Kas ir kaķis?
Kaķi ir vieni no graciozākajiem un brīnišķīgākajiem dzīvniekiem pasaulē. Viņi ir slaidi, ar skaistu kažoku, kas bieži vien ir svītrains vai plankumains. Viņiem ir smalki veidota galva, smailas ausis un lielas acis. Gan savvaļas, gan mājas kaķi pieder pie kaķu dzimtas. Kaut arī dažādu sugu kaķi ievērojami atšķiras pēc lieluma, piemēram, Sibīrijas tīģeris un mājas kaķis, viņu uzvedība ir ļoti līdzīga. Vērojot, kā kaķis pielavās putnam, redzams, cik kaķis ir līdzīgs lauvam vai tīģerim. Visi kaķi ir izcili mednieki. Viņi ir spēcīgi un veikli., apveltīti ar lieliskām maņām, asiem zobiem un nagiem. Tomēr daudzu tīršķirņu kaķi savvaļā nespēj dzīvot ilgstoši, jo ir piemērojušies mājas apstākļiem. Kaķi ir vieni no tipiskākajiem zīdītāju kārtas pārstāvjiem. Kaķi ir siltasiņu dzīvnieki ar labi attīstītu skeletu un četrkameru sirdi. Viņu mazuļi pārtiek no mātes piena. Kaķi ir vieni no veiklākajiem plēsējiem jeb gaļēdājiem. Parasti viņi vienatnē medī dzīvniekus, kas ir mazāki par pašiem kaķiem. Izņēmums ir lauvas, kas medī kolektīvi. Kaķis ir viens no iecienītākajiem mājdzīvniekiem, jo viņš ir mīlīgs, gudrs un draiskulīgs. Mājas kaķu priekšteči ir Āzijas savvaļas kaķi, kuri apmēram pirms viena miljona gadu no Āfrikas izplatījās uz Āzijas un Eiropas zemēm. Āfrikas iedzīvotāji nelielos , svītrainos savvaļas kaķus pakāpeniski pieradināja, lai pasargātu pārtikas krājumus no žurkām un pelēm. Kopš tā laika cilvēki ir izveidojuši dažādas kaķu šķirnes, sākot ar svītrainajiem kaķiem un garvilnas Persijas kaķiem un beidzot ar bezastes Menas šķirnes kaķiem. Pirms 3000 gadu mājas kaķis bija ļoti iecienīts Ēģiptē. Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 500 miljoni mājas kaķu.
Kaķa skelets.
Kaķa skelets sastāv apmēram no 250 kauliem. Skelets aizsargā un balsta iekšējos orgānus. Skeleta uzbūves īpatnības nodrošina kaķu veiklību un lokanību. Galvaskausa uzbūve ir ideāli piemērota laupījuma iegūšanai. Kaķa galvaskauss ir vidēji liels, ar labi attīstītiem žokļiem un samērā lielu smadzeņu kaulu apjomu, kas liecina par attīstītām smadzenēm. Acu orbītas ir lielas un apaļas. Tas nodrošina plašu redzes leņķi. Arī dzirdes kauliņi ir lieli. Žokļa kaulu uzbūve ļauj kaķiem ļoti plaši atvērt muti. Kaķa astē ir 20- 26 muguras astes daļas skriemeļi. Bezastaino šķirņu kaķiem parasti attīstīti pirmie četri skriemeļi. Kaķiem pakaļkājām ir četri, bet priekškājām- pieci nagi. Piektais nags novietots līdzīgi kā cilvēkam īkšķis. Tas palīdz kaķiem rāpties kokos un satvert laupījumu. Atšķirībā no cilvēka vai suņa nagiem kaķis savus nagus var ievilkt vai izlaist. Kaķim nagi gan palīdz pārvietoties, gan kalpo par bīstamu ieroci. Kaķa nagi aug ļoti strauji- 1mm divās nedēļās, tāpēc kaķim tos nepieciešams „asinot” saīsināt. Skrāpējot koku vai mīkstus priekšmetus, kaķis atbrīvojas no vecā nagu raga slāņa.
