3. atmoda

Nacionālās pretestības sagrāve un masveida represijas 40. – 50. gados, bija apklusinājušas ne tikai atklātu, bet arī slēptu latviešu tautas protestu pret komunistisko padomju iekārtu. Cilvēki bija kļuvuši noslēgtāki, atturīgāki cits pret citu, neuzdrīkstēdamies izteikt savas domas pat darbabiedru starpā, jo it visur, pat starp labi pazīstamiem cilvēkiem varēja atrasties kāds nodevējs. Pat ģimenēs vecāki vairījās stāstīt saviem bērniem patiesību par pirmajiem Latvijas neatkarības gadiem, gan par tagadējās iekārtas noziegumiem un bezjēdzībām. PSKP varēja justies apmierināta – latvieši pacietīgi, nekurnēdami, vismaz neizrādot uz āru sa

a
avas domas, cēla „laimīgo sociālisma valsti”.

Un tomēr komunistiskās partijas vadoņi maldījās. Tauta bija tikai iebaidīta, bet ne samierinājusies. Tiklīdz pierima staļiniskais terors, tā sāka atskanēt arī patiesības balsis. Rakstnieki un dzejnieki – Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks, Visvaldis Lāms, kā arī daudzi citi – savos darbos reizēm piesardzīgāk, reizēm atklātāk sāka izteikt tautas sāpes un vēlmes.

Ar padomju dzīves īstenību, Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu nesamierinājās arī daudzi komunistiskās partijas biedri, kuri, ticēdami marksisma – ļeņinisma teorijām, bija sekmējuši Latvijas neatkarības zaudēšanu, pa
a
adomju varas nodibināšanu. 1959. gadā staļiniskā režīma piekritēji gan atņēma šiem cilvēkiem darbības iespējas, bet ne uzskatus.

1972. gada janvārī Rietumvalstu laikrakstos un radioraidījumos parādījās tā dēvētā „17 latviešu komunistu vēstule”, kurā bija plaši izklāstīta PSKP un padomju varas nežēlīgā nacionālā politika Latvijā. Šo vē
ē
ēstuli bija sastādījis E. Berklavs ar dažiem domubiedriem, un tā bija adresēta citu tautu komunistiskajām un sociālistiskajām partijām. Vēstules pamatdoma bija informēt visu pasaules sabiedrību par norisēm padomju Latvijā. „17 komunistu vēstulei” bija tik liels iespaids uz pasaules sabiedrisko domu, ka 1972. gada 21. februārī tās saturs tika apspriests pat ASV kongresā, līdz ar to, kaut netieši, ietekmējot PSRS un ASV attiecības.

60. – 70. gados veidojās atsevišķas pretpadomju grupas, kuras reizēm mēģināja sadarboties ar Igaunijas, Lietuvas, kā arī Krievijas disidentiem. Nozīmīgākā no šādām grupām bija „Baltijas federācija”, kas mēģināja veidot Baltijas republiku sabiedrību kopīgu saimniecisku, kultūras un politisko sadarbību, bet nodevības dēļ tika likvidēta, pirms vēl bija uzsākusi plašāku darbību. Šīs grupas vadītāji – Viktors Kalniņš un Gunārs Rode – tika notiesāti ar 15 gadiem cietumā.

70. gadu beigās sāka ve
e
eidoties Latvijas Neatkarības Kustība, Latviešu Kristīgi demokrātiskā savienība, kā arī Latviešu Demokrātiskā jaunatnes apvienība. Šīs grupas rakstīja dažādus uzsaukumus , izplatīja informāciju, kas vēstīja par patieso stāvokli Padomju Savienībā, kā arī Rietumvalstīs, tomēr kaut cik nozīmīga šo grupu darbība neizvērsās, bet – atklātas tās arī netika. Ilgāku laiku drošības dienests nespēja atklāt arī Latvijas Sociāldemokrātijas darbiniekus, kuriem jau bija samērā cieši sakari ar ārvalstu latviešu sociāldemokrātiskajām organizācijām. Tikai 1981. gadā LSD vadītāji Juris Būmeistars un Dainis Lisments tika izsekoti un arestēti.

