Referāts filozofijā
Saturs
Ievads……………………………………………………………………………………………………………………3
Platona dzīve…………………………………………………………………………………………………4
Platona mācība par valsti…………………………………………………………………5
Nobeigums……………………………………………………………………………………………………………12
Izmantotā literatūra………………………………………………………………………………13
Ievads.
Referāta nosaukums ir “Platona mācība par valsti”.
Šī referāta pamatā ir divi Platona darbi: “Valsts” un “Likumi”. Tas ir divi pazīstamākie dialogi, kur galvenokārt tiek izpausti autora pārdomas par ideālo valsts iekārtu. Referātā ir cieša saite starp filozofiju un politiku. Darbā tiek apskatīts gan svarīgākais morāli politiskais jautājums, gan salīdzinājums starp atsevišķām dvēseles daļām un trim kārtam valstī, gan slikti un labie valsts iekārtas tipi.
Darba uzdevums ir pēc iespējas plašāk raksturot Platona politiskos uzskatus un paust viņa priekšstatus par ideālo valsts iekārtu. Vislabāk par valsti ir uzrakstīts Platona dialogā “Valsts”. Šis darbs ir uzrakstīts dialoga veidā, kur saruna notiek starp Sokrātu un citiem filozofiem. Autorprāt, darbā tiek izmantots Sokrāta tēls, tāpēc ka viņš bija Platona skolotājs, viņa dzīves piemērs, kuru viņš dievināja. Sokrāts dialogā mēģina iestāstīt citiem filozofiem ideālās valsts iekārtas īpašības un paralēli parāda, kuras iekārtas ir sliktas. No šī dialogā vislabāk var “izvilkt” labus padomus un mācīties. Otrs dialogs “Likumi” ir mazāk populārs; tajā Platons mēģina saskaņot sabiedrisko un personisko taisnīgumu, izmantojot stingru sabiedrības un indivīdu dzīves reglamentāciju. Šie dialogi ir ideāls mācības līdzeklis mācoties par valsti, tās iekārtam, tipiem un sabiedrības slāņiem.
Šo referāta tematu izvēlējos, jo vienmēr patika vēlino laiku autori, pie tam iedziļināties filozofijas aizsācēja pārdomās un salīdzināt cik izmainījās pašreizējie uzskati par ideālo valsti starp Platona laikiem. Salīdzinājumam gribētos minēt demokrātiju. Platons attiecina demokrātiju pie sliktiem valsts iekārtas tipiem, bet mūsdienās tas ir izplatītāka valsts iekārta, jo tiek uzskatīta par vishumānāko.
Platona dzīve.
Platons īstā vārdā Aristokls, dzīvoja Atēnās no 428./27. līdz apmēram 348.gadam p.m.ē., bija sengrieķu filozofs ideālists, Sokrāta skolnieks, objektīvā ideālisma nodibinātājs, sarakstījis pāri par 42 filozofisku dialogu (“Sofists”, “Valsts”, “Parmenids”, “Likumi” u.c.) un 13 vēstules. Viņš ir viens no ievērojamākiem filozofiem ne tikai Senajā Grieķijā, bet filozofijas vēsturē vispār; ar viņu faktiski sākās filozofiskās literatūras tradīcija.
Platons bija ideālistiskās pasaules izpratnes aizstāvis. Viņš aktīvi cīnījās pret tā laika materiālistiskajām mācībām, plaši izmantojot Sokrāta, pitagoriešu, Parmenīda un Hēraklīta mācības. Viņš bija no tiem filozofiem, kuri uzskatīja, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā. Viņa mācība par lietām nav viendabīga. Esamības izskaidrošanai Platons izveidoja teoriju, ka pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš sauca par “veidiem” jeb “idejām” un identificēja par esamību. “Idejas” ir mūžīgas, “aiz debesīm mītošas”, tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika. Turpretī jutekliskās lietas ir pārejošas, relatīvas, atkarīgas no telpas un laika.