Muskuļi.
Kaķim nav atslēgas kaula, tāpēc priekšējās kājas piestiprinātas pie krūškurvja ar muskuļiem un saistaudiem. Krītot no liela augstuma un kājām, kaķis negūst traumu, jo šī anatomiskā īpatnība viņu no tā pasargā. Kaķa mēle klāta ar maziem ādas izcilņiem, kuri kalpo gan barības un ūdens uzņemšanai, gan arī kā lieliska suka, lai kaķis sakoptu savu kažociņu. Kaķis dzer pavisam citādi nekā suns., kurš mēles galu saliec līdzīgu karotītei,- kaķim palīdz gļotādas izcilnīši, kas aiztur ūdeni uz mēles. Kaķa mēle gan ir asa, bet ļoti noderīga savam saimniekam kaķim.
Asinis.
Kaķa asinis sastāvs stipri atšķiras no cilvēka un suņa asins sastāva. Apmēram četrus kilogramus smagam kaķim ir tikai 0,2 l asiņu. Sarkano asinsķermenīšu- eritrocītu- arī ir daudz mazāk. Kaķim ir daudz leikocītu. Tas izskaidro kaķa lielo pretestības spēju dažādām slimībām. Kaķa asinis arī sarec daudz ātrāk nekā cilvēkam.
Dažādi nozīmīgi dziedzeri.
Tā kā kaķiem oža ir daudz labāk attīstīta nekā cilvēkiem, tad lielu daļu kaķu dzīvē nepieciešamās informācijas tie saņem ar ožas palīdzību; šai „smaržu valodai” nepieciešami smaržvielu krājumi, un tādi kaķim patiešām ir. Dziedzeri, kas atrodas pieres daļā un uz zoda, izdala īpatnēju sekrētu, ko kaķis, trinoties ar galvu gar priekšmetiem vai saimnieka kājām, izberzē. Kaķiem ir dziedzeris, kas atrodas astes virspusē. Šai vietā āda ir tumšāka un spalva, ja to patausta, taukaina. Šis dziedzeris ietauko ne tikai asti, bet arī visu kaķa spalvu. Šis dziedzeris kaķiem noder, lai sevi „iesmaržotu”. Dziedzeri, kuri atrodas kaķa anālās atveres abās pusēs. Kalpo apkārtnes iezīmēšanai. Tie labi paslēpti ādas krokās un savās „kabatiņās” glabā pretīgas smakas brūnu sekrētu, ko kaķis ļoti veikli atstāj uz apkārtējiem priekšmetiem.
Apmatojums.
Kaķa apmatojumam ir dažādas funkcijas. Tas pasargā no aukstuma, nomaskē apkārtējā vidē, tam piemīt dzīvniekam raksturīgais aromāts. Pasargā ķermeni no atdzišanas un mehāniskiem bojājumiem. Kažoka matiņi veic arī taustes funkciju. Visiem kaķiem apmatojumu veido divi slāņi. Apakšējā slānī ir pavilna, bet ārējā- garākie akotmati. Matu un ādas pigmenti piedod dzīvnieku sugai specifisko krāsojumu. Tikai vienas šķirnes kaķis- sfinkss praktiski ir bez vilnas. Kaķa vilnas matiņu, tāpat kā cilvēka matu, augšanas ātrums ir 2 mm nedēļā, tikai astē vilna aug lēnāk. Ja kaķis dzīvo vēsās, pat aukstās istabās vai speciāli ierīkotā āra teritorijā, tad tā vilna ir garāka( pat īsspalvainajiem kaķiem). Izšķir dažādus vilnu garumus: garu, pusgaru un īsu. Garo vilnu apkārt kaķa kaklam sauc par apkakli. Arī vilnas struktūra var būt dažāda.
Maņu orgāni.
