1.pasaules kars

Pirmais pasaules karš, pazīstams arī kā Lielais Karš, Nāciju karš un Karš, kas izbeigs visus karus, bija vispasaules konflikts, kas ilga no 1914. līdz 1918. gadam. Karš notika starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm otrā pusē.
Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, vai ir saturējis tik daudz cīņu uz karalauka. Kad karš beidzās, tas kļuva par otru asiņaināko cīņu cilvēces vēsturē (aiz Taipinu sacelšanās), kaut arī tas tika pārspēts jau pēc vienas paaudzes – Otrajā pasaules karā. Pirmais karš, kur primārais ir valsts nacionālās intereses, nevis dinastiskas intereses, un kura sākšanu atbalstīja visu iesaistīto valstu sabiedrība.
Tam raksturīgs pozīciju karš Rietumu frontē, kur karavīri tika ieslodzīti ierakumos aizsardzības taktikas dēļ. Vairāk nekā 9 miljoni mira uz karalauka un gandrīz tik pat mājas frontēs aiz nepietiekamās barības, genocīda un slimībām. Starp citiem vērā ņemamiem notikumiem, tika uzsākta pirmā masīva bumbu izmešana no gaisa un viena no gadsimta pirmajām liela apmēra civiliedzīvotāju masveida slepkavošanām kā viens no modernās karošanas aspektiem. Strauji attīstījās jaunu un iznīcinošu ieroču izmantošana – sāka lietot tankus, lidmašīnas, ložmetējus un ķīmiskos ieročus.
Latvijas teritorija 20. gadsimta sākumā atradās Krievijas pakļautībā, taču latviešu tauta bija pret Krievijas carisko iekārtu.
1914. gada 19. jūlijā (1. augustā) Vācija pieteica karu Krievijai. Pamazām karā iesaistījās aizvien vairāk valstu. Latvija kara postu izjuta jau pašā tā sākumā. Latviešu puišus un vīrus steidzami mobilizēja. Pēc cariskās Krievijas armijas neveiksmēm kaujās pie Tanenbergas un Augustovas, vācu armija attīstīja sekmīgus uzbrukumus uz Kurzemi un Zemgali. 1915. gada jūlijā sākās Rīgas iestāžu un fabriku evakuācija uz Krieviju. Kurzemes iedzīvotāji bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Krieviju. Kopējais bēgļu skaits (vēlāk arī no Rīgas) tiek lēsts no 800 000 līdz 1 miljonam. Bēgļu stāvoklis bija grūts. Latviešu inteliģence veidoja bēgļu komitejas. Kopā tādu bija ap 260. Vēlāk Viļa Olava vadībā izveidojās Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja.
Frontes līnija virzījās pa Daugavu, bet ap Rīgu meta loku Baldone-Olaine-Tukums. Veidojās doma par latviešu nacionālās armijas dibināšanu. Cars šādu vienību veidošanos negribēja pieļaut (latvieši bija vieni no dumpīgākajiem 1905. gada revolūcijas laikā), taču stāvoklis frontē spieda meklēt jebkādus līdzekļus ienaidnieka apturēšanai. Rezultātā pēc IV Valsts Domes deputātu J.Goldmaņa un J.Zālīša lūgumiem tika izveidoti 8 strēlnieku bataljoni. Latviešu tauta atbalstīja bataljonu izveidi, ziedojot 21000 rubļu. Daudzi latvieši tautas nākotnes ieceres saistīja ar strēlniekiem.
Pirmās strēlnieku kaujas notika 1915. gada 3. oktobrī. 1916. gadā ar latviešu strēlnieku piedalīšanos tika veikta ofensīva Panevežas-Bauskas virzienā. Cariskā armija ieņēma un noturēja Nāves salu. Latviešu strēlnieki pierādīja sevi kā drosmīgus un prasmīgus kaujiniekus
1916. gadā strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem. 1917. gada janvārī 8 pulkos ir 19 000 strēlnieku.
Vēl 1916. gadā notika plašs uzbrukums 29 verstis (aptuveni 50 km) platam frontes sektoram no Babītes ezera līdz Olainei t.s. Tīreļpurvam. 23. decembrī sākās “Ziemassvētku kaujas”, kas ilga veselu mēnesi. 7. Bauskas un 8. Valmieras pulks pārrāva vācu nocietinājumus un nodrošināja uzbrukuma iespējas 12. armijas spēkiem. Vāciešiem tika atņemts stratēģiski svarīgs punkts – Ložmetējkalns. Taču cara ģenerāļu nemākulības dēļ 12. armija neizmantoja izcīnīto pārrāvumu, kā rezultātā vācieši saņēmuši papildspēkus un apšaujot ap 8000 karavīru (40% strēlnieku sastāva), atguva zaudētās pozīcijas. Krievu armija atkāpjoties no Rīgas 1917.g. septembrī saspridzināja Dzelzs tilta trīs vidējos posmus, saspridzināja arī jaunuzbūvēto dzelzceļa tiltu, iegāžot upē divas tilta kopnes. 1917.g. 2.septembrī vācu artilērija sāk Rīgas apšaudi. Lai nenokļūtu vācu karaspēka ielenkumā cariskās armijas vadība deva pavēli atkāpties no Rīgas bez kaujas. Tādējādi pilsēta tiek pasargāta no ievērojamiem postījumiem.
Datums 1918. gada 18. novembris – 1920. gada 11. augusts

Vieta Latvija

Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Latviju un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā.