Pēc politiskajiem uzskatiem Platons bija Atēnu aristokrātijas pārstāvis. Mācība par sabiedrību viņš iztēloja ideālu aristokrātisku valsti, kuras priekšnoteikums ir vergu darbs, kuru pārvaldītu “filozofi”, to apsargātu “sargi” jeb “karavīri”, zemāk par šīm abām brīvo pilsoņu kategorijām stāv “amatnieki”. Platons bija ģeniāli izpratis darba dalīšanas lomu grieķu “polisas” tapšanā. Platona mācībai bija svarīga nozīme ideālistiskās filozofijas tālākajā evolūcijā. Arī mūsu dienās to izmanto materiālistiskā pasaules uzskata pretinieki.
Platona mācība par valsti.
Platons pēc politiskajiem uzskatiem bija Atēnu aristokrātijas pārstāvis. Pastāv uzskats, ka viņa utopija bija Ēģiptes kastu iekārtas atēniska idealizācija. Platona priekšstatus par ideālo valsti caurvij viņa mācības pamatmotīvs – ideju pasaules un lietu pasaules vienotība. Pazīstamākais Platona dialogs ir “Valsts”, kurā viņš bija iztēlojis ideālā valsts modeli. Filozofu mērķis dialogā “Valsts” ir izzināt, izprast Labā ideju un, balstoties uz to, sakārtot pašiem sevi un vispār jutekliski tveramo pasauli. Platona mācība par ideālo valsti ir cieši saistīta ar viņa ētiku, kurā Platons apskata galvenokārt iespējas sasniegt augstāko labumu, jo tā iegūšana ir cilvēka laimes saturs. Sasniegt augstāko labumu nozīmē izveidot sevi kā racionālu un morālu būtni. Platons atzīmē, ka taisnīguma idejas aspektā nav atšķirību starp taisnīgu cilvēku un taisnīgu valsti. Platona uzmanības centrā bija morāli politiskie jautājumi. Tas visspilgtāk atklājas viņa darbā “Valsts”, kas nenoliedzami ir viens no galvenajiem un pazīstamākiem dialogiem.
Pats svarīgākais morāli politiskais jautājums ir jautājums par taisnīgumu un šī taisnīguma nodibināšanu. Šim jautājumam ir sava individuālā dimensija un sabiedriskā dimensija. Taisnīgums cilvēkā ir cieši saistīts ar taisnīgumu sabiedrībā un otrādi. Platona uztverē cilvēks ir sabiedriska būtne, kuras dzīve nedalāmi saistīta ar sabiedrības uzbūvi un funkcijām. Sabiedrība, tāpat kā individuālais cilvēks, ir organisms, kurā jāvalda zināmai saskaņai un taisnīgumam. Taisnīguma ideja tuvina cilvēku un valsti to centienos sasniegt augstāko labumu. Pamatojoties uz šādas līdzības ideju, Platons veido pilnīgas valsts modeli un tādējādi nosaka arī modeļa veidošanas principus. Ja sekojam viņa paskaidrojumiem, cilvēkā atrasto filozofs samēro ar ideālu, bet pilnīgās valsts vaibstus attiecina uz atsevišķu cilvēku. Jautājums par taisnīgumu ir pats galvenais morāles jautājums, t.i., visi citi morālie un politiskie jautājumi ir pakļauti šīs problēmas atrisinājumam. Nodibināt taisnīgumu sabiedrībā ir pats grūtākais politiskais jautājums. Lai šo problēmu atrisinātu, jāzina, kas ir taisnīgums, sabiedrība, cilvēks utt. Dialogā “Valsts” sarunas dalībnieki (tas ir Sokrats, Glaukons, Polemarhs, Trasimahs un Kefals) ir daudz runājuši par taisnīgumu, un tagad, pēc sarunas beigšanas, viņiem kļuva skaidrs, ka ir taisnīgi, ja katrs nodarbojas ar savu darbu. Pats lielākais pilsoņa pienākums ir jaukšanās kādas citas kārtas darbā. Tā ir netaisnība, taisnīguma pretstats. Kas līdz šīm bija sarunā noskaidrots attiecībā uz valsti, , tas tagad jāiztirzā attiecībā uz atsevišķu pilsoni. Katra cilvēka dvēselē ir tās pašas īpašības, kas valstī. Platons dvēseli pielīdzina valstij; tāpat kā valsti apdraud ārējie ienaidnieki, tā dvēseli – iekāres un baudas:
“Sokrāts: Abas dvēseles daļas, tā audzinātas un labi sapratušas savu uzdevumu, valdīs pār alkatību, kura ir katras dvēseles lielākā daļa un kurai nekad nav diezgan mantas. Tā jāuzmana, lai, piesatinājusi sevi ar tā sauktajām fiziskajām baudām, tā nekļūtu pārāk stipra un liela, lai tā darītu savu darbu, bet nemēģinātu uzkundzēties un valdīt pār pārējām daļām, kas pēc savas būtības tai nenākas, un tā neapgrieztu ar kājām uz augšu visu dzīvi.”
