REFERĀTS FILOZOFIJĀ
GRIEĶIJAS, ROMAS, RENESANSES UN
JAUNO LAIKU FILOZOFIJA
S A T U R S
I E V A D S 3
I Z T I R Z Ā J U M S 4
1. S E N Ā G R I E Ķ I J A 4
HERAKLĪDS 5
PARMENĪDS 6
D I O G Ē N S 7
A R I S T I P S 8
2. S E N Ā R O M A 10
3. R E N E S A N S E 11
Natūrfilozofija un zinātne 11
4. J A U N O L A I K U F I L O Z O F I J A 13
N O B E I G U M S 15
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS 16
‘’No visām tautām dzīves sapni visskaistāk ir sapņojuši grieķi’’
J.V.Gēte.
I E V A D S
Cilvēces filozofiskā doma dzima daudzus gadsimtus atpakaļ (aptuveni 2500) Senajā Indijā, Ķīnā, Senajā Grieķijā un Romā.
Filozofijas rašanā iemesli bija dažādi: agrā zinātne, garīgā darba atdalīšanās no fiziskā, demokrātijas un brīvo pilsoņu slāņa rašanās. Senajā filozofijā par galveno tēmu kalpoja pasaules pirmsākums (pamati), pasaules veidošanas galvenie raksturojumi.
Īpašu lomu vēsturē nospēlēja Senās Grieķijas filozofija. Grieķija deva pasaulei tādus slavenus domātājus, kā Sokrāts, Platons, Aristotelis.
Senās Grieķijas filozofija – tas ir kosmocentrisms. Senajā Grieķijā atklājās un ieguva savu statusu svarīgākie filozofiskās domas virzieni – materiālisms un ideālisms. Senajai Grieķijai raksturīgs ir sinkrētisms.
Senajā filozofijā bija ne tikai apkārtējās pasaules izpratne, bet arī cilvēka eksistence tajā, harmonijas meklēšanas cilvēka attiecībās ar pasauli.
I Z T I R Z Ā J U M S
1. S E N Ā G R I E Ķ I J A
Tieši senie grieķi, šī mazā tauta Vidusjūras krastos, ir pirmie, kas dzīves problēmas sāk risināt jēdzieniski, sistemātiski un zinātniski pamatoti, turklāt ar tik dziļu nopietnību un aizrautību, ar tādu pirmatnēju svaigumu un loģisku konsekvenci, ka viņu atrastā dzīves gudrība dažā labā jautājumā var noderēt par vērtīgu ierosinātāju, palīgu un ceļa rādītāju arī mūsdienu cilvēkam, kas grib tikt skaidrībā par dažādiem personiskās un sabiedriskās dzīves jautājumiem.
Tieši grieķi ir tie, kas apkārtējo pasauli uztver neizsakāmi interesanti un savā savdabīgā veidā. Visa seno grieķu mitoloģija ir jau vien kaut kas ļoti interesants un savdabīgi valdzinošs. Tas, kā grieķi savos dievos parādīja visas cilvēku vājības un gribas iegribas, tādējādi it kā identificēdami sevi ar viņiem, bet tomēr nostādot savus dievus pakāpi par sevi augstāk gan tiešā ziņā (Olimpa kalns), gan pārnestā nozīmē (piedēvējot tiem pārdabiskas spējas), ir ļoti saistoši. Man vienmēr ir patikušas pasakas, kad es biju mazāka lasīju Andersena pasakas, paaugos un sāku lasīti brīnišķīgo seno grieķu sapņus par pasauli mums apkārt.
Mani fascinē arī tas, ka senie grieķi ir bijuši lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr tie paši grieķi ir parādījuši mākslā neaizmirstamas un satriecošas cilvēku likteņu traģēdijas, ir atseguši cilvēka dvēseles kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas. Ļoti bieži sengrieķu dzīves gudrībā ieskanas dziļi izjusta traģisma un pat pesimisma apdvestas atziņas. Sava referāta ievadu es vēlētos nobeigt ar Homēra vārdiem, ka ‘’nav nekā gaistošāka virs zemes par cilvēku’’.
