Lielās Franču revolūcijas cēloņi un sākums.
Pēc Francijas karaļa Ludviķa XV nāves pie varas nāk viņa dēla dēls Ludviķis XVI (1754.-1792.).
Tas notika 1774. gadā. Viņš apprecas ar Terēzijas Marijas meitu Mariju Antuaneti. Par cik pēc dabas Ludviķis ir ar vāju gribu un viegli nokļūst citu ietekmē, Marijai Antuanetei uz viņu ir liela ietekme.
Gribēdams ar reformu palīdzību valstī nodibināt kārtību un celt iedzīvotāju labklājības līmeni, viņš par Francijas finansu ģenerālkontrolieri aicina Annē Robēru Žaku Tirgo.
Ludviķis XVI ievada tādas svarīgas reformas kā amatu un tirdzniecības monopolu, starpprovinču muitas atcelšanu, brīvu labības tirdzniecību, zemnieku brīvlaišanu, priviliģēto kārtu aplikšanu ar nodokļiem, kā arī pašvaldības iestāžu atjaunošanu.
Tirgo 1774. gadā atceļ iekšējās muitas labībai, samazina ceļu un tiltu naudas. 1776. gadā atceļ cunftes un atbrīvo zemniekus no valsts klaušām. Tirgo reformas izraisa opozīciju no priviliģēto kārtu un parlamentu puses, un, pēc Marijas Antuanetes ierosinājuma, Ludviķis XVI 1776. gadā Tirgo atlaiž.
1777. gadā Ludvķis XVI finansu ministra amatā uzaicina Žaku Nekeru. Par cik viņš bija protestants, tad oficiāli viņš ieņēma Francijas finansu galvenā direktora posteni. Nekers neveic jaunas reformas, bet cenšas ievērot taupības politiku. Viņš likvidē daudz nevajadzīgu amatu, atbalsta rūpniecību. Izceļoties karam ar Angliju, Nekers mēģina iegūt līdzekļus aizņēmuma ceļā.
1781. gadā viņš publicē valsts budžetu (Compte rendu, presente au Roi), kurā redzami lielie galma izdevumi. Viņa daudzie pretinieki panāk viņa atlaišanu tajā pašā gadā.
Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosina ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas. Tomēr 1787. gada notabļu sapulcē šo priekšlikumu noraida.
1788. gadā Ludviķis XVI aicina valdībā atpakaļ Nekeru, kurš 1789. gadā panāk plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai tik pat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.
Ģenerālštati atklāj savas sēdes 1789. gada 5. maijā, Versaļā. Šo dienu uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.
Ģenerālštatu sasaukšana. 3. kārtas izvirzītās prasības. Nacionālās satversmes sapulces izsludināšana.
Plašas 3.kārtas aprindas pievienojās ģenerālštatu sasaukšanas prasībai un izstrādāja savu politiskās darbības programmu. Muižniecībā izveidojās liberālais mazākuma virziens, kas bija ar mieru apvienoties ar buržuāziju. Karalim bija jāpiekāpjas. Nekera noteiktajās ģenerālštata vēlēšanās varēja piedalīties visi 25 gadus vecie vīrieši, kam bija pastāvīga dzīvesvieta un kas bija iekļauti nodokļu maksātāju sarakstos.
1789. gada vasaras sākumā tautas kustība sasniedza augstu pakāpi- ap 450 tautas dumpju uzliesmoja Francijas pilsētās un ciemos. Galvenokārt tie bija bada dumpji. Sacēlušies sagrāba labības krājumus un panāca, ka tie tiek novērtēti un pārdoti. Pieauga cīņa pret nodokļiem: atteicās kārtot maksājumus, grāva nodokļu kantorus. Sākās uzbrukumi senjoru pilīm un notika stihiskas strādnieku uzstāšanās pilsētās un sadursmes ar karaspēku. Lai gan 3. kārtā arī bija iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti uzstājās pret aristokrātiju un priviliģētajiem, un feodāli absolūtisko iekārtu.