Nevar nepieminēt atsevišķos, ār
r
rpus organizācijām esošos nacionālos patriotus. Tā piemēram, literāte, tulkotāja, Maija Silmale tika sodīta 1951. gadā par dalību tā sauktajā „franču grupā”. Šajā grupā apvienojās literāti un mākslinieki, lai pārspriestu franču kultūras jautājumus. Ints Cālītis par „nepareizu domāšanu” tika tiesāts trīs reizes – 1948., 1958. un 1983. gadā, ieslodzījumā pavadot kopumā 17 gadus. Dzejnieks Knuts Skujenieks ieslodzījumā pavadīja septiņus gados, savukārt skolotājs un aktīvs komjaunatnes darbinieks Jānis Jahimovičs, protestējot pret padomju karaspēka ievešanu Afganistānā, nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Ievērojamākais no šī perioda disidentiem bija Gunārs Astra, tiesāts par „pretpadomju literatūras” glabāšanu un izplatīšanu divas reizes: 1961. un 1983. gadā. 1983. gada 15. decembrī G. Astras tā sauktais „pēdējais vārds” tiesas sēdē, viņa draugu pierakstīts un izplatīts ārzemju presē, bija barga apsūdzība komunistiskajai partijai un padomju režīmam. Padomju cietumu sistēma sagrāva šī latviešu patriota veselību: dažus mēnešus pēc atbrīvošanas, 1988. gadā, nesagaidījis savu centienu piepildījumu, viņš aizgāja viņsaulē.

Latvijas tautas vairākums maz ko zināja par šo patriotu darbību. Presē tikai retumis parādījās nesaudzīga kritika par kāda literāta darbiem, kuri „nomelnojot padomju dzīves īstenību”, pakļaujoties „buržuāziskam nacionālismam”. Tāpat parādījās arī ziņojumi par „ārvalstu izlūkdienestu aģentiem, kas graujot sociālistisko iekārtu”.

Paplašinoties starptautiskajiem sakariem, lai kā tos traucēja drošības dienesta darbinieki, Latvijā aizvien vairāk kļuva zināms par patieso Padomju Savienības politisko stāvokli, par starptautiskajiem līgumiem, kurus padomju valdība parakstīja, bet slēpa no savas tautas. Tā piemēram 1975. gadā Somijas galvaspilsētā Helsinkos notika Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēguma sēde, kurā Rietumvalstis un PSRS apņēmās ievērot arī valstu suverēnās vienlīdzības un suverēnās tiesības principu, varas vai varas draudu nepielietošanas principu, paziņoja, ka respektēs cilvēktiesības un pamatbrīvības, tautu līdztiesību un tautu tiesības pašām lemt savu likteni, kā arī godprātīgi pildīs starptautiskās saistības.

Pēc Gorbačova izsludinātā un iesāktā „pārbūves un atklātības kursa” gan pasaules sabiedrība, gan sociālisma valstis cerēja, ka Padomju Savienībā sāksies pozitīvas pārmaiņas arī attiecībā uz tās atsevišķo republiku kaut vai nelielu patstāvību.

1986. gada jūlijā Liepājā trīs cilvēki – Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss – uzsāka darbību, lai atkal pievērstu uzmanību Padomju Savienības vadības vārdu un darbu nesakritībai. Savu grupu viņi nosauca par „Helsinki – 86”. Šis nosaukums norādīja uz Helsinku vienošanos Nobeiguma aktā ietvertajiem principiem, kā arī uz to, ka vēl līdz 1986. gadam šie principi PSRS netika ievēroti. Par savu uzdevumu grupa „Helsinki – 86” uzskatīja pienākumu informēt cilvēkus par Helsinku vienošanās pārkāpumu gadījumiem varas iestādēs un sabiedrībā ar vietējo masu informācijas līdzekļu starpniecību, bet, ja tas nav iespējams, – ar jebkuriem citiem informācijas līdzekļiem. Īsā laikā šai patriotiskajai grupai pievienojās aizvien vairāk dalībnieku – visdažādāko profesiju pārstāvji, starp kuriem bija arī komunistiskās partijas biedri.

