Vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā bija apmetušās vairākas baltu tautas – kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un somugru tauta lībieši.
Manuprāt, 9.-13. gs. Latvijas teritorijā bija diezgan labi attīstīta saimniecība, jo iedzīvotāji jau nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, dravniecību, tirdzniecību, medniecību un zveju. Cilvēki prata paši sevi apgādāt ar saimniecībai un uzturam vajadzīgajām lietām. Protams, Latvijas teritorijas attīstības līmenis salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm un teritorijām bija ļoti zems. Zemkopības attīstības dēļ Latvijas teritorijā veidoja nocietinātas apmetnes, pārsvarā pilskalnus, lai aizsargātu mantu un uzkrājumus no klejojošajām ciltīm. Tas liecina arī par politisku centru veidošanos.
Tāpat kā visas citas tautas, arī latviešu senči savu vajadzību apmierināšanai bija spiesti apvienoties. Tas liecina par zināmu valstiskuma veidošanos, jo valsts pamatā ir jābūt vienotai tautai ar savu vadoni un noteicēju. Sākotnēji visciešāk apvienojās un uzturēja sakarus radinieki. Par senlatviešu ģimenes noteicēju un rīkotāju parasti kļuva tēvs. Vēlāk sāka veidoties radinieku saimes, kas pārauga dzimtās utt. ar laiku jau bija izveidojušies pils novadi, kuriem bija arī savas bruņotas armijas, kas cīnījās pret iebrucējiem, kas arī norāda uz valstiskuma veidošanos.
Šajā laikā bija arī diezgan attīstīti tirdzniecības sakari ar tuvējam tautām. Lībieši bija arī diezgan aktīvi jūrasbraucēji, un tādējādi viņiem bija izveidojušies kontakti ar igauņu zemēm, Gotlandi un citām Skandināvijas zemēm, kā arī Krievzemi. Pārējās senlatviešu tautas uzturēja tirdzniecības sakarus arī ar lietuviešu tautām.
Par senlatviešu sakariem ar skandināviem liecina Latvijā sastopamās skandināvu kapenes, sāgas un rūnu raksti. Senlatvieši ar skandināvu tautām tirgojās, bet dažkārt tās arī centās pakļaut senlatviešus savai varai. Skandināvi ir arī centušies nostiprināties Latvijas teritorijā, izveidojot zviedru un gotzemiešu tirgotāju koloniju Jūrpili. Vēlāk – vikingu laikmetā Latvijas rietumu teritorijām bija īpaši dzīvi sakari ar Skandināviju. Dāņu vikingi mēģināja pakļaut kuršus, bet cieta smagu sakāvi. No tā secinu, ka Kuršiem bija labi bruņota un vienota armija, kas spēja aizstāvēt savu tautu. Pēc sāgas nostāstiem var spriest, ka Kursu apmeklējuši arī islandieši ar mērķi laupīt un tirgoties.
Īslaicīgi vairākas Latgaļu zemes ir arī maksājušas nodevas krievu kņaziem, tātad atradušās to pakļautībā.
Šajā laikā, manuprāt, diezgan nozīmīgs notikums bija arī pirmo Vācu bīskapu ierašanās Latvijas teritorijā ar mērķi kristīt baltu tautas, jo vēlākos gados šo bīskapu darbības pilnībā izmainīja Latvijas saimniecības stāvokli un kultūru.
Izmantotā literatūra:
1. Valdis Klišāns – Vēsture vidusskolai I daļa
2. Gunārs Kurlovičs, Andris Tomašūns – Latvijas vēsture vidusskolai I
3. Gunārs Kurlovičs, Andris Tomašūns – Latvijas vēsture pamatskolai
4. Frīdis Zālītis – Latvijas vēsture vidusskolām