700 verdzības gadi” Latvijas vēsturē – mīts vai vēsturiska patiesība

Mīts vai vēsturiska patiesība. Katrs cilvēks individuāli spriež par to, ko dzirdējis, ko redzējis un ko sajutis. Tāpat ir ar šiem „verdzības gadiem” – katrs kaut ko ir dzirdējis, par to kā latviešiem klājies pēdējos 700 gados, bet neviens īsti nevar būt pārliecināts par to vai viss dzirdētais ir patiesība. Daudzi no Latvijas iedzīvotājiem ir piedzīvojuši tikai tā sauktos krievu laikus, bet vai tādēļ viņi ir tiesīgi lemt par pārējiem 600 gadiem Latvijas vēsturē? Latvijas vēsture – mīts vai vēsturiska patiesība – lai mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu ir jāpēta, jāmeklē un jāizzin, tomēr arī tad varam netikt no mīta līdz vēsturiskai patiesībai, ja neskatīsimies uz visu šiem 700 vēstures gadiem objektīvi.
Nevarētu teikt, ka visi šie 700 gadi sākot ar Livonijas izveidi bijuši verdzības gadi. Nebūt ne. Vienkārši latvieši visus šos 700 gadus to vien darīja kā domāja un rūpējās par zemes apsaimniekošanu, graudu audzēšanu un lopu pabarošanu. Latvieši bija zemnieki gan pirms vācu, poļu, zviedru un krievu iebrukumiem, gan pēc tam. Apgalvojot, ka šie 700 gadi ir bijuši verdzības gadi, mēs vienkārši meklētu kādu uz kuru varētu uzvelt vainu par to, ka Latvija neattīstījās tik pat strauju kā citas Eiropas valstis, piemēram, Vācija, Lielbritānija, Francija u.c. Ja latviešiem tik ļoti būtu rūpējis savs mononacionālisms arī pirms vācu laikiem, pirms Livonijas izveidošanas, tad viņi – mūsu senči un tēvu tēvi būtu jau tad domājuši ko darīt, lai „svešie ļaudis” – vācieši, tik viegli neiekarotu mūsu zemi, Baltiju. Bet arī tad, kad vāciešiem izdevās šeit nostiprināt savu varu, vai visi nepatikā kliedza un ārdījās? Nē! Jo nemaz nebija tik slikti, kā mums dažbrīd, atskatoties uz Latvijas vēstures notikumiem, liekas. Nebija tā, ka tūlīt pēc vācu ierašanās Latvijā visi vietējās izcelsmes iedzīvotāji tūlīt nonāktu nebrīvo kārtā un tiktu paverdzināti! Baltijas pamatiedzīvotāju vairākums līdz pat 15. gadsimta beigām baudījis samērā lielu brīvību. Vācieši neieviesa pārmaiņas lauksaimniecībā, jo varbūt saprata to, ka cilvēkam jāļauj darīt to, kas viņam vislabāk padodas – tātad – kopt zemi.
Latvijas teritorijas iedzīvotājiem Livonijas laikos nemaz negāja tik slikti. Patiesi grūti klājās Sāmsalas un Ziemeļigaunijas igauņiem, kas bija nonākuši vācu bruņinieku – Dānijas pavalstnieku virskundzībā. Vācieši viņus sodījuši un pēruši, mocījuši un par smagiem darbiem pat neesot dabūjuši maizes gabaliņu. Igauņiem tas nepatika un viņi arī izrādīja sacelšanos – 1343. gada Jurģos. Ja Latvijas iedzīvotājiem tajos laikos būtu klājies tik pat slikti, vai viņi klusētu un neko neteiktu? Latvijas teritorijā tik vērienīga kustība pret vācu varu vispār nav zināma. Tātad nevarētu teikt, ka vācu laikos latviešu uz savas ādas būtu izjutuši īstu verdzību. Un vai tad tā ir verdzība, ja pat bīskaps uzklausa lūgumu par desmitās tiesas samazināšanu? Lai nu kā – līvus tomēr uzskatīja par cilvēkiem, nevis beztiesiskiem vergiem.
Protams, ir bijis laiks, kad latviešu vienkāršajai tautai ir klājies arī pavisam grūti, piemēram, poļu laikos. Zemnieku saimnieciskais uz tiesiskais stāvoklis šajos gandrīz divos gadsimtos bija patiešām smags. Jā, piekrītu, ka līdz ar poļu laikiem Latvijas teritorijā ienāca arī tā sauktā „īstā verdzība”. Bet kurai valstij gan nav klājies grūti? Ikvienai valstij, kura ir kārojusi pēc savas neatkarības ir klājies grūti. Bet pēc šiem poļu laikiem Latvijas teritorijā gandrīz uz veselu gadsimtu sāka saimniekot zviedri – sākās tā saucamie zviedru laiki. Zviedru valdība rūpējās par skolām . Gustavs Ādolfs Rīgā pat nodibināja ģimnāziju, kas bija domāta arī zemnieku bērniem un trūcīgākiem pat piešķīra stipendijas. Zviedru valdība jau no paša sākuma pievērsās zemniekiem draudzīgas politikas motīviem. Vidzemes zemnieki zviedru valdības beigās sasniedza diezgan ievērojamu saimniecisku labklājību. Arī skatoties pēc zviedru laikiem, piemēram, Kurzemes zemnieku saimniecisko un tiesisko stāvoklis 18. gadsimtā, nebūt nevarētu nosaukt par nožēlojamu. Vidzemē gan ap 18. gadsimtu zemniekiem klājās grūti, bet jau 18. gadsimta vidū sāka risināt zemnieku problēmas. 18. gadsimta otrajā pusē sākās zemnieku nemieri, bet patiesībā zemnieki sāka protestēt tādēļ, ka līdz viņiem bija aizklīdušas kādas „apgaismības” idejas un viņi sāka apzināties savu „es” savu „ego”.
Protams, ka latviešu tautai cauri vēstures gaitām ir gājis grūti, pat ļoti grūti, bet vai uz to visu ir jāskatās ar pārspīlētu skatījumu? Vai visā ir jāsaredz tikai sliktais? Šie 700 gadi, kurus Latvija pavadīja „nebrīvē” deva arī daudz labumu, kā, piemēram, padarīja Latviju piederīgu rietumu kultūras telpai, attīstījās rakstība, valoda, paaugstinājās izglītības līmenis vispārīgi. Ja Latvija nebūtu gājusi cauri visiem šiem daudzajiem „saimniekiem”, varbūt mēs vēl joprojām būtu tauta, kas domā tikai par lopiem un zaļbarbību. Vai mēs mācētu rakstīt un lasīt, ja mūsu vēsture būtu izveidojusies citādāka? Protams, ka faktus, kuri liecina par Latvijas grūtajiem gadiem nevar nosaukt par mītiem, bet vai visu mītu pamatā ir fakti? Vēsturisko patiesību bieži vien zina tikai kvēli vēstures pētnieki, bet mīti savu ceļu atrod līdz katrai dzirdīgai ausij.