Vislabāk no visiem maņu orgāniem kaķim funkcionē acis. Arī dabā visi kaķveidīgie gūst laupījumu, izmantojot aso redzi. Kaķim tāpat kā cilvēkam ir binokulārā redze- tas redz ar abām acīm vienu un to pašu ainu, jo acis novietotas galvas sejas daļas vidū, atšķirībā no tiem dzīvniekiem, kuru acis novietotas katra savā galvas pusē. Redzes kvalitāte, kaķim ir daudz augstāka nekā cilvēkam: tas spēj precīzi saskatīt pat vissīkākos priekšmetus 2- 6 metru attālumā. Tumsā kaķa acu zīlītes paplašinās, lai uztvertu iespējami vairāk gaismas. Acu dziļumā ir spogulim līdzīgs slānītis. Kas atstaro gaismu. Tāpēc kaķa acis tumsā spīd. Sašaurinātas acu zīlītes dienā uztver mazāk gaismas. Kaķa acīm ir trešais plakstiņš, kas aizsargā acis no putekļiem un citiem svešķermeņiem un redzams acs iekšējā kaktiņā kā neliels balts punkts. Arī kaķa dzirde ir labi attīstīta; tas spēj sadzirdēt skaņas 30- 45 kHz diapazonā. Skaistie baltie kaķi ar zilajām acīm bieži ir pilnīgi kurli. Gandrīz visiem kaķiem ausis ir atvērtas un nedaudz noliektas uz priekšu, tomēr stāvas. Lielās ausis uztver visniecīgāko skaņu. Kaķi ausis var brīvi grozīt, lai labāk uztvertu skaņu; tie spēj atšķirt vairāk nekā 27 dažādu skaņu veidus. Kaķis orientējas apkārtnē pēc dzirdes. Oža kaķim attīstīta labāk nekā cilvēkam, taču krietni sliktāk nekā sunim. Garšas sajūta kaķim ir vāji attīstīta; lai kaķis sajustu kādu garšu, tai jābūt lielā koncentrācijā. Kaķis iepazīst apkārtējo pasauli ne vien ar redzi, dzirdi un ožu, bet arī ar tausti, turklāt šim nolūkam kalpo ne tikai ķepas, bet arī ūsas un uzacu mati- to sakņu galā ir nervi, kas novada iegūto informāciju uz smadzenēm. Ūsas jeb vibrisi ir gari, stīvi mati, kuru saknēm pienāk jūtīgu nervu gali. Ūsas atrodas ap kaķa purnu tā, lai viņš viegli varētu sajust blakus esošos priekšmetus. Ūsas ir ļoti jūtīgas pret pieskārieniem. Tās palīdz kaķim orientēties tumsā. Arī uzacis noder orientācijai tumsā. Ja šos matu izrauj, tie neataug, bet nogriezt tos nozīmē to pašu, ko cilvēkam amputēt pirkstus. Kaķi ļoti precīzi spēj novērtēt attālumu un telpu.
Vairošanās orgāni.
Runča vairošanās orgāns ir penis un sēklinieki. Penis ir apmēram 1 cm garš, puscentimetru plats orgāns, kas sašaurinās virzienā uz galu. Uz penis galiņa ir ādas izaugumi, līdzīgi izcilnīšiem uz mēles; tie ir asi uz pārošanās laikā kairina kaķenītes maksts gļotādu. Sēklinieki novietoti maisiņā, kas apaudzis ar īsu, biezu spalvu un atrodas nedaudz zemāk par penis atveri. Kaķēniem sēklinieki labi sataustāmi no 3- 3,5 mēnešu vecuma. Kaķenei vulva atrodas zem anālās atveres, tā ir šaura un maza, tāpēc pat veterinārārstam kaķeni ir grūtāk izmeklēt nekā citus mājdzīvniekus. Uz vēdera kaķenēm ir 8- 10 piena dziedzeru pupiņi. Vislabāk un vieglāk dzimumu noteikt 3. dienā pēc kaķēnu piedzimšanas.
