Gotika.
12.gadsimta otrajā pusē romānikas stilu arhitektūrā un mākslā nomainīja gotika.
Pārmaiņas Itālijas glezniecībā 14.gs. ir cieši saistītas ar Florences arhitekta, tēlnieka un gleznotāja Džoto (ap 1267. – 1337)vārdu. Viņš strādāja Romā, Neapolē, Asizē un Padujā un bija pirmais, kas pievērsa uzmanību telpiskās perspektīvas un apjoma attēlošanai.
14.gs. pirmajā pusē, pirms pilsētu 1348.gadā izpostīja Melnais mēris, gluži cita pieeja redzama Sēnas meistaru darbs. No 12. līdz 15.gs. pastāv gotika, kas ir pilsētu māksla. 1147. gadā Parīzē iesvēta pirmo sandenī baznīcas kapelu, kas tiek uzskatīta par pirmo gotikas paraugu. Gotika kā stils raksturojās ar vieglumu un tieksmi uz augšu – tuvāk pie Dieva, visa katedrāļu celtniecība bija pilnībā simbolizēta.
Jēdziens “Gotika” ir vēl vairāk nosacīts nekā “romantika”. To radījusi renesanses laika vēsturnieki, kuriem vārds ’’gotika” bija sinonīms vārdam “barbarisms”. Ar to viņi apzīmēja visu viduslaiku mākslu. Renesanses posma mākslinieki bija aizrāvušies ar antīko (grieķu un romiešu) mākslu un gotikā diemžēl nesaskārās nekā vērtīga. Īstenībā gotikas stils ir viens no lielākajiem pasaules fenomeniem. Tas apsvēra laikposmu aptuveni no 13. līdz 15. gs. .
Tēlaini izsakoties, tas iekvēlojās romānikas arhitektūras norieta laikā, vēlāk izcīnīja sev stabilu vietu Rietumeiropas arhitektūrā un pēc tam uzliesmoja ar debesīs ietiekties alkstošu spēku, tādēļ arī šo arhitektūras stilu pieņemts iedalīt trijos galvenajos tā attīstības posmos:
o agrajā gotikā,
o dižgotikā,
o vēlajā jeb liesmojošajā gotikā
Šartras katedrāle
Par gotiskās arhitektūras visspilgtāko piemēru gribētos izcelt gotikas karalieni – Šartras katedrāli, kas iezīmē arī pāreju no agrās gotikas uz dižgotiku.
Šartras katedrāles loga vitrāžās.
Parīzes Dievmātes katedrāle
Viena no pirmajām un, neapšaubāmi, ievērojamākajām agrās gotikas celtnēm ir Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris) Francijā. Tās celtniecības darbi noritēja no 1163. līdz ap 1250. gadam un tā spilgtāk nekā jebkurš cits viduslaiku dievnams apvieno sevī divus laikmetus. Pēc plāna dievnams ir milzīga piecjomu bazilika (celtne, kas ir garena plānā, ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta vairākās daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks) ar kori, prezbitēriju (apsīdas paaugstinātā centrālā – altārdaļa ar bīskapa krēslu un garīdznieku sēdekļiem malās), galerijām un divām kora apejām. Tās transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) spārni nemaz neparādās celtnes ārpusē, toties skaidri iezīmējas jaunās gotiskās celtniecības principi – ārējie arhitektoniskie atbalsta elementi (kontrforsi un arkbutāni). Katedrāles fasādē vēl dominē romānikas arhitektūrai raksturīgais horizontālais dalījums, abās pusēs fasādei slejas masīvi, smagnēji it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi. Savukārt pārējo fasādi vertikālā virzienā izceļ kontrforsi (vertikāls balsts, kas uztver velves horizontālo spiedienu) un vidējā joma (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) un transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidus jomu un sānjomus, veido krustveida plānu) krustpunktā izveidotais slaidais, 90 m augstais zvanu tornis, bet horizontālā – galerijas (gara, šaura telpa, kas savieno celtnes atsevišķas daļas). Šāda kompozīcija kopumā veido trīs stāvus, un apakšējais balsta abus augšējos.
Parīzes Dievmātes katedrāle
Skats no iekšpuses.