Autors daudzpusīgi raksturojis zvejniekciemu un zvejniekus, viņu priekus un nedienas, sūro, riska pilno, bet nenodrošināto darbu.

“Šajā klusajā zemes stūrī dzīvo stipra un sīksta ļaužu cilts,” tā saka par saviem varoņiem Vilis Lācis. Zvejnieki nenogurstoši strādā, lai nopelnītu iztiku. Viena paaudze no otras manto darba rīkus, darba metodes un cerību reiz kļūt turīgākiem un neatkarīgākiem. Bet, lai arī cik liela ir loma, trūkums ir zvejnieku pastāvīgais pavadonis. Zivju uzpircēji ar draudzīgām runām un degvīna pudeli, izlikdamies par labdariem, paņem smagā da
arba augļus un nabadzība turpinās.

Mierinājumu un aizmiršanos zvejnieki meklē degvīnā. Par to autors ironizē: “ Piedzēries zvejnieks ir visgudrākais cilvēks pasaulē, viņš saprot visu, zina un spēj visu... ja tikai gribētu. Bet viņam tikai negribas.” Dzeršana vēl vairāk pasliktina zvejnieku stāvokli, kr
ropļo viņus fiziski un garīgi. Jaunais zvejnieks Oskars Kļava ar rūgtumu saka: “ Pudele degvīna un dūres taisnība vīriem, tenkas un jauna kleita sievām – tādi ir tie robežstabi, kas iezīmē mūsu dzīves apvārsni.”

Smagais darbs un nabadzība padara ļaudis pasīvus, trulus, māņticīgus. Tāpēc viņus var izmantot spekulants Garoza, zvejnieku “aizstāvētājs” – ierāvējs Piķieris un citi krāpnieki. Ar izsmieklu zvejnieki uzņem Oskara nodomu zvejot ar jūras murdu. Ņirgāties un lielīties – to viņi prot, bet ar grūtībām nodibinātajā kooperatīvā, kas varētu uzlabot viņu materiālo stāvokli viņi, ielaiž zagļus un neliešus.

Oskars Kļava.

Centrālais tēls romānā ir zvejnieku puisis Oskars. Rakstnieks zīmējis šo tēlu ar dziļām simpātijām, apveltīdams to ar fizisku spēku un lielu gribu.

“Vairāk nekā sešas pēdas garš, plecīgs, sakņots, jūras vēju appūsts, viņš savās zvīņās, darvas pl

lankumiem piekaltušās drēbēs un atrotītajos zvejas zābakos atgādināja seno laiku milzi.” Tā savu varoni apraksta autors. Asāk nekā citi puiši Oskars saskata apkārtējās dzīves trūkumus. Sapratis, ka viņš ģimenē nav dēls, bet “darba lops, vergs, kalps bez algas”, Oskars aiziet no tēva mājām, lai patstāvīgi mēģinātu celt jaunu dzīvi. Šie mēģinājumi norūda Oskara gribu, pārkausē viņa jaunības spītību neatlaidībā. Viņš necīnās tikai sevis dēļ, bet visu zvejnieku labā.

Oskars ir draudzīgs un izpalīdzīgs, patiess un godīgs pret darbiem. Viņš nekad savus ļa
audis nelamā, ar vārdiem vien valda pār piedzērušiem puišiem.

Mīlestība saista Oskaru ar turīgā bodnieka Bandera meitu Anitu. Dziļā noslēptībā viņš izauklē savu mīlestību, kas viņu dara spēcīgu, dod cerību un mērķi. Bet Oskara un Anitas kopējā dzīvē ir daudz rūgtuma un vilšanās. Abiem viņiem ir atšķirīgas intereses. Iepazinies ar Martu, Oskars domā: “Ak, ja Anita būtu tāda...vienkārša zvejnieku meitene, kurai nebija kauns par savām sarkanām zvīņu aplipušām rokām, – cik daudz, daudz laimīgāka būtu viņa dzīve.” Viņš tomēr nepaliek ar Martu, kaut gan “apziņas dziļumos Oskars juta, ka tas būtu vis labākais viņiem visiem – arī Anitai”.

Oskaram piemīt latviešu raksturam tipiskas īpašības. Oskara tēls atspoguļo tautas vitalitāti, tāpēc lasītāji iemīlējuši šo vienkāršo, spēcīgu jūtu pilno varoni.

