Saturs
1. Latvijas 1940. gada okupācija un inkorporācija, tiesiski pārveidojumi. 3
2. Vācu okupācijas laiks 6
2.1. Tiesības 6
2. 2. Tiesu iekārta 7
3. Ārpustiesu deportācijas 8
4. Padomju Latvijas tiesību sistēma 10
Izmantotās literatūras saraksts 12
1. Latvijas 1940. gada okupācija un inkorporācija, tiesiski pārveidojumi.
1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienības Sarkanā armija okupēja Latvijas Republikas teritoriju. Padomju armija pārgāja Latvijas austrumu robežas. Baltijas valstis nonāca PSRS ietekmes sfērā. Latvijas tiesību sistēma tika nomainīta ar padomju tiesībām, attiecinot uz Latvijas PSR Krievijas padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kodeksus.
Par Padomju Savienības īstenotās okupācijas iemesliem tika minēts 1939. gada 5. oktobra Latvijas Savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumi, tie bija sekojoši:
1. „ Slepenas pret PSRS vērstas militāras savienības noslēgšana ar Igauniju un Lietuvu;
2. Tiek saglabāts militāras savienības līgums ar Igauniju;
3. Piedalīšanās 1939. gada un 1940. gada slepenajās Baltijas valstu ārlietu ministrijas konferencēs;
4. Slepenu attiecību uzturēšana starp Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijas ģenerālajiem štābiem;
5. Militāras Baltijas Antantes īpaša preses orgāna – „La Revere Baltique” radīšana” .
Fakti tika sagrozīti, jo Lietuva nebija iekļāvusies militārajā savienībā ar Latviju un Igauniju. Pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas Latvijas un Igaunijas militāra savienība neradīja nekādas pretenzijas, jo militāra savienība bija vāja. Taču Žurnāls „La Revere Baltique” bija veltīts ekonomikas, kultūras un sociāliem jautājumiem. Faktu sagrozījums ir acīmredzams, par pamatu tam kalpoja mērķis ar jebkuriem līdzekļiem iekļaut Latviju PSRS sastāvā.
Par pārkāpumiem Padomju valdība izvirzīja divas prasības: nekavējoties mainīt valdību, bez kavēšanas nodrošināt padomju karaspēka ielaišanu Latvijas teritorijā, lai nodrošinātu savstarpējās palīdzības līguma izvešanu dzīvē. Šīm prasībām piemita ultimatīvs raksturs. Atbilde bija jāsniedz sešu stundu laikā. 16. jūnijā Padomju Savienības valdība pārkāpa tās noslēgtos līgumus ar Latviju. Saskaņā ar līgumu bija paredzēts atturēties no jebkādas agresijas pret otru valsti, vardarbības akti, kuri varētu iespaidot otras puses teritoriālu integritāti vai politisku neatkarību. Padomju valdība neņēma vērā šo pantu savā darbībā.
PSRS karaspēks ienāca Latvijā, taču tas nevirzījās uz militārām bāzēm, bet gan pie nozīmīgām valsts iestādēm. K. Ulmanis kļuva par gūstekni sava prezidenta pilī. Krievijas vēstnieks Višinskis sastādīja jaunu valdību, kura tika apstiprināta Maskavā un Ulmanis bija spiests nodot savas pilnvaras. Tādā veidā padomju okupācija Latvijā tika īstenota ar Latvijas valdības piekrišanu Padomju Savienības prettiesiskajām ultimatīvajām prasībā. Līdz ar to tika izveidots tā saucamais Okupācijas nolīgums, tādēļ PSRS īstenotā okupācija kvalificējama kā miera laika okupācija . Padomju Savienība Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā panāca ar viltu un rupji pārkāpjot starptautiskas tiesības.
Lai radītu demokrātijas iespaidu Padomju Savienība izsludināja Saeimas vēlēšanas. PSRS bija nepieciešams paklausīgs Saeimas sastāvs, kas bez ierunām pieņemtu visus Maskavai nepieciešamos likumus. PSRS pārstāvji atļāva izvirzīt tikai vienu sarakstu, to, kuru viņi bija sastādījuši paši. 12 stundas pirms vēlēšanu beigām Maskava pasludināja, ka ar 97, 6 % pārsvaru ir nobalsojuši par izvirzītiem kandidātiem un paklausīgā Tautas Saeima proklamēja Latvijā Padomju varu un lūdza uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Šīs vēlēšanas līdzinājās slikti nospēlētam teātrim, jo vēlāk izsludinātais Saeimai lēmums bija nelikumīgs.
