Krusta kari pasaulē un Baltijā
Saturs
Latvijas vēsture 215-230.lpp
Lielā ilustrētā enciklopēdija 342-351.lpp
Pasaules enciklopēdija 137-145.lp
Secinājumi
Manuprāt, Krusta kari bija nepieciešami, protams, tas bija arī bizness uz kā rēķina daudzi kļuva bagāti, Krusta kara rezultātā Krustneši, kas atgriezās atpakaļ Eiropā pārveda gan zīdu un garšvielas, gan musulmaņu zināšanas, piemēram – matemātiku un astronomiju. Katoļticība tieši Krusta karam pateicoties kļuva par visstiprāko ticību to laika pasaulē, protams, daudziem šī ticība bija ar spēku un varu uzspiesta, bet tie, kuri nevēlējās pieņemt katoļticību par savu ticību pretojās un līdz ar to sākās šausmīgi nežēlīga izrēķināšanās ar tiem kas atteicās no ticības.
Baltijā krustnešu īstais iemesls, manuprāt, bija kļūt bagātiem no tirdzniecības ar Krieviju un lai to nomaskētu atsaucās uz svēto Augostīnu kas mācīja “compelle intrare” (piespied ieiet īstā baznīcā). Varbūt bija daudzi krustneši, kas devās Krusta karā savas pārliecības pēc, bet bija arī tādi, kas devās karā, lai tikai gūtu varu, naudu un, lai apmierinātu savas vēlmes.
Protams, ir jāpiemin arī to, ka bagātie katoļticīgie maksāja jeb sponsorēja krustnešus un viņu ordeņus, lai tie dotos cīņā pret neticīgajiem un pakļautu viņus savai ticībai un savām iegribām.
Manuprāt, Krusta kari bija pirmie kari, kur Eiropas valstis apvienojās savā starpā un kopīgiem spēkiem devās pretī musulmaņiem un neticīgajiem..
Svarīgākie Krusta kara notikumi
1. 1096.gadā sākās pirmais krusta karš (to arī sauc par Tautas krusta karu) Šī kara ceļos iet bojā ļoti daudz zemnieku, bet bruņinieki paliek dzīvi un turpina ceļu.
2. 1097.gadā pēc viena smaga pavadīta gada krustneši sasniedz Konstinapoli (tagad Turcijas pilsēta Stambula).
3. 1098.gadā krustneši ieņem Antiohiju (tagad antakja).
4. 1099.gadā beidzot pēc lielām pūlēm un lieliem zaudējumiem krustneši ieņem Jeruzalemi un līdz ar to nodibina Palestīnā Jeruzalemes karalisti.
5. 1147.gada- 1149.gadam notiek II krusta karš notiek cīņās pret musulmaņiem un cīņas norisinās Spānijā, Portugālē un Mazāzijā
6. 1187.gadā Arābs Salāh ed Dīns iekaro Jeruzalemi un lielāko daļu Palestīnas.
7. 1189.gadā sākās III krusta karš. Anglijas karalis Ričards I kopā ar Francijas karali un Svētās Romas impērijas imperatoru devās Trešajā krusta karā, lai atgūtu Jeruzalemi. Pa ceļam notiek nelaimes gadījums un Svētās Romas impērija imperators noslīkst. Bet ceļu tik un tā turpina gan Anglijas, gan Francijas karaļi, kaut gan viņiem neizdevās atgūt Jeruzalemi, viņi noslēdza pamieru ar Salāh ed Dīnu, kurš atļāva kristiešu svētceļniekiem apmeklēt svēto pilsētu Jeruzalemi.
8. 1191.gada- 1192.gadam Ričarda I Lauvassirds vadībā krustneši ieņem Arku. Lai ieņemtu Arku krustnešiem nācās izmantot lielus koka torņus, katapultas, un vēl dažēn dažādas ierīces. Bet pilsētas aizstāvji meta uz krustnešiem šķēpus, bēra tiem virsū karstas smiltis un lēja verdošu ūdeni, bet pilsēta tomēr krita. Krustneši ieņēmuši Arku neturpina ceļu, bet atgriežas Eiropā, taču atpakaļceļā Ričardu I Lauvassirdi sagūsta un atbrīvoja tikai pēc izpirkuma maksas saņemšanas.
9. 1102.gada- 1104.gadam notiek IX krusta karš, krustneši dodas uz kristīgo un bagāto Konstinapoli (Stambulu) ieņem viņu un izlaupa visas viņas bagātības.
10. 1117.gadā sākas Piektais krusta karš Krustneši smagā cīņā ieņem Damjetu (tagad Dumjāta, Ēģiptē) bet redzot, ka viņu neizdosies nosargāt atdod atpakaļ un noslēdz pamieru.
11. 1228.gada- 1229.gadam notiek Sestais krusta karš Vācijas imperators Frīdrihs II cīnās ar musulmaņiem, bet tad noslēdz pamieru uz 10.gadiem.
12. 1248.gada- 1250.gadam Risinās Septītais krusta karš. Francijas karalis Ludviģis IX ieņem Damjetu, bet cīņā zaudē daudzus savus krustnešus un tā kā redzot, ka nespēs nosargāt pilsētu viņš ir spiests viņu atdot.
13. 1270.gadā kādā cīņā pret musulmaņiem mirst Francijas karalis Ludviķis IX un krustneši pēc viņa nāves atgriežas Eiropā.
Ievads
Pirms deviņiem gadsimtiem pāvests vērsās pie krustnešiem un aicināja atgūt svēto pilsētu Jeruzalemi, ko bija iekarojuši musulmaņi. Tūkstošiem Eiropas kristiešu – bruņinieki, prinči, svētceļotāji un zemnieki – atsaucās šim aicinājumam un no Rietumeiropas devās garā, kareivīgā svētceļojumā uz Palestīnu. Vēlāk šo pasākumu nosauca par krusta kariem. Pēc četru gadu karošanas, bada un slimībām dzīvi palikušie krustneši ieņēma Jeruzalemi un Vidusjūras piekrastē un nodibināja kristiešu karaļvalsti, kas pastāvēja gandrīz gadsimtu. Taču 1187.gadā Salāh ed Dīns atguva Jeruzālemi un līdz ar to sekoja vēl vismaz septiņi krusta kari. Lai gan neviens no tiem nebija īsti veiksmīgs, tomēr bija nodibināti labi tirdzniecības sakari starp Eiropu un Tuvajiem Austrumiem, kas turpinās arī mūsdienās.
Krusta kari Baltijā
Vikingu laiku beigas 11.gadsimts ir ari jauna laikmeta sākums Rietumu Eiropā: militāri to iezīmē krusta kari, politiski – teokratiskais cēzarisms, saimnieciski – pilsētu un nomnieku kārtas augšana. Šīs renesanses darbības lauks ir Vidus jūra, kur pāvesti pulcina krustnešus svētam karam pret musulmaņiem; tur formējas bruņinieku ordeņi un krustnešu ostas Venēcija, Dženova un Marseļa izaug par pasaules tirdzniecības centriem. Ticībā, ka atnācis laiks nodibināt debesu valstību, Eiropa maršē pret neticīgiem, maršē uz Austrumiem, lai gūtu peļņu Āzijā.
Šī kustība turpinās un vēl pieņemas 12.gadsimtā kad svētais karš tiek paplašināts un pārnests ari uz Baltijas telpu. Atsaukdamies uz svēto Augustīnu, kas mācīja “compelle intrare” (piespied ieiet īstā baznīcā), Bernards no Klervo prasa neticīgo “atgriešanu” varas līdzekļiem. Viņa ierosmē tiek dibināti ne vien jauni mūku un bruņinieku ordeņi, bet ari organizēts 2. Krusta karš no (1147gada-1147gadam). To tūliņ uztver sakšu firsti (Albrechts Lācis, Indriķis Lauva u.c.) lai ar pagānu misijas ieganstu uzsāktu koloniālo ekspansiju uz Austrumiem pāri Elbai.
Ar saukli “kristīties vai mirt” sakši 1147.gadā rīko krusta karu pret Baltijas slāviem – Ventiem, kurus izkauj vai deportē. 1156.gadā. viņu zeme Vagrija ir jau iekļauta Holšteinas grāfistē, un tās ostu Stargardu – no kurienes pa Baltijas jūru notika tirdzniecība ar Krieviju – pārdēvē par Oldenburgu.
1155.gadā. dāņu karalis Svends izlaupa Šlezvigas ostā esošos krievu kuģus, kas piederēja Novgorodai. Šlezviga, tāpat kā agrāk Hedebija, bija Austrumu un Rietumu tirdzniecības mezglu punkts, kur Rietumu pusē noteicēji bija frīzi un flandri.
1157.gadā. hercogs Indriķis Lauva okupē slavu ostu Lībeku, ar ko vāci sāk iespiesties Baltijas jūrā, kur līdz tam Austrumu sektorā dominēja skandināvi, balti, somugru un slāvi.
1165.gadā. apstiprinātās Medebechas pils. Tērbatā, kas pa daļai pārņemtas no Sostes statūtiem, kārto ari vestfāļu komisijas tirdzniecību Dānijā un Krievijā (Rucia); par Krieviju toreiz dažkārt sauca ari Austrum Lju.
Lai Lībeka varētu konkurēt ar vecākām ostām, ķeizars Frīdrichs I 1188.g. pasludina to par brīvostu a. slāviem (Rutheni), gotlandiešiem jeb gudiem (Gothi), normaņiem u.c. austrumu tautām (gentes orientales), t.i. baltiem un somugriem. Tad pat ķeizars piešķir Lībekai 3 mežus ēku celšanai un kuģu būvēšanai, ar ko bija likts pamats vācu tirdzniecības flotei. Šo privilēģiju 1204.gadā atjaunoja Dānijas karalis Valdemārs Ari no 1220.gadā. un 1226.gadā Lībekas muitas ruļļiem redzams, ka muita nebija jāmaksā ne krieviem, ne lībiem, ne citām austrumu tautām. Līdzko Lībeka kļuva par vācu ostu, vestfāļu tirgotāji pa frīzu un skandināvu iebraukto “austr-vegr” (Austrumu ceļu) sāk arvien biežāk kuģot uz Daugavu.