Viens no pirmajiem „Helsinku grupas” veikumiem bija vēstule PSKP ģenerālsekretāram M. Gorbačovam, kurā tika izteikts lūgums ievērot PSRS un Latvijas PSR konstitūcijas, kurās bija atzītas savienoto republiku tiesības izstāties no PSRS. Savu ideju izplatīšanai „Helsinku grupa” ar Zviedrijas latviešu palīdzību pat izdeva žurnālu „Auseklis”.

PSRS un PSKP vadītāja M. Gorbačova aicinājums uz „atklātību” veicināja ne tikai atsevišķu cilvēku, slepenu vai daļēji slepenu grupu nacionālās pašapziņas atjaunošanos. Pret līdzšinējo koloniālo sistēmu, kurā visus saimnieciskos un politiskos jautājumus risināja vienīgi Maskavā, nostājās aizvien vairāk visas PSRS tautas, īpaši jautājumos, kas bija saistīti ar ekoloģiju, ar vides aizsardzību, dabas saudzēšanu. Līdzšinējās milzīgās celtnes jau bija nodarījušas neizmērojamu kaitējumu gan dabai, gan cilvēku veselībai, bet, neskatoties uz zinātnieku iebildumiem, tika veidoti un īstenoti jauni, vēl vērienīgāki celtniecības projekti, Pāvilostas apkaimē tika iecerēta atomelektrostacijas būve, Rīgā – metro celtniecība. Daugavpilī jau 1982. gadā bija uzsākti hidroelektrostacijas būvdarbi. Visi šie objekti tika plānoti, nerēķinoties ne ar kādiem ekonomiskiem un ekoloģiskiem apsvērumiem.

Pirmie cīņā pret Maskavas diktātu iesaistījās žurnālisti Dainis Īvāns un Artūrs Snips, publicēdami presē rakstus, kas norādīja uz vissavienības ministriju nesaprātīgo rīcību, projektējot un uzsākot Daugavpils HES celtniecību. Šo žurnālistu viedoklim pievienojās enerģētiķi, ģeogrāfi, biologi – visdažādāko nozaru pārstāvji. Padomju Latvijas valdība saņēma apmēram 30 tūkstošus vēstuļu, ko bija rakstījuši gan rakstnieki un zinātnieki, gan studenti un skolēni. Valdība bija spiesta piekāpties tautas prasībām. Īpaša komisija bioloģijas zinātnieces Ritas Kukaines vadībā nosūtīja uz Maskavu slēdzienu, ka Daugavpils HES celtniecība nav pieļaujama. Tā bija pirmā lielākā Latvijas tautas uzvara pār visvareno Maskavu.

1987. gada 28. februārī nodibinājās Vides aizsardzības klubs, kas panāca Rīgas metro celtniecības pārtraukšanu. Tika izvērsta cīņa arī pret Olaines, Ventspils, Jūrmalas un Slokas apkārtējās vides piesārņošanu. VAK pasākumi sāka „traucēt” lielo vissavienības uzņēmumu darbību, tādēļ Latvijas informācijas līdzekļi saņēma norādījumus, kas aizliedza publicēt materiālus par VAK darbību. Tomēr arī šādi aizliegumi vairs nespēja apturēt uzsākto virzību uz tautas tiesību ievērošanu. Savukārt LKP un drošības dienesta vadība nezināja kā rīkoties jaunajā situācijā, jo oficiālā PSRS vadība – M. Gorbačovs bija izsludinājis, ka „atļauts viss, kas nav ar likumu aizliegts”, un šīs, tā sauktās „neformālās” grupas, kaut arī tās bija nacionāli patriotiskas, tomēr darbojās saskaņā ar pastāvošo valsts pamatlikumu – konstitūciju, kā arī PSRS valdības parakstītiem starptautiskiem līgumiem. LKP vadība nebija pieradusi rīkoties patstāvīgi, bez norādījumiem no Maskavas, tādēļ komunistiskās partijas pretdarbība bija neaktīva un nesekmīga.