Izdeva un plaši izplatīja politisko presi: brošūras, pamfletus un afišas. Šajos izdevumos, pielāgojot vispārējās apgaismības idejas kārtējam politiskajam stāvoklim, tika formulēta buržuāzijas programma (pilsoņu vienlīdzība, tiesības uz brīvību, monarhijas ierobežošana ar pārstāvniecības iestādēm). Ģenerālštatiem vajadzēja izstrādāt valsts satversmi – konstitūciju. 1789.g. 5. maijā versaļā atklāja ģenerālštatus. Tajos bija 270 muižniecības pārstāvji, 291 garīdzniecības pārstāvis un 578 3. kārtas pārstāvji, kas pauda buržuāzijas intereses. 3. kārtas pārstāvji, juzdami tautas atbalstu, 17. jūnijā pārņēma iniciatīvu. Viņi pasludināja sevi par Nacionālo sapulci, visas nācijas pilnvarotajiem pārstāvjiem. 20. jūnijā šie pārstāvji, sapulcējušies bumbotavā- spēļu zālē, jo karalis bija pavēlējis sēžu aizslēgt un apsargāt, zvērēja neizklīst, iekams nebūs izstrādāta konstitūcija. Muižniecības pārstāvji par šādu 3. kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu. 23. jūnijā Ludviķis XVI paziņoja, ka viņš atceļ 3. kārtas lēmumus, un noteica, ka ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senijoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības. Līdz ar to karalis atklāti nostājas priviliģēto kārtu pusē, cenšoties saglabāt feodālā absolūtisma attiecības Francijas sabiedrībā.
3. kārtas deputāti nepakļāvās karaļa pavēlei. Viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, kuri bija cēlušies no 3. kārtas un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests noteikt, ka arī priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūnijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par nacionālo satversmes sapulci. Tas nozīmēja, ka ģenerālštati ir pārveidoti par visu Francijas iedzīvotāju pārstāvniecības iestādi, kas pretendē uz augstāko varu valstī un ir nācijas gribas paudēja.
Bastīlijas ieņemšana.
1789. gada 5. maijā Versaļā sanāk parlaments “Pirmās nedēļas pagāja neauglīgos strīdos starp kārtām un sapulču noturēšanas un balsošanas kārtību. Muižniecība un garīdzniecība gribēja, lai kārtas apspriestos atsevišķi un balsošanā katrai kārtai būtu viena balss. Turpretim 3. kārta jeb pilsonība prasīja pēc kopīgu sapulču noturēšanas – un, Lai balsošanā katram deputātam būtu viena balss. Beidzot 3. kārta spēra pirmo, revolucionāro, soli: pamatodamās uz to, ka viņa reprezentējot 96 % no visas tautas, tā 17. jūnijā sevi pasludināja par Nacionālo sapulci” . Galma rindas par šādu soli bija sašutušas. Galma rindas pierunāja Ludviķi XVI nolikt Ģenerālštatiem “ķēniņa sēdi”. Tā notika 23. jūnijā, un karalis deputātiem pavēlēja izklīst un sapulcēties katrai kārtai atsevišķi. Tomēr 3. kārtas deputāti nepildīja pavēli. Tās rīcība visā sabiedrībā sacēla lielu sajūsmas vētru. Arī Parīzes karaspēks nebija uzticīgs valdībai. Tādā veidā Ludviķis XVI bija spiests piekāpties un priviliģēto kārtu deputātiem pavēlēja piedalīties Nacionālās sapulces sēdēs. Tomēr karalis nebija apmierināts ar visu notiekošo.
“Lai padarītu Nacionālo sapulci padevīgu, Ludviķis XVI ap Parīzi un Versaļu sāka pulcināt sev uzticīgo karaspēku daļas” . Nacinālajā sapulcē tas izraisīja lielu satraukumu. Satraukums palielinājās uzzinot, ka Nekers – ministrs, kas tautā bija ļoti populārs, tika atlaists no amata. Drīz sākās nemieri. To iemesls bija arī pastāvīgais darba trūkums un pārtikas dārdzība. Notika sapulces, no kurām viena no nozīmīgākajām un izšķirošākajām notika Palē Rojāla dārzā. Kamils Demulēns – advokāts – aicināja tautu sacelties. Šo priekšlikumu ļaudis atbalstīja un pavisam drīz cilvēki izgāja ielās, cēla barikādes, laupīja veikalus (it sevišķi ieroču veikalus). 1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā pret valsts cietumu – Bastīliju.