HERAKLĪDS
Man liekas interesanti tas, cik daudz dažādos veidos senie grieķi ir centušies izskaidrot pasauli, pie tam man ir jāsaka, ka viņiem visiem ir zināma taisnība, bet, kas mani īpaši fascinē, tad tā ir tā ideju pārbagātība un daudzveidība, kas ir atrodama seno grieķu darbos.
Manuprāt ir interesanti, tas kā Heraklīds uztver pasauli sev apkārt. Viņš saka, ka viss plūst un mainās , nekas nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds ir bijis. Mūžīgās identitātes nav. Viņaprāt katra identitāte ir mainīga un iznīcina pat sevi. Viss, kas pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga esošā nav, ir tikai topošais.
Cilvēks nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē, jo arvien jauni un jauni ūdeņi klāt un garām plūst. Tāpēc pēc Heraklīda domām upe savā ziņā ir viena un tā pati un arī nav tā pati.
To pašu Heraklīds saka arī par cilvēkiem. Ik brīdi top jaunas domas, jaunas jūtas un tieksmes, jaunas vielas un sastāvdaļas, tāpēc ik mirkli ‘’mēs esam un arī neesam tie paši’’. Katru dienu ir jauna saule.
Tagad komentējot tikko teikto, es vēlos teikt, ka te Heraklīcam ir sava zināma taisnība. Nedaudz padomājot, saprotam, ka viss tiešām ik brīdi mainās un ir kustībā. Ja nebūtu kustības, nebūtu dzīvības kā tādas. Es tiešām nevaru divreiz iekāpt vienā upē, ūdens plūst prom un jauni ūdeņi nāk klāt, bet kas gan cits veido upi, ja ne ūdens. Upes gultne arī tā rezultātā nav viena un tā pati, ik mirkli jaunas smiltis tiek nestas klāt un citas nestas prom. Tā upe, kurā es biju iekāpusi vakar eksistēja tikai īsu brīdi vakar, šodien tā ir cita. Arī ar sauli ir tas pats, tajā nemitīgi notiek ķīmiskas reakcijas, tā nav viena un tā pati, ķīmisko reakciju rezultātā tā visu laiku mainās, hēlijs sadalās par ūdeņradi, mainās tā proporcijas, mainās saule pati, kad reakcijas beigsies tā vairs nebūs saule, bet gan apdzisusi zvaigzne. Tātad tik tiešām katru dienu mums ir jauna saule.
Heraklīdam bija taisnība.
PARMENĪDS
Viss plūst un mainās, tā domāja Heraklīds. To savukārt par galīgu aplamību uzskata Parmenīds. Nekas neplūst, netop no jauna un nemainās. Tomēr uz katra soļa mēs redzam pretējo, kā lai to izskaidro, kā to bija domājis Parmenīds?
Parmenīda pamattēze ir šāda: ir tikai esošais, neesošā nemaz nav. Neesošo nevar iedomāties, jo katra doma izteic, vismaz domās, kaut ko, kas uzreiz kļūst kaut vai tikai domās, bet par esošo. Ja jūs sakāt: neesošais ir, tad jūs jau esat nolieguši tā neesamību un apstiprinājuši tā esamību, bet, ja neesošais ir, tad tas kaut kā pastāv un tātad ir esošs.
Ja nu ir tikai esošais, tad nekas nevar ne rasties, ne zust, ne sākties, ne beigties. No kurienes gan lai kaut kas rastos, un kur tas zustu, ja ir tikai esošais, bet neesošā nemaz nav? Tāpēc arī Parmenīds, konsekventi ievērodams atziņu, ka neesošā nav, apgalvo, ka rašanās ir tikai māns, maldi, šķietamība, nevis patiesība. Tāpat tas ir arī ar zušanu un iznīkšanu. Ja mēs pieļaujam, ka tas, kas tagad ir, vēlāk vairs nebūs, tad mēs esam atzinuši, ka esošais var pārvērsties par neesošo. Bet tā kā neesošā nav, tad arī esošais nevar pārvērsties par neesošo, tātad tas nevar iznīkt.
Mani komentāri attiecībā uz šo pasaules uzskatu. Man šķiet, ka pamatojumi šai teorijai ir pietiekoši spēcīgi. Tikko es pasaku, ka neesošais ir, tā esmu apliecinājusi tā esamību, tātad tas ir, bet ja tas ir, tad tas nevar būt neesošs.