Skandināvisks ir ne vien Daugavas nosaukums (Dyna, upe; vēlāk ari Rigsdin, Rīgas upe), bet ari vairāki vietu vārdi tās krastos (piemēram, Koknese no kog-näs, kuģu rags), kas liecina, ka šis ceļš bija labi pazīstams vikingiem. To pašu apstiprina Daugavas pilskalnu un senkapu inventārs. Gotlandes sala, kas atrodas tikai 150 km no Kurzemes pussalas, kopš Birkas nopostīšanas (ap 975.gadu) sāka spēlēt arvien lielāku lomu kā austrumu un rietumu tirdzniecības tranzīta bāze, kur krieviem piederēja 2 baznīcas ar noliktavām, un kur bieži ar saviem kuģiem piestāja ari kuršu un samu jūrnieki.
1237.gadā kāds Gotlandes tirgotājs Pēteris Galve veda gudu vārdā sarunas ar angļu karali Indriķi par tirdzniecības privilēģijām Londonā. “Galve” ir baltu vārds, un iespējams, ka viņš vai viņa senči izceļojuši no Kursas vai Prūsijas.
Otrs, ari vikingu lietots, ceļš saucās via Ruthenorum un gāja gar Gauju uz Pleskavu un Novgorodu. Tā bija tikpat liela kā vēlākā Lībeka un pretstatā vēl tikai 1147.gadā. minētai Maskavai jau 9.gadsimtā bija plaši pazīstams Zieneļ Krievijas tirdzniecības centrs, ko zviedru vikingi sauca par Salaspili (Holmgård). Tur kopš 11.gadsimta beigām gudiem Valagu ielā bija sava “sēta” ar Olava baznīcu, un krievu kupči, kas tirgojās ar aizjūras zemēm, 1156.gadā uzcēla ari savu (sv. Piektās) baznīcu.
Līdz 1293.gadam Novgorodas āra tirdzniecību pārvalda Visbija, pēc tam 14.gadsimtā kopīgi ar Lībeku. Bez tam Novgorodā bija Čudu jeb Igauņu iela, kas veda uz Narvu, Kareļu iela – uz Ņevas grīvu un Prūšu iela – uz Pleskavu un Rīgu. Šie nosaukumi liecina par tautām, kas te tirgojās. Tā kā Prūšu iela minēta jau 1250.gadā, kad Prūsijas vācu ostām vēl nebija nekādas nozīmes āra tirdzniecībā, un šai ielā dzīvojuši pagāni, tad ir skaidrs, ka tā bija senprūšu faktorija, kas te tirgojās laikam ar dzintaru un zvērādām. Pie Volhovas sastopam pat veselu prūšu ciemu (Prusyņa). Šie senprūšu sakari ar Krieviju radušies vēlākais 10.gadsimtā.
Knītlinga sāga stāsta par bagātu serbieti Vitgautu, kas pratis daudzas valodas un no 1115.gada līdz 1118.gadam tirgojies ar Kursu, Šlezvigu un Novgorodu. Šlezvigā viņš kristījies un iedāvājis hercogam Knutam Lavardam 8000 vāveru ādiņas. Jau šie nedaudzie fakti liecina, cik tālu sniedzās baltu jūras tirdzniecību, pirms lībieši “atklāja” Livoniju.
Ap 1163.gadu viņiem atļauj apmesties Visbijā, kur katrs gadu stūrmanis varēja viņu kuģus aizvest uz Daugavas “ostu” (t.i., muti) un tālāk līdz Doles krācēm. No 1173.gada līdz 1179.gadam sākās Lībekas tirgotāju un amatnieku infiltrācija ari Zviedrijā.
Apmēram no 1170.gadā šos vestfāļu kuģiniekus sāk pavadīt Holšteinas mūks Meinhardskā viņu rakstvedis un biktstēvs. Viņš iemācījās lībju valodu, jo tirdzniecība notika l.t. ar lībjiem Mārtiņu salā un Ikšķilē. 20 gadu laikā viņam izdodas kristīt dažus 100 lībju tirgotāju un dižciltīgo, kuriem no 1184.gada līdz 1187.gadam viņš uzceļ 2 baznīcas un mūra pilis it kā aizsardzībai pret leišiem. Tad 1186.gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II ordinē Meinhardu par 1. Lību bīskapu ar sēdekli Ikšķilē. Kad pilis uzceltas, jaunkristītie nomazgā Daugavā savu krustu, un Meinhards mirst 1196.gadā, neko nepanācis.
Par viņa pēcteci ieceļ cisterciešu abatu Bertoldu, kam pāvests atļauj vākt krustnešus pret tiem lībjiem, kas brīvprātīgi bija kristījušies, bet vēlāk atkrituši. Tāpat kā vendus, šos atkritējus izsludināja par neticīgiem, kas nozīmēja, ka viņus var piespiest pildīt savas saistības. Ar to bija ievadīta tai skaitā zobena un uguns misija Livonijā, ko drīz vien pārvērta par vispārīgu evaņģelizācijas metodi kā pret Baltijas pagāniem, tā pareizticīgiem. Kopš 1054.gadam, kad notika galīgais lūzums starp Romas un grieķu katoļu baznīcu, pāvesti uzskatīja ari pareizticīgos par ķeceriem un atkritējiem.
Ar prāvu vācu krustnešu pulku Bertolds 1198.gadam vasarā ieradās Daugavas grīvā, atstāja tur kuģus un devās uz Salaspili, prasot, lai lībji kristās. Viņi atteicās. Tad Bertolds ar krustnešiem atkāpās uz kādu ciemu pie Rīgas (ad locum Rige), kur pie pilskalna notika kauja, un lībietis Imauts (nepareizā lasījumā Imants) nodūra bīskapu ar šķēpu. Tā beidzās 1. krusta karš Daugavas krastos.
28.3.1199.gadā par 3.lībju bīskapu iecēla Brēmenes kanoniķi Albertu, Hartviga II radinieku. Alberts bija vairāk politiķis un diplomāts nekā garīdznieks, kas 30 gadus ilgajā (1199-1229.gadam.) amata laikā pārvērta Baltiju par vācu koloniju; tāpēc Albertu var saukt par Livonijas Jūliju Cēzaru.
Visu laiku lielākais pāvests Innocents III (1198-1216.gadam) ar 5.10.1199.gadā bullu aicina sakšus un vestfāļus doties krusta karā pret Livonijas “barbaru tautām”. Tā bija Romas atbilde uz lībju lēmumu izraidīt no savas zemes visus katoļu misionārus un ārzemju tirgotājus.
Iecelts amatā, Alberts nedodas vis uz Ikšķili, bet gan Visbiju, kur salīgst 500 krustnešus, jo Gotlande vairāk par citiem bija ieinteresēta atjaunot lībju pārtraukto tirdzniecību. Pēc tam Alberts brauc uz Dāniju, apmeklē karali Knutu un viņa brāli, Šlezvigas hercogu Valdemāru, vēlāko karali, kas ar savu floti varēja traucēt krustnešu transportus; apmeklē ari Lundas arhibīskapu Absalonu, kas bija Hartviga II sāncensis Baltijā. Alberts piedalās ari vācu karaļa Fīlipa kronēšanā 1199.gada Ziemsvētkos Magdeburgā un vāc tur krustnešus, jo šī bīskapija bija dibināts Austrum Eiropas pakļaušanai.
Tikai pēc šiem, politiskiem un militāriem soļiem Alberts 1200.gada aprīlī 23 kuģos pārved savu karaspēku un zirgus uz Daugavas grīvu, izkrauj tos, atstāj daļu flotes un ar kauju sasniedz Salaspili un Ikšķili. Noslēdz pamieru, un daļa lībju tiek kristīta; tad uzaicina uz dzīrēm Rīgas ciemā Daugavas un Gaujas lībju kungus, to skaitā ķēniņu Kaupu. Dzīru laikā viesus iesloga kādā namā, kamēr tie paraksta līgumu par apbūves laukuma piešķiršanu vācu Rīgas celšanai. Līguma nodrošināšanai jādod 30 dižciltīgi zēni kā ķīlnieki, kurus nosūtīja uz Vāciju, lai “viņi iemācītos palikt uzticīgi vāciešiem”.
Rīga nebija ne pirmā, ne vecākā Ljas pilsēta: spriežot pēc līdzšinējiem izrakumiem, tādas jau 12.gadsimtā. pastāvēja Jersikā, Daugmalē, Mežotnē, Talsos. Bet, līdzīgi Lībekai, Rīga kļuva par vienu no svarīgākām vācu ostām Baltijas jūrā, kas 14. gadsimtā monopolizēja tirdzniecību ar Krieviju.
Alberts pavisam 14 reizes brauca uz Vāciju vervēt krustnešus un tātad ik 2. gadu atveda jaunu karaspēku; dažkārt uz Livoniju devās pat hercogi un grāfi ar saviem vasaļiem. Tā kā šis ekspedīcijas brauca garām Ventai un Lielupei, lai gan ari šo upju grīvas bija jūras ostas, bet iegriezās tikai Daugavas ceļā, ko pārvaldīja pareizticīgie, tad tā ir liecība, ka Albertam mazāk rūpēja pagānu misija nekā Krievijas tirgi. To atslēgšana notika parastā secībā: vispirms tirgotājs ar olekti, tad mūks ar krustu, beidzot bruņinieks ar zobenu. Ari lībji, kas bija kļuvuši bagāti no tirdzniecības ar krieviem, par ko maksāja meslus Polockai, saprata šī kara īsto nozīmi un tāpēc krustnešu ierašanos Daugavā izskaidroja ar vācu nabadzību.
Kas finansēja Baltijas iekārošanu? – Vispirms šai pasākumā Alberts ieguldīja savas dzimtas personīgos līdzekļus; tāpēc ari svarīgākos amatos iecēla brāļus un pusbrāļus. Otrkārt, šos krusta karus atbalstīja Visbijas, Saksijas un Vestfāles namnieki. Piemēram, Lībekas tirgotāji ik gadus katrs uzturēja un apbruņoja pa 1 krustnesim, kas devās uz Rīgu. Par to bija jāmaksā 10 sudraba markas. To pašu laikam, darīja citas pilsētas, kas cerēja gūt Livonijā lielu peļņu no tirdzniecības ar zvērādām un vaskiem.
Šai ziņā ir zīmīgi, ka jau 1201.gadā, par lielu pārsteigumu Novgorodai, tur ieradās no Daugavas vesels vācu tirgotāju kamanu un ragavu “vilciens”. Viņi bija braukuši pa jau minēto Krievu ceļu gar Gauju uz Pleskavu un tālāk. Lielu daļu no okupācijas izdevumiem nācās segt Latvijas, lībjiem un igauņiem kontribūciju veidā. No legāta Alas Baldūnsa sūdzības 1234.gadā dabūjam zināt, ka Alberta laikā vien Baltijas tautām uzliktā kontribūcija sniedzās līdz 45 000 markām jeb 9 tonnām sudraba. Salīdzinot ar to, nenozīmīga ir palīdzība, ko Livonijas bīskapiem deva vācu firsti. Bertolds saņēma no Brēmenes arhibīskapa 20 markas, kas pietika 2 krustnešu sūtīšanai, bet karalis Fīlips pasolīja un, laikam, neiedeva 100 markas.