Vēlēšanas nebija demokrātiskas, jo izvirzīts bija tikai viens saraksts. Vēlēšanu rezultāti tika viltoti, ko parādīja priekšlaicīga rezultātu paziņošana. Starptautiski atzīts, ka par brīvām var uzskatīt tikai tādas vēlēšanas, kuru laikā valstī neatrodas svešs karaspēks un pats galvenais, ka tas bija pretrunā ar Satversmi, kas paredzēja , ka valsts iekārtu var mainīt tikai tautas nobalsošanā, t. i., referendumā . Līdz ar to Kārli Ulmani apcietināja un viņa amatu ieņēma Augusts Kirhenšteins. Latvijas neatkarība tika likvidēta.
Tiesiski pārveidojumi. Sākās padomju tiesību uzspiešanas posms (1940. gada 25. augusts – 1941. gada jūnijs). Pēc padomju iekārtas uzspiešanas un Latvijas inkorporācijas Padomju Savienības sastāvā bija neizbēgama padomju tiesību ieviešana visās Latvijas tiesību nozarēs . Padomju tiesību uzspiešana tika īstenota divos aspektos – normatīvajā, nomainot LR tiesību avotus ar kodeksiem, kas bija patapināti no Krievijas Federācijas, un veidojot padomju tiesiskās attiecības praksē, īstenojot plašu privātīpašuma nacionalizācijas procesu, ķeroties pie pirmo kolhozu organizācijas, utt.
Saskaņā ar LR Satversmes 77. pantu , Satversmes 1., 2., 3., un 6. panta grozījumu gadījumā nepieciešama tautas nobalsošana, lai šie grozījumi iegūtu likumīgu spēku. Ar „tautas saeimas” pieņemtajām deklarācijām tika atcelts satversmes 1. un 2. pants – „ Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” un „Latvijas Suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Bija izveidojies stāvoklis, kad būru nepieciešams izsludināt tautas nobalsošanu, lai noskaidrot tautas gribu. Vēlēšanas, protams, netika rīkotas. Skarā ar to bija izteiktas citu valstu līderu pretenzijas Staļinam, bet Staļins savu solījumu nepildīja. 1940. gada 25. augustā pieņēma „Latvijas PSR Konstitūciju”. „Latvijas PSR Konstitūcija” teksts bija tulkojums no PSRS Staļina konstitūcijas. Latvijas PSR Konstitūcijas teksts sastāvēja no 11 nodaļām un 119 pantiem. Latvijas PSR Konstitūcijas sastādītāji pret jaunās konstitūcijas izstrādāšanu izturējās ļoti pavirši, viss tika darīts steigā. Tāpat PSRS okupācijas laikā tikai veiktas izmaiņas likumdošanā, izmaiņas likumos.
1940. gada 22.jūlijā jaunais parlaments Rīgā deklarēja, ka „visa zeme ir tautas īpašums”. Tika pieņemts dekrēts par jaunu zemes reformu. Ar zemes reformu paplašināja arī valstij piederošo saimniecību skaitu (sovhozus). 1941. gada jūnijā nodibināja pirmās kolektīvās saimniecības(kolhozus). Lai novērstu lauksaimniecības produktu aizplūšanu uz melno tirgu, zemniekus aplika ar augstu piegāžu kvotu valstij. Par produktiem maksāja tik maz, ka zemniekiem nebija līdzekļu nepieciešamo minerālmēslu, spēkbarības iegādei. Visi šie pasākumi izraisīja daudzu preču un pakalpojumu deficītu . Deficīts savukārt liecina par dzīves līmeņa krišanu.
PSRS Okupācija, 1940. gadā bija viena liela prettiesiska darbība un vēlāk proklamētā Latvijas PSR darbība arī balstījās uz prettiesisku darbību likumu grozīšanā un citur.
2. Vācu okupācijas laiks
Pēc PSRS zaudējuma karā ar Somiju 1941. gada 22. jūnija naktī Hitlera karaspēks pārgāja PSRS robežu, Padomju Savienības apjukums bija tik liela, ka Hitleram bez grūtībām izdevās sasniegt Maskavu un Latvija vairāk nekā trim gadiem nonāca vācu okupācijā.
1941. gada 8. jūlijā, t. i., tikai trīs nedēļas pēc kara sākuma visa Latvijas teritorija bija Hitlera Vācijas rokās . Padomju sarkanā armija atkāpās.
Daudzos Latvijas iedzīvotājos mita cerība, ka Hitlers ļaus atjaunot Latvijas Valsts neatkarību, tomēr vāciešiem bija citi nodomi.
