Mīlestība un draudzība
Neviens nenoliedz, ka ir mīlestība un draudzība, kas atrodamas un zaudējamas te un starp mums. Nav patiesas draudzības, bez mīlestības, nav mīlestības, ja nav draudzība. Ikkatrs cilvēks vēlas, lai būtu mīlēts, lai apkārt būtu patiesi un uzticami draugi. Un tas ir tikai cilvēcīgi, ka mēs tik ļoti vēlamies, lai mūs mīl, ka aizmirstam sev pajautāt, cik izkoptas ir mūsu spējas mīlēt. Jo svarīgākais ir parādīt sevi kā patiesas mīlestības vērtu objektu. Dažkārt cilvēki mīlestību un draudzību uztver kā nejaušību, kas atnāks pati, ja vien dzīvē paveiksies. Viņi ir pārliecināti, ka atliek tikai sastapt īsto partneri un mīlestība būs klāt, aizmirstot, ka mīlestība ir gan došana, gan ņemšana un sākas tā vienmēr ar došanu.
Bet savu „lielo mīlestību” cilvēks var satikt tikai tad, kad to atradis savā sirdī. Kad to vairs nevajag meklēt kaut kur „ārpusē”. Taču Kurts Teperveins atgādina sen zināmu patiesību – „ja kāds mūs ļoti mīl, kļust redzams viss, kas nesederas ar šo mīlestību. Bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmas, skumjas, greizsirdība, īgnums, sāpes. Šis process, kas sākas jau medusmēneša laika vai ļoti bieži p;ēc tā, bieži vien netiek izprasts un tiek nepareizi interpretēts. Patiesība to var saukt par abu partneru attīrīšanos un dziedināšanos. Šajā posmā visi ideāli un cerības, kas bija pārņēmušas mūsu būtni pirmo tikšanos laikā, kļūs par ilūzijām. Pat tādi pāri, kuriem būtu labas iespējas saprasties, drīz vien vīlušies šķiras un apsola sev, ka nekad vairs neatvērs sirdi mīlestībai, jo nevēlas vēlreiz pārdzīvot tik sāpīgu traumu un vilšanos.” Un nāk atskarsme – mēs neprotam mīlēt… Un mēs mūlstam. Man tuvas ir Ojāra Vācieša rindas – „es mīlu jūs, cilvēki,
ar jūsu pašu man iedoto
mīlestību.”