Pēc šīs koncepcijas nekas nerodas ne no kā un nekas nekur nepazūd. Tā pat tas ir arī ar cilvēkiem. Var uzskaitīt ļoti lielu daudzumu dažādu reliģiju, kas tieši to arī saka – cilvēks pēc nāves neizgaist, viņš arī neiznīkst, tas vienkārši pāriet citā matērijas stāvoklī, tādējādi, gan izmainoties, bet neiznīkstot, un vispār nāve ir tikai ilūzija, jo nekas neatrodas kustībā vispār.
Atliek vien piekrist Parmenīdam, nekas nerodas pēkšņi un ne no kā, nekas arī neiznīkst, ir tikai esošais un neesošā nav.
Parmenīdam bija taisnība.
D I O G Ē N S
Diogēns bija kiniķis, bet par kiniķiem saka: ‘’It kā kādus svētkus, vienos jokos un smieklos nodzīvoja viņi dzīvi, staigādami skandrās un ar ubaga tarbu kaklā.’’1
Par Diogēnu teica, ka viņš bija ļoti jautrs un dzīves priecīgs cilvēks, kura jūtas izauga no iekšējas brīvības apziņas, kas rodas, kad cilvēks ir pārspējis savas iekāres un kaislības, pasaules kārdinājumus un savas vājības šo kārdinājumu priekšā. Tikai tad cilvēks var teikt es esmu uzvarējis , es esmu uzvarējis pasauli un likteni. Diogēns slavē filozofiju tāpēc, ka tā esot viņu nodrošinājusi vismaz pret likteņa sitieniem, un liktenim par viņu esot jāizsakās ar Homēra vārdiem: ‘’ Šo nikno suni es nekad nevaru sagrābt savās rokās.’’ Lai iegūtu varu pār likteni nekam nedrīkst pārāk pieķerties, jo tad liktenim nebūs ko atņemt cilvēkam, tad tas vairs nebūs spējīgs izdarīt savus sitienus. Tāpēc Diogēns domā, ka nabadzība ir tas, kas patiesi dara cilvēku laimīgu, tajā pašā laikā, lai pilnībā varētu pakļaut likteni, arī nabadzībai nedrīkst pārmērīgi pieķerties.
Man patīk jautri cilvēki, cilvēki ar humora izjūtu, tādēļ Diogēns man liekas tik saistošs, viņa trāpīgās un asprātīgās atbildes, kuras viņš deva uz jautājumiem, kas tika uzdoti vairāk nekā 2000 gadus pirms manas dzimšanas, liek man pasmaidīt vēl šodiem.
Diogēns patiešām ir sasniedzis kinisko brīvības un laimes ideālu vairāk nekā jebkurš cits no šās mācības piekritējiem. To liecina viņa apbrīnojamā asprātība, jo tikai tas, kas sevī atbrīvots, var būt arī prātā veikls un atjautīgs. Reiz kāds Diogēnam jautājis, vai viņam ir vergs vai verdzene. Kad Diogēns atbildējis, ka tādu nav, jautātājs nopūties: ‘’ Bet, kas gan tevi nesīs un apraks, kad būsi miris?’’ – ‘’Tas, kas gribēs apmesties manā mājoklī, ‘’ atteicis Diogēns. Viņam bijis arī paradums staigāt pa visādām šaubīgām vietām un satikties ar dažādiem cilvēkiem. Kad godīgie atēnieši viņam to pārmetuši, viņš atcirtis: ‘’Arī saule staigā pa netīrumiem, bet vai tāpēc tā top netīra?’’
Nu ko šeit var daudz piebilst. Liktenis tiešām nevar uzvarēt cilvēku, ja tam nav ko zaudēt, nevajag pieķerties lietām, un mēs uzvarēsim likteni. Diogēns mani piesaista. Varbūt tiešām atmest visas lietas, iegūt iekšēju un ārēju brīvību un būt uzvarētājam un laimīgam?
Diogēnam ir bijusi taisnība.