Vācieši sludināja, ka viņu uzdevums ir izcīnīt āriešu rasei dzīves telpu, kura pamatā bija visu āriešu rasei nepiederošu tautu iznīcināšanu vai padarīšanu par vergiem. Šī procesa precīzu definējumu sniedz Ašmanis M. savā Politisko terminu vārdnīcā – „Genocīds – darbība, kas vērsta uz kādas noteiktas (nacionālas, etniskās, rasu vai reliģiskās) cilvēku grupas iznīcināšanā (piem. ebreju, čigānu, karaīmu fiziska iznīcināšana Hitleriskajā Vācijā un tās okupētajās zemēs) (..). ” Pēc īpaša plāna Ost daļa Baltijas iedzīvotāju bija jāiznīcina, daļa – jāpārvāco. Latvijas teritorijā sākās ebreju un čigānu masu iznīcināšana. Rīgā un citās Latvijas pilsētās tika izveidoti kvartāli, kādus Latvija līdz šim nepazina – ebreju geto. Lielāko daļu ebreju geto nometināja uz neilgu laiku, viņiem atņēma īpašumus un dažkārt pat drēbes. Ebrejus izveda uz piepilsētas mežiem un nošāva. Pastāv uzskats , ka nogalināto ebreju skaits 2. pasaules karā sasniedz 6 miljonus.
2.1. Tiesības
Pēc LR atbrīvošanas no boļševikiem vācieši tomēr pilnībā neatjaunoja Latvijas brīvvalsts pastāvošās tiesības.
Nedaudz vairāk kā viens gads bija nepieciešams okupācijas varai, lai oficiāli varētu deklarēt, kādas tiesiskās attiecības pastāv Latvijā. 1942. gada 24. aprīlī tika izdoti noteikumi „Par tiesību noteikšanu Austrumu reihskomisariātā” . Saskaņā ar tiem visā Austrumu reihskomisariātā saistoši noteikumi stājas spēkā pēc 8 dienām, kad tos oficiālā kārtā bija izsludinājis ģenerālkomisārs.
Vācietības galvenā loma tika uzspiesta ne tikai sadzīvē, bet arī tiesībās. Tā, piemēram, izdotie rīkojumi un izpildnoteikumi bija jāpublicē latviešu un vācu valodā, pie tam, ja tekstos bija atšķirības, oficiālais skaitījās tulkojums vācu valodā.
Īpašs stāvoklis bija paredzēts ebrejiem. Atbilstoši nacistiskajiem uzskatiem viņu tiesiskais stāvoklis tik lielā mērā ierobežots, ka robežojās ar beztiesiskumu.
2. 2. Tiesu iekārta
Saskaņā ar 1941. gada 19. decembrī izdoto liku „Par Vācu tiesu jurisdikcijas nodibināšanu un uzbūvi ieņemtajos Austrumu apgabalos” tika izveidota divpakāpju vācu tiesu sistēma: 1) vācu tiesa pirmās instances tiesa tika izdota katrā ģenerālkomisāra atrašanās vietā. Pie katras vācu tiesas bija jānodibina arī sevišķā tiesa un 2)vācu virstiesa kā otrās instances jeb apelācijas tiesa tika izveidota reihskomisāra atrašanās vietā.
1942. gada 12. janvārī tika izdoti noteikumi „Par Ārkārtējām tiesām ieņemtos Austrumu apgabalos”. Ārkārtas tiesas izskatīja lietas par smagiem noziegumiem, galvenokārt, kur nebija nepieciešama liela izmeklēšana un varēja piespriest nāvessodu.
1942. gada 6. novembrī tika izdoti otrie noteikumi „Par vietējo iestāžu pagaidu darbību”. Šis normatīvais akts stājās spēkā 1942. gada 1. decembrī, un ar tā palīdzību tika noteikta vietējo tiesu kompetence.
Miertiesām kā pirmās instances tiesām piekrita visas civillietas saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likumu, kuras izrietēja no civiltiesiskiem strīdiem un lietas apelācijas kārtībā, kā arī visi īres līgumu strīdi neatkarīgi no to summas. Miertiesas kā augstāko varēja piespriest cietumsodu.
Apgabala tiesa bija otrās instances tiesa, kura izskatīja visas lietas, kuras nepiekrita miertiesām, kā arī lietas apelācijas kārtībā par miertiesu taisītiem spriedumiem un lēmumiem. Atsevišķos gadījumos apgabaltiesas, ja bija jāizskata principiālas dabas jautājumus, lietu varēja nodot izskatīt Tiesu palātai pirmajā instancē.
Tiesu palāta tādējādi lietas izskatīja pēc būtības pirmajā instancē un apelācijas kārtībā.