1987. gada vasarā „Helsinki – 86” aicināja tautu atzīmēt staļiniskā terora upuru piemiņu 14. jūnijā – pirmās masveida deportācijas atceres gadadienā – ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Šī diena bija sākums visas tautas kustībai, protestam pret okupācijas varu Latvijā. Vairāki tūkstoši cilvēku gāja pie pieminekļa ar ziediem, godinot bojā gājušos. Tikai tagad Latvijas komunistiskā partija, ko tajā laikā vadīja Boriss Pugo (pirms tam Latvijas PSR VDK priekšnieks), sāka pievērst lielāku uzmanību „Helsinki – 86” darbībai. Tā tika atzīta par naidīgu pretpadomju organizāciju, kuru vadot ārvalstu izlūkdienesti. Vairāki grupas vadītāji, arī Linards Grantiņš, Rolands Silaraups, tika arestēti un izsūtīti ārpus PSRS robežām (ne vairs uz Sibīriju!). tomēr patriotiskās grupas savu darbību neapturēja. 1987. gada 23. augustā notika plaša demonstrācija, vērsta pret 1939. gada Molotova – Ribentropa paktu. Kaut gan Brīvības pieminekli bija aplenkušas milicijas vienības, ļaudis bija sanākuši tik daudz, ka kārtības sargi, lai izkliedētu demonstrantus sāka tos sist ar gumijas nūjām.

1988. gada vasaru var saukt par „dziesmotās revolūcijas” laiku. Tā gada jūlijā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā notika Baltijas studentu dziesmu svētki, kuros plīvoja visu trīs tautu nacionālie karogi, skanēja nacionāli patriotiskas dziesmas, arī Latvijas himna „Dievs svētī Latviju!”. Drīz pēc tam Latvijā norisēja folkloras svētki „Baltica ′88”. Tika rīkoti arī citi līdzīgi pasākumi. Visur skanēja sen aizmirstas dziesmas, plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi.

1988. gada rudenī notika izmaiņas Latvijas pārvaldē. Latvijas komunistiskās partijas vadītājs Boriss Pugo tika pārcelts atbildīgā partijas darbā uz Maskavu, un viņa vietā par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Jānis Vagris, savukārt A. Gorbunovs tika iecelts par LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Tūlīt pēc šīm izmaiņām partijas vadība 7. oktobrī Rīgā, Mežaparkā notika vēl nepieredzēts tautas saiets – cilvēku tūkstoši – ģimenes ar bērniem, veci, jauni, gan latvieši, gan cittautieši – visus vienoja kopēja doma – „Par brīvu Latviju”. Nākamajā dien pēc Mežaparka manifestācijas, 8. oktobrī, vairāku sabiedrisko un politisko organizāciju pārstāvji pulcējās, lai dibinātu Latvijas Tautas fronti. LTF dibināšanas kongresu ar uzrunu atklāja latviešu strēlnieks, Dailes teātra aktieris Ēvalds Valters.

Par Tautas frontes priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu – žurnālistu, kurš pirmais bija uzdrošinājies iebilst pret varenās Maskavas lēmumu – Daugavpils HES celtniecību. LTF īsā laikā kļuva par visietekmīgāko sabiedrisko politisko spēku Latvijā.

Lai mazinātu nacionāli patriotisko grupu un organizāciju ietekmi, LKP CK vadība nolēma aizvien pieaugošo tautas kustību pārņemt savā vadībā. Zinot, ka „Helsinki – 86” grupa gatavojas 1988. gada 25. martā plaši atzīmēt otrās lielās deportācijas piemiņas dienu, B. Pugo ierosināja šo pasākumu organizēt un vadīt Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Jānim Peteram un Mākslinieku savienības priekšsēdētājai Džemmai Skulmei, par pasākuma vietu izvēloties Brāļu kapus. Tajā pašā laikā drošības dienests ar dažādiem ieganstiem aizturēja vairākus aktīvākos „Helsinku grupas” dalībniekus.