A R I S T I P S
Aristips bija hēdonists. Hēdonisms bija baudas mācība. Laime ir baudā, tāda ir hēdonisma laimes formula.
Savā baudas mācībā Aristips pamatojas uz sofista Protagora tēzi, ka cilvēks ir visu lietu mērs, vienīgais drošais dzīvē ir sajūtas, ko mums sniedz ārpasaule. Kas ir pati pasaule – to mēs uztveram krāsās, ar garšu, skaņās u.tml. Visas sajūtas, ko mums sniedz ārpasaule, nav vienādas. Dažas ir patīkamas, dažas nepatīkamas, citas – neitrālas. Patīkamās sajūtas, māca Aristips, rada dvēselē gludu un vieglu kustību, un šādu dvēseles kustību mēs saucam par prieku, tīksmi un baudu. Nepatīkamas sajūtas izjauc dvēseles labsajūtu, tās kustība kļūst rupja un apgrūtināta, un tāpēc šīs sajūtas sagādā sāpēs un ciešanas.
Atzīstams ir tikai patīkamo izjūtu saturs: tīksme, prieks, bauda. No tiem bauda ir visnozīmīgākā, jo tajā ir ietverts visvairāk tīkamo sajūtu, līdz ar to bauda ir visvērtīgākā. Bet baudas var būt ļoti dažādas. Kādas baudas mums izvēlēties? Tās, kas ir visstiprākās, visintensīvākās, atbild Aristips, jo tajās baudas izjūtas ir visvairāk un tāpēc tās dod augstāko laimes kāpinājumu. Baudas kvalitātei Aristips neveltī vērtību, viņš atzīst tikai baudas kvantitāti. Tā kā spēcīgākās ir jutekliskās baudas, nevis garīgas baudas, Aristips tās vērtē visaugstāk. Tomēr šo principu viņš neuztur konsekventi līdz galam un brīžiem atzīst, ka ir laba katra bauda, kas apmierina cilvēku.
Mans viedoklis šajā jautājumā ir arī piekrītošs. Patīkamas sajūtas tiešām rada dvēselē vieglas, tīkamas kustības, kas izsauc dvēseles labsajūtu. Kāpēc tad mūsu mērķis šīs dzīves laikā nebūtu radīt un izjust pēc iespājas vairāk šīs dvēseles viļņošanās un kustības burvīgumu, jo tieši ar to taču cilvēks arī atšķiras no dzīvnieka, ka spēj izjust sajūtas un apzināties tās. Pie tam tik tiešām tikai un vienīgi mūsu sajūtas ir tās, kas mums sniedz informāciju par apkārtējo pasauli. Katram dzīvniekam šī pasaule atšķiras no mūsu uztveres, citi uztver infrasarkanos starus (čūskas), citiem dzirdes robeža ir daudz augstāka par mums (sikspārņi), citiem oža paver mums netveramus horizontus (suņi).
Katra cilvēka sajūtas ir tās, kas mums sniedz informāciju un ļauj sajust pasauli sev apkārt. Kāpēc tad lai mēs nevarētu izjust laimi baudā, baudot mākslu, literatūru, kulināriju vai arī tīri jutekliskas baudas?
Aristipam bija taisnība.
2. S E N Ā R O M A
Senās Romas filozofija (kopš III gs.p.m.ē.) attīstījās spēcīgā grieķu kultūras ietekmē. To pārstāvēja trīs virzieni: stocisms, epikūrisms un skepticisms. Vadošā lomā tajā bija stocisma filozofijai (Seneka Epiktets un Marks Aurēlijs). Epiktets uzsvēra, ka jebkuras filozofijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam pareizi iekārtot savu dzīvi. Marks Aurēlijs, tāpat kā visi stoiķi, uzskatīja, ka cilvēka brīvību ierobežo tikai viņa domāšanas telpa. Tas tad arī ir vienīgais, kas atrodas viņa varā.
Epikūrismu Senajā Romā pārstāvēja galvenokārt filozofs-dzejnieks Tits Lukrēcijs.
Romas skepticismu pārstāvēja vairāki slaveni domātāji. Vispopulārākais bija Seksts Empīriks. Skeptisms atklāja sabiedrības krīzi un kritizēja zināšanas.