Apgabaltiesas un Tiesu palātas kā otrās instances tiesu spriedumi un lēmumi nebija pārsūdzami.
3. Ārpustiesu deportācijas
Aresti sākās jau 1940. gadā, uzreiz pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā, būtiska nozīme padomju vajāšanas sistēmā bija plaša ziņu pienesēju skaitam. Palielinoties teroram cilvēki redzēja, ka pienesēji ir visur arī starp viņu tuvajiem cilvēkiem. Cilvēkus pārņēma bailes.
Kad latviešu vienības bija pakļautas kontrolei un atdalītas no virsniekiem, padomju varas represijas strauji palielinājās. 1941. gada 14. jūnijā notika NKVD vadīta akcija – pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem arestēja 15 081 vīriešu, sievietes, bērnus. Izsūtīšana notika saskaņā ar 1941. gada 14. maija lēmumu Nr. 1299-526ss; PSRS NKVD – NKGB 1941. gadā 14. jūnijā apstiprināts plāns . Arestējot neminēja nekādus iemeslus, cilvēkus deportēja pilnīgi patvaļīgi: bieži vien komunistu aktīvisti bija denuncējuši savus personiskos ienaidniekus. Represējot ģimenes tika sadalītas pa sievietēm un vīriešiem. Vīriešu izsūtīja uz Gulaga nometnēm, bet sievietes ar bērniem – uz kolektīvām saimniecībām Sibīrijā.
Par arestēšanas iemesliem tika uzskatīti darbošanās aizsargu organizācijā, dienests policijā, militāros formējumos, aktīva sabiedriska darbība nekomunistiskās organizācijās, dalība nekomunistiskās partijās Latvijas brīvvalsts laikā, turība, labvēlīgas attieksmes neizrādīšana vai slikta attieksme pret jauno kārtību. Šie cilvēki tika kvalificēti kā pretpadomju jeb sabiedriski bīstami elementi, kurus bija nekavējoties jāneitralizē.
Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtībā pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem. 4365 cilvēki aizturēšanas brīdī bija arestēti kā sabiedrībai bīstami elementi, 1857 cilvēki tika arestēti kā personu ģimenes locekļi. Kopumā 1941. gada arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots attiecībā pret 6222 izsūtītajiem cilvēkiem. Deportācija tika pamatota tikai 43 % gadījumu. Skaitļi liecina par padomju varas patvaļu rīcībā pret Latvijas iedzīvotājiem, šajā periodā cilvēks jutās nepasargāts.
Deportācijas sagatavotāju un īstenotāju vidū bija dažādu tautību cilvēki, un nevienu tautību specifiski nevar vainot deportācijā. 1941.gada 14.jūnija masu deportācija Latvijā bija vērsta pret visu etniskā ziņā daudzveidīgo Latvijas tautu. Īpaši smagi no šīs totalitārās valsts terora un iebiedēšanas akcijas cieta latvieši, kuru īpatsvars no Latvijas deportēto personu kopskaitā pārsniedza 81%; no etniskajām grupām procentuāli vissmagāk cieta ebreji ar gandrīz 2% deportēto no ebreju kopskaita Latvijā .
Piespiedu migrācijas vai deportācijas tajā skaitā deportācijas no Latvijas 1941. gadā, neapšaubāmi ir padomju valsts mērķtiecīgās represīvās politikas fenomens, kura galvenais mērķis bija vērsties nevis pret kādu tautu vai sociālo grupu, bet gan pret visiem valsts iedzīvotājiem. Deportācijas var pilnīgi pamatoti kvalificēt kā noziegumus pret cilvēci, kā tas tika izdarīts Nirnbergas tribunālā pret vācu veiktajām ostarbaiteru deportācijām no PSRS uz Trešo reihu. Šīs deportācijas pārkāpa starptautiskos likumus, īpaši padomju aneksiju gar tās rietumu robežu 1939. – 1940. gadā . PSRS represijas tika plaši nosodītas Eiropas valstīs.
1949. gada represijas. Šo represiju rezultātā tika izsūtītas 42 975 personas, kas bija 2, 28 % no visa Latvijas iedzīvotāju skaita. Viena no būtiskākajām šīs represijas atšķirībā ir tā, ka tad cilvēki tika izsūtīti galvenokārt uz mūžu. 1949.gadā 5,2% no visiem deportētajiem iedzīvotājiem deportēto sarakstos tika iekļauti papildus pēc pamatsarakstu sastādīšanas – arī tā bija viena no 1949.gada deportāciju atšķirībām.
PSRS īstenotās deportācijas bija Latvijas tautas iebiedēšanas veids. Šīs represijas tika starptautiski nosodītas.
