Katra cilvēka dzīvē ir lietas un būtnes, kas tam patiešām ir svarīgas, kas tam rūp. Cilvēka dzīve ir rūpju pilna – gan saldu , gan rūgtu. Šajā domrakstā es vēlos sniegt mazu ieskatu tajā, kas rūp man.
Es domāju, ka lielākajai daļai cilvēku pati svarīgākā lieta ir ģimene. Man ģimene ir pats svarīgākais, kas vien man ir. Ģimeni varētu definēt kā cilvēkus, kas dzīvo kopā, kas mīl viens otru, kas vienmēr atbalsta un palīdz viens otram. Starp šiem cilvēkiem vienmēr ir jābūt savstarpējai uzticībai un cieņai. Ģimene – tie ir cilvēki, kas nekad nepametīs viens otru nelaimē, cilvēki, kas ir kopā gan priekos, gan bēdās. Man ģimene ir vieta, kur es vienmēr esmu gaidīta un mīlēta, tāpēc man rūp, lai tas tā būtu vienmēr.
Tā kā tagad es esmu jaunietes gados un mācos skolā, tad izglītība arī ir lieta , kas man rūp. Es vējos iegūt labu izglītību, lai vēlāk varētu atrast sev tīkamu, labi apmaksātu darbu un jau uz stabiliem pamatiem dibināt savu ģimeni. Varētu teikt, ka man rūp mans liktenis, kas ir pašsaprotami.
Man rūp arī apkārtējo cilvēku, draugu un klasesbiedru attieksme pret mani. Kā jau katru cilvēku mani uztrauc manu labāko draugu liktenis. Īstu draugu jau nav nemaz tik daudz. Internetā ir tāds portāls www.draugiem.lv. Tur mums katram ir pie simts tā sauktajiem draugiem. Daudzus no tiem mēs pazīstam reālajā dzīvē, bet daudzus tikai virtuālajā. Īsto draugu, kuriem tu vari uzticēt savus priekus un bēdas, kuri tevi vienmēr atbalstīs grūtā brīdī, nav nemaz tik daudz. Parasti ir tā, kamēr tev iet labi, tev ir daudz draugu, bet, kad tev vajag palīdzību, paliek tikai daži. Daudzi no tiem, kuri priecājās un smējās līdz ar tevi, vienkārši pazūd vai arī atsakās tev palīdzēt, izdomājot visādus neesošus iemeslus. Runājot par šo problēmu es piekrītu Donu Ata vārdiem: „Jā! Jā! Draudzība nav nieka lieta: viņa nav par naudu pērkama vai pārdodama. Lūk, tādēļ viņa arī tik reti atrodama pasaulē, jo viss, kas svarīgs, dārgs – tas arī rets.”
Man rūp arī valsts liktenis. Valsts – tā ir vieta, kur es dzīvoju un dzīvošu, vieta , kur dzīvoja mani senči. Es vēlos redzēt sev apkārt godīgu, draudzīgu un tīru valsti. Es vēl pārāk labi nepārzinu valsts politiku, tāpēc nevaru iesaistīties tās uzlabošanā, taču dažus politiķus varētu raksturot ar K. Čapeka vārdiem: „Diplomātija. Paldies Dievam, līgums noslēgts. Tagad padomāsim, kā mēs to pārkāpsim.”
Tomēr es un katrs pilsonis var censties uzlabot dzīves apstākļus mūsu valstī. Man ļoti rūp mūsu skaistās zemes piesārņošana. Pavasaros mums atveras „brīnišķīgs” skats, gar lielo un mazo ceļu malām. Kaudzēm papīru, pudeļu un citu atkritumu. Mani pārsteidz mūsu cilvēku slinkums apstāties pie atkritumu tvertnes un izmest visu nevajadzīgo. Cilvēkos bieži mājo tāda pārliecība, ja to dara citi, tad man arī to var. Jau sen Ļ.Tolstojs ir teicis: „Viens no visparastākajiem vilinājumiem, kas sagādā vislielākās nepatikšanas ir teiciens „To dara visi”.” Pie mums valda visatļautība un nesodāmība. Citās valstīs Eiropā par tādu nevīžīgu attieksmi pret apkārtni bargi soda. Varbūt nākotnē pie mums arī tam tiks pievērsta lielāka uzmanība un nozīme. Man ļoti rūp arī tas, kā izskatās mana pagasta ciemata centrs. Salīdzinot, kāds tas bija pirms dažiem gadiem un kāds tas ir tagad, var secināt , ka ir notikuši ievērojami uzlabojumi. Mūsu pagasta centrs pamazām kļūst sakoptāks un skaistāks.