Tā kā krustnešu vairums palika Livonijā tikai 1 gadu, lai še izciestu savu sodu vai nokalpotu nolīgto laiku, tad bija jāmeklē cits veids ilgstošai okupācijai. Šo jautājumu katoļu baznīca jau bija atrisinājusi Palestīnā, radot mūku bruņinieku ordeņus. Pēc to parauga Meinharda palīgs, cisterciešu mūks Teodīriks, kas misionēja Turaidā, 1202.gadā, Alberta prombūtnes laikā dibināja līdzīgu ordeni Livonijā. To nosauca par Dieva jeb Kristus bruņinieku brālību (Fratres militiae Christi) un tai piešķīra franču templiešu statūtus. Ordeņa brāļi uz sava baltā mēteļa uzšuva sarkanu krusta un zobena zīmi, kāpēc tos sauca ari par Zobenbrāļiem. Bez parastiem mūku solījumiem (paklausības, šķīstības, nabadzības) viņiem bija jādod solījums cīnīties ar neticīgiem. Brāļi dalījās 3 kārtās: bruņiniekos, priesteros un kalpotājos; pirmie no sava vidus vēlēja meistaru jeb mestru, kura sēdeklis bija Jura pils Rīgā. Zobenbrāļu vairums rekonsrutēja no Gotlandes un Vācijas tirgotāju dēliem; tāpēc franču mūks Alberiks sauc šo ordeni par vācu tirgotāju biedrību, kur bijis daudz noziedzīgu elementu. Tiem vairāk rūpēja materiālie labumi nekā misijas darbs. Zobenbrāļos bija tik vāja disciplīna, ka 1. mestru Vanno jau 1209.gadā nogalināja kāds vāc brālis, bet 2. (Folkīnu) viņi labu laiku turēja cietumā. Pēc 30 gadiem, šo demoralizēto ordeni (1236.gadā.) kaujā pie Saules (laikam pie Šauļiem) gandrīz pilnīgi iznicināja apvienotie leišu un zemgaļu spēki. Zobenbrāļu atliekas 1237.gadā. inkorporēja Vācu jeb Teitoņu ordenī, brāļiem sarkanā, krusta vietā uzšuva melnu, un vēl neiekārotā Kursa un Zemgale ieguva daudz stiprāku un labāk disciplinētu ienaidnieku nekā Saules kaujā satriekto.
Bīskapa Alberta krustnešu agresija pilnīgi pārgrozīja agrāko politisko sistēmu un spēku samēru Baltijā. Baltu un somu tautām tuvojās ne pašu izraudzīta, bet sešnieku uzspiesta likteņa stunda. Tāpat kā Somijā, ari Igaunijā un Austrum Latvijā pirmo kristīgās misijas darbu bija veikusi grieķu katoļu baznīca Bizantijas vadībā. Bet tas bija noticis ar krievu baznīcas starpniecību, kā to apliecina somu un latviešu sakrālā terminoloģija, kas aizgūta no veco krievu valodā (piemēram, baznīca, zvans, gavēnis, grāmata u.c.). Uz to norāda ari pilskalnos un kapos atrastie krustiņi. Jersikā un laikam ari Koknesē bija pareizticīgo baznīcas ar zvaniem un ikonām, bet starp garīdzniekiem ari latviešu mācītāji (svētais Jurģis).
Salīdzinot ar pagānismu, tas bija solis uz priekšu, bet tai pašā laikā ar svarīgām politiskām sekām, kādas ir katrai ticības maiņai. Kopš Vladimira II Monomacha (1053.gada-1125.gadam), kurš prata apvienot ¾ toreizējās Krievijas, Baltijai draudēja krievu briesmas. Viņš uzdod savam dēlam Mstislavam I Haraldam, kas rezidēja Novgorodā, nodrošināt igauņu un latgaļu kontrolēto krievu ceļu no Gotlandes gar Gauju uz Pleskavu. Mstislava sirojumi notiek 1111.gadā, 1113.gadā un 1116.gadā. Tā kā šīs akcijas nedeva cerētos panākumus, uzbrukumu atkārtoja 1130/31.gada. ziemā. Mstislavs tad jau bija Kijevas lielkņazs (1125.gada-1132.gadam) un Baltijas iekārošanu uzdeva saviem 3 dēliem, kas no Novgorodas, Smoļenskas un Polockas kopīgā kara gājienā uzveica “čudus” un lika viņiem maksāt meslus. Par “čudiem” sauca visus ne krievus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras, bet galvenokārt igauņus, lībjus un somus.
Jau 1132.g. “čudi” sacēlās un smagi sakāva Mstislava dēlu Vsevolodu, ko pēc tam Novgorodas republika atcēla no kņaza amata un izraidīja no savām robežām. Novgorodā sākās asas partiju cīņas, un 100 gadu laikā (1136.gada-1238.gadam) tur valda kādi 38 kņazi. Novājinātā tirgotāju republika veselus 40.gadus vairs nevar turpināt savu ekspansiju uz rietumiem. Acīm redzot šai laikā krievu meslu kundzība izbeidzās.
Bet kad 1171/72.gadā. pāvests Aleksandrs III uzdod Lundas un Upsalas arhibīskapiem organizēt krusta karus pret Igauniju un Somiju, sākās Romas sacensība ar Bizantiju par Baltijas tautu dvēselēm.
1176/77.gada ziemā “visa čudu zeme” uzbruka Pleskavai, kas – laikam sakarā ar pāvesta aktivitāti – bija atkal sākusi piedzīt meslus, lai ar to leģitimētu savas skaudības uz Baltiju. Krievi vēl 16.gadsimtā tos sauca par pareizticības mesliem. 1177.gadā krievi cieta lielus zaudējumus; tāpēc novgorodieši aicina par kņazu Mstislavu Drošsirdīgo, kas – pēc hronikas stāsta – 1180.gada sākumā ar 20 000 vīriem veselu nedēļu sirojis Igaunijas un Latvijas pierobežā un atjaunojis meslus.
Šī krievu meslu kundzība nebija ilga, jo 1183/84.gada ziemā Latgalē noposta Pleskavas zemi. Atbildot uz to, 1191/92.gadā atkal Novgorodas, Pleskavas un Polockas kņazi iebrūk Baltijā. Ari rietumu somiem 12.gadsimts bija jāatvaira vairāki krievu uzbrukumi. Vērodami Austrum somu, igauņu un latgaļu cīņas pēc piesliešanās pareizticībai un Austrum Eiropas blokam, Ritum somi, lībji, zemgaļi un kurši nesteidzās kristīties, jo kopš baznīcas sochizma (1054.gadā) bija saskaldījusi Eiropu 2 blokos, izšķiršanās par vienu no tiem varēja apdraudēt viņu neatkarību. Bez tam balti skatījās uz saviem ciltsbrāļiem dienvidos, leišiem un prūšiem, kas, lielāki skaitā un stiprāki varā, ar ieročiem atvairīja zobens un uguns misiju.
Bet ar savu vilcināšanos šīs tautas bija par veselu gadsimtu nokavējušas īsto laiku izveidot savu nacionālo baznīcu pēc Skandināvijas valstu parauga. Tagad par šīm tautām lēma visvarenā Romas kūrija ar gandrīz neizsmeļamām krustnešu rezervēm, augstāku kultūru un organizāciju.
Katoļu baznīca varēja raidīt kaujās savus dzelžos kaltos bruņiniekus un kara inženierus, kas cēla mūra pilis un būvēja kara mašīnas. Turpretim baltieši vēl lietoja vikingu laiku ieročus, tikai retam bija bruņu cepure un ķēžu krekls. Baltijā bija gan vairāk 100 koka piļu uz izbūvētiem pilskalniem. bet tie bija piemēroti tikai vietējiem cilšu kariem un svešiem sirotājiem, kas prasīja nelielu aizstāvju skaitu. Tā Daugmales pili varēja aizstāvēt jau 108, bet Sateseli Siguldā – 120 vīri.
Krusta karu norisē var atšķirt 2 periodus: līdz 1242.gadam un no 1242.gada līdz 13.gadsimta beigām. Kā mongoļu iebrukums Austrum Eiropā 1241.gadā, ar ko it sevišķi tika apdraudēti poļi un čechi, tā Aleksandra Ņevska 1242.gadā lielā uzvara par Vācu ordeņa spēkiem tai skaitā Ledus kaujā spieda Romas kūriju atteikties no sava lielā ārpolitiskā sapņa ar militārām uzvarām Krievijā piespiest pareizticīgo baznīcu uz izlīgumu.
Pēc 1242.gada pāvesti vairs maz interesējās par Baltijas tautu likteņiem, izbeidzas līdz tam tik bieži atkārtotās brīvības garantijas un Vācu ordenim, kā stiprākai bruņotai varai Austrum Eiropā, tika dota gandrīz pilnīga rīcības brīvība ātrākai krusta karu nobeigšanai. Līdz ar to Baltijas tautas izzūd no Eiropas uzmanības centra un pamazām tiek aizmirstas.
Līdz 1240.gadam tiek pabeigta lībju, latgaļu un igauņu pakļaušana un viņu zemju sadalīšana starp bīskapiem un zobenbrāļiem jaunos teritoriālos veidojumos. Līdzīgi somiem ari tautām uz Austriem no Daugavas bija jācīnās 2 frontēs – pret Austrumu un Rietumu agresiju. Ar to pa daļai izskaidrojams kāpēc Albertam samērā īsā laikā izdevās veikt savu militāro uzdevumu pretstatā ilgajām cīņām, kas 13.gadsimta. 2. pusē bija jāved Vācu ordenim Zemgalē, Kursā un Prūsijā.
Lai dabūtu savā varā Daugavas ceļu, ko prasīja bīskapa Alberta finansētāji, vācu tirgotāji, viņš bija spiest vest pret leišu politiku. Spriežot pēc Indriķa hronikas, kas gan, acīm redzot, pārspīlē kā leišu, tā lībju varu Austrum Latvijā, Lietuva toreiz sāka konsolidēties un izveidot agresīvu centrālu varu, kas ar karaspēka sirojumiem apdraudēja kaimiņus. Tāpēc, lai nodrošinātu savu labo spārnu, Alberts noslēdz īslaicīgus draudzības līgumus ar zemgaļiem un sāk virzīt krustnešus gar Daugavu uz augšu.