Senajā Romā pastāvēja arī eklektisms, kas sevī apvienoja dažāda veida skolas un mācības. To vidū izcēlās Marks Tūlijs Cicerons.
Senajā Romā sabiedrībai bija bagāta zinātne un kultūra. Pasaules slavu iemantoja dzejnieki Vergīlijs, Horācija un Ovīdija, vēsturnieki Josifs Flāvijs, Plīnijs Jaunākais, Tacits, astronoms, matemātiķis un filozofs Klaudijs Ptolomejs, slavenais ārsts Galēns. Tajā laikā Romā tika uzcelti Kolizejs un Panteons.
Senās Romas filozofija noslēdz filozofiskās domas attīstību krīzes un vedzības formācijas sabrukšanas ērā.
3. R E N E S A N S E
Renesanses laikmets XV-XVI gs. Nozīmēja feodālās iekārtas krīzi un kapitālisma dzimšanu Eiropā. Filozofijai tas laiks kļuva par sava veida pārejas periodu – no teocentrisma uz racionālismu, uz pasaules pētīšanu ar zinātnes palīdzību.
Renesanses laikmets bija filozofiskās domas, zinātnes un mākslas organiskās sintēzes periods.
Natūrfilozofija un zinātne
Natūrfilozofija, kas bija raksturīga Renesanes laikmetam, pievērsās dabas tēmai. Viens no Renesanes laikmeta spilgtākajiem pārstāvjiem bija Bernardino Telezeo (1509-1597), viņš atzina dabas izzināšanu ar izjūtu un maņu orgānu palīdzību, pieredzējušas dabaszinātnes. Viņaprāt, galvenais natūrfilozofijas uzdevums ir dabas pētīšana un tās izskaidrošana.
Pantejiski motīvi bija manāmi arī Frančesko Patrici (1529-1597) filozofijā. Viņš uzskatīja, ka par pasaules pamatu kalpo kaut kāda gaisma, visa pirmssākums un visa esošā attīstības avots.
Uz Eiropas zinātniskās domāšanas un dabaszinātnes izveidošanu lielu iespaidu atstāja poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks (1473-1543), astronoms un filozofs. Viņš būtiski pārskatīja antīkajā laikmetā radušos pasaules astronomisku ainu.
Vislielāko attīstību Renesanses laikmeta natūrfilozofija ieguva ar itāļu filozofa, zinātnieka un dzejnieka Džordano Bruno (1548-1600) daiļradi. Savos darbos Bruno izklāstīja jaunā filozofiskā pasaules skatījuma pamatus. Bruno filozofijā pirmajā vietā bija Dieva tēma un viņa attiecības ar apkārtējo pasauli.
Renesanses precīzā zinātne un tās organiskā saikne ar filozofisko domāšanu saistās ar Leonardo da Vinči (1452-1519) vārdu. Šis itāļu domātājs bija personības vispusības un harmoniskās attīstības simbols. Viņu pamatoti uzskata par Jaunā laika dabaszinātņu pioneri. Pēc filozofa definējuma, cilvēks ir „varenākais dabas ierocis”. Pamatojoties uz zināšanām, viņš no dabas materiāla izveido milzīgu daudzumu lietu un darbu, jaunu realitāti – kultūras pasauli.
Dabaszinātņu tendences, kas radušās Renesanses laikmenta filozofijā, noslēdz itāļu zinātnieka Galileo Galileja (1564-1642) daiļrade. Ar viņa vārdu ir saistīta Jauno laiku eksperimentālās zinātnes radīšana. Šis pētnieks kļuva par dinamikas kā zinātnes par fizisko ķermeņu kustību pamatlicēju. Galileja daiļrades nozīme bija galvenokārt centienos izskaidrot dabu un tās likumus no zinātnes pozīcijām.
Renesanses laikmeta filozofu – dabas pētnieku vārdi simbolizēja sīvu cīņu starp veco un jauno, pretrunīgu un pat dramatisku zinātnes izveidošanās procesu un tās apstiproināšanu no sabiedriskās dzīves puses.