Kļavu dzimta.

Vecā Kļavas ģimene tikusi pie vidējās turības. Viss smagais darbs ģimenē balstās uz vecākā dēla Oskara pleciem. Viņa brālis Roberts studēja un pa korporācijām, labi paēdis un smalki ģērbies; māsa nezināja, ar kādu kleitu katrā ballē pārsteigt draudzenes un puišus; tēvs braukāja uz pagasta namu un miestu, katru dienu pilnā, pārgudrs, lielīgs un slinks.

Vecais Kļava ir tipisks zvejnieku vecās paaudzes pārstāvis. Pazemība viņā mijas ar lielību, izsmiekls – ar tēva lepnumu. Kad Oskars sāk zvejot ar jūras murdu, vecais Kļava ņirgājas. Vīlies savos ļaunajos paredzējumos un novēlējumos, viņš sāk lielīties: “Oskaram trāpījusies gluži mana daba! Tāds pats lepns un stūrgalvīgs arī es biju savās jaunības dienās.”

Vecais Kļava lepojas ar skoloto dēlu Robertu. Vieglā, nodrošinātā dzīve pieradina robertu pie uzdzīves, izpriecām, dēkām. Maz viņu uztrauc pavestās Zentas traģiskā bojā eja. Viņš vēlas tikai ņemt no dzīves un neko nedot pretī.

Oskara māte sacenšas ar tēvu mīlestības parādīšnā Robertam.

Oskara māsas Lidija un Olga ir seklas, nenozīmīgas sievietes.

Banderu dzimta.

Tirgotājs Banders ir viens no buržuāzijas pārstāvjiem, kas iedzīvojas uz zvejnieku rēķina. Viņam galvenais ir nauda. Banders tālredzīgi izprot Oskara plānus un atbalsta tos, lai iegūtu naudu. Dēlu Edgaru Banders izmanto dažādos darbos, kur var gūt peļņu. Meitu Anitu viņš skolo Rīgā, jo tas ir liels gods un kabata to atļauj.

Anita ir glīta, patīkama, bet nepastāvīga meitene. Viņa mīl Oskarā varoni un labprāt saņem visu gatavu. Vienu laiku Anita Oskaram ir dzīves gaišums, bet viņu mīlestība aptumšo Anitas un inženiera Sārtputna attiecības.

Garoza.

“ “ Jūs nu būsiet krietni izkaltuši visu garo ziemu!” uzpircējs braši uzsauca vīriem tajā savu pārākumu apzinoša cilvēka balsī, kādā virsnieki apsveic karavīrus.” Ar šo skaļo uzrunu sākas lasītāja iepazīšanās ar, krāsaino, dzīvo, meistarīgi individualizēto Garozas tēlu. Lielākā daļa zvejnieku uzskata zivju uzpircēju un spekulantu Garozu par savu labdari, un tikai nedaudzi izprot viņa nežēlīgos nolūkus. Nevarēdami sev nopelnīt iztiku ziemai, zvejnieki spiesti lūgt uzpircēju aizdot naudu. Tā zem smagas dzelzs preses nogulst zvejnieku parādzīmes, nākamās vasaras peļņa un neatkarība.

Lai turētu darba vīrus paklausībā, viltīgais uzpircējs organizē iedzeršanas. Tā ar degvīna pudeli viņš nopērk zvejnieku darba spēku un izsūc to.

Brālis Teodors, Piķieris, Meņģeļu Fredis.

Asu sarkasmu autors vērsis pret tautas apmuļķotāju – sektantu sludinātāju brāli Teodoru. Nomākdams lētticīgos, brālis Teodors dzīvo no bagātīgi saziedotajiem līdzekļiem. Pret tiem, kas viņam stājas ceļā, viņš izmanto zemiskas intrigas.

Romāna otrajā daļā iepazīstamies ar vēl vienu vieglā ceļa gājēju – Piķieri. Izmēģinājies dažādos darbos, Piļieris panāk, ka zvejnieki viņu ievēl Saeimā, pēc tam izmanto iegūto stāvokli, lai iedzīvotos.

Sulīgi veidotais aferista Meņģeļu Freda tēls. Divpadsmit gadus klīdis pa pasauli un pabijis Amerikā, Fredis nevēlas strādāt godīgu darbu un tais visādas kombinācijas.

Mākslinieciskais veidojums.