Uz to Pockas kņazs Vladimirs jau 1203.gada vasarā, it kā meslu piedzīšanai no lībjiem, ar nelieliem spēkiem uzbruka Ikšķilei un aplenca ari puscepto Rīgu.
Ieradies ar jauniem krustnešu spēkiem, Alberts 1205.gadā noslēdza mieru ar Kokneses kņazu Vetseki (Vjačko) un 1206.gada pavasarī mēģināja uzsākt sarunas ar Vladimiru par brīvu kuģošanu Daugavā. Uz to krievi atbild ar karagājienu, kurā piedalās ari lībji. Bet dabūjuši zināt, ka Sāmsalā 1206.gadā ieradusies liela dāņu flote jaunā karaļa Valdemāra II vadībā, krievi atkāpjas no Rīgas. Šis Dāņu kara gājiens pret sāmiem bija nesekmīgs.
Bet lai izsekotu vācu nodomiem, karalis nosūta uz Rīgu Lundas arhibīskapu Andreju Sunesenu un savu kancleru Šlezvigas bīskapu Nikolaju, kuri tur uzturas visu ziemu Alberta prombūtnē. Tas liecina, cik lielas bija dāņu un vācu pretišķības Baltijas jautājumā. Sunesens jau 1202.gadā bija vadījis krusta karu pret Somiju, lai aizsteigtos priekšā zviedriem, ko tie uzskatīja par saviem rivāļiem. Šai laikā gan zviedru baznīca vēl bija vāja, jo tikai 1164.gadā ar Upsalas metropolīta iecelšanu tā tika atbrīvota no Lundas arhibīskapa jurisdikcijas, kas bija dibināts ap 1103.gadu
12.gs. beigās dāņi vairāk kārt bija iebrukuši sāmu un igauņu zemēs, kāpēc Sunesenam bija uzdots noskaidrot vācu tuvākos nodomus un tūliņ ziņot par to pāvestam Innocentam III. Sunesens panāca, ka pāvests jau 1207.gadā atzina Igaunijai par dāņu misijas novadu, kam vēlāk bija ļoti liktenīgas sekas. 1206/07.gada ziemā Alberts atradās Vācijā, kādu laiku karaļa Fīlipa galmā, un saņēma no viņa iekārotos un kristītos lībju novadus lēņos ar garīga firsta ticībām. Ar to 1207.gadu bija ievadīta Austrum Latvijas inkorporācija Romas impērijā.
Alberts atgriezās Rīgā ar lielu krustnešu pulku 1207.gadā Vasarsvētkos. Tad Kokneses Vetseke, it kā par palīdzību pret leišiem, atsakās no īpašuma tiesībām uz Kokneses pili un zemi, saņemdams pēc tam pusi atpakaļ kā bīskapa lēni un līdz ar to kļūdams par viņa vasali.
Nākošais Alberta solis bija Jersikas karaļvalsts pakļaušana, kas ari notika tais pašās lēņtiesiskās formās: lai atbrīvotu krustnešu sagūstīto karalieni, kas bija leišu dižciltīgā Daugeruta meita, Visvaldis bija spiests ierasties Rīgā un atteikties par labu Albertam no īpašuma tiesībām uz savu valsti lai pēc tam pusi no tās saņemtu atpakaļ lēņos ar solījumu būt uzticīgam bīskapam un pārtraukt draudzību ar leišiem. Visvalža padošanās akts ir saglabājies, un tas ir juridiski nevainojams brīvprātīgs darījums, pret kuru vēlāk ne Polockas Vladimirs – ko daži vēsturnieki bez pietiekama pamata uzskata par Visvalža meslu kungu – ne kāds cits nav cēlis iebildumus.
Lai gan Indriķa hronika ir rakstīta bīskapa Alberta uzdevumā un tāpēc daudz ko noklusē un mīkstina, tomēr autors nav gribējis slēpt tos faktiskos notikumus (varu vai varas draudus), kas bija pamatā tiem svarīgiem aktiem, ar kuriem latgaļu valdnieki zaudēja savas valstis un pavalstniekus. Nokļūstot vasaļu stāvoklī, viņu tālākais liktenis bija apzīmogots: aizstāvoties pret vācu krustnešu provocētiem uzbrukumiem, viņus apvainoja felonijā, ar ko tie zaudēja savus lēņus. Tā Kokneses kņazs jau 1208.gadā bija spiests bēgt uz Krieviju. Ari Visvalža tālākās gaitas ir dramatiskas.
Kad Jersika bija pakļauta, Albertam nebija vairs grūti panākt izlīgumu ar Polockas Vladimiru (1212).gadā, noslēdzot tirdzniecības līgumu un militāru savdabību pret Lietuvu. Šim līgumam sekoja vairāki citi. Kā viens no vecākiem ir uzglabājies 1229.gada tirdzniecības līgums, ko no 1 puses parakstīja Smoļenska, Polocka un Vitebska, no 2. puses latīņu tirgotāju pilnvarotie šādā kārtībā: Gotlande, Lībeka, Minstere, Groninga, Dortmunda, Brēmene un Rīga. Šī kārtība ir liecība par minēto pilsētu svaru tirdzniecībā ar Krieviju. Kā pēdējā minēta Rīga un kā 1. nevis Visbija, bet visa Gotlande.
Ieguvis no bīskapa Alberta 1/3 no lībju zemēm Gaujas baseinā, zobenbrāļu ordenis sāka nostiprināt šo līniju, ceļot pilis Cēsīs un Siguldā. Ar to viņš ieguva t.s. krievu ceļu, kas veda uz Pliskavu un kura dēļ jau 12.gadsimtā bija radušies konflikti starp igauņiem un latgaļiem Izmantojot šīs nesaskaņas, Cēsu komturam Bertoldam ap 1208.gadu izdevās iemanevrēt Tālavu kārā pret igauņiem, kas ar pārtraukumiem turpinās 20 gadus Šais karos, saskaņā ar līgumu, bija jāpiedalās kā lībjiem, tā latgaļiem Tas bija viens no asiņainākiem kariem, ko pazīst Indriķa hronika, un šai karā laikiem iejaucās ari leiši un krievi. Redzot, ka zobenbrāļi nespēj pildīt 1208.gada līgumu par aizsardzību pret krieviem un leišiem, Tālivaldis to uzteica un 1214.gadā ar saviem dēliem griezās pie Alberta vietnieka, Raceburgas Fīlipa ar priekšlikumu uzņemt viņus “Rīgas bīskapa varā”. Pēc tam Tālavas latgalē piedalās karos ne vairs kā zobenbrāļu sabiedrotie, bet kā Rīgas bīskapa pavalstnieki.
Beidzot 1224.gadā Dienvidu Igaunijā ir spiesta kapitulēt, un līdz ar to izbeidzas ari 1221.gadā iesāktais krievu – livoņu karš. Saskaņā ar 1224.gada līgumu Alberts atzina Pleskavas republikas tūbas uz Tālavas mesliem, un līdz pat 13.gadsimta beigām krievu soģi laiku laikiem centās tos piedzīt. 1224.gadā ir izšķirīgs ari citādā ziņā: no Dienvidu Igaunija novadiem Alberts dibina vēlāko Tērbatas bīskapiju, ieceļot par tās vadītāju savu brāli. Šai gadā tiek sadalīta ari Tālava un Adele, pie kam 1/3 iegūst zobenbrāļi, bet 2/3 Rīgas bīskaps. No šim teritoriālām kvotām tiek radīti jauni feodāli veidojumi ar vācu kungiem un nevācu pavalstniekiem. Ar to noslēdzās Livonijas krusta karu 1. posms, kur kaujas lauks bija lībju, latgaļu un igauņu teritorija.
Indriķa hronika neko nestāsta par tās latgaļu zemes likteni, kas atradās uz dienvidiem no Aiviekstes. Ari dokumentu attiecībā uz šo apgabalu ir ļoti maz, un tie paši pa daļai viltojumi. Polockā krievu vietā par noteicējiem kļūst leiši, ar kuriem Vācu ordenis gan slēdz līgumus, gan karo, skatoties pēc apstākļiem. Pēc kāda Volkenburgas (Padebešu kalna) koptura zīmoga var spriest, ka tur ap 1262.gadu ordenis bija uzcēlis pili. 1277.gadā viņš sāk celt to ari Vec Daugavpili, bet to nācās drīz pamest, un tikai 1312.gadā varēja uzsākt šīs pils būvi no jauna tagadējā vietā. 1325.gadā pirmoreiz minēta Rēzeknes pils.
Lieliem ārpolitiskiem sarežģījumiem bija saistīta katoļu misija Igaunijā, kur par pagānu dvēselēm cīnījās dāņi, zviedri un zobenbrāļi. 1219.gadā Valdemārs II kopā ar arhibīskapu Andreju u.c. augstmaņiem izsēdināja Tallinā (t.i., dāņu pilī) lielu karaspēku, bet tūliņ sanāca naidā ar zobenbrāļiem, kas ari pretendēja uz Ziemeļu Igaunijas novadiem. Tā kā kristīšanās nozīmēja tās pavalstniecības pieņemšanu, pie kuras piederēja misionārs, tad 1220.gadā notika skriešanās starp dāņu un vācu priesteriem; katra puse centās pēc iespējas ātrāk reģistrēt savu jaunkristīto skaitu, sūtot zemniekiem apslacīšanai svētīto ūdeni un ceļot koka krustus ciemos, kas nozīmēja, ka kristīšana ir notikusi. Tā igaunijā tika kristīti vairāk kārt, un Lundas arhibīskaps Andrejs ordinēja bīskapu kā Tallinai, tā Virijai un Jervai.
Kopš 1220-1561.gadam ari Tallinas bīskaps palika par Lundas arhibīskapa sufraganu. Lai aizkavētu dāņu ekspansiju, zviedru karalis Jānis Sverkersons un viņa jards Kārlis, kā ari tā brāļa dēls Linčepingas bīskaps Kārlis 1220.gadā ar lieliem jūras spēkiem iebruka Rotālijā un apmetās Leales pilī, kur Alberts tikko bija iecēlis savu brāli Hermani par bīskapu. Ari zviedri gāja apkārt kristīdami un celdami baznīcas, bet pēc kādas apspriedes ar dāņiem Tallinā bija spiesti atgriezties Zviedrijā, neko nepanākuši.