Renesanses laikmetā cilvēks tika uzskatīts par paša sevis radītāju un kungu pār apkārtējo dabas vidi. Tajā laikā īpaši augsti sāka vērtēt cilvēka aktīvo darbību kā svarīgāko viņa eksistences pasaulē paņēmienu, eksistēja skaistuma un cilvēka garīguma kults.
Renesanse radīja filozofiskās daiļrades uzplaukumu, citu garīguma formu bagātību (dabaszinības, māksla, sociāli-politiskās mācības). Renesanses laikmeta nozīme filozofijai, pirmkārt, ir tajā, ka šī vēsturiskā laika rāmjos aktīvi sāka veidoties jauns pasaules uzskats, kas orientēts uz zinātniskām zinībām un kuram ir laicīgs raksturs. Šajā laikā izveidojies humānisms kļuva par garīgās eiropeiskās kultūras kodolu.
4. J A U N O L A I K U F I L O Z O F I J A
XVII gadsimts bija lielu pārmaiņu laiks cilvēces savienības vēsturē. Eiropā tas, pirmkārt, atspoguļojās kā rūpniecības stadijas sākums un pirmās buržuāziskās revulūcijas.
XVII gadsimta filozofija attīstījās ciešā sadarbībā ar zinātni, bet par tās svarīgāko objektu kļuva daba un zināšanu avoti, to iegūšanas metodes un eksistences formas.
Uz tā laika filozofiju lielu ietekmi atstāja dabaszinātnes, bet vēl joprojām pastāvēja Dievu ideja. Izveidojās divi lieli filozofiskie virzieni – empīrisms un racionālisms.
XVII gadsimtu pamatoti sauc par zinātnes „ģēniju gadsimtu”.
Par Jauno laiku filozofijas simbolu un tās galveno figūru kļuva Fransis Bēkons (1561-1626), par filozofijas izpratnes galveno priekšmetu viņš padarīja zinātniskās zināšanas, kurās saskatīja svarīgāko līdzekli sociālo problēmu risināšanai un, galvenokārt, rūpniecības attīstību. Pēc Bēkona uzskatiem: zinātne – tas ir spēks. Bez zinātņu klasifikācijas, F.Bēkons izvirzīja citu, ne mazāk svarīgu, jautājumu – par zinātniskās izzināšanas metodi. Viņš uzskatīja, ka zinātniskajā izzināšanā galvenajai jābūt izmēģinājumu – induktīvai metodei, kas paredz zināšanu kustību no parastiem definējumiem (abstraktiem) uz daudz sarežģītākiem un izvērstākiem (konkrētiem). F.Bēkons tiek uzskatīts par angļu filozofiskā materiālisma un Jaunā laika eksperimentālās zinātnes pirmssācēju.
Pateicoties franču zinātniekam un filozofam Renē Dekartam (1596-1650), daudz kur notika organiska Jauno laiku filozofijas un dabaszinātņu apvienošanās. Pirmajā vietā, tāpat kā F.Bēkonam, viņa darbos tika atspoguļota zinātniskās izzināšanas metodes problēma. Bet atšķirībā no Bēkona, Dekarts izstrādāja zinātniskās izzināšanas deduktīvo metodi. Par svarīgāko noteikumu kalpo uzskatu skaidrība un noteiktība. R.Dekarta daiļrades nozīme, pirmkārt, bija dedukcijas un intelektuālās intuīcijas antisholastikas ievirzē. Savā mācībā par fiziku Dekarts nodarbojās arī ar matērijas un tās svarīgāko īpašību pētīšanu. Viņam pieder hipotēze par pasaules attīstību laikā, t.i. evolūciju. Filozofijas vēsturē Dekarts ir slavens arī kā duālisma principa pamatlicējs. R.Dekarta daiļrade ir racionālistiska tradīcija Jauno laiku eiropeiskajā filozofijā. Galvenais tajā ir cilvēka, kā saprātīgas un darbīgas būtnes, kults.
Ф.Бэкон и Р.Декарт обозначили наличие и соперничество двух крупнейших течений в европейской философии XVII века: эмпиризма и рационализма.Эмпиризм подчеркивает , что важнейшим источником знаний является живой чувственный опыт . Рационализм в качестве важнейшего источника знаний полагает деятельность человеческого разума (ума).
Holandiešu filozofs Benedikts Spinoza (1632-1677) turpināja R.Dekarta mācību. Savā galvenajā darbā „Ētika” viņš pētīja cilvēka dabas tēmu, viņa brīvību un izzināšanas darbību. Savas galvenās idejas Spinoza izklāstīja ģeometrijas, viņa aksiomu un teorēmu valodā. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka nekas dabā nenotiek bez iemesla. Visas cilvēka jūtas, domas un darbības rodas ārējo apstākļu iedarbībā uz ķermeni. Spinoza uzsvēra, ka cilvēka prāts ir bezgalīgs un neizsmeļams savā izpausmē un iespējās.
Isaks Ņjūtons (1643-1727) – izcils angļu zinātnieks, kurš izdarījis zinātnē daudzus atklājumus (gaismas dispersija, mehānikas likumi u.c.). Savus zinātniskās daiļrades galvenos virzienus viņš apvienoja vienotā zinātnē, kuru Ņjūtons sauca par „naturālo filozofiju”. Viņš radīja zinātni par absolūto izplatījumu un absolūto laiku.
Īpatnēju vietu XVII gadsimta filozofijā ieņem franču zinātnieka B.Paskāla (1623-1662) daiļrade. Viņš bija viena no lielākajām sava laika figurām dabaszinātnēs. Viņa filozofiskajiem uzskatiem raksturīgs bija skepticisms, kas pārgāja agnosticismā. Paskāls uzsvēra, ka pasaules darbība acīmredami pārsniedz cilvēka prāta izziņas iespējas.
N O B E I G U M S
Nobeigumā es vēlētos apkopot visas tās idejas, kas bija izteiktas mana referāta darba gaitā.
Cilvēks tiešām ir visu lietu mērs, tikai un vienīgi no katra indivīda ir atkarīgs tas, kā viņš uztver apkārtējo pasauli, cilvēks, balstoties uz savām sajūtām, kas katram ir savādākas, novērtē pasauli.
Viss plūst un mainās un nekad nestav uz vietas, nav iespējams divreiz iekāpt tajā pašā upē, jo ūdens visu laiku aizplūst un ik mirkli pieplūst arvien jauni ūdeņi.
Ir tikai un vienīgi esošais un neesošā nav, jo pasakot, ka neesošais ir, mēs apliecinam tā eksistenci, no kā izriet, ka nekas neplūst, netop no jauna un nemainās.
Tikai atteikšanās no visa var sniegt pilnīgu brīvību, gan iekšēju, gan ārēju. Ja cilvēks ir pārspējis savas iekāres un kaislības, ja nav nekam pārmērīgi pieķēries, liktenis nevar tam neko atņemt, tātad tāds cilvēks ir uzvarējis likteni.
Tā kā cilvēks ir visu lietu mērs, tad tikai un vienīgi sajūtas ir tās, kas mums sniedz informāciju par apkārtējo pasauli. Patīkamās sajūtas liek saviļņoties dvēselei, liek tai ieskanēties un iedziedāties, bauda ir tā, kas rada laimes izjūtu.
Visas šīs idejas par to, kā labāk izprast šo pasauli, iepazīt sevi un nodzīvot īstu un piepildītu dzīvi ir patiesas. Katram autoram ir taisnība, kas attiecas uz katru dzīves vai laimes iegūšanas izskaidrojumu.
Arī man ir taisnība, kad es saku, kad katram ir sava taisnība. Šīs taisnības var pastāvēt atsevišķi, bet tikpat labi arī visas kopā. Vienota izskaidrojuma nav, un, manuprāt, cilvēkam nav lemts to atrast. Jāpiebilst, ka visi šie cilvēki ir dzīvojuši sen, bet to idejas vairāk vai mazāk būtu attiecināmas pat arī uz mūsu sabiedrību.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Kūle M., Kūlis R. Filozofija. Rīga, Zvaigzne 1994.
2. Kūle M., E. Vēbers. Domas par antīko filozofiju. Rīga, Avots, 1990.
3. Rijnieks K. Sengrieķu dzīves gudrība. Rīga, Zvaigzne, 1992.
4. Sūna U., Oļševskis G. Ievads filizofijā. Rīga, Pētergailis, 1993.