Pārošanās.
Dzimumbriedums kaķiem iestājas samērā agri- 7 līdz 9 mēnešu vecumā, taču dažreiz arī 6 mēnešu vecumā, tāpēc turēt kopā pusaugu dzīvniekus ar pieaugušajiem drīkst tikai līdz 5 mēnešiem, lai nenotiktu neparedzēta sapārošanās. Dzimumaktivitāti kaķi saglabā līdz pašam vecumam. Parasti kaķenēm meklēšanās ilgst 3- 15 dienas. Šai laikā kaķene intensīvi laiza dzimumspraugu, vārtās, ņaud un slien gaisā dibenu. Kaķene pārojas ar runci tikai meklēšanās laikā. Mājas kaķiem tā parasti ir divas reizes gadā- rudenī un pavasarī. Ja kaķene nesapārojas, meklēšanās var atkārtoties ik pēc 15- 25 dienām, līdz kaķene sapārojas, jo kaķi pieder pie dzīvniekiem, kuri var meklēties cauru gadu. Katra pārošanās ilgst tikai dažas sekundes. Kaķene var pāroties ar vairākiem runčiem.
Vairošanās.
Kaķenei grūsnība ilgst aptuveni 2 mēnešus. Vienā reizē var piedzimt pat desmit kaķēni, bet caurmērā kaķēnu skaits svārstās no diviem līdz pieciem. Vienā reizē dzimušos kaķēnus sauc par metienu. Ja metiens ir lielāks, tad dzemdības parasti notiek agrāk; ja ir tikai 1- 2 kaķēni, dzemdības var notikt vēlāk. Ir gadījumi, kad kaķenītei tikai šķiet, ka viņa kļūs māmiņa, bet laiks iet un kaķēnu kā nav, tā nav. Vēdera apjoms ir palielinājies, piena dziedzeri pietūkuši, varbūt pat piens parādījies, bet patiesībā kaķene nav grūsna- viņai iestājusies tā sauktā viltus grūsnība. Kaķene arī nemeklējas, viss atgādina īstu grūsnību. Arī kaķiem mēdz būt tādas nepatīkamas parādības kā spontānais aborts vai priekšlaicīgas dzemdības. Aborta cēlonis var būt mehāniska trauma( kaķene lecot neveiksmīgi krīt, viņu iespiež starp durvīm) vai slimība, vai arī kas cits. Ja šādi notiekas, tad kaķene parasti bērnus zaudē 4.- 5. grūtniecības nedēļā. Priekšlaicīgas dzemdības, nepilnvērtīgi kaķēni bieži novēroti, ja kaķene dzemdē pirms gada vecuma, kad pašas mātes organisms vēl nav nobriedis.
Dzemdības.
