imanta ziedona epifanija

Saule. Šodien ir saule. Šodien kalni ir pilni slēpotājiem. Es to redzu griestos. Griesti, kad es guļu, man ir liels ekrāns. Tur ir rīta bērzi baltā staltumā. Vēl, saullēkta salā sprāgstot, sprakšķ sētu stabi, un gaiss ir violets, oranžs un rožains. Tā ir mana zeme. Brīnišķīga savā rīta sarmā, kad visa diena vēl priekšā, zaķu pēdām un baltām lidmašīnu švīkām debesīs.

Griesti ir mans platekrāns, mans Palladiums, pie kura negrūstās un nemīcās īgni, noguruši ļaudis. Tikai zaķa pēdas sniegā un slēpju vientuļā stiga. Tur ir mājas zemiem, apsnigušiem jumtiem un saule.

Telefons ir mana koncertzāle. Kad viņš zvana, es klausuli neceļu. Es tāpat ar viņu runājos.

— Labrīt!
— Labrīt
— Vai tu zini, vecajās mājās jūras krastā mežrozes zied? Visa māja vienās mežrozēs.

Pļava pilna ziedošām jāņuzālēm. Un aiz tās maza birztala, stāvs krasts un liela jūra.

— Kas tās ir — jāņuzāles?
— It kā tu nezinātu. Brauc līdzi!

Tagad vajadzētu paceltu klausuli un teikt, ka es braukšu. Bet es laikam nebraukšu. Nebraukšu. «Bezgribas cilvēkiem nav ne individuālas, ne sabiedriskas vērtības. Netiek viņš uz priekšu ne privātā, ne sabiedriskā dzīvē.»

Tas ir par mani.

«Privātā dzīvē tāds cilvēks daudz fantazē, domā, skumst un zūdās, bet neķeras pie darba.»

Par mani.

Atkal zvana telefons. Nu tas vairs nav manas pasaules lokators. Ar atbaidošu riebeklību tas pasludinās man pienākumu. Es jau dzirdu, ko tas saka par mani: «…bet neķeras pie darba. Viņš netic saviem spēkiem. Visbeidzot, viņš paliek pretīgs gan sev, gan citiem. Viņš sāk nīst gan sevi, gan dzīvi.»

Tā ir mana roka. Paralizēta, nejēdzīga, nevajadzīga. Tikai 40 centimetru ir līdz grāmatai uz plaukta, bet viņa to neredz. Viņa to neņems. Jo neviena strāvas ampēra nav viņas dzīslās. Ne volta.

Tā ir mana acs. Un otra. Abas ir manas acis. Viņas skatās pulkstenī. Laiks skrien maziem aplīšiem ap savu asi. Tik-kai. Ti-kai, ti—-kai, ti——-ka—i. Laiks ir kustības skaitlis, teica Aristotelis. Bet kustība ir dzīvība. Tātad laiks skaita dzīvības soļus. Tātad man jāceļas un jāiet. Tik-tik-tik-tik-tik-tik — jāiet, jāiet, jāskrien! Bet es guļu alicis rokas aiz galvas, un laiks aiziet. Es palieku, bet laiks aiziet. Pazūd tālumā aizvien klusākiem, klusākiem, klusākiem soļiem. Varbūt tie nemaz nav soļi, bet tur aizskrien jutīgi pirksti pa klavieru taustiņiem, varbūt pametusi šo ievu šai līcī, aizlido pavasara lakstīgala ziedēšanai līdzi…

Bet nepielūdzami, bezkaislīgi skaita pulkstenis — tik-kai, tik-kai, tik-kai. Un es nevaru piecelties. Es guļu uz ringa dēļiem, un lēni šūpojas ap mani pasaule krāsainos apļos. Tā mani vēro. Skaita. Vēl mazliet, un — nokdauns. Vēl mazliet. Un es esmu uzvarēts. Ja es varētu piecelties. Tagad — četrrāpus. Uz ceļiem. Un tagad piecelties. Sajust virvju asumu ap sevi. Piecelties. Sajust savu dūri cimdā. Sajust izrāvienu un cimda atsitienu citā cimdā. Sajust. Sajust svaigu šo pasauli kā rasot gurķi rīta lapās. Tas ir tas, ko es vēlos. Reizēm es redzu: dienas stāv kā lielas krūzes rindā. Līdz bezgalībai. Bezgalīgā rindā, aukstas un nosvīdušas. Tas ir tas, ko es vēlos. Izsviest līdaku rasotā zālē. Vakara līdaka man nav vajadzīga. Es satinu auklu un skatos ūdenī, kamēr svīst atkal gaisma. Tas ir tas, ko es vēlos.

Es meklēju svaigumu. Es zinu, ka tās ir manas zāles un tās mani darīs atkal veselu. No kā? No kā…

To tā uzreiz pateikt nevar. to jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.

Tāpēc es nebaidos par sevi.

Nebaidieties arī jūs par mani.