Runājot par valsts labklājības līmeņa celšanu, vēlos pieminēt vēl vienu lietu, kas man rūp. Tā ir Latvijas pilsoņu aizceļošana uz ārzemēm. Darbaspēkam aizceļojot uz ārzemēm, valsts ekonomiskais un sociālais stāvoklis pasliktinās. Es piekrītu, ka naudai ir liela nozīme mūsdienu cilvēka eksistēšanā. Citās valstīs darbaspēks tiek labāk apmaksāts ne kā pie mums. Par to mūsu politiķiem, protams, vajadzētu vairāk rūpēties. Taču pie vainas ir ne tikai politiķi, bet arī uzņēmumu vadītāji un paši strādnieki. Daudz uzņēmumu vadītāji maksā saviem strādniekiem algas konvertos. Par to jau bieži runā televīzijā un raksta avīzēs. Tādā veidā netiek maksāti nodokļi valstij, pazeminot tās sociālo attīstības līmeni. Arī paši strādājošie ir pie vainas, ka tas tiek pieļauts. Valstī aizvien mazāk paliek labu speciālistu, jo ārzemēs labs darbs tiek labāk apmaksāts. Tāpēc jau arī var sastapt mūsu valsts labākos speciālistus ārzemju skolās, klīnikās un citās iestādēs. Par šiem cilvēkiem nevarētu teikt, ka viņus interesē tikai nauda. Viņus interesē, lai to zināšanu līmenis tiktu pienācīgi novērtēts. Nauda un vienīgi nauda interesē tos, kuri ieguvuši augstāko izglītību, lasa Īrijā zemenes un sēnes. Bet kā tad paliek ar garīgajām vērtībām – latviešu kultūru un tradīcijām? Taču, ja pievērš tik lielu uzmanību materiālajām vērtībām, zūd garīgās vērtības. Cilvēki kļūst mantkārīgi, zaudē cilvēcīgumu. Šeit gribas sniegt padomu visiem aizbraucējiem ar E. Verharna vārdiem: „Savu dzimtenes mīlestību vajag ne tikai nest sirdī, bet arī iziet ar to pasaulē un stāstīt par to visiem.”
Runājot par aizbraucējiem, atklājas vēl viena liela problēma, kas rūp ne tikai man , bet arī daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem. Tā ir – šeit palikušie bērni. Daudzās ģimenēs ir aizbraucis viens no vecākiem, bet dažās – adi. Šie likteņa varā pamestie bērni parasti dzīvo pie vecvecākiem vai arī vieni paši. Bērniem , it īpaši pusaudža gados, ir vajadzīgs vecāku atbalsts un mīlestība. Diemžēl daudzi vecāki to nesaprot vai arī negrib saprast. Viņi atbrauc pie bērniem trijos mēnešos reizi, sapērk visādas vajadzīgas un nevajadzīgas mantas un atkal ir prom. Viņi domā, ka bērns būs priecīgs par dārgām mantām un vairāk viņus cienīs un mīlēs. Manuprāt, viss ir otrādi. Bērns kļūst bezjūtīgs, mantkārīgs un vecākus uztver tikai kā materiālā labuma iegūšanas avotus.
Pēdējā laikā es arvien biežāk televīzijā dzirdu par ledāju kušanu. Arī šī problēma man rūp. Kā jau iepriekš minēju man rūp manas valsts liktenis, kuru ledāju kušana var nelabvēlīgi ietekmēt. No pētnieku viedokļa izskanēja prognozes, ka pēc piecdesmit gadiem var applūst Latvijas centrālā daļa, tas ir mūsu galvaspilsēta. Tas tiešām ir drausmīgi. Taču, kāpēc tas viss notiek? Palielinās vidējā gaisa temperatūra, sāk mainīties klimats, mainās kultūraugu sastāvs. Mainoties klimatam , cilvēku imunitāte pavājinās, tie sāk vairāk slimot. Tas viss tikai mūsu pašu vainas dēļ. Apkārtne tiek piesārņota arvien vairāk. Dažādi ķīmiski savienojumi no lielām rūpnīcām nonāk gan gaisā, gan ūdenī. To ietekmē veidojas lielāks ozona caurums un neizbēgami kūst ledāji. Šī piesārņojuma dēļ veidojas skābie lieti, kas nelabvēlīgi ietekmē gan cilvēku un dzīvnieku veselību, gan arī augu valsti. Arī mēs paši bieži, neaizdomājoties par sekām, piesārņojam savu tuvāko apkārtni. Cilvēki izgāžot atkritumus tiem neparedzētās vietās iznīcina daudzus augus, kuriem patīk tīra vide. Augi taču ir galvenais tīra gaisa nodrošinātājs. Arī masveidīga mežu izgriešana, kas mums Latvijā ir plaši novērojama, ietekmē tīrā gaisa samazināšanos. Šos cilvēkus, kas nodarbojas ar mežu izviršanu , interesē tikai ātra peļņa, nevis tīrs gaiss. Tikai daži kārtīgi un apdomīgi saimnieki, izcirsto koku vietā , iestāda jaunus kociņus. Ja tā darītu visi, tad mūsu daba nebūtu apdraudēta.
Šajā domrakstā es vēlējos pastāstīt par lietām, kas rūp man un kurām vajadzētu būt svarīgām arī visiem pārējiem cilvēkiem. Šis temats „Kas man rūp” var būt ļoti plašs. Ja sāktu apskatīt visas problēmas gan manā personiskajā, gan valstiskajā līmenī, nepietiktu burtnīcas. Šīs aprakstītās problēmas ir galvenās. Tāpēc rūpēsimies par sevi, saviem tuviniekiem un draugiem, centīsimies sagādāt daudz patīkamu brīžu gan sev, gan apkārtējiem. Tad arī dzīve būs skaistāka un jautrāka.