Bezpajumtes un lauku kaķi dzemdē bez cilvēku palīdzības. Tās kaķenītes, kuras dzīvo savā vaļā, ierodas mājās tikai saņemt barību un atpūsties pēc nakts klejojumiem, tiešām neapgrūtina saimnieku ar savām problēmām. Ap 60. grūsnības dienu kaķene parasti sāk meklē dzemdību vietu. Kaķi ir ļoti inteliģenti un kautrīgi dzīvnieki, tie meklē grūtajam brīdim kādu tumšu klusu kaktiņu. Par ļoti piemērotu „dzemdību zāles” vietu kaķenes uzskata drēbju un trauku skapjus, atvilktnes, saimnieku gultas veļas kasti utt. Dzemdībām sākoties, kaķenei no vagīnas parādās brūngani izdalījumi, kas it kā „ieeļļo” dzemdību ceļus. Dzīvnieks laiza dzimumspraugu, pastiprināti murrā, acu zīlītes stipri palielinās, kas liecina par sāpēm un uztraukumu. Tad sākas dzemdes kontrakcijas- sākumā retākas, tad arvien biežākas. Parasti šīs kontrakcijas ilgst vismaz stundu, līdz parādās pirmais kaķēns. Lielākā daļu kaķeņu, pat līdz 90 %, parasti dzemdē pašas. Taču ir dzīvnieki, kuru atkarība no saimnieka ir tik liela, ka var atlikt dzemdības, ja saimnieka nav mājās. Kaķenēm dzimst cits pēc cita ar pārtraukumiem no 10 minūtēm līdz pat 3 stundām, jo dažas kaķenes mēdz dzemdību laikā nedaudz atpūsties. Ja pirmais kaķēns ir ļoti liels vai piedzimis nedzīvs, dzemdības bieži ieilgst. Bezpajumtes un lauku kaķenes parasti pašas pārgrauž nabas saiti un apēd placentu. Tas notiek tāpēc, ka kaķi ir ļoti tīrīgi dzīvnieki, turklāt placentā ir vielas, kas stimulē tālāko dzemdību darbību. Mājas dzīvojošiem kaķiem labāk ļaut apēst tikai vienu placentu, jo daudzu placentu apēšana bieži rada gremošanas traucējumus. Nedzīvi dzimušie kaķēni mātei steidzīgi jāatņem, jo kaķene tos laizot un stimulējot var apēst. Parasti kaķēni dzimst ar galviņu pa priekšu, taču nereti arī ar kājām pa priekšu. Kaķēni atšķirībā no kucēniem pirmās trīs stundas pēc piedzimšanas lieliski var iztikt bez barības, jo pirmās dienas laikā zīšanas reflekss vēl nav pilnīgi attīstīts. 24 stundu laikā pēc piedzimšanas kaķēniem jāsaņem mātes piens; pazīdītiem kaķēniem ir pilni un apaļi vēderiņi. Jaundzimušie kaķēni ir bezpalīdzīgi. Kaķēni piedzimst akli, ar salipušiem plakstiņiem. Actiņas atveras apmēram no 7. līdz 14. dienai- šķirnes kaķiem vēlāk, pārējiem agrāk. sākumā viņu vienīgā barība ir mātes piens. Apmēram astoņu nedēļu vecumā viņi sāk ēst cietu barību.
Mazuļi.
Kaķēnu izdzīvošanas pirmais nosacījums ir pietiekams daudzums mātes piens. Kaķēniem, kas zīž mātes pienu, svars nedēļas laikā vidēji palielinās par 100g ± 20g un pirmā dzīves mēneša beigās sasniedz 1000- 1300 g. Sākot ar trešo dzīves nedēļu, runcīši pieņemas svarā labāk nekā kaķenītes, otrā mēneša beigās kaķēns jau sasniedzis 1/4 tā svara, kāds tam būs kā pieaugušam dzīvniekam, bet trešā dzīves mēneša beigās- 1/3 pieauguša dzīvnieka svara, ja par iespējamo ņem vērā vidējo svaru kaķenei 2,5- 3,5 kg un runcim 3- 4,5 kg. Kaķēni stundām ilgi rotaļājas, ķerdami savu asti, uzbrukdami cits citam un cīnīdamies. Rotaļas ir neatņemama mazuļu attīstības sastāvdaļa. Rotaļājoties jaunie dzīvnieki iemācās, kā notvert un nogalināt medījumu. Šie kaķēni mācās cīnīties. Viņi arī iemācās cīņu laikus pārtraukt, lai viens otru nesavainotu. Rotaļas attīsta jauno dzīvnieku muskuļus un reakciju. Tiklīdz kaķu mātei šķiet, ka vecā miga nav vairs droša, viņa mazuļus pārnes uz jaunu vietu.
Mazgāšanās.