Iegansts Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Brīvības cīņas
1. Pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus – Vācija, Francija, Krievija – bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums. Ieilgušais karš liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt samilzušās starptautiskās un nacionālās sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko attīstības progresu. Bija nepieciešams meklēt un ieviest jaunu pasaules kārtību, kas balstītos uz kādiem citiem principiem. Par tādiem stihiski kļuva demokrātijas un nacionālas valsts idejas, kuras sakņojās vēl Eiropas Apgaismībā un nu tika arvien aktīvāk sāka sludinātas, un ar lielāku vai mazāku tautas masu atbalstu tās īstenoja praksē gan mērenas, gan radikālas politiskās partijas. Tā kara laikā tika izveidotas jaunas nacionālas valstis, kā Somija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, bet Krievijā un Vācijā revolūcijas sagrāva valdošās monarhijas. Latvijas neatkarība tika pasludināta 1918.g. 18.novembrī.
Ņemot vērā tā laika vēsturiskos notikumus kopējā Eiropas kontekstā, lielākā daļa vēsturnieku par pilnīgi nepamatotiem uzskata joprojām dzirdamos apgalvojumus, ka Latvijas neatkarības pasludināšana it kā neesot bijusi leģitīma, tas esot bijis valsts apvērsums un varas uzurpēšana. Tieši otrādi, neatkarības pasludināšanas akts un demokrātiskas valsts izveidošana pilnībā atbilst tautas pašnoteikšanās tiesībām, ko monarhiju un diktatūru atbalstītāji noliedz.
Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu tika izveidota pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā. Taču reālā vara Latvijā vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, Latvijā atradās arī vācu karaspēks. Novembra otrajā pusē Baltijai sāka tuvoties arī Padomju Krievijas karaspēks, kurš sasniedza Latvijas teritoriju decembra sākumā. Līdz ar to sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Latvijas valdība nebija paspējusi izveidot kaujas spējīgu armiju, boļševiki ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķus. Latvijā sāka valdīt P.Stučkas valdība, kas pārstāvēja ar Padomju Krievijas atbalstu 1918. gada decembrī izveidoto Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku.
Vācu armijas pavēlniecība sava ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā cerēja izveidot Latvijā baltvācu valsti. Tādēļ 1919.g. aprīlī tā organizēja apvērsumu, kura rezultātā izveidoja sev paklausīgu valdību ar latviešu mācītāju un rakstnieku A.Niedru priekšgalā, bet sastāvošu galvenokārt no vāciešiem. Viss, ko šajā situācijā spēja K.Ulmaņa valdība – tā paspēja patverties uz angļu kuģa “Saratov” Liepājas ostā.
Vācu karaspēks ar baltvāciešu landesvēra un Latvijas armijas palīdzību pamazām sāka atkarot boļševiku ieņemtās teritorijas un maijā ieņēma Rīgu. Tālākā vācu virzība notika Vidzemes virzienā pret K.Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas armiju, kura darbojās Igaunijas karaspēka sastāvā un, kura bija atkarojusi lieliniekiem Ziemeļvidzemi un tikko ieņēmusi Cēsis. Pēc sīvām kaujām 19.-23.jūnijā igauņiem un latviešiem izdevās uzvarēt vāciešus un piespiest atkāpties Rīgas virzienā. Ar sabiedroto valstu starpniecību tika parakstīts Strazdumuižas pamiers, saskaņā ar kuru Vācijas karaspēkam bija jāpamet Latvija, landesvērs tika nosūtīts uz Latgales fronti cīņai ar boļševikiem, bet A.Niedras valdība beidza pastāvēt un K.Ulmaņa valdība varēja atgriezties Rīgā.
Tomēr vācu armijas pavēlniecība vēl aizvien nebija atteikusies no saviem mērķiem un 1919.gada rudenī vācu karaspēks tika formāli iekļauts krievu pulkveža Bermonta-Avalova Rietumkrievijas armijā, kura sastāvēja no Vācijā savervētiem krievu gūstekņiem. Oktobra sākumā Bermonta armija no Jelgavas devās uzbrukumā Rīgai, tomēr spēja ieņemt tikai Pārdaugavu. Novembra sākumā ar sabiedroto karakuģu atbalstu latviešiem izdevās atkarot Bolderāju, vēlāk visu Pārdaugavu un padzīt Bermonta karaspēku no Latvijas.
Līdz 1920.gada janvāra beigām Latvijas Republikas armijai izdevās padzīt arī boļševikus no Latgales un līdz ar to brīvības cīņas bija noslēgušās. 1920.gada 11.augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, kur saskaņā ar 2.pantu “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…”.