4. Padomju Latvijas tiesību sistēma
Sākot ar 1944. gadu, daļā Latvijas, bet ar 1945. gada 9. maiju – visā republikas teritorijā tika atjaunots PSRS okupācijas režīms.
Pēc Otrā pasaules kara tiesību jomā atjaunoja situāciju, kāda tā bija izveidojusies 1940. /41. gadā. Jauns posms sociālistiskās Latvijas tiesību attīstībā sākās ar 1956. gadā notikušā PSRS 20. kongresa rezolūcijām . 1957. gada 11. februārī tapa PSRS likums, kas noteica, ka Padomju Savienības Augstākā Padome izstrādā un nosaka visai padomijai kopīgus likumdošanas pamatus, bet savienotās republikas, balstoties uz šiem kopīgajiem principiem, izstrādā un pieņem republikāniskos kodeksus, kuri savukārt, balstoties uz vispārīgiem noteikumiem, ievēro katras padomju republikas īpatnības.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā darbojās LPSR AT, tautas tiesas un speciālās PSRS tiesas – kara tribunāli, dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas. LPSR konstitūcijā bija paredzēts nodibināt arī apriņķa tiesas, tomēr tas netika izdarīts.
Lai uzlabotu tiesu sistēmas darbību savienoto un autonomo republiku, novadu, apgabalu un autonomo apgabalu Augstāko Tiesu sastāvā tika izdoti prezidiji. Tiem tika piešķirta tiesība uzraudzības kārtībā revidēt tiesu spriedumus krimināllietās, civillietās, pamatojoties uz PSRS Ģenerālprokurora, PSRS AT priekšsēdētāja, kā arī savienoto un autonomo republiku Augstāko tiesu un novadu un apgabalu tiesu priekšsēdētāju un prokuroru protestiem.
Savienoto republiku tiesas bija to Augstākās tiesas un tauta tiesas. Augstāko Tiesu uz pieciem gadiem ievēlēja attiecīgās republikas Austākā Padome, bet tautas tiesnešus – tāpat uz pieciem gadiem – attiecīgā rajona iedzīvotāji.
Kā tiesu sistēmas pamatposms (pirmā instance) tika izdalītas rajonu (pilsētu) tautas tiesas. Līdz ar to likvidēja praksi, kas pieļāva vienā rajonā vairāku tiesu iecirkņu pastāvēšanu.
Pirmās instances tiesas kompetence bija diezgan plaša. Likumā paredzētos gadījumos tautas tiesas izskatīja visas civillietas, krimināllietas un lietas par administratīvajiem pārkāpumiem.
LPSR AT izskatīja lietas pirmajā instancē, kasācijas un uzraudzības kārtībā un sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tā darbojās sekojošā sastāvā – civillietu un krimināllietu tiesas kolēģija, prezidijs un plēnums . No likuma izrietēja, ka augstākā Tiesa bija pakļauta LPSR AP un APP, jo sniedza tiem sistemātiskus pārskatus un ziņojumus par savu darbību.
Līdzās valsts tiesām 1961. gadā sāka darboties biedru tiesas. Tas bija vēlēts sabiedrisks orgāns, kas izskatīja galvenokārt lietas par darba disciplīnas un sabiedriskās kārtības pārkāpumiem. Nereti šī biedru tiesa pārkāpa savas pilnvaras un iejaucās cilvēku personiskajā dzīvē uzspiežot savu viedokli.
Šāda izskatījās tiesu sistēma Padomju Latvijā.
Izmantotās literatūras saraksts
Literatūra:
1. Purēns V. Latvijas vēsture. – Apgāds „RaKa”, 1998. gads – 241 lpp.
2. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture. – Rīga: Neatkarīga teātra „Kabata” grāmatu apgāds, 1991.- 429 lpp.
3. Red. Prof. Dr. iur. Dītrihs A. Latvijas tiesību vēsture (1914 – 2000). – Rīga, fonds „Latvijas Vēsture”, 2000. gads – 528 lpp.
4. Ašmanis M. Politisko terminu vārdnīca. – Rīga, Apgāds „Zvaigzne ABC”, 1999. gads – 128 lpp.
Interneta resursi:
1. Prof. Pāvels Poļans Krievijas Zinātņu akadēmijas Ģeogrāfijas institūts, Krievija 1941. gada 14. jūnija deportāciju padomju deportāciju politikas kontekstā//http://www.lv.lv/index.php?menu_body=DOC&id=25425&menu_left=LAIDIENS&PHPSESSID=7d82f444214d94ced3226de5f31e3c (16. 01.2008.)
2. Deportācijas//http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=1482 (16. 01.2008.)