Kaķis ir ļoti tīrīgs dzīvnieks. Visi kaķi daudz laika pavada, ar raupjo mēli tīrot kažoku un ķepas, kā arī ar ķepām beržot purnu. Kakla lokanība ļauj kaķim sasniegt visas ķermeņa daļas. Aplaizot kažoku uz krūtīm un vēdera, kaķis iztīra un izlīdzina vilnu. Kad kaķis ir noglaudīts vai barojis kaķēnus, laizot kažoku, viņš atjauno savu smaržu. Kaķis mazgā purnu, nolaizot ķepu un ar to noberžot ēdiena atliekas. Tā viņš ne tikai notīra purnu, bet, kas varbūt ir pat svarīgāk, pārnes smaržu no pazodes dziedzeriem uz pēdām. Pēc tam kaķis pārvietojoties izplata savu smaržu. Ja kaķis ir šķērsojis lipīgu virsmu, viņš uzreiz notīra ķepas. Visi kaķi tās tīra īpaši uzmanīgi, jo ķepas nepieciešamas, lai ātri pārvietotos vai rāptos. Tīrot ķepas, kaķis arī iesmaržojas. Laizot kājas iekšpusi, kaķis pa visu ķermeni izplata smaržas no pazodes, anālajiem un ģenitālajiem dziedzeriem. Šīs smaržas saož jebkurš satiktais kaķis. Lai vieglāk būtu piekļūt ar mēli, kaķis izpleš pirkstus. Ir atsevišķi kaķi, kuri ļoti labprāt grib, ka tos mazgā, taču lielākā daļa ūdeni necieš.
Miegs.
Lielāko diennakts daļu kaķi pavada guļot. Kaķis guļ apmēram 14- 18 stundas. Parasti viņš ik pa brīdim iemieg tā sauktajā kaķa snaudā. Šis dzīvnieks bioloģiski ir piemērots straujai, aktīvai darbībai, kurai seko ilga atpūta. Lai pamanītu briesmu tuvošanos, nereti guļot viena acs viņam ir atvērta. Daži kaķi mīl gulēt īpaši iekārtotos grozos, ja tikai tiem piemīt kāda specifiska smarža. Kaķim jābūt arī savai guļvietai. Nereti kaķi par guļvietu izvēlas atpūtas krēslu vai gultu, bet tas nav tāpēc, ka kaķiem ārkārtīgi patiktu ērtības. Kaķus piesaista šīs vietas smarža- tā viņus nomierina. Viņiem patīk saimnieka smarža. Iekārtojot kaķim grozu, tajā vispirms jāizklāj avīze, lai nebūtu caurvējš, tad jāievieto vecs džemperis vai kāds cits piemērots drēbes gabals.
Barošana.
Kaķa pareiza, pilnvērtīga barošana ir tā veselības pamats. Gluži tāpat kā cilvēki, arī kaķi ir izvēlīgi gan barības veida, gan daudzuma ziņā. Dažs labs minka tīri labprāt ēd svaigus gurķus, bet atsakās no svaigas gaļas, citam turpretī garšo dažādas putras, vēl cits, izņemot zivis, neko citu nevēlas. Ja kaķis ir pieradis pie kāda noteikta barības veida, ir ļoti grūti piespiest viņu ēst ko citu. Barošana ir saistīta arī ar šķirni. Kaķi ir plēsēji. Viņiem katru dienu jāēd gaļa vai zivis. Ļoti ieteicami ir cietie kaķu cepumi, jo, tos graužot, nostiprinās žokļi un attīstās zobi. Kaķiem garšo piens, taču piens ir ēdiens, nevis dzēriens, tāpēc tas jādod vienā ēdienreizē. Bezpajumtes kaķi barību kaut kā sameklē paši, bet mājās dzīvojošie ir pilnībā atkarīgi no saviem saimniekiem, kuri, ja viņi ir uzņēmušies rūpes par dzīvnieku, jāievēro vairāki nosacījumi. Pirmkārt, kaķi