vēstule Imanuelam Kantam

Labdien, Kant!

Kad bērns ir mazs un vēl tikai aug, mācoties izzināt pasauli, viņš uzdod daudz jautājumus, kas bieži nokaitina pieaugušos. Tāpēc dažkārt šī vēlme un zinātkāre tiek apspiesta, bet tā neizzūd. Cilvēks izglītojas un attīstās, arī viņa jautājumi kļūst sarežģītāki, tad tā jau tiek saukta par filozofēšanu. Lai teorētiski iepazītos ar šo zinātni izvēlējos mācīties filozofijas priekšmetu. Esmu nedaudz iepazinusies ar jūsu uzskatiem par apgaismību un ar to saistīto cilvēku pilngadību un nepilngadību. Nezinu vai esmu to pilnībā izpratusi, bet lasot jū

ū
ūsu atklāsmes un uzskatus tie ir likuši man padomāt un vērtēt arī sevi. Domāju, ka arī daudziem citiem jauniešiem būtu par ko diskutēt un ko apspriest.

Ievēroju, ka Jūs ceļu līdz apgaismībai raksturojat kā lēnu un lai līdz tai nokļūtu cilvēks pats iziet caur šķēršļiem, piemēram, aizspriedumiem, ko iepriekš radījis citiem. Jūs rakstāt, ka aizspriedumi ļoti viegli rodas. Mani tas ieinteresēja, jo kā zinātniski pētnieciskā darba tēmu esmu izvēlējusies „stereotipu un aizspriedumu ietekme uz jauniešu saskarsmi”. Strādājot pie šī pētnieciskā darba es mā
ā
ācos nepakļauties aizspriedumiem un neradīt tādus par citiem. Lai gan domāju, ka sabiedrībā kopumā ir pilna ar aizspriedumiem, ko rada ieviestās normas. Tāpēc savu prātu, Jūsu vārdiem, izmanto „privāti” un apspiež brīvību, kurai jau tāpat ir daudz ierobežojumu gan tādu, ka
a
as kavē, gan tādu, kas nekavē apgaismības progresu.

Mani piesaistīja arī Jūsu interpretācija par vārdiem „pilngadība” un „nepilngadība”. Ir pierasts šos vārdus saistīt ar cilvēka fizisko vecumu un nevis ar garīgo un psiholoģisko attīstību. Jūsu kritēriji pilngadīgam un nepilngadīgam cilvēkam man šķiet ļoti konkrēti un stingri un būtībā manu paziņu lokā nevienu nevaru nosaukt par pilngadīgu, jo būtībā sabiedrība daļēji ir spiesta būt nepilngadīga. Cilvēkam būt pilngadīgam mūsdienu sabiedrībā ir grūti, jo pamatā tiek darīts daudz, lai atvieglotu cilvēku dzīvi, padarītu to ērtāku, kas gan varbūt nav nemaz slikti, bet vai nepieciešams. Laikā, kad dzīvojāt Jūs cilvēki iespējams bija patstāvīgāki un varbūt arī pilngadīgāki. Mūsdienās lai kaut kur nokļūtu ērti ir izmantot auto, lai ar kādu sazinātos vieglāk ir nevis sa
a
atikties un sarunāties, bet sazvanīties izmantojot mobilo telefonu, vai nemaz nerunājot, bet aizsūtot īsziņu vai elektronisko vēstuli. Lai iegūtu kādu informāciju ļoti ērti ir izmantot internetu, bet tajā pašā laikā citiem tas izraisa atkarību un cilvēkam zūd interese par reālajā dzīvē apkārt notiekošo. interesanti, ja būtu iespējams uzzināt ko Jūs teiku par XXI gadsimta cilvēkiem?

Jūsu paustais viedoklis, domāju, liktu padomāt jebkuram mūsdienu jaunietim, neskatoties uz lielo laika starpību. Jauniešu vecumposmā ir aktuāli meklēt savu identitāti, meklēt savu vietu sabiedrībā, kontaktēties ar
r
r līdzīgi domājošajiem, atšķirties no masas. Tomēr daudziem ir bail atklāti paust savu viedokli un daudzi vienkārši pakļaujas bara instinktam nonākot pretrunā ar uzskatiem, kurus atbalsta. Tas norāda uz viņu nepilngadību un bailēm no brīvības, bailēm no publiskas prāta izmantošanas. Vienmēr mani ir pārsteidzis tas, ka pēc būtības sabiedrība nemainās, vadošie standarti paliek neatkarīgi no tā vai tie ir pozitīvi vai negatīvi. Kļūdas tiek pieļautas tās pašas, lai gan varētu mācīties gan no pirmatnējām tautām, gan arī no viduslaiku sabiedrības.

Būtībā ir grūti rakstīt vēstuli cilvēkam, kuru nepazīst un par kuru zina tik maz un arī motivācija būtu lielāka, ja būtu iespējams saņemt arī atbildi. Galu galā vēlos pateikties par iespēju iepazīties ar Jūsu uzskatiem. Secinu arī to, ka pati piederu pie nepilngadīgajiem un varbūt tāda esmu ne tikai ietekmējoties no sabiedrības, bet arī tāpēc, ka neuzdrošinos pilnībā izlietot pašas sapratni. Mācoties filozofiju ceru kļūt brīvāka un apgaismotāka.