Tas bija karaļa varas simbols. Bastīlijas cietumā turēja politiskās lietās apsūdzētos. Bastīliju iekaroja un nopostīja līdz pamatiem. Lai pūlis nesāktu laupīt un, lai atsistu gaidāmos karaļa karapulku uzbrukumus, Parīzes pilsoņi ņēma palīgā Nacionālo gvardi. Karalis savam karaspēkam neuzticējās un tāpēc nemaz nepretojās. Karalis piekrita karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā. Lafajets kļuva par Nacionālās gvardes vadoni. Viņš bija piedalījies arī ziemeļamerikāņu brīvības cīņās. “Sekojot Parīzei, sākās revolūcijas vilnis visā valstī. Tauta pilsētās izgāja ielās, gāza veco pārvaldi, izveidoja jaunus vēlētus pārvaldes orgānus – municipalitātes”1. Šāda revolūcija norisinājās Strasbūrā, Truā, Amjēnā, Ruānā, Šerbūrā, izvērsās sadursmes, ieņēma rātsnamus un cietumus. Augusta beigās visās karalistes pilsētās bija jauni municipālie varas orgāni. Pārsvars tajās bija 3. kārtas turīgākās daļas – buržuāzijas – pārstāvjiem.
Nacionālās sapulces jaunizstrādātā konstitūcija.
Viens no galvenajiem Nacionālās sapulces uzdevumiem bija konstitūcijas izstrādāšana, taču vispirms 1789. gada 26. augustā tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”. Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas revolūcijas lozungā: “Brīvība, vienlīdzība, brālība”. Tajā tika noteiktas cilvēku svarīgākās tiesības un brīvības. Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: “Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi”. Valstij ir jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības. Tika atzīta cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu, drošību un iespēju pretoties apspiestībai1.
Ludviķis XVI atteicās apstiprināt “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”. Iedzīvotāju vidū tas radīja milzīgu sašutumu un, tautas prasību spiests, karalis apstiprināja sapulces lēmumus.
“Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” principus centās ievērot jaunās konstitūcijas izstrādāšanā. Nacionālā sapulce turpināja pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus. Atcēla iedalījumu kārtās, muižnieku titula mantošanas tiesības, feodāļa personīgās tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c). Taču saglabājās feodālās zemes īpašuma tiesības un zemnieku klaušas muižniekiem.
Tika atcelta cunftu likumi, rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi. Tomēr tika aizliegtas strādnieku apvienības un streiki.
Pieņēma vēlēšanu cenza sistēmu. Francijas pilsoņus iedalīja “ aktīvajos” un “pasīvajos”. “Aktīvie” pilsoņi bija turīgo iedzīvotāju daļa, kura valstij maksāja nodokļus. Šie pilsoņi varēja piedalīties vēlēšanās un arī tikt ievēlēti amatos. “Pasīvajiem” pilsoņiem vēlēšanu tiesību nebija.
Likvidēja Francijas feodāli teritoriālo iedalījumu, valsti sadalīja 83 departamentos.
Izmaiņas skāra arī baznīcu iekārtu. Baznīcām tika atņemtas to zemes, atcēla garīdznieku privilēģijas un desmitās tiesas nodevu. Algas garīdzniekiem maksāja valsts. Baznīca kļuva neatkarīga no pāvesta, garīdzniekus un bīskapus ievēlēja tauta. Tiesības piedalīties vēlēšanās bija arī protestantiem. Jaunā baznīcu iekārta neapmierināja dedzīgākos katoļu ticības pārstāvjus.
Likumdošanas vara bija Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Karalim bija likumu apstiprināšanas tiesības, taču viņš varēja uz laiku (līdz 4 gadiem) likumu neapstiprināt, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā.
Izpildvara bija karalim, kurš iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulces priekšā. Francijas 83 departamentos iedzīvotāji ievēlēja savas amatpersonas, līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas vēlēti tiesneši.