Dāņu un vācu konflikta izšķiršanai Igaunijā, kā ari daudzu citu strīdus jautājumu kārtošanai Honorijs III sūtīja uz Rīgu savu tuvāko līdzstrādnieku Modernas bīskapu Viļumu kā savu legātu ar ārkārtējām pilnvarām. Šis solis izriet no Romas kūrijas nolūka dibināt Baltijā tieši sv. Krēslam pakļautas baznīcas valstis. Tāpēc Livoniju izsludināja par Māras zemi, un zem Dievmātes karoga cīnījās krustneši un zobenbrāļi; viņas vārdā nosauca ari vairākas pilis (Marienburg -Alūksne, Marienhausen – Viļaka, Frauenburg – Saldus). Vedot “skaldi un valdi” politiku, Roma neļāva nostiprināties nevienam rivālim: vienreiz kūrija atbalstīja dāņus, otrreiz Vāciešus, vienreiz Rīgas bīskapu, citreiz zobenbrāļus.
Tāpēc nepiepildījās ne Alberta personīgais sapnis kļūt par metropolītu, ne zobenbrāļu nodoms tapt tikpat patstāvīgiem, kāds bija Vācu ordenis Prūsijā. Piedraudot ar ekskomunikāciju, Honorijs III un Gregors IX daudzās bullās deklarē, ka jauna kristītie ir aicināti Dieva bērnu brīvībā un ka tos nedrīkst nostādīt sliktākā stāvoklī, nekā viņi atradās, būdami neticīgi.
Misijas darbā uz Baltiju tiek sūtīti izglītoti vīri, kas bija mācījušies Parīzē, Ķelnē u.c. Rietumu Eiropas centros. Sakarā ar krusta kariem interese par Baltiju un Prūsiju bija tik liela, ka Bērtulis Anglicus savā Enciklopēdijā 15. grāmatu veltī šo zemju aprakstiem. – Ieradies Rīgā 1225.gada vasarā, Modenas Viļums apbraukā jaunkristīto zemes, izšķir sūdzības, pieņem sūtņus, kārto vācu ķildas ar dāņiem un pārņem strīdīgos apgabalus pāvesta rīcībā, ieceļot tur savu pārvaldnieku, bet soģus no pašu igauņu vidus. Pirms aizbraukšanas viņš sasauc 1. Livonijas sinodi, izdod Rīgas baznīcas statūtus, atzīst Rīgas pašvaldības tūbas, nosaka pils. robežas u.t.t., visos jautājumos rīkodamies kā suverēns valdnieks. Atceļā Visbijā viņš 1226.gadā uzdod pie turienes Jēkaba baznīcas ierīkot domu skolu baltiešu jauniešu sagatavošanai garīdznieku amatam. Jau uz kuģa esot, legāts saņem ziņu, ka zobenbrāļi sāk okupēt pāvesta aizsardzībā nodotos Ziemeļu Igaunijas novadus.
1229.gadā mirst Alberts, neticis pie arhibīskapa goda. Par viņa pēcteci Rīgas domkapituls ievēl Magdeburgas domkungu Nikolaju, bet Brēmenes arhibīskaps ieceļ savu kanoniķi Albertu. Gregors IX uzdod šo lietu izšķirt savam legātam Vācijā kardinālam Otonam, kurš atceļ abus kandidātus un uzdod pagaidām Livoniju pārvaldīt vicelegātam Alnas Balduīnam. Tas bija Lježas bīskapijas cisterciešu mūks, pēc tautības vadonis, kas jau 1230.g. jūlijā ieradās Rīgā un drīz vien sanāca naidā ar livoņiem. Lai gan viņš bija ieteicis Otonam apstiprināt Nikolaju par Rīgas bīskapu, tas, ticis amatā, uzsāka asu cīņu ar Balduīnu, ko izraisīja kuršu jautājums.
Kurši jau 1210.gadā bija nesekmīgi uzbrukuši Rīgai un 1228.gadā ari Daugavgrīvas klosterim. Laikam lielā bada dēļ, kas toreiz bija visā Ziemeļu Eiropā, kuršu karalis Lamekins uzsāka sarunas ar vicelegātu par pāriešanu katoļu ticībā – acīm redzot, lai dabūtu no Gotlandes kādu labības sūtījumu.
Turpinot svētās Krēsla politiku, Balduins 28.12.1230.gadā noslēdza ar Lamekinu kuršiem ļoti izdevīgu līgumu un 17.1.1231.gadā otru ar Austrumu Kursas 12 ciemu vecākiem. Šo līgumu dēļ rīdzinieki ne vien apdraudēja Balduīnu, kam vajadzēja meklēt patvērumu pie saviem ordeņa brāļiem Daugavgrīvā, bet rīkoja ari soda ekspedīciju pret kuršiem 1231/32.gada ziemā, kad Balduīns jau bija devies pie pāvesta, lai tas apstiprinātu kuršu līgumus. 1232.gadā pāvests otrreiz sūta Balduīnu uz Rīgu kā savu legātu, reizē ieceldams viņu par Kursas pārvaldnieku un Zemgaļu bīskapu. Neskatoties uz visām pilnvarām, Balduīns nespēja tikt galā ar zobenbrāļiem, kas 1233.gadā apcietināja savu mestru Folkvīnu un sarīkoja īstu Bērtuļa nakti Rēvelē, izdūra acis pāvesta vasaļiem u.t.t. Tad viņš iesniedza pāvestam garu sūdzību, ko nosūtīja kopā ar lieciniekiem, bet tos Holandē apcietināja zobenbrāļi un atveda ar varu atpakaļ. Tādos apstākļos pāvests 1234.gadā atsauca Balduīnu un viņa vietā otrreiz par legātu nosūtīja rīdziniekiem labvēlīgo itālieti Modenas Viļumu.
Pēc zobenbrāļu iznicināšanas Saules kaujā (1236.gadā) Baltijas iekārošanu uzdeva Vācu ordenim kopā ar krustnešiem. Pēc templiešu ordeņa parauga uz kāda kuģa Akonas ostā 1190.gadā no Lībekas krustnešiem dibinātājiem Teitoņu jeb Vācu bruņinieku ordenis sava 4. virs mestra H.fon Zalcas (1210-39.gadam) vadībā ieguva tādu uzticību ķeizara un pāvesta acīs, ka to apbēra ar neskaitāmām privilēģijām.
Kad Palestīna bija zaudēta un Vācu ordenis padzīts ari no Ungārijas, tas 1226.gadā saņēma Mazo vijas poļu hercoga Konrāda aicinājumu nākt viņam palīgā padzīt senprūšus no Kulmas novada pie Vislas, ko 1224.gadā viņi bija iztīrījuši no krustnešiem. Kā Latgalē bija jācieš no krievu, tā senprūšiem no poļu agresijas. Ķeizars un pāvests atļāva fon Zalcam pārcelt daļu ordeņa uz Prūsiju. Pēc tam 1230.gadā Gregors IX sludina jaunu krusta karu pret prūšiem. Maincas reichstāgā, ko 1232.gadā sasauca ķeizars Frīdrichs II un kurā piedalījās 75 firsti un ap 12 000 bruņinieku, Zalca, kas tur bija ieradies savā baltā mēteli ar melnu krustu, veica lielu propagandu par labu Vācu ordenim. Sekas bija tās, ka viens no bagātākiem firstiem, 18 gadu vecais Meisenas markgrāfs Heinrichs, kam piederēja sudraba raktuves, solījās tūliņ pēc reihstāga piedalīties krusta karā pret senprūšiem. To viņš ari izdarīja ar 500 bruņiniekiem un daudziem kara kalpiem. Sākās senprūšu brīvības cīņas, kas turpinājās 50 gadus (1231 -1283.gadam), kamēr beidzot Vācu ordenim izdevās salauzt viņu pretestību. Kaujās kritušo vai aizbēgušo zemēs ieceļoja leišu, poļu un vācu zemnieki, vēlāk ari namnieki. Tā radās Vācu ordeņa valsts Prūsijā, uz kurieni 1309.gadā no Venēcijas pārvietoja ari virs mestra sēdekli, uzceļot šim nolūkam stipro Marienburgas pili.
Pārņemot 12.5.1237.gadā zobenbrāļu mantojumu Livonijā, Vācu ordeņa valsts robežas izpletās līdz Krievijai. Pārvērtēdams savus spēkus, Livonijas mestrs sāka lauzties austrumu virzienā, ieņēma Pleskavu un devās vēl tālāk uz Novgorodu, kur toreiz par kņazu bija Aleksandrs Ņevskis.
Šai laikā Eiropai draudēja jaunas briesmas – šoreiz no mongoļiem. Temudžina jeb Džingishāna (t.i., Lielā hāna) vadībā mongoļi 1215.gadā ieņēma Pekinu, un viņu armija Subudeja vadībā 1224.gadā pie Kalkas Dienvidu Krievijā sakāva krievu spēkus. Pēc Džingishāna nāves (1226.gadā) Subudejs uzsāka Ziemeļu Krievijas iekārošanu, un 1238.gada martā viņa divīzijas atradās vairs tikai 200 kilometrus no Novgorodas, parastā kārtā pieprasot 1/10 no visiem ienākumiem un katru 10. vīru kara dienestam. Aleksandrs Ņevskis pieņēma šos noteikumus un ar to izglāba Novgorodu no nopostīšanas. Pēc šiem, diplomātiskiem panākumiem Aleksandram Ņevskim izdevās 1240.gada jūlijā sakaut pie Ņevas zviedru jarda Birgera spēkus un pēc tam 5.4.1242.gadā uz Peipusa ezera ledus sakaut ari Vācu ordeni un krustnešus. Ar to uz ilgiem laikiem bija apturēta viņu ekspansija uz austrumiem.
Nu pienāca kuršu kārta, jo ordenim bija svarīgi nodrošināt sauszemes ceļu no Rīgas gar jūrmalu un tālāk caur Kuldīgu un Liepāju uz Prūsiju. Kuršu nomākšanai Modenas Viļums 19.4.1242.gadā atļāva Vācu ordenim celt pili Kuldīgā. Mestrs Dīriķis sapulcē ne vien visus vācu spēkus, bet ari latgaļu un lībju zemes sargus un 3 gadu laikā tik lielā mērā noposta kuršu zemi, ka viņi bija spiesti pieņemt vācu soģus un dot ķīlniekus. Pēc Prūsijas parauga Modenas Viļums piešķīra Vācu ordenim iekarotā Kursā 2/3, bet bīskapam tikai 1/3. Pēc ilgām apspriedēm 1253.gadā notika Kursas sadalīšana.
