Renesanse tulkojumā no franču valodas nozīmē atdzimšana. Vēl par renesansi sauc vēstures periodu, kas Eiropā ilga no 14. līdz 16. gadsimtam, kura laikā pieauga interese par antīko- sengrieķu un romiešu kultūrām. Tā visspilgtāk izpaudās lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos, kā arī izplatoties reformācijai un humānismam.
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi bija citu ar tiem saistītu nozaru attīstības rezultāts. 15. gs. veiksmīgi attīstījās tādas nozares kā kuģubūve navigācija un militārā tehnika. Eiropieši iepazina jaunas zemes un kultūras, kas veicināja tirgošanās iespējas un līdz ar to globalizēja ekonomiku un politiku. Ekspedīcijas veicināja rasu sajaukšanos, kurai sekoja jaunu tautu rašanās, jaunu nāciju veidošanās, kā arī senu civilizāciju bojāeja, piemēram, acteku un inku. Eiropiešiem sastopamās slimības, pret kurām citas tautas bija ļoti uzņēmīgas, izraisīja mirstības paaugstināšanos jaunatklātajās zemēs. Neskatoties uz to, pateicoties Kristoferam Kolumbam spāņi iepazina jaunu kontinentu, kuru tikai vēlās nosauca par Ameriku par godu florencietim Amerigo Vepuči, savukārt portugālis Vasko da Gama sasniedza Indiju.
Renesanses kultūra cieši saistās ar tādas jaunas ideoloģijas kā humānisms rašanos, kura elementi manāmi jau sākot ar 13. gs. itāļu autoru darbiem, piemēram, Dantes, Petrarka un Bokačo. Tas sekmēja antīkās kultūras atdzimšanu tajā pašā laikā radot jaunas vērtības. Humānisms ietvēra poētikas, gramatikas, retorikas, vēstures, politikas un filosofijas zinātnes. Galvenā humānistu radītā uzskatu sistēma bija atnropocentrisms, kas centrēta uz cilvēku visā savā diženumā un vājībās.
Beidzoties tumšajiem viduslaikiem bija mainījusies ne tikai sabiedrības mentalitāte, bet manījās arī kristīgās baznīcas vērtības. Tā kļuva materiālākā uz savā ziņā attālinājās no pašas paustajām idejām, taču tas nemazināja tautu ticību Dievam, bet pretēji- pastiprināja un stimulēja tās izplatīšanos. Kristīgā ticība jau ilgu laiku gatavojās izmaiņām, bet 16. gs. tā sasniedza kulmināciju pateicoties vācu profesoram Martinam Luteram. Luters aizsāka reformāciju publiski un rakstiski paužot savu negatīvo attieksmi pret baznīcā notiekošo. galvenokārt Luters nostājās pret indulgenču jeb grēku atlaišanu tirgošanu Viņa idejām radās sekotāji- luterāņi. Arī citi reformatori uzdrošinājās nostāties pret laicīgo baznīcu, tādējādi radās arī citi kristietības virzieni, piemēram, anababtisms, kalvinisms un anglikāņu baznīca.
Ja ņem vērā, ka jauna kvalitāte rodas būtnei, lietai, procesam vai parādībai izejot no vecā stāvokļa , tad renesanse bija jauna kvalitāte. Renesanses iespaidā mainījās valstu ekonomiskais un politiskais stāvoklis, mainījās cilvēku vērtību skala, mentalitāte. Cilvēkos bija manāmās tādas īpašības, kā disciplinētība, mērķtiecība, zinātkāre, racionalitāte, tolerance, individuālisms. Turklāt 16. gadsimts deva stimulu turpmākai zinātnes attīstībai.