1988. gada 1. – 2. jūnijā notika Latvijas radošo apvienību un LKP CK kopēja sanāksme. Pirmo reizi visā padomju varas laikā latviešu rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, sabiedriskie un saimnieciskie darbinieki atklāti runāja par visām savas tautas sāpēm un cerībām. Pirmo reizi atklāti tika pateikta patiesība par 1939. gada Molotova – Ribentropa pakta slepenajiem papildlīgumiem, ar kuriem Vācija nodeva Baltijas valstis Padomju Savienībai. Šo patiesību uzdrīkstējās pateikt Mavriks Vulfsons – komunistiskās partijas biedrs, kurš jau neatkarīgās Latvijas Republikas laikā, tāpat kā Eduards Berklavs, bija cīnījies par padomju varu.

1988. gada 14. jūnijā, staļinisma upuru piemiņas dienā, apmēram 100 tūkstoši cilvēku pulcējas Rīgas centrā. Tautu uzrunāja LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs un Eduards Berklavs – bijušais nacionālkomunists, kā arī daudzi citi pazīstami cilvēki. Cīņu par latviešu tautas brīvību ievadīja LNNK un vairākas citas nacionālpatriotiskās organizācijas, kā arī tā sauktie „reformkomunisti” – PSKP biedri, kuri nevarēja samierināties ar līdzšinējo saimniecisko un politisko sistēmu Padomju Savienībā, bija vairāk vai mazāk noskaņoti nacionālā garā. Latviešu tautas trešā atmoda bija sākusies.

Tautas frontes politiskais mērķis bija „suverenitāte padomju federācijas sastāvā”, tas nozīmētu, ka pastāvošās PSRS vietā būtu jāizveido valstu savienība, ko saista savstarpēji līgumi. Tomēr PSRS negatīvā nostāja pret Baltijas tautu brīvības centieniem lika izmainīt LTF sākotnējo programmu, un aizvien vairāk izvirzījās doma par Latvijas pilnīgu neatkarību.

1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, nosakot, PSRS likumi būs spēkā Latvijas teritorijā tikai tad, ja tos atzīs un apstiprinās LPSR AP. Šādus lēmumus bija pieņēmušas arī Lietuvas, Igaunijas un Azerbaidžānas PSR Augstākās Padomes, bet, kaut arī tie pamatojās uz PSRS konstitūciju, Padomju Savienības augstākā vara pasludināja tos par nelikumīgiem, savukārt Latvijas Augstākā Padome šo Maskavas protestu tikai „pieņēma zināšanai”. Ievērojams notikums 1989. gadā bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas kustību kopīgi organizētais pasākums „Baltijas ceļš” 23. augustā, atzīmējot Molotova – Ribentropa pakta 50. gadadienu, kad visu triju valstu iedzīvotāji veidoja gandrīz nepārtrauktu ķēdi simtiem kilometru garumā, simbolizējot Baltijas tautu vienotību.

Padomju iekārtas piekritēji, galvenokārt cittautieši – partijas un padomju darbinieki un atvaļinātie virsnieki, mēģināja organizēt pretestību tautas atmodas kustībai. 1989. gada janvārī šis grupējums nodibināja kā pretstatu Tautas frontei tā saukto LPSR Darbaļaužu internacionālo fronti, tomēr, kaut arī to atbalstīja samērā plašas aprindas, tās darbība nespēja aizkavēt Latvijas tautas virzību uz neatkarību.

1990. gada 18. martā notika jaunas Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi varēja piedalīties dažādu partiju un sabiedrisko organizāciju kandidātu saraksti. Šajās vēlēšanās pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie deputātu kandidāti.