Brīvības cīņu hronoloģija 1918
• 11. novembris: Vācija noslēdz mieru ar Antantes valstīm, oficiāli beidzas Pirmais pasaules karš; Padomju Krievija lauž Brestļitovskas līgumu un dodas uzbrukumā Vācijas spēkiem. Lielbritānija atzīst Latvijas valstisko neatkarību de facto.
• 17. novembris: apvienojas Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks, izveidojot Latvijas Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļūst Jānis Čakste, bet par Pagaidu valdības Ministru prezidentu – Kārlis Ulmanis.
• 18. novembris: Rīgā tiek proklamēta Latvijas Republika.
• 1. decembris: Sarkanā armija ienāk Latvijas teritorijā.
• 4. decembris: Krievijā tiek izveidota Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.
1919
• 5. janvāris: Izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, ko komandē Oskars Kalpaks, pagaidu valdība atkāpjas un Jelgavas uz Liepāju.
• 31. janvāris: Padomju spēki ir iekarojuši praktiski visu Latviju, Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolē tikai nelielu apgabalu ap Liepāju.
• 3. marts: Sākas Vācijas un Latvijas Republikas pretuzbrukums Latvijas SPR spēkiem.
• 6. marts: Nejaušā apšaudē ar vācu spēkiem krīt pirmais LR armijas virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Viņā vietā stājas Jānis Balodis.
• 10. marts: Tiek atbrīvota Saldus pilsēta.
• 21. marts: Latviešu atevišķo bataljonu pārformē par brigādi.
• 16. aprīlis: Vācieši organizē apvērsumu Liepājā, Ulmaņa pagaidu valdība patveras uz kuģa Saratova.
• 22. maijs: Vācijas spēki ieņem Rīgu.
• 23. maijs: Rīgā iesoļo Latviešu atsevišķā brigāde.
• 3. jūnijs: Vācu spēki sasniedz Cēsis.
• 6. jūnijs: sākās Cēsu kaujas, kuras ilgst līdz 3. jūlijam. Pret vācu karaspēku cīnās igauņu armija un Ziemeļlatvijas brigāde.
• 22. jūnijs: Igaunijas armija kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi Cēsu kaujās sakauj vācu spēkus.
• 3. jūlijs: Strazdumuižas pamiera noslēgšana.
• 6. jūlijs: Rīgā ienāk Ziemeļlatvijas brigāde Jorģa Zemitāna vadībā.
• 5. oktobris: Vācijas misija slepeni atstāj Rīgu un pārceļas uz Jelgavu, tiek gatavots bermontiešu uzbrukums Rīgai.
• 8. oktobris: Bermontieši sāk uzbrukumu Rīgai un drīz vien ieņem Pārdaugavu.
• 3. novembris: Latvijas Republikas armija dodas pretuzbrukumā bermontiešu spēkiem.
• 11. novembris: LR armija atbrīvo Rīgu no bermontiešiem.
• 22. novembris: Lietuvas armija pie Radvilišķiem sakauj bermontiešu karaspēka paliekas.
• 1. decembris: Latvija ir pilnībā atbrīvota no bermontiešu karaspēka.
1920
• 3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
• 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
• 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
• 17. – 18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
• 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
• 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju.
• 11. augusts: Noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums.
I pasaules kara sekas
• Kara laikā gāja bojā aptuveni 8,6 miljoni kareivju un aptuveni 6,5 miljoni civiliedzīvotāju.
• Karš likvidēja Vīnes kongresa iedibinātās starpvalstu attiecības un robežas Eiropā. Sabruka četras impērijas: Vācijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas impērija, to četras valdnieku dinastijas – Hohencollernu dinastija, Hābsburgu dinastija, Osmaņu dinastija un Romanovu dinastija.
• Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā – tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un 2. Pasaules karam tikai vienu paaudzi vēlāk. Karš kļuva par Boļševiku revolūcijas katalizatoru Krievijā, kura iedvesmos nākamās komunisma revolūcijas pat tik atšķirīgās valstīs kā Ķīna un Kuba, un liks pamatus Aukstajam karam starp PSRS un Savienotajām Valstīm. Austrumos Osmaņu impērijas sabrukums lika pamatus modernai demokrātiskai valstij – Turcijai. Centrālajā Eiropā dzima jaunas valstis – Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Latvija, Lietuva, Igaunija u.c. Atkal tika atjaunota Polija.
• Franču un Britu impērijas spēku aktivitātes Tuvajos Austrumos pēc Osmaņu impērijas sabrukuma liks pamatus mūsdienu konfliktu zonai Tuvajos Austrumos.