1791. gada rudenī Nacionālā sapulce pabeidza konstitūcijas izstrādi, kura bija aizsākta jau revolūcijas sākuma gadā. Ludviķim XVI šī konstitūcija bija vai nu jāpieņem vai jāatsakās no troņa. 1791. gada 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un tā ieguva likuma spēku. Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju.
Notiekošajās Likumdošanas sapulces vēlēšanās Nacionālās sapulces pārstāvji nepiedalījās, tādēļ Likumdošanas sapulcē iekļuva tikai jaunas personas, kas nebija piedalījušās likumdošanas darbā un konstitūcijas izstrādē. Jaunievēlētā Likumdošanas sapulce sāka savu darbību 1791. gada 1. oktobrī.
Salīdzinājumā ar feodāli dzimtbūtniecisko iekārtu. Jaunās konstitūcijas iekārta bija būtisks solis uz priekšu, taču tā neparedzēja visu “cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā” izstrādāto principu ieviešanu. Arī pēc konstitūcijas pieņemšanas valsts ekonomiskais stāvoklis turpināja sarežģīties, zemnieku zemes īpašuma jautājumus neatrisināja, stāvoklis valstī saasinājās.
Likumdošnas sapulce
Likumdošanas sapulce savu darbību uzsāka 1791. g. 1.oktobrī. valdošā tajā bija tirdzniecības, rūpniecības un zemes īpašnieku lielburžuāzija. Vadošo ietekmi Likumdošanas sapulcē pakāpeniski ieguva Žirondas departamenta deputātu grupa. Likumdošanas sapulces locekļu sastāvs, salīdzinot ar Nacionālo sapulci, bija daudz radikālāks. Jau no paša sākuma starp Likumdošanas sapulci un valdnieku Ludviķi XVI pastāvēja sliktas attiecības. Galvenais nesaskaņu iemesls bija Likumdošanas sapulcē pieņemtie dekrēti pret emigrantiem un “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Emigranti centās uzkūdīt citu valstu valdniekus uz karu pret Franciju. Garīdznieki, neapmierināti ar jauno baznīcas iekārtu, atsacījās zvērēt uzticību konstitūcijai. Likumdošanas sapulce nolēma sodīt ar nāves sodu un īpašuma konfiscēšanu tos emigrantus, kas līdz noteiktam laikam nebūs atgriezušies Francijā, tā pat nolēma sodīt arī “nezvērējušos” garīdzniekus. Ludviķis XVI nevienu no šiem Likumdošanas sapulces lēmumiem neapstiprināja. Valdnieks bija nostājies to sabiedrības grupu pusē, kas cīnījās pret jauno iekārtu.
Kara pieteikšana Austrijai.
Francijas attiecības ar citu valstu valdniekiem kļuva arvien sliktākas. Revolūcijas sākumā valdnieku uz Francijas notikumiem bija raudzījušies vienaldzīgi, taču drīz viņi sāka baidīties, ka revolucionārā kustība neizplatās arī viņu pašu zemēs. Lai to novērstu, valdnieki uzsāka savā starpā sarunas par Franču revolūcijas apspiešanu. Aktīvākie šajās sarunās bija Austrijas un Prūsijas valdnieki. Par šīm sarunām un gatavošanos karam bija zināms arī Francijā un franču tautā radās liels uztraukums. Šo situāciju pasliktināja aizdomas par pašu valdnieka un viņa galminieku nodevīgajiem sakariem ar citām valstīm. Ludviķis XVI bija spiests aicināt valdībā žirondistus. Pēc žirondistu ministrijas priekšlikuma, valdnieks ieradās Likumdošanas sapulcē un lika priekšā pieteikt Austrijai karu. Priekšlikumu pieņēma. 1792.g 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai. Saskaņā ar jau agrāk noslēgto līgumu, Austrijai karā pret Franciju pievienojās Prūsija. Francija karam nebija pietiekami sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Arvien atklātāk sāka runāt par valdnieka un viņa galma nodevīgajiem sakariem ar ienaidnieku. Likumdošanas sapulce nolēma atlaist valdnieka apsardzei nodibināto konstitucionālo gvardi. Nolēma arī pastiprināt sodus “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Ludviķis XVI atteicās šo lēmumu apstiprināt, līdz ar to attiecības starp valdnieku un tautu kļuva arvien saspīlētākas. Likumdošanas sapulce pasludināja, ka Francija ir briesmās.