“Valsts”, Ceturtā grāmata
Platons izšķir četru veidu tikumus, no kuriem trīs atsevišķām dvēseles spējām jeb daļām atbilst trīs kārtas valstī: gudrība – prātam, vīrišķība – gribai, mēra sajūta – iekārei. Dvēseles augstākās – saprātīgās – daļas tikums ir gudrība, kaismīgās un godkārīgās dvēseles daļas tikums ir vīrišķība, zemākās – kārīgās un nesavaldīgās – dvēseles daļas tikums ir paklausība augstākajai. Taisnīgums rodams dabisko valdīšanas un paklausības attiecību ieviešanā šo dvēseles daļu attiecībās, lai katra daļa pildītu savu uzdevumu. Pilnīgā, ideālā valsts ir gudra, pateicoties filozofu tikumam – gudrībai, ir vīrišķība – pateicoties sargu vīrišķībai, ir saprātīga praktiskajā rīcībā, pateicoties amatnieku un zemkopju paklausībai, bet taisnīga ir tādēļ, ka katra no šīm trim atšķirīgajām kārtām dara savu darbu. Vispārējs dvēseles tikums, kas harmonizē konkrēto tikumu realizāciju, ir tikums. Šo tikumu analīze Platonam ir saistīta ar ideālas valsts projekta iztirzājumu dialogā “Valsts”. Taisnīgums, pēc viņa uzskatiem, ir ne tikai atsevišķa pilsoņa laimes priekšnosacījums, bet arī valsts vienotības garantija.
Platona uzmanība īpaši pievērsta valsts struktūrai, t.i. tām atšķirīgajām funkcijām, kurus veic dažādās iedzīvotāju grupas. Visi cilvēki nav vienādi pēc savas dabas; tiem ir dažādi talanti un spējas. Pēc Platona uzskatiem, valsts pastāvēšanai ir vajadzīgi trīs sabiedrības slāņi:
1) amatnieki un zemkopji – atbilst alkatīgajai un nesavaldīgajai dvēseles daļai;
2) kareivji jeb sargi – kaismīgajai un godkārīgajai daļai;
3) sabiedrības pārvaldītāji – filozofi, kuri atbilst dvēseles saprātīgajai daļai.
Interesanti, ka Platons neparedz īpašu vietu priesteriem un māksliniekiem. Tas pa daļai atspoguļo parasto grieķu sabiedrības uzskatu, ka par garīgajiem jautājumiem atbild mājas vai ģimenes galva vai visa sabiedrība ar nozīmētam amatpersonām, un arī paša Platona visumā negatīvo attieksmi pret populāriem māksliniekiem. Šeit Platons faktiski pirmoreiz domas vēsturē nodala kārtas uz darba dalīšanas pamata. Valsts būs vienota un stipra vienīgi tad, ja ikviens veiks tos uzdevumus, kuriem radīts jau no dabas. Platona ideālajā valstī taisnība nav nekas cits kā saskaņa, harmonija, kad ikviens sabiedrības loceklis veic savu noteiktu uzdevumu. Taisnīguma pamatā ir pareizs darbu sadalījums un šo darbu pareizs veikums. Sabiedrības vadītāju uzdevums ir noteikt, kāda funkcija veicama katrai grupai, un palīgu pienākums ir raudzīties, lai taisnīgums tiktu nodibināts. Taisnīgums ir pareiza sadarbība un sakārtojums. Netaisnīgums nav nekas cits kā nepareiza vai nepilnīga sava dabiskā pienākuma izpildīšana.