Romāns “Zvejnieka dēls” uzrakstīts ar ksitizētāja reālisma metodi. Daiļdarbs kritiski parāda smagos dzīves apstākļus kapitālistiskajā iekārtā.

Romāna kompozīcija nodrošina dinamiski spraigu ritmu. Raksturi atklājas pakāpeniski, ar katru tikšanos arvien dziļāk. Personu skaits romānā nav liels, bet rādīti tipiski raksturi tipiskos apstākļos, tāpēc romāna tēli atklāj savas šķiras vai sabiedrības grupas būtību.

Romāna “Zvejnieka dēls” idejiski tematiskais saturs atklājas mākslinieciski spēcīgā formā. Šī satura un formas vienība, to savstarpējā atbilstība ir pamatā romāna pārliecinošajam skanējumam. Romāns iegūst simpātijas ar mierīgo, koncentrēto, mākslinieciski izteiksmīgo vēstījumu. Dabas gleznas mijas ar spraigiem dialogiem un filozofiskām pārdomām.

Dabas gleznas ne tikai iezīmē apkārtējo ainavu, bet arī kalpo cilvēku pārdzīvojuma atsegšanai. Analoga zvejnieka dēla izjūtām ir dabas aina, kad Oskars aiziet no tēva mājām: “Jūra krāca aiz kāpām, viegls lietus līņāja, un nakts bija melna kā bedre.”

Simboliskais skanējums ir vairākām romāna situācijām. Tāda ir aina darba beigās, kad Anita ierauga Oskaru stāvam blakus laivai un raugāmies jūrā. Oskars saka: “Es.es gribēju..pievilkt laivu mazliet augstāk krastā.”

Anita: “Varbūt es tev varu palīdzēt? Uzvilksim savu laivu augstāk krastā, kur vētra to vairs nespēs apdraudēt.”

Oskars: “Tā laiva ir par daudz sadauzīta...nebūtu liela nelaime, ja tā nogrimtu pavisam.”

Anita: “Mēs to salāpīsim, un tā būs atkal vesela...Es palīdzēšu, cik pratīšu.”

Lasītājs saprot, ka viņi vēlas uzsākt jaunu dzīvi.

Romāns “Zvejnieka dēls” ir bagāts ar filozofiskām pārdomām. Tās mudina ciešāk ielūkoties dzīvē, salīdzināt autora un lasītāja novēroto, liek domāt.

Piemēram: “Jā, tā vienmēr ir dzīvē: kamēr vieni staigā noliektām galvām, izmisuši cīnīdamies pret straumi un šajā cīņā izšķiezdami visus savus spēkus, otrie ļaujas tai un smaidīdami peld plūdiem līdzi. Kurp, kādam liktenim pretī – tas viņus neinteresē. No kalna lejup iet ir vieglāk nekā pret kalnu.”

Romānā daudz aforistisku teicienu, piemēram: “Cilvēks plosās tikai tikmēr, kamēr vēl atliek kaut mazākā cerība”, “Ja vārna iemaldās kaiju barā, tad katrā ziņā būs naids un plūkšanās”.

Autora vēstījums vietām metaforiski izteiksmīgs (“Silts ziemas gaiss skaloja vīru kaklus”, “Niknais sals zīmēja uz logiem ledus puķes”). Rakstnieks samērā reti lieto salīdzinājumus, bet viņa salīdzinājumi ir mērķtiecīgi, asprātīgi, precīzi, piemēram: “kā satrakots zvērs jūra bruka virsū cilvēkiem”, “ļaudis bija tukši no naudas kā izķīķētas reņģes”, “Kā ūdenī izlieta eļļa jaunā vēsts ātri izplatījās pa visu apkārtni”, “Garoza sēdēja kā strupceļā iedzīts mežakuilis”.

Meistarīgi Vilis Lācis individualizējis savu varoņu raksturus. Gandrīz katrā situācijā viņš pratis atrast jaunu vaibstu un pazīmi, kas attiecīgo tēlu padara vēl reljefāku. Autors ļauj mums redzēt tēlu kustībā, skatīt tā žestu un mīmikas paleti. Savdabīga ir tēlu individualizētā valoda: Oskara runai raksturīga smagnēja nopietnība, domu bagātība, Meņģeļu Fredim – frāžainība, angļu izsaucieni, jūrnieku žargons, brālim Teodoram – glaimīgums, Garozam

Leave a comment