Bet pēc Durbes kaujas 1260.gadā sacēlās no jauna ne vien kurši, bet ari prūši, zemgaļi un sāmi. Tad mestrs 1260.gadā uzsāka otrreizēju Kursas iekarošanu, kas ilgst 7 gadus Šoreiz ordenis bija nolēmis panākt uzvaru ar terora līdzekļiem, netaupot ne ievainotos, ne zēnus, vecākus par 11 gadiem; gūstekņus vai nu nogalināja vai deportēja, ar ko plaši apgabali tika pārvērsti par neapdzīvotu postažu, sevišķi Kuldīgas komturijā, kuru pēc tam kolonizēja ar uzticīgiem lībjiem, jo aicinājums vācu bruņiniekiem un zemniekiem ierasties šo apgabalu kolonizēšanai neatrada atbalsi.
Šādos apstākļos, parakstot 1267.gadā miera līgumu, ordenis bija spiests atteikties no tālākām atriebības akcijām un atzīt kuršu personīgās un īpašuma tūbas . No Kuldīgas komturijas 1355/62.gadam nodokļu maksātāju saraksta redzams, cik strauji 100 gadu laikā pieaudzis lībju % Kursā, salīdzinot ar stāvokli 11.-13.gadsimtā. Šis % Alšvangas un Ārlavas pils tiesās bija 10-20%, Jaunpils, Aizputes un Cīravas pils tiesās pat 20-30% (P.Johansens). Sakarā ar kuršu un zemgaļu brīvības cīņām pāvesti, atsaukdamies uz Laterna koncila 1215.gada lēmumiem, kas bija vērsti pret musulmaņiem, ar vairākām bullām (1248.gadā, 1253.gadā un 1262.gadā) aizliedza ievest Livonijā zirgus, ieročus, dzelzi, sāli un audumus.
Visilgāk par savu neatkarību cīnījās zemgaļi. Viņu metāla izstrādājumus sastop gandrīz visā Austrumu Baltijā, un par tāltirdzniecību liecina vairāki sudraba depozīti, starp kuriem Salgales Rijniekos atrastais svēra 5,75 kg un sastāvēja no 37 ozeringiem. Jau 1106.gadā Polockas kņazs ar stipriem spēkiem uzbruka Zemgalei, bet zaudējis 9000 vīrus bija spiests atkāpties un vairs nemēģināja uzkundzēties.
Vairāki rūnu raksti stāsta par zviedru kuģu braucieniem 11.gadsimta 1. pusē ap Kolkas ragu uz Zemgali (til Simkala). Preču apmaiņa notika vai nu Daugmalē, kas no 2.-12.gadsimtas, tātad 1000 g. bija Zemgales pilsēta Daugavas kreisajā krastā, vai t.s. Zemgales ostā (portus Semigallorum), ko vispirms piemin 1200.gadā. Tā laikam sauca kādu nenocietinātu tirgus vietu Lielupes grīvā – pēc dažu domām tā bija Bolderāja (Bolder Aa, no frīzu polder). Bez Lielupes ūdensceļa turp gar Babīti gāja ari lielceļš – via Semigallorum. Šo ostu vāci uzskatīja par tik lielu konkurentu Rīgai, ka 1201.gadā panāca pāvesta aizliegumu ārzemju kuģiem tajā iebraukt. Laikam to daudz neievēroja, jo vēl 1263.gadā kāds dokuments starp Baltijas jūras ostām piemin ari Semegaller A.
Nav šaubu, ka ari pašiem zemgaļiem bija sava flote, jo Indriķa hronika stāsta, ka viņi ieradušies pie Ikšķiles ar lielām kuģu tauvām. 1220-54.gddam Sostē (Vestfālē) pastāvēja tirdzniecības nams Semigalli, ko bija dibinājis vasku tirgotājs Indriķis Semigallus. Vēl 1288.gadā Rīgas parādnieku grāmatā atzīmēts tirgotājs Jānis no Lībekas, “qui est Semigallus” (kas ir zemgalis).
Zemgalē bija 2 centri: austrumos Mežotne ar pili un pilsētu, rietumos Tērvete, kur bīskapa Alberta laikā valdīja Viesturs (Vester). To Atskaņu hronika sauc par ķēniņu (kunic), bet Indriķa hronika (Viesthardus) par Semigallorum princeps, maior natu, senior un dux.
Lai gan Zemgali no visām pusēm apņēma meži un purvi, kas veidoja dabisku robežu ar kaimiņiem, tomēr 12.gadsimta beigās zemgaļiem bija divi ienaidnieki – lībji un leiši. Jādomā, ka sadursmes ar lībjiem notika ārzemju tirdzniecības dēļ kā Zemgaļi ostā, tā Daugmalē. Turpretim Austrumu Zemgaļi cieta no leišu sirotājiem, kas caur Mežotni un Doles salu devās tālāk uz Igauniju un Krieviju. Šo iemeslu dēļ zemgaļi 1202.gadā noslēdza sadarbību ar vāciem un karoja ar tiem kopā. 1205.gadā Viesturs brīdina rīdziniekus no leišiem, kas sirojot igauņos, un ieteic tiem atceļā atņemt laupījumu. Tad pat zemgaļi piedalās vācu uzbrukumā Turaidas lībjiem, bet jau 1210.gadā nostājas vācu ienaidnieku pusē, redzot, ka 1209.gadā krustneši noposta Jersiku.
Par pret vācu partijas vadoni kļūst Viesturs, saprazdams, ka viņu gaida Visvalža liktenis. Kad 1218/19.gada ziemā leiši caur Zemgali un Kursu ielaužas Sāmsalā, Mežotne lūdz vācu palīdzību. Alberts tur kristī ap 300 zemgaļu un atstāj krustnešu garnizonu. Pēc tam Viesturs uzbrūk Mežotnei un 1219.gadā krustneši to pamet, bet mežotnieši atsakās no kristietības un padodas Viestura varai.
1220.gada sākumā bīskaps Alberts un sakšu hercogs sapulcina 4000 vācu un 4000 lībju un latgaļu vīru, kas no Salaspils dodas uz Mežotni, ieņem pilsētu un aplenc pili, apšaudot to ar akmeņu metamām mašīnām. Zemgaļu vadoņi Madis un Gailis lūdz pamieru, bet vāci to noraida un turpina uzbrukumu. Gan ieradās palīgā Viesturs ar zemgaļiem un leišiem, bet tā kā pēdējie dezertēja, viņam neizdevās padzīt vācus. Tie uzbruka pilij no jauna, ieņēma to un nodedzināja, pie kam kādi 200 zemgaļu dižciltīgo padevās gūstā, no kuriem vairāk nekā 100 vāci vēlāk nogalināja.
1224.gadā šiem Mežotnes zemgaļiem ieceļ bīskapu kopā ar sēļiem. Viņi bija spiesti kristīties un pieņemt vācu soģus. 1225.gadā Modenas Viļums aicina pie sevis ari Viesturu, lai to pierunātu pāriet katoļos. Viesturs atteicās, bet solījās atļaut turpmāk 1 priesterim sludināt kristietību savā zemē. Tāpēc 1226.gadā dibina visai Zemgalei jaunu bīskapiju, pievienojot Mežotnes bīskapijai Rietumu Zemgali un atdalot no tās Sēliju.
1228.gadā kurši un zemgaļi noposta Daugavgrīvas klosteri. Bet jau 1229.gada beigās vai 1230.gada sākumā Mežotnes zemgaļi bija spiesti kapitulēt, un viņu ķīlniekus bīskaps Nikolajs 1231.gadā sadala starp zobenbrāļiem un rīdziniekiem. Šai laikā Viestura vārdu vairs nepiemin, un jādomā, ka viņš ir miris. Zemgaļiem bija jāmaksā kunga tiesa (census), kuras 1/3 Rīga atdeva 70 ārzemju tirgotājiem, kas lieku reizi pierāda, cik svarīgu lomu Baltijas iekarošanā spēlēja ārzemju kapitāls. Kamēr viņi apsarga Mežotnes pili, tiem nav jāsedz izdevumu 1/3 ne zemgaļu ķīlnieku uzturēšanai, ne vācu soģu algošanai.
Pēc Saules kaujas (1236.gadā) Zemgale padzina iekarotājus un atkal kļuva patstāvīga līdz 1250.gadam. Tad sakauto zobenbrāļu vietā uzbrukumus vada Vācu ordenis, kura mestrs Andrejs 1250.gadā uzsāk kara gājienu pret izolēto Zemgali: kurši bija tikko sakauti un leišu vara vājināta ar vācu partijas nodibināšanos. Spriežot pēc Livonijas atskaņu hronikas, zemgaļiem bija jāmaksā kunga tiesa, jāpieņem soģi un jāpiedalās kara gājienos pret pagāniem, bet viņi paturēja savas pilis un valdniekus.
1251.gadā likvidē Zemgaļu bīskapiju un to pievieno arhibīskapijai.
Pēc tam 1254.gadā Rietumu Zemgali sadalīja starp 3, bet Austrumu Zemgali starp 2 partiem. Rietumu Zemgalē katrā trešdaļā ierādīja 2 pils tiesas ar piederīgiem ciemiem. Vācu ordenis dabūja Tērveti un Dobeli, arhibīskaps – Sileni un Žagari, Rīgas domkapituls Dobeni un Spārneni. Sakarā ar kādu maiņas darījumu nosauca vārdā Spārnenes pils tiesas ciemus, bet lielākā daļa no tiem nav vairs identificējama, kas liecina, ka šie ciemi ir nodedzināti 13.gadsimta beigās, kad ordenis pārgāja uz partizānu karu.
Pēc tam nopostītos novadus 14.gadsimtā un 15.gadsimtā kolonizēja, laikam ar latgaļiem, ar ko izskaidrojamas vidus dialekta areāla robežas. Turpretim no ordeņa un arhibīskapa pils tiesām nav zināms neviens ciema nosaukums. Austrumu Zemgali sadalīja starp Rīgas arhibīskapu un ordeni, pie kam Lielupe ar Mūsu un Mēmeli bija šo abu daļu robeža.
Tā kā Austrumu Zemgali raksturo tikai lieli meži un upes, tad šo apgabalu sauca par Upmali. 1256.gadā un 1259.gada sākumā Zemgale piedalās vācu pusē kaujās pret Žemaišiem. Bet jau 1259.gada rudenī, kad Žemaiši pie Škodas bija sakāvuši ordeni, zemgaļi – pēc Šabja padoma – padzen soģus.