Platons apzinās, ka šādas ideālas valsts īstenošana nav un nebūs viegla. Tas būs iespējams tikai tad, kad filozofs kļūs par valdnieku vai valdnieks par filozofu. Tātad pēc viņa domām ideālajā valstī jāvalda filozofiem, sargiem jāsargā valsts no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, bet amatniekiem un zemkopjiem ir jāražo materiālie labumi. Tas būtu labākais variants, kur visi sabiedrības slāņi pilda savus dabiskus uzdevumus. Zīmīgi, ka arī valsts sociālajā struktūrā, tāpat kā cilvēka dvēseles uzbūvē un tikumu klasifikācijā, saglabājas trīsdaļīga hierarhija. Platona priekšstati par ideālo valsti nepastarpināti saista viņa mācību par dvēseles struktūru, mācību par tikumību un mācību par valsti.
Zemākajai kārtai Platons velta maz vērības, neiebilst pret privātīpašuma piederēšanas iespēju, kā arī tradicionālu ģimeņu pastāvēšanu. Tas neizbēgami noved pie mantiskās nevienlīdzības, savtības un greizsirdības, tādēļ vienīgi ārējs spēks var piespiest šo slāni pakļauties augstākajiem. Likumsakarīgi, ka abām augstākajām kārtām ir liegtas tiesības uz īpašumu un ģimeni, aizstājot tās ar sievu, bērnu un īpašuma kopību. Pastāv stingri izstrādāta sargu un filozofu audzināšanas un izglītošanas sistēma, jo pat vislabākie dabas dotumi var tikt samaitāti sliktas audzināšanas dēļ.
Platona skatījumā ētika un morālā rīcība nav atdalāma no politikas – dzīves un darbības pilsētā jeb valstī (polis). Politiskā un morālā domāšana ir cieši saistīta. Savukārt uz sabiedrību jāraugās no utopiskā redzes viedokļa (tas ir, kādai tai jābūt). Mūsu sabiedriskais ideāls – perfektā jeb pilnīga sabiedrība – nosaka mūsu spriedumus par morāli. Platona uzmanība pievērsta “utopijas” noskaidrošanai un izveidošanai. Tas galvenokārt parādā divos Platona darbos: “Valsts” un “Likumi”. Sacītais nenozīmē, ka Platonam nebija reāla politiskās dzīves vērtējuma, bet viņš uzskatīja, ka vieglāk saprast sabiedrību un morāli, domājot par to, kādai tai ir jābūt.
Ideālā valstī tiek panākta saskaņa starp sabiedrisko un personisko taisnīgumu. Līdz ar to iztēlojoties savu ideālo valsti, Platons vienmēr patur prātā taisnības jautājumu. Valsts rodas cilvēku dabisko nepieciešamību dēļ, bet tās mērķis nav tikai apmierināt šīs dabiskās nepieciešamības (tā nav tikai “cūkām”), bet gan panākt, lai cilvēki dzīvotu labi un varētu attīstīt savas spējas. Valsts ideāls ir patiess, t.i., pamatots lietu būtībā, nevis cilvēku novērojumos. No šādām pozīcijām Platons secina, ka pastāv četras sliktas valsts formas jeb valsts iekārtas tipi:
a. timokrātija vai timarhija (no gr.val. goda spēks vai goda vara), kur valda varaskārie un godkārīgie. Darbā “Valsts” Sokrāts tomokrātijas valsts iekārtu salīdzina ar jaunekli: “Viņš būs augstprātīgāks, nebūs tik izglītots, tomēr viņam patiks mūzika un māksla, labprāt viņš klausīsies labus runātājus, bet pats tāds nepavisam nebūs, pret vergiem viņš būs bargs, bet vergus viņš nenicinās, jo būs pietiekami labi audzināts, pret brīviem ļaudīm būs laipns, valdībai ļoti paklausīgs. Valdīt viņam patiks, patiks arī gods; viņš būs pārliecināts, ka vara nav jāiegūst ar prasmi runāt vai kaut kā tamlīdzīgi, bet ar nopelniem karā un ar visu, kas attiecas uz karu; patiks viņam arī fiziskais treniņš un medības. Būdams jauns, viņš naudu nicinās, bet, jo vecāks viņš kļūs, jo vairāk tā viņām iepatiksies, jo viņa dabā ir mantkārība.” (Astotā grāmata”)
b. oligarhija –“tā ir valsts iekārta, kurā viss atkarīgs no pilsoņa īpašuma. Tajā valda bagātie, nabadzīgajiem nav nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldē.” (“Valsts” Astota grāmata);
c. demokrātija, kur it kā valda brīvo pilsoņu vairākums, bet īstenībā nav nekādas kārtības. Sokrāts: “Demokrātija, manuprāt, rodas, kad uzvarējuši nabadzīgie nogalina dažus no saviem pretiniekiem, citus padzen no valsts, bet pārējiem dod vienādas pilsoņu tiesības un vienādu iespēju pildīt valsts amatus. Pa lielākai daļai šādā valstī amatus piešķir ar lozi” (Astotā grāmata);
d. tirānija, kur visi brīvie pilsoņi pakļauti viena pavēlnieka patvaļai, kas pēc viņa domām, ir pilnīgas valsts iekārtas deformācijas: “tajās kļūdaina gan valsts pārvalde, gan privātpersonu dvēseliskais veidojums” (“Valsts” Devitā grāmata).
