Kas ir draudzība? Kas ir politika? Kā es saprotu šos jēdzienus, un vai tie vispār spēj pastāvēt līdzās? Kas tos šķir un kas vieno? Tie ir jautājumi, kuri nodarbinājuši, nodarbina un nodarbinās ne viena vien cilvēka prātu. Tādēļ arī mani ieinteresēja šis temats – draudzība un politika.
Draudzības jēdziens, tā nozīme laika gaitā ir mainījies, bet katram cilvēkam tā nozīmē ko vienu un nemainīgu. Senās kopienas laikos draugus meklēja varonīgu karavīru vidū un draudzību noformēja ar līgumu un zvērestu un draugi viens otru uzskatīja par brāļiem (tas nenozīmē to, ka tie tiešām bija brāļi). Draudzība bija pārāka par visām citām attiecībām, jo draugu bija maz – divi vai trīs, bet ne vairāk, jo tad, ja draudzība tika slēgta ar vairākiem, tad šo slēdzēju salīdzināja ar viegli iegūstamu, izlaidīgu sievieti. Savukārt radiniekus, kā uzskatīja, var iegūt no jauna un nav zināms kādi viņi (īpaši bērni) būs nākotnē, bet draugs jau ir pazīstams un tas vienmēr rīkosies pašaizliedzīgi attiecībā pret savu draugu. Reizēm draugs bija tuvāks nekā miesīgs brālis, pie kura pirmā gāja lūgt palīdzību un uzticēt savas dzīves bēdas un priekus. Koens mēģināja klasificēt draudzības galvenās sociālās funkcijas – materiālā apmaiņa un savstarpējā palīdzība, sociāli politiskais un emocionālais atbalsts, starpniecība mīlas lietās un laulības noslēgšanā, piedalīšanās iniciācijās un apbedīšanas ceremonijās, bērnu apmaiņa. Lai gan ir atrodami daudz iebildumi pret šo dalījumu, tomēr galvenā ievirze, pēc manām domām, ir parādīta – šajā laikā draudzība ir vairāk saistīta ar saimnieciski ekonomiskajām funkcijām.
Antīkajā sabiedrībā sengrieķu vārds “philia”, ko parasti tulko kā “draudzība”, nozīmēja tuvināšanos, savienošanos, kas sasniedza pilnīgu saplūšanu un identitāti. “Philos” (draugs) pēc izcelsmes ir vietniekvārds ar nozīmi “savs”. Šis vārds apzīmēja asinsradiniekus, tuviniekus, labvēļus un līdzgaitniekus. Draugi tajā laikā tika pielīdzināti radiniekiem, bet ar laiku, draudzībai zaudējot savas saites ar radniecību, tā kļuva racionālāka. Radās tā sauktā “politiskā draudzība”, kad par draugiem tika saukti līdzgaitnieki, domubiedri, cilvēki, ko vienoja kopīgas intereses. Šajā laikā cilvēks kļuva par neatņemamu kopienas, sabiedrības sastāvdaļu, tādēļ, dzīvojot sāncensības atmosfērā, radās arvien lielāka nepieciešamība izrunāties ar otru cilvēku, atrast sev tuvu dvēseli, kuram pilnībā var uzticēties, tamdēļ, vienlaikus pastāvot racionālajai draudzībai, tika likts lielāks akcents uz psiholoģisko tuvību, nepieciešamību dalīties jūtās ar kādu citu un palīdzēt. Tādā veidā sāka rasties un tika veidota tā sauktā patiesā, īstā draudzība. Tā rezultātā tika izveidots draudzības ideāls, kas ir atrodams antīkajā lirikā, bet visvairāk tiek daudzināts Platona un Sokrata darbos. Viņi draudzību vērtēja augstāk par visām cilvēku simpātijām, individualizēja to. Sokrats draudzībā saskatīja personisku attieksmi, uzskatīja, ka tur svarīgākā ir garīgā saskarsme, nevis jutekliskās baudas, līdz ar to, atdalot draudzību no mīlestības. Arī Seneka vēstulēs Lūcijam saka, ka “draugs ir tas, kas mīl, bet, kas mīl, ne vienmēr ir draugs. Draudzība vienmēr dara labu, bet mīlestība arī kaitē.”