Tad 1259/60.gada ziemā ordenis sapulcina lielus spēkus uzbrukumam Tērvetei, ko nespēj ieņemt. Tās tuvumā uzcelto Durbes pili viņi spiesti pamest pēc Durbes kaujas.
1261.gadā vāci atkal iebrūk Zemgalē, bet tiek sakauti. Tas pats notiek 1264.gadā
Izlietojot Modenas Viļuma 1242.gadā doto atļauju, mestrs 1265.gadā ceļ Lielupes krastā Jelgavas pili. Tās novietne bija ļoti izdevīga, jo Jelgava atrodas 4 jūdzes no Dobeles, Tērvetes un Mežotnes, un no šejienes bija īsākais ceļš līdz Rīgai, kamēr vecais ceļš pār Ķekavu un Iecavu gāja pārāk tālu no zemgaļu centriem Tērvetes un Dobeles.
1271/72.gada ziemā vāci ieņem Mežotni un Tērveti, bet Rakti nodedzina. Tērvetē novieto 15 vāc brāļus un dažus zemgaļu dižciltīgos. Pēc tam 6.7.1272.gadā arhibīskaps un mestrs vienojās ar zemgali vecajiem par jaunu līgumu, kas nebija sliktāks par 1251.gadā noslēgto. Jādod tādas pašas klaušas un nodevas kā kuršiem un jāspriež tiesa 3 reiz gadā, kad soģis ierodas noturēt pagastus.
Bet jau 5.3.1279.gadā kaujā pie Aizkraukles zemgaļi pamet vācus, kurus tad sakauj leiši. Drīz pēc tam sacēlās visa Zemgale, ieņēma Tērveti, notiesāja uz nāvi kādu vāc brāli, bet pārējos garnizona vīrus kā gūstekņus nosūtīja leišu kungam Traidenim. Sacelšanās notika Nameiša vadībā. To kāds ordeņa brālis bija apvainojis, iesitot pļauku, kas izraisīja nemierus. 1279.gadā vāci divreiz uzbruka Dobelei, nodedzināja pilsētu, bet nespēja ieņemt pili.
1280.gada ziemā Nameisis organizēja uzbrukumu Rīgai, bet nodevība izjauca šo nodomu. Pēc šīs neveiksmes zemgaļi 1281.gadā bija spiesti noslēgt. jaunu līgumu, kura teksts nav uzglabājies.
Tad 1281.gada rudenī Nameisis emigrēja uz Lietuvu pie Traideņa un kopā ar to cīnījās pret Vācu ordeni Prūsijā. Uzskatīdami šo Nameiša soli par līguma laušanu, ordeņa pavēlnieki nolēma ar viltu iznicināt zemgales pretestību: ielūguši viņu vadoņus uz dzīrēm it kā jaunām miera sarunām, viņi tos nogalināja. Pēc dažām zemgaļu brīvnieku ģimeņu tradīcijām, šai laikā Nameiša dzimtas piederīgie izceļo no Tērvetes uz Būguļu u.c. pilīm tagadējā Tukuma apr.
Zemgaļu brīvības ciņu pēdējais posms sākās 1286.gada ziemā, kad, nespēdams ieņemt Tērveti ordenis iepretim tai uzceļ Svētkalna pili (Heiligenberg) un tur atstāj 300 vīru lielu garnizonu. Gan zemgalieši kopā ar leišiem centās to ieņemt un padzīt bruņiniekus, bet tas neizdevās. Tad viņi paši nodedzināja Tērveti un pārcēlās uz Rakti.
Turpmākos 4 gados ordenis izmantoja Svētkalnu kā bāzi (t.s. Zwingsburg) partizānu karam, ko tas Palestīnā bija mācījies no frančiem un ar labām sekmēm šo paņēmienu bija izmantojis pret senprūšiem. Atbalstīdamies uz Svētkalna pili, okupanti uzsāka sistemātisku Zemgales postīšanu, bez kara pieteikuma dedzinot druvas, ciemus un pilsētas, kaujot ļaudis un lopus Tērvetes, Raktes, Dobeles un Sidrabenes zemēs, nevienu no šīm pilīm tomēr neieņemot. Šo brutālo cīņu vaļsirdīgi apraksta Atskaņu hronika šādiem vārdiem: “Kad zemgaļi ara vai ecēja, Vai klajos laukos sēklu sēja, Tad tuvie kaimiņi atnāca, Ļaudis un zirgus pievāca… Un laupīja un dedzināja… Un mocīja tos mocīdami: Daudz ļaužu zemgaļiem šāva un sita.”
Beidzot 1290.gadā, nodedzinājuši Rakti un Dobeli, zemgaļi lielā skaitā devās uz Lietuvu. Pēdējās cīņas notika ap Sidrabenes pili, kuras aizstāvjus deportēja uz Jelgavu un, jādomā, tālāk uz Vidzemi. Pāvests Klements V 19.6.1310.gada bullā zemgaļu emigrantu skaitu uzdod ap 100’000, kas, protams, ir pārspīlējums, jo pieņemot, ka toreiz visā Latvijā (tagadējās robežās) dzīvoja 3-4 iedz. uz km2, dabūjam tikai 200’000-260’000 dvēseļu, ieskaitot ap 20’000 lībju. Ari visu Igauniju skaitu 13.gadsimtā vērtē ap 110’000-150’000, bet senprūšu ap 170’000.
Kad 1283.gadā ordenis bija ieņēmis kareiviskāko senprūšu zemi Sudavu jeb Dainavu, kas atradās Leišu mālē, liela daļa sudaviešu izceļoja uz Lietuvu, kur turpināja cīņu pret vācu agresiju. Gan vēl 1286.gada sacēlās pagudieši un bārtieši, 1295.gadā ari viņu ziemeļu kaimiņi nātangieši; bet nodevības dēļ ordenis drīz vien apspieda šos nemierus.
Pēc tam Karaļauču komturs 1299.gadā sastādīja viņam uzticīgo senprūšu labiešu (“vitingu”) sarakstu, kas ir viņu brīvības miršanas apliecība. Šai, liktenīgā gadā, izmantodami arhibīskapa un mestra pretišķības, zemgaļu trimdinieki uzsāka diplomātisku cīņu Romā, bet tā bija nesekmīga. Švērinas grāfs, kopš 1295.gadā Rīgas arhibīskaps Jānis III, jau bija laikus aizbraucis uz Flandriju, kur sagaidīja 2 zemgaļu sūtņus, lai kopā ar tiem 1299.gadā dotos uz Romu. Tur viņš un Rīgas rāte 1300.gadā iesniedza pāvestam plašu apsūdzību pret ordeni, kam 1305.gadā sekoja jauna sūdzība. Klements V 1310.gadā uzdeva šo lietu izmeklēt Ravennas domkungam Franciskam de Moliāno, kas sastādīja 1,5 olektis platu un 50 olektis galu pergamenta rulli ar daudziem apsūdzības punktiem pret Vācu ordeni. Šī tiesas procedūra nevarēja grozīt notikušos faktus. Nelīdzēja ari pāvesta lāsti, jo bruņotā vara atradās ordeņa rokās, kura cīņu pret baltiešiem un senprūšiem ar profesionāliem kara vīriem, ieročiem, naudu un pat kuģiem atbalstīja Čehijas, Brandenburgas un Meisenes valdnieki, kam rūpēja savu robežu izplešana uz Austriem.
1252.gadā Innocents IV pat piedāvāja norvēģu karalim Hokonam sembu zemes iekarošanu un 1253.gadā Krievijas poļu kņazam uzdeva ieņemt plašo galindu territoriju uz dienvidiem no Bārtas, kā ari jātvingu zemi Poleksiju. Pret šo militāro un tehnisko pārspēku nelīdzēja tautas armiju varonība; lai netiktu izmērdētas, tām bija vairāk jādomā par arklu nekā par zobenu. Pretestības vājināšanai iekarotāji centās dabūt savā pusē daļu dižciltīgo, piešķirot viņiem dažādas priekšrocības.
Pēc Durbes kaujas pāvests Aleksandrs IV ar īpašu bullu 7.1,1261.gadā to pavēlēja darīt Sembas bīskapam; tais pašos nolūkos ordenis ar kuršu koniņu un zemgaļu novadnieku lēņiem organizēja vācu piekritēju partiju Rietumu Latvijā. Tikpat veikli izmantoja cilšu nesaskaņas, kopš 1208.gada liekot lībjiem un latgaļiem cīnīties pret igauņiem, bet kopš 1242.gada visām šim tautām pret kuršiem un zemgaļiem.
Šai laikā gan jau sāka veidoties Latgalē un Zemgale karaļu vara, bet šo procesu pārtrauca krusta kari. Zemgalē, kuršu un senprūšu “brutāla un plānveidīga izkaušana” bija vācu taktikas mērķis (E.Chudsinski). Tas lielā mērā izdevās kā Rietumu Latvijā, tā Prūsijā; piemēram, no 11 senprūšu zemēm (“tautām”) tika nopostītas 5, pie kam plašo Dainavu aizaudzēja ar mežu un nocietināja vaļņiem, lai radītu grūti pārvaramu robežu ar Lietuvu. Tāda pēc simts gadu cīņām izskatījās Livonija un Prūsija, kur Innocenta III un viņa domubiedru iecerētā misija uz brīvību bija īstenota kā misija uz kalpību.
1315.gadā visā Livonijā izcēlās bads, un 1351/53.gada mērim ari “šai kristietības galējā stūrī” bija laba pļauja. Pēdējā zemgaļu sacelšanās notika 1321.gadā; iespējams, ka ari šoreiz nemieru apspiešanai izlietoja lībju un latgaļu zemes sargus, kam tāpēc mestrs ap 1324.gadu atjaunoja agrākos nodokļu atvieglinājumus.
Lai gan krusta kari nu Livonijā skaitījās nobeigti, tomēr tie turpinājās vēl turpat veselu gadsimtu pret Lietuvu. Acīm redzot, Nameiša u.c. emigrantu pilnvaroti, Lietuvas karaļi uzskatīja sevi par Zemgales valdniekiem. Tā Ģedimins no (1315.gada-1341.gadam) titulēja sevi ne vien par rex Lithuanorum, bet ari par dux et princeps Semigallie. Cīņas starp leišiem un vāc brāļiem izvērtās gandrīz nepārtrauktā preventīvā karā. Leišu atvairīšanai mestrs 14.gadsimtā lika celt mūra pilis Zemgalē nodedzināto koka piļu vietā: 1321.gadā Mežotnē, 1335.gadā Dobelē, 1339.g. Kalnamuižā pie Tērvetes. Tās bija ļoti smagas klaušas, ko baltieši pacieta kurnēdami vai saceldamies.