1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Šajā nozīmīgajā dokumentā bija paredzēts līdz Latvijas Republikas valsts varas faktiskas neatkarības pilnīgai atjaunošanai noteikt pārejas periodu, kura laikā jāizdara daži pārveidojumi 1922. gadā pieņemtajā Satversmē, lai valsts pamatlikums atbilstu mūsdienu prasībām, jāveic Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas, kā arī jāpanāk Padomju Savienības karaspēka izvešana no Latvijas teritorijas. PSRS vadība, protams, centās nepieļaut šādu „nelikumīgu” Latvijas tautas rīcību, un 14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, ar kuru Latvijas Republikas atjaunošanas deklarācija tika pasludināta par spēkā neesošu. Tomēr bija jau par vēlu – pateicoties Gorbačova uzsāktajai „pārbūvei, atklātībai un jaunajai domāšanai”, visas, līdz šim centrālajai varai paklausīgās republikas, arī Krievijas PFSR, kuru vadīja Boriss Jeļcins, bija deklarējušas savu ekonomisko suverenitāti, saglabājot līdzšinējo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Tādēļ, apejot Padomju Savienības centrālos orgānus, Latvijas Republikas valdība parakstīja ekonomiskās sadarbības līgumu tieši ar KPFSR valdību. Augstākā Padome un valdība uzsāka sociālistiskās saimniecības sistēmas pakāpenisku likvidāciju, iekārtoja pie Krievijas un Baltkrievijas robežām muitas punktus, lai novērstu Latvijas īpašumu un preču izvešanu. 1990. gada novembrī Latvijā stājās spēkā likums „Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, kas deva tiesības bijušajiem zemkopjiem atgūt savus īpašumus.

Latvijas neatkarības pretinieki, nespēdami samierināties ar līdzšinējo privilēģiju zaudēšanu, sāka organizēt aktīvu pretestību. „interfronte”, kā arī citas padomju režīmam uzticīgas organizācijas nodibināja „PSRS un LPSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju”. 1990. gada septembrī notika galīgā Latvijas komunistiskās partijas sašķelšanās. Komunisti – Latvijas patrioti nodibināja jaunu organizāciju – Latvijas Demokrātisko Darba partiju, par tās vadītāju ievēlēja Ivaru Ķezberu, bet par reakcionārās Latvijas komunistiskās partijas vadītāju kļuva Alfrēds Rubiks. LKP kļuva par Interfrontes un Pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komitejas tiešo vadītāju. Aizvien biežāk sāka notikt dažādi „darbaļaužu” mītiņi un demonstrācijas, prasot atjaunot Latvijā padomju iekārtu. Īpaši asi protesti tika izteikti pret latviešu valodas noteikšanu par valsts valodu, kas esot pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesībām. Aizstāvēdami it kā visu nelatviešu intereses, interfrontieši patiesībā iestājās vienīgi par krievu līdzšinējo virskundzību pār citām PSRS nācijām. Radās neparasts jēdziens – „krievvalodīgie”, pie kuriem pieskaitīja jebkuru nelatvieti, vienalga, vai tas būtu ukrainis vai kazahs, baltkrievs vai armēnis.

Redzot, ka ar demonstrācijām, mītiņiem, sūdzībām un apmelojumiem Latvijas virzību uz brīvību nevar apturēt, LKP un Interfronte, kas būtībā bija viens un tas pats, uzsāka bruņotas akcijas. To īstenošanai izmantoja sevišķās nozīmes milicijas vienības jeb, kā tās tika sauktas tolaik, OMON, kas bija izveidotas LPSR Iekšlietu ministrijā cīņai pret īpaši bīstamiem noziedzniekiem. Sākās uzbrukumi Latvijas muitas punktiem, tika uzspridzināti atjaunotie kritušo latviešu karavīru pieminekļi, sarīkoti sprādzieni pie atsevišķām sabiedriskajām ēkām. 1991. gada 2. janvārī OMON vienība ieņēma Rīgas Preses namu, kuru LKP bija izsludinājusi par savu īpašumu. Ar šo rīcību LKP bija cerējusi likvidēt neatkarīgos Latvijas preses izdevumus, liedzot tautai saņemt patiesu informāciju par stāvokli valstī. Tomēr žurnālisti darbību nepārtrauca. Īsā laikā ar ārvalstu sabiedrības atbalstu tika iegādātas iespiedmašīnas, sameklētas telpas pagaidu tipogrāfijām, un preses izdevumi turpināja iznākt.

1991. gada 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs izdeva pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, kā arī Moldovu, Gruziju, Armēniju un Ukrainu speciālas desantkaraspēka vienības, lai „nodrošinātu iesaukumus PSRS Bruņotajos spēkos”. Patiesībā šīm karaspēka vienībām bija paredzēti citi uzdevumi – atjaunot „nepaklausīgajās” republikās līdzšinējo kārtību un komunistiskās partijas ietekmi. 13. janvārī šīs padomju desantvienības sadarbībā ar Lietuvas komunistiskās partijas valdību ieņēma Viļņas televīzijas centru. Sadursmē ar padomju tankiem gāja bojā 14, bet ievainoti tika vairāki simti lietuviešu – neapbruņoti cilvēki – vīrieši, sievietes, pusaudži, kas kailām rokām stājās pretī varmācībai. Ziņa par šo noziegumu aplidoja visu pasauli, visas televīzijas studijas pārraidīja dažu drosmīgāko žurnālistu, arī Latvijas kinooperatora Jura Podnieka uzņemtos skatus, kas rādīja padomju karavīru nežēlīgās izrīcības.

Latvijas valdība un Tautas fronte saprata, ka līdzīgi notikumi var norisēt arī Rīgā. Tajā pašā dienā, kad tika saņemta ziņa par traģiskajiem notikumiem Lietuvā, Rīgā, 11. novembra krastmalā pulcējās vairāk nekā 500 tūkstoši iedzīvotāju no visām Latvijas malām. Tika pieņemts lēmums uzsākt svarīgāko valsts objektu aizsardzību. Rīgā sāka celt barikādes un aizsprostus pie Augstākās Padomes, Ministru Padomes, telegrāfa un telefona centrāles, radio nama, Zaķusalas televīzijas centra. Uz Rīgu brauca zemnieki ar lieljaudas traktoriem, brauca celtnieki ar smagajām kravas automašīnām, lai nosprostotu ielas un tiltus, ja sāktos karaspēka uzbrukums. Divas nedēļas simtiem tūkstošu cilvēku dienām un naktī atradās savās sargvietās, gatavi, tāpat kā lietuvieši, kailām rokām stāties pretī okupantu tankiem. Tomēr padomju karaspēka pavēlniecība pagaidām vēl neuzdrošinājās sākt atklātu uzbrukumu, jo notikumi Lietuvā bija izraisījuši ļoti asus protestus pret M. Gorbačova vadīto PSRS valdību, kā arī pret pašu PSKP ģenerālsekretāru. Tādēļ Rīgā pirmajās barikāžu dienās tikai atsevišķas OMON vienības uzbruka galvenokārt tiltu sargiem, dedzinādamas viņu traktorus un automašīnas, bet pie nopietnākiem pasākumiem neķērās, jo tautas sargi, pretēji komunistu iecerēm, uz vardarbību neatbildēja ar vardarbību.

LKP un Interfrontes vadība, redzot, ka pat Krievija atsakās no „vienotās, nedalāmās” Padomju Savienības impērijas saglabāšanas, nolēma veikt apvērsumu. 1991. gada 15. janvārī Interfrontes rīkotajā mītiņā Rīgā, ASK stadionā, kurā piedalījās vairāki tūkstoši dalībnieku, Alfrēds Rubiks paziņoja, ka jaunizveidotā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja atlaiž Latvijas Augstāko Padomi un valdību pārņem savās rokās.

20. janvārī LKP noorganizēja OMON vienību bruņotu uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai. Uzbrukuma gaitā tika nogalināti vairāki ēkas apsardzes darbinieki un civiliedzīvotāji. Starp kritušajiem bija arī kinooperators Andris Slapiņš, bet kinooperators Gvido Zvaigzne no gūtajiem ievainojumiem nomira 5. februārī.

Šī uzbrukuma mērķis bija panākt, lai Latvijas valstij uzticīgie milicijas darbinieki, kā arī civilie iedzīvotāji uzsāktu bruņotu pretestību OMON kaujiniekiem. Tas dotu iespēju A. Rubikam apvainot Latvijas valdību nespējā novērst nekārtības un izsaukt kārtības ieviešanai padomju karaspēka vienības, kas, gaidīdamas šādu aicinājumu, jau atradās pilnā kaujas gatavībā. Vienīgi Latvijas tautas un tās vadoņu savaldība glāba jaunatgūto valsti no iznīcināšanas. OMON vienības no ieņemtās Iekšlietu ministrijas tika atsauktas, komunistu iecerētais varas sagrābšanas mēģinājums bija cietis neveiksmi.