Ap šo pašu laiku prūšu un austriešu karaspēka virspavēlnieks bija izsludinājis manifestu, kurā franču revolucionāriem tika piedraudēts ar nesaudzīgiem sodiem, nodedzinot viņu mājas un izpostot Parīzi. Manifests Francijas iedzīvotājos radīja sašutumu. Naktī uz 10. augustu iesākās parīziešu sacelšanās. Ļaužu pūlis uzbruka un ieņēma valdnieka pili. Tomēr Ludviķis XVI ar savi ģimeni bija atradis patvērumu Likumdošanas sapulces telpās. Valdnieka klātbūtnē sapulce pasludināja viņa varu par pagaidām atceltu, paturot viņu ar ģimeni apcietinājumā.
Izlemšanu par valsts turpmāko iekārtu atstāja šim nolūkam ievēlētajai sapulci- Nacionālajam konventam. Tādā veidā monarhija, kas Francijā bija pastāvējusi ap 1000 gadu, tika gāzta.
Nacionālā konventa ievēlēšana. Francijas republikas proklamēšana.
1792. gada 21. septembrī Parīzē atklāja Nacionālā konventa sēdes. Konventu ievēlēja visi 21 gada vecumu sasniegušie vīrieši. Konvents sastāvēja no 100 jakobīņu deputātiem; žirondistiem bija ievērojami lielāks deputātu skaits. Lielākā daļa deputātu pārsvarā atbalstīja konventa darbīgāko grupu, kas bija vairākumā.
Konvents iesāka darbu ar oficiālu monarhijas likvidēšanu. 21. septembri pasludināja par “jaunu ēru” Francijas dzīvē – brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka 20. septembrī kaujā pie Valmī,
pirmo reizi Franču spēki apturēja interventu virzīšanos uz priekšu. Nākamajās nedēļās revolucionārā armija pārgāja uzbrukumā- iegāja Beļģijā, sakāva austriešus, ieņēma Vidusreinas rajonus1.
Konventā kopumā tika ievēlēti 750 locekļi- žirondistiem piederēja 200 mandātu, kas tika ievēlēti no provinces departamentiem. Pie jakobīņiem piederēja Dantons, Marats, Robespjērs, Kamils u.c. Jakobīņiem piederēja ap 150 mandāti. 21. septembrī konvence sāka darbu. Pēc deputāta Kollo d’Erbuā priekšlikuma pieņēma vēsturisko dekrētu par karaļa atcelšanu.
Konvents nolemj, ka Francijā tiek atcelta monarhija. Tiek proklamēta Francijas republika.
Žirondistu un montanjāru- jakobīņu nesaskaņas.
1793. gadā saasinājās cīņas starp žirondistiem un maotanjāriem. Vara valstī piederāj žirondistiem, jo viņi bija vairākumā.
Jakobīņi pieprasīja karaļa sodīšanu, bet žirondisti centās viņu aizstāvēt. Sarežģījās valsts saimnieciskais stāvoklis; žirondistu valdība sāka izlaist daudz naudaszīmes, naudas vērtība kritās, cēlās cenas un draudēja bads.
Jakobīņi vairāk uzmanību veltīja ekonomiskajām, nevis sociālajām reformām. Tomēr jakobīņi drīz sāka izteikties par cenu maksimumu. 4.maijā konvents, neievērojot žirondistu pretošanos, pieņēma likumu par stabilu cenu labībai. Žirondisti sāka tuvoties karaļa varas atjaunošanas piekritējiem.
Montanjāri Parīzē noorganizēja zemāko iedzīvotāju slāņu sacelšanos. Divas reizes ļaužu pūlis ielauzās Konventa ēkā, pieprasot, lai izslēdz galvenos žirondistu vadoņus. 2. jūnijā konvents bija spiests padoties, un 29 žirondistu deputātus arestēja. Vara nonāca jakobīņu rokās.
Jakobīņu nākšana pie varas.