nevar barot ar pabirām, atlikumiem no saimnieku galda, jo kaķim ir pavisam cita ēdienkarte nekā cilvēkam; īpaši kaitīgas ir garšvielas, ar kurām tik pārbagāts ir cilvēku ēdiens. otrkārt, barībai jābūt daudzveidīgai, lai nerastos tāds stāvoklis, ka vienas barības vielas ir par daudz, bet kādas citas pietrūkst. Treškārt, nav iespējams noteikt universālu ēdienkarti. Kas derētu visiem kaķiem, var tikai norādīt galvenās barības sastāvdaļas, nepieciešamos vitamīnus, mikroelementus, bet saimniekam pašam jāizlemj, kā savu kaķi barot. Barība nedrīkst būt ne pārāk karsta, ne auksta. Ja gaļa bijusi saldētavā, tad tā vispirms jānovieto siltumā, lai atkustu. Barošanai jāizmanto sekli trauki, lai kaķim vieglāk barību satvert. Kaulus, cīpslas, taukus kaķim nedrīkst dot. Tie kaķi, kuri dzīvo ne vien mājās, bet arī laukā, zināmu barības vielu trūkumu kompensē paši, bet to nevar izdarīt kaķis, kurš pilnīgi atkarīgs no saimnieka. Ja kaķis nav visu apēdis, atstāj līdz nākamajai ēdienreizei, jo kaķim patīk mazliet paēst, tad aiziet prom, pagulēt, paspēlēties un atkal atgriezties pie barības trauka.
Visiem vajag kaut nedaudz mīlestības.
Kaķiem nepieciešama ne tikai barība un silta guļvieta, bet arī saimnieku uzmanība. Kaķis par to pateiksies, izrādot uzticību un mīlestību. Bieži kaķus tur veci un vientuļi cilvēki. Kaķis viņiem kļūst par draugu, ko var noglāstīt un samīļot un kurš palīdz atbrīvoties no grūtsirdības un ikdienas stresa.
Slimošana.
Arī kaķi slimo , tāpat kā cilvēki, pie tam tikpat nopietni. Tautas apziņā iesakņojies uzskats, par kaķa deviņām dzīvībām- tāpēc, ka bezpajumtes un lauku kaķi, cīnīdamies par izdzīvošanu, no paaudzes paaudzē stiprinājuši savu imunitāti, bet to nevar teikt par šķirnes kaķiem.
Aizsargāšanās un attiecību noskaidrošana.
Kaķiem ir svarīga brīva telpa ap viņiem. Kad kaķis jūtas apdraudēts, jo cits kaķis pienācis pārāk tuvu, viņš pieplok zemei. Izņemot aizsardzības pozu. Dažkārt kaķis uzmet kūkumu un saslej apmatojumu, lai izskatītos lielāks. Kaķi pārbauda viens otra reakciju. Kaķis mēģina noskaidrot, cik tuvu viņš var pieiet otram kaķim. Ja sugasbrāļa reakcija ir izteikti negatīva, viņš, iespējams atkāpsies, izliekoties, ka kaut kas cits ir daudz interesantāks.
Galvu berzēšana, pieglaušanās un apvelšanās uz muguras.
Kopā dzīvojoši kaķi, lai parādītu savu draudzīgo attieksmi, dažkārt berzē galvas. Jauni kaķi to dara biežāk, īpaši, kad ir uztraukti. Kaķi bieži pieglaužas gar cilvēku kājām. Glaušanās liecina par pieķeršanos. Tādējādi kaķi arī pārnes savu smaržu uz cilvēku. Izrādot mīlestību kaķi mēdz apvelties uz muguras. Savu vēderu viņi atklāj tikai tad, ja jūtas pilnīgi droši. Uz muguras bieži apveļas kaķenes, kad viņām pienācis pārošanās laiks.
Nagu asināšana.