Jauni draudi Latvijas brīvībai sākās 1991. gada 19. augustā, kad notika valsts apvērsuma mēģinājums visas Padomju Savienības mērogā. Tajā pašā dienā Baltijas kara apgabala virspavēlnieks ģenerālis F. Kuzmins paziņoja par ārkārtējā stāvokļa noteikšanu Latvijā. Tas nozīmēja, ka karaspēkam tika dotas tiesības iejaukties jebkurās norisēs, kas, pēc pavēlniecības domām, varētu apdraudēt mieru un kārtību, tādēļ, lai novērstu neizbēgamo asinsizliešanu, Latvijas valdība, kā arī Tautas fronte atturējās aicināt tautu no jauna uz barikādēm. Karaspēka vienības kopā ar OMON ieņēma televīzijas un radio ēkas, starptautisko sakaru mezglu, Iekšlietu ministriju, kā arī Tautas frontes mītni. Tomēr tālākas militārās akcijas nesekoja, jo karaspēka vadībai, kā arī LKP kļuva zināms, ka Maskavā iecerētais valsts apvērsums nav izdevies.

Latvijas sabiedriskie un politiskie darbinieki saprata, ka PSRS ir tuvu sasprukumam un tās turpmākais liktenis, politiskās norises nav paredzamas. Tādēļ, kaut Augstākās Padomes ēku tieši apdraudēja padomju armijas bruņumašīnas un omonieši, Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma konstitucionālu likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Šajā likumā bija teikts, ka, tā kā „1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas” un tādēļ vairs nav iespējams paredzēto Latvijas neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā, Latvija tiek pasludināta par neatkarīgu valsti, kuras starptautiski tiesisko stāvokli nosaka 1922. gada Latvijas Republikas Satversme.

Pirmā valsts, kas oficiāli atzina Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bija Islande – tās valdība šādu dokumentu parakstīja jau 23. augustā. 24. augustā Latvijas Republikas neatkarību atzina Krievija. Tai sekoja pārējās valstis. Līdz 18. septembrim Latvijas Republikas neatkarību jau bija atzinušas 79 pasaules valstis. 1991. gada 6. septembrī arī PSRS Valsts Padome pieņēma lēmumu atzīt Baltijas valstu neatkarību. Bija pagājis 51 gads un viens mēnesis kopš tās dienas, kad Padomju Savienība „svinīgi uzņēma” savā saimē okupētās Baltijas tautas, atņemdama tām tiesības pašām lemt savu likteni. Apspiesto tautu gara spēks tomēr bija izrādījies stiprāks par apspiedēja kara spēku.

1991. gada 17. septembrī Latviju, Lietuvu un Igauniju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā kā pilntiesīgas brīvo tautu saimes locekles. Latvija no jauna ieņēma savu vietu pasaules politiskajā dzīvē.

1994. gada 31. augustā Latvijas teritoriju atstāja pēdējās Krievijas karaspēka vienības, bet pirms šī notikuma, 1993. gada 5. – 6. jūnijā, atjaunotā Latvijas Republika pilnīgi atbrīvojās no sociālistiskās padomju iekārtas paliekām: Augstākās Padomes vietā atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei tika ievēlēta Saeima, kas pārstāvēja visdažādāko virzienu partijas un grupējumus.

Par atjaunotās Latvijas valsts pirmo prezidentu kļuva Guntis Ulmanis.

No šī brīža Latvijā sākās tautas saimniecības un sabiedriski politiskās dzīves atjaunošanas un pilnveidošanas laiks. Okupācijas gadi ir atstājuši savas pēdas gan saimnieciskajā attīstībā, gan, jo vairāk, cilvēku apziņā. Grūts ir tautas atdzimšanas ceļš, tajā sastopami gan panākumi, gan neveiksmes, gan kļūdas, gan ļaunprātības, tomēr ar katru brīvībā, patstāvībā pavadīto gadu Latvija aizvien vairāk tuvojas savam mērķim – visas tautas labklājībai.