Jakobīņi bija lielās franču revolūcijas iespaidīgākā politiskā kluba locekļi. 1789. gadā Versaļā ar Bretoņas delegātu palīdzību tika nodibināts jakobīņu klubs. Jakobīņi nāca pie varas republikai sarežģītā laikā. Francijā iebruka Eiropas valstu apvienotās kontrrevolucionārās armijas. Politiskās krīzes rezultātā varu sagrāba Maksimiliāna Robespjēra radikāļi. Radikāli proklamē Francijā republiku un sāk nopietni ietekmēt tautas politisko domu un rīcību.
Lai nostiprinātu savu stāvokli valstī, jakobīņi apmierināja svarīgās zemnieku prasības un atcēla vēl atlikušās klaušas un maksājumus. Tika nodibināta jauni valsts varas orgāni, kuru priekšgalā nostājās vadošie jakobīņi. Par valdības vadītāju kļuva Maksimiliāns Robespjērs. Līdz revolūcijai viņš bija provinces advokāts, ko pamanīja tikai jakobīņu klubā, kur viņš izcēlās ar lielu noteiktības izpausmi.
Tikuši pie varas, jakobīņi bez žēlastības izrēķinākās ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Saudzēti netika ne monarhisti, ne mērenie republikāņi, ne cilvēki no tautas, kuru vārdā darbojās jakobīņi. Tika pieņemts likums, kas atļāva revolucionārajiem tribunāliem piespriest nāvessodus. Giljotinēti tika bijusī Francijas karaliene Marija Antuanete un karalis Ludviķis XVI (1793. gada 21. janvārī), tādējādi uz laiku panākot nepretošanos jakobīņu varai1.
Cīņas ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.
Eiropas monarhi bailēs un raizēs vēroja Francijas revolūciju un sprieda, kā to apturēt. Krievija un Austrija izbeidza karu ar Turciju, lai būtu brīvas rokas Eiropā. Krievija un Austrija slēdz militāru sabiedrību un gatavojas iebrukumam Francijā. Francijas valdība pieprasa, lai Krievija un Austrija beidz gatavot agresiju, un, kad tās nereaģē, piesaka karu Austrijai. Prūsija nostājas Austrijas pusē. Eiropā izceļas astotais lielkarš, kurš ar pārtraukumiem ilgst līdz 1815. gadam.
Sākumā Francija zaudē karā ar Austriju un Prūsiju. Tad pretuzbrukumā franči padzen iebrucējus no Francijas.
Savukārt jakobīņi izmanto kara sekas un radušās grūtības, lai kūdītu parīziešus uz dumpi. Parīzes pārstāvji izveidoja jaunu pilsētas pašpārvaldi, ko nosauca par Parīzes komūnu. Tieši komūna, kurā virsroka bija jakobīņiem un viņu piekritējiem, 1792. gada 10. augustā izraisīja jaunu dumpi. Ieņēma Tilerī pili, kurā mita karalis. Karali atstādināja no varas un izsludināja vispārējās Tautas sapulces vēlēšanas. Tika izveidota jauna valdība, kas sastāvēja galvenokārt no žirondistiem.
Robespjēra gāšana
Viens no Robespjēra valdīšanas pirmajiem soļiem bija mēģinājums ieviest Francijā jaunu kultu- Augstākās būtnes dievināšanu.
Viņš sarīkoja kulta svētkus, kuros pats svinīgi uzstājās, kā Augstākās būtnes virspriesteris. Robespjēra valdības soļi sastapa daudz pretinieku, tāpēc teroru pielietoja pastiprinātā mērā. Kādreiz Robespjērs konventā bija noturējis draudīgu runu par turpmākajiem sodiem. Tas sabaidīja pašus teroristus. Viņi panāca to, ka 1794. gada 27. jūlijā arestēja pašu Robespjēru ar viņa tuvākajiem palīgiem. Parīzes komūna nostājās viņa pusē un mēģināja to atsvabināt; tomēr iedzīvotāju masas šoreiz atteicās Robespjēru aizstāvēt. Nākošajā dienā Robespjērs kopā ar saviem tuvākajiem palīgiem beidza mūžu uz giljotīnas.