Pārējās valsts formas viņš atzina par starpformām, bet vissliktākā forma esot tirānija, jo tirāns baidīdamies no sazvērestībām, cenšas vairot nestabilitāti (piemēram, karo), lai pilsoņi justu stipras varas nepieciešamību. Turklāt izcilākos valsts pilsoņus, kam visgrūtāk samierināties ar varmācību, tirāns mēģina iznīcināt vai padzīt no valsts.
Šīm sliktajām valsts formām Platons pretstata ideālo valsti, kas pēc būtības ir aristokrātiska. Tās priekšgalā jābūt filozofiem, “kas neievēros ārējo goda parādīšanu un par pašu svarīgāko un nepieciešamāku atzīs taisnīgumu”. Taču par filozofi, nerunājot par pārējo kārtu pārstāvjiem, šajā valstī ir pilnībā pakļauti tās interesēm. Platons, acīmredzot idealizēdams tā laika Spartas sabiedrisko iekārtu, sniedz valsts modeli, kuram – mūsdienu izpratnē – ir totalitāras sistēmas iezīmes.
Dialogā “Likumi” Platons mēģina saskaņot sabiedrisko un personisko taisnīgumu, izmantojot stingru sabiedrības un indivīdu dzīves reglamentāciju.
“Sokrats: Labi. Mēs, Glaukon, esam vienojušies, ka vislabāk iekārtotā valstī sievām jābūt kopīgām, bērniem jābūt kopīgiem un kopīgai arī viņu audzināšanai, tāpat kā visām nodarbībām kara un miera laikā, bet par valdniekiem jābūt pašiem izcilākiem filozofijā un kara lietās.”
“Valsts”, Astotā grāmata
Nobeigums.
Nenoliedzami Platons ir viens no visievērojamākajiem Rietumu filozofiem. Viņš ir rakstītā vārda meistars, radošs domātājs ar bagātu iztēli, kā arī akadēmiskās izglītības celmlauzis un tēvs.
Darbs ir uzrakstīts izmantojot vairākus literatūras avotus, lai vieglāk varētu saskatīt Platona pārdomas par valsti, kādai tai jābūt. Referāta pamatā ir viņa dialogi, kuri ir ļoti ievērojami literatūras pieminekļi. No šiem darbiem ir mācījušies un izauguši vairākas paaudzes ievērojamo politiķu un filozofu.
Rakstot referātu autores uzdevums bija vislabāk piedāvāt ideālās valsts iekārtu, kuras pamatā arī ir Platona mācība par valsti. Ceru, ka piedāvāta informācija palīdzēs ieinteresētiem tikt skaidrībā ar Platonisko valsts modeli un piemērot šīs zināšanas izglītības paaugstināšanas nolūkā.
Izmantotā literatūra:
1. Antīkā un viduslaiku filozofija. – māc.līdz., R.,1997.
2. Dāle P. Ievads filozofijā. 1.daļa. – R., 1928.
3. Filozofijas vārdnīca. – Rozentāla M. un Judina P. red. – R., 1964.
4. Klīve V. Gudrības ceļos. – R., 1996.
5. Kūle M…, Kūlis R. Filosofija. – R., 1996.
6. Platons. Valsts. – R., 1982.
7. Sūna U., Oļševskis G. Ievads filozofijā. – R., 1993.