Daudz laika kaķis pavada, „asinot nagus”. Viņš izstiepj savas ķepas, iecērt nagus kokā( vai ar zīdu pārklātā dīvānā!) un velk nagus uz leju. Tomēr nagi nevis kļūst asāki, bet gan tikai tiek iztīrīti. Vienlaikus tiek trenēti kāju muskuļi. Lai nenotiktu sabojātas lepnās mēbeles, dažkārt saimnieki apgriež kaķim nagus, tā kaķim liedzot vienu no ierastākajām un dabiskākajām nodarbēm. Katram kaķim nepieciešams tīrīt nagus un izstaipīt ķermeni. Šim nolūkam vislabāk noder koks vai vecs paklāja gabals.
Medīšana.
Daudzi kaķi- gan mājās, gan savvaļas- pirms upura nogalināšanas ar to spēlējas. Kaķēniem atnesto medījumu kaķene palaiž vaļā, atkal noķer un māca mazuļus darīt to pašu . nav īsti zināms, kāpēc arī pieaugušie kaķi vēl joprojām spēlējas ar upuri. Varbūt viņi pieaugot saglabā kaķēnu ieražas. Kaķi ļoti bieži izvēlas vietas, lai paši būtu grūti pamanāmi, bet varētu pārredzēt apkārtni. Pielavoties kaķis pieplok zemei. Klusi pārvietoties palīdz spilventiņi ķepu apakšā. Ikviena ķermeņa daļa ir trauksmes stāvoklī. Pielienot kaķis pārvietojas ļoti lēni un klusi, līdz ir pietiekami tuvu, lai veiktu ātru izšķirošo lēcienu. Tā medī visi kaķi. Kaķa jūtīgais deguns viegli uztver peles smaku. Tuvojoties upurim, kaķim noder arī viņa acis un ausis. Savam medījumam kaķi bieži vien pārgrauž kaklu.
Veiklība.
Kaķim piemīt izcils līdzsvara izjūta un reflekss, kas ļauj pārvaldīt ķermeni kritiena brīdī. To nodrošina iekšējās auss uzbūve. Kad kaķis krīt, šis īpašais orgāns viņa ausīs acumirklī ļauj noteikt, kur ir augša, kur apakša. Kaķis tūlīt pagriež galvu, tad ķermeni un mīksti nolec uz visām četrām ķepām. Līdzsvaram kalpo arī aste. Kaķis viegli var iet pa ļoti augstu sētu. Ķepas viņš novieto precīzi vienu otrai priekšā, tāpēc nokrišana viņam nedraud. Visi kaķēni mācās rāpties. Tāpat kā cilvēkbērni, sākumā viņi baidās no kritiena un nav pārliecināti par savām spējām. Kaķēni nereti uzdrošinās uzrāpties kokā vai uz jumta, bet pēc tam nobīstas un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pēc dažiem mēģinājumiem un kļūmēm viņi lēnām rāpjas zemē, līdz sasniedz to uz visām četrām kājām. Garās kājas ar spēcīgiem muskuļiem un elastīgām locītavām padara kaķi par lielisku lēcēju. Kaķis uzsākot lēcienu balansē uz pakaļkājām un astes. Starp citiem dzīvniekiem kaķis izceļas ar lēciena precizitāti. Tā nepieciešama, lai varētu nomedīt nelielus, ātri skrejošus dzīvniekus. Parasti pirms lēciena viņš pagroza galvu, rūpīgi aprēķinādams attālumu. Ja kaķis tik tālu aizlēkt nevar, viņš medījumam pielavās no citas puses.
Mūža ilgums.
Kaķa mūža vidējais ilgums ir 12- 15 gadi. Novecošanas pazīmes parādās jau 8- 9 gadu vecumā, taču tās ir mazāk izteiktas nekā cilvēkiem vai, piemēram, suņiem. Kaķiem spalva nekļūst sirma, izskatā nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas, kas liecinātu par vecumu; galvenokārt var ievērot, ka acu krāsa kļuvusi blāvāka, zobi stipri nodzeltējuši, daļa no tiem izkrituši, kaķis bieži kļūst arī resnāks, jo līdz ar vecumu samazinās kustību aktivitāte. Galvenās izmaiņas notiek kaķa iekšējos orgānos.