1343.gada Jurģos sacēlās Harijas, Virijas un Vīkas Igaunijā, nogalināja uz laukiem gandrīz visus vāciešus un nopostīja viņu muižas, paskaidrodami, ka tie viņus pārāk mocījuši, pēruši un apspieduši smagām klaušām. Šo nemieru devīze bija “nost ar sešniekiem”, un laika un rakstura ziņā tie sakrita ar žakeriju Francijā (1358.gadā). Lai gan Ziemeļu Igaunija bija dāņu province, īstie noteicēji tur bija vācu vasaļi. Šai laikā Dānijas karaļvalsts praktiski bija beigusi eksistēt, jo ap 1330.gadu to savā starpā bija sadalījuši 2 Holšteinas grāfi. Dāņu hronista vārdiem runājot, viņi tur tik bezdievīgi un ar tādu tiranniju saimniekoja, ka nekādi likumi, ne privilēģijas vairs nebija spēkā.
Kad Vācu ordenis ar lielu bardzību bija apspiedis igaunijas dumpi, dāņu Valdemārs IV 1346.gadā pārdeva šo provinci virs mestram. Ar to dāņi zaudēja visus l3.gadsimta ieguvumus Baltijā, un ordeņa valsts sniedzās no Vislas līdz Narvai. Igaunijā pēdējais pretestības centrs bija Sāmsala, kuras ieņemšanai mestrs 1345.gada februārī pa aizsalušā līča ledu nosūtīja lībju, zemgaļu un kuršu ekspedīciju. Lai palīdzētu nemierniekiem, Ģedimina dēls Alģirds (1345-1377.gadam) 20.2.1345.gadā iebruka Zemgalē, kur ieņēma Tērvetes un aizdedzināja Jelgavas pili, bet pēc tam devās uz Rīgu un Siguldu, kur sacēlās lībji. 1346.gadā leiši nopostīja ari Mežotni.
Šos sirojumus turpināja Alģirda brālis Ķeistutis, 1375.gadā iebrukdams Rīgas arhibīskapijā un Latgalē, 1377.gadā Kursā. Aļģirda laikā ordeņa brāļi 30 reizes no Livonijas un kādas 70 reizes no Prūsijas izsiroja Lietuvu, bet leiši savukārt 11 reizes iebruka Livonijā un 31 reizi Prūsijā.
Vācu ordenim pagāni bija vajadzīgi, lai attaisnotu savu eksistenci; tāpēc tas visādiem līdzekļiem centās aizkavēt Lietuvas kristīšanos. Gan jau 1250.gadā Mindaugs ar kādiem 600 bajāriem pieņēma katoļu ticību un 1253.gadā pāvesta uzdevumā tika kronēts par karali, bet kad ordenis šādā ceļā kāroja dabūt savā varā visu Žemaitiju, Mindaugs atkrita un kopā ar žemaišiem uzsāka cīņu pret ordeni.
To turpināja Ģedimins un viņa 12 dēli, kas rietumu frontē atvairīja vācu agresiju, bet krievu frontē apturēja mongoļu un maskaviešu ekspansiju, radot jau pagānu laikos lielāko Austrumu Eiropas valsti, kas sniedzās no Baltijas jūras līdz Melnai jurai. Jau Mindaugs (1253-1263.gadam) bija iekarojis baltkrievu zemes ar Vitebsku, Polocku un Smoļensku, tādā kārtā iegūstot noteikšanu par Daugavas tirdzn. centriem un laikam ari Latgali.
1363.gadā Alģirds atņēma mongoļiem Kijevu un līdz ar to kļuva par senās Ukrainas lielkņazu. Tā kā apmēram 1/2 viņa pavalstnieku bija pareizticīgie krievi, kuru metropolīts rezidēja no mongoļiem atkarīgā Maskavā, tad Alģirdam bija izdevīgāk palikt pagānos nekā pāriet katoļos.
To bija spiests darīt viņa dēls Jagailis, ko 1386.gadā kristīja Krakovā, lai pēc laulībām ar poļu karalieni Jadvigu varētu tikt kronēts par karali. Pēc tam 1387.gadā nodibināja Viļņas bīskapiju ar poļu bīskapu, un Lietuva kā pēdējā Austrumu Eiropas valsts iestājās Rietumu Eiropas katoļu valstu saimē. Jagaiļa dinastija valdīja Polijā līdz 1572.gadam, bet viņa radītā poļu-leišu ūnija pastāvēja vēl 200 gadus līdz Polijas sadalīšanai.
Ar Jagaiļa kristīšanos Vācu ordenis zaudēja pēdējo ieganstu krusta kariem, un ar virs mestra V. fon Kniprodes nāvi (1382.gadā) sākās viņa slavas riets un varenības sabrukums.
Tā krusta karu tālākās konsekvencēs 3 baltu tautas piedzīvoja dažādus likteņus, ko pa daļai veidoja viņu mentalitāte un politiskā organizācija, pa daļai ģeopolitiskā telpa. Senprūši tika pārvācoti līdzīgi tam, kā lībji pārlatviskojās un zviedru varai pārkrievojās. Latgale, Zemgale, un kurši pēc daudziem apspiestības gadsimtiem no nevācu kārtas izauga par latviešu nāciju.
Leiši, par spīti ārēji spožai vēsturei, neko neieguva savai nācijai, un viņu tautas vairākums dalījās pārējo Austrumu Eiropas zemnieku grūtos likteņos. Pat viņu izcilākais lielkungs Vitauts (1350-1430.gadam), Ķeistauša dēls, nepadarīja leišu valalodu par valsts valodu, bet lietoja baltkrievu. Šai ziņā ir zīmīgs Lietuvas lielkunga Aleksandra sūtņa ziņojums pāvestam Aleksandram VI 31.3.1501.gadā: “Leišiem ir pašiem sava valoda; bet tā kā turpat puse hercog valsts ir baltkrievu (rutēņu) apdzīvota un viņu valoda ir elegantāka un vieglāk izrunājama, tad parasti lieto pēdējo.” Ari svarīgais Lietuvas kodeksa, 21.1.1529.gadā izdotais Leišu statūts, rakstīts baltkrievu valodā un satur tikai kādus 200 leišu vārdus.
Kā redzējām, pāreja no pagānisma kristietībā notika pēc toreiz vispār atzītā principa: Cuius baptisatio, eius regio, citiem vārdiem – kas kristī, tas valda. Kādi būtu latviešu likteņi, ja 13.gadsimtā vācu krustnešu un bruņinieku vietā Baltijas telpā uzkundzētos dāņi vai leiši, tas ir jautājums, uz ko nav iespējams atbildēt. Bet nedrīkstam aizmirst, ka visā šai reģionā, ieskaitot Dāniju, viduslaiku beigās nostiprinās feodālisms un dzimtbūšana.
Krusta karu iemesli
Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095.gada līdz 1270. gadam. Pirmajā Krusta karā (1095.-1099.g.) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzijā. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto – bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās krustnešu darbības dēļ.
Krusta karu gaita
Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) pilsētas sagrābšana 1144. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra – franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus – tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku.Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī viņi atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā latīņu karaliste – šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm – Anatomijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, aplieca musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.
Tā, Saladīna vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību, 1187. gadā sagrāba Jeruzalemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums Trešajam Krusta karam. Diemžēl atkarot Jeruzalemi krustnešiem neizdevās. Vienīgais to veikums bija, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta latīņu karalistes pastāvēšana.
Arī Ceturtā Krusta kara vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar venēciešiem, ka tie palīdzēs finansu problēmas risināt, ja krustneši sagrābs Konstantinopoli. Tādā veidā venēciešu tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Tā Konstantinopole 1204. gadā arī krita krustnešu rokās un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu latīņu impēriju, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja nevienu ne Eiropas, ne Bizantijas problēmu. Drīzāk gan otrādi – Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un ortodoksālo baznīcu uz visiem laikiem kļuva nepārvarama.
Zobenbrāļu ordenis (1202 – 1237) jeb Kristus Bruņinieku brālība (vācu: Schwertbrüder, latīņu: fratres milicie Christi) bija vācu bruņinieku-mūku ordenis Livonijā 13. gadsimta pirmajā pusē.
Ordeni 1202. gadā izveidoja cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena uzdevumā no vācu rekrūšiem.
Jau kopš dibināšanas ordenis mēdza ignorēt teorētisko pakļautību bīskapiem. Piemēram, 1218. gadā bīskaps aicināja viņus palīdzēt cīņā pret Dānijas karali Valdemāru II, bet zobenbrāļi vienojās ar dāņiem, un pakļāva Igaunijas ziemeļus.
Ordeņa galvenā pils bija Vīlandē (Fellin) Igaunijā (mestra pils mūri ir saglabājušies līdz mūsdienām). Ordeņa pilis bija arī Cēsīs (Wenden), Siguldā (Segewold) un Aizkrauklē (Ascheraden).
Lietuvieši un zemgaļi sakāva zobenbrāļus 1236. gada Saules kaujā. Nākamajā gadā ordeņa atliekas pievienojās Prūsijas Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru – Livonijas ordeni.
Livonijas ordenis (latīņu valodā: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija Vācu ordeņa atzars Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.
Livonijas ordeņa ģerbonis
1236. gada Saules kaujā lietuvieši kopā ar zemgaļiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. Nākamajā gadā tā atliekas pievienojās Prūsijas Vācu ordenim, kā rezultātā izveidojās Vācu ordeņa vietējais atzars Livonijā – Livonijas ordenis.
Laika posmā starp 1237. un 1290. gadu Livonijas ordenis iekaroja visu Livoniju, izņemot Ziemeļu Igauniju, pakļaujot kuršus un zemgaļus. 1346. gadā ordenis no Dānijas karaļa Valdemāra IV nopirka arī Ziemeļu Igauniju.
1560. gadā, Livonijas kara ietvaros, Krievijas valdnieka Ivana Bargā karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais ordenis noslēdza vienošanos ar Polijas karali Sigismundu II Augustu, kas jau kopš 1557. gada bija karastāvoklī ar Rīgas arhibīskapu un ordeni.
Pēc vienošanās ar Polijas karali, Livonijas konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas sastāvā, savukārt tās dienviddaļā tika izveidota Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers.