Viduslaiku filosofija
Viduslaiku filosofija ir filosofija, kas attīstījusies un eksistējusi kristietiskās kultūras attīstības periodā – tas ir 5. – 15. gs. Viduslaiku filosofijas attīstība bija cieši saistīta baznīcu, tā sakņojas Svētajos Rakstos un kristietisko teologu darbos. Tomēr jēdziens “viduslaiku filosofija” nav identisks jēdzienam “kristietiskā filosofija”, jo kristietiskā filosofija nebeidzas ar viduslaikiem. Šajā laikā rodas un pastāv garīguma formas, kas šo laikmetu padara atšķirīgu no Antīkās un Renesanses laika kultūras. Spožākais šī virziena pārstāvis bijis sv. Augustīns, kurš viens no pirmajiem Eiropas filosofijas vēsturē attīstījis padziļinātu skatījumu uz cilvēka iekšējo pieredzi, parādījis cilvēku kā iracionālu un emocionālu būtni, kas laimi rod Dievā.
Svarīga viduslaiku sastāvdaļa bija dogmas. Dogmai ir raksturīga iezīme, ka tā neprasa racionālu skaidrojumu, tā vienkārši jāpieņem. Tāpat kā baznīca veido vienotu hierarhisku sistēmu, arī mācībai par to jābūt saskaņā ar kristīgo baznīcu un jākalpo tai. Viduslaiku filosofijā lielākā loma ir diviem strāvojumiem sholastiskajā domā – reālismam un nominālismam. Reālisma pamatā ir uzskats, ka visu esošo lietu un parādību pamatā ir idejas, kas pastāv Dieva prātā. Nominālisti vispārējos jēdzienus uzskata par apzīmējumiem un vispārinājumiem, kurus lietām piedēvējis cilvēks. Kā pretstats racionāli orientētiem strāvojumiem viduslaiku filosofijā radies misticisms.
Viduslaiku filosofijas izpratnē Dievs ir esamība, kuru neviens nav radījis. Tādā veidā kristietiskajā filosofijā atkrīt jautājums, kādēļ no vienotā rodas daudzējādais – viss kļūst par esamību tikai pateicoties Dievam, viņa gribai.
Mūsu dienās baznīcai un reliģijai, protams, ir neizmērojami mazāka loma kā viduslaikos. Tomēr, neskatoties uz milzīgo zinātnes, tehnikas un cilvēka izziņas spēju attīstību, arvien ārkārtīgi daudz cilvēku gatavi ticēt kaut kam matemātiski, fiziski un saprātīgi nepierādītam un nepierādāmam. Tas tikai apliecina, ka cilvēkiem vēl joprojām nepieciešama paļaušanās uz kaut ko visvarenāku, ja trūkst ticības saviem spēkiem. Ticība ir atbalsts; kādam tā palīdz atrast sevi, kādam tā ir iespēja pulcēties ar līdzīgus uzskatus un morālās normas glabājošiem cilvēkiem. Baznīcai ir vienojoša nozīme, un daudzi baušļi joprojām satur cilvēciski ētiskās pamatvērtības, tāpēc būtu sabiedrībā ieaudzināmi un ievērojami.
Šodien jaunatnes vidū baznīcai un kristīgajai ticībai ir citādāka nozīme nekā mūsu vecvecākiem. Daudzi no mums ar baznīcu ir saskārušies minimāli vai pat nav saskārušies nemaz, tādēļ to pieņem vienkāršoti un bez lieliem aizspriedumiem. Daudziem jauniem cilvēkiem tā ir pat stila lieta – piederēt kādai reliģijai, konfesijai. Protams, dažiem tas ir aicinājums un patiesa reliģijas būtības izpratne, taču lielākai daļai tika virspusēja klišeja un izdevība lietot baznīcai piederīgo atribūtiku, piemēram, krustus, nemaz neapzinoties to nozīmi.
Daudzās zemēs vietējai reliģijai joprojām ir galvenā loma sabiedrības procesu norisē, attīstībā un kultūrā.