Tomēr vienotu draudzības formulējumu pirmais dod Aristotelis darbā “Nikomaha ētika”, formulējot draudzību kā patstāvīgas tikumiskās attiecības, uzskatīja to par svarīgākajām cilvēka jūtām, jo neviens cilvēks sev nenovēlēs dzīvi bez draugiem. Aristotelis izdalīja trīs draudzības veidus: draudzība, kurā vēl labu otram viņa paša dēļ; draudzība, kurā draugu mīl tādēļ, ka tas ir patīkami un sagādā baudu; draudzība, kuras pamatā ir savstarpēja izdevīguma apsvērumi; tomēr uzskatīja, ka īsta draudzība ir pirmā, jo pārējās ir saistītas ar īslaicīgām īpatnībām, jo gan patika, gan izdevīgums kādreiz var beigties un tad šāda veida draudzība beidzas, bet īsta draudzība ir nesavtīga, un attieksme pret otru ir tāda pati kā pret sevi pašu. “Draugs – tas ir mūsu “otrais Es”, nekā tuvāka mums nav”, tādēļ arī cilvēkam nevar būt daudz patiesu draugu. Arī Seneka saka, ka “draugam jātic tāpat kā sev pašam”, ka nedrīkst pat domāt tādas domas, kuras, kuras tu nevarētu uzticēt savam draugam. Aristotelis savā darbā parādīja to, kādai ir jābūt draudzībai, lai gan, lasot Senekas vēstules, man radās priekšstats, ka šie domātāji, ne tikai raksta par draudzību, izveidojot to par ideālu, bet arī cenšas pēc tā vadīties.
Viduslaikos cilvēks atkal kļuva par neatņemamu kopienas sastāvdaļu; viņu dzīvi ierobežoja kārtas piederība.. Bruņinieku aprindās tika kultivēts karavīru draudzības paraugs, kura pamatā ir stiprākā aizbildniecība pār vājāko. Draudzība izpaudās kā cēlsirdība un uzticība; vīriešu draudzība tika uzskatīta par augstāku vērtību nekā mīlestība un ģimenes attiecības. Tajā pašā laikā, līdztekus pastāvēja arī kristietība. Šeit īsta draudzība varēja pastāvēt vienīgi debesu valstībā un “mīlestība uz tuvāko” bija mīlestība pret otru ticīgo. Savukārt viduslaiku romantiķi draudzības pamatā lika savu jūtu izsmalcinātību, kādu augstāku jēgu, kas paceļas pāri ikdienišķajam un kolektīvajam, kas citiem nav aptverama un saprotama, jo tā ir svēta.
Attīstoties zinātnei un tehnikai, kā arī pateicoties urbanizācijai, arvien biežāk tiek kultivēta doma par draudzības vājināšanos, par to, ka tā ir kļuvusi vairāk lietišķa un vairāk uz izdevību balstītas, kaut gan viennozīmīgi par to spriest nevar, jo tas ir atkarīgs arī no kultūras un vēstures attīstības katrā sabiedrībā.
Kā jau redzam iepriekš aprakstītajā, tad nevar atrast viennozīmīgu draudzības definīciju, jo laika gaitā šis jēdziens ir mainījies, pārveidojies, zudis un atdzimis, bet mūsdienu skaidrojošās vārdnīcas draudzību definē kā tuvas attiecības, kas dibinās uz savstarpēju uzticību, pieķeršanos, kopīgām interesēm.
Savukārt vārds “politika” “Politikas terminu vārdnīcā” tiek skaidrots kā nodarbošanās ar valsts (sabiedrības) lietām, kura pēc sava satura nav nekas cits kā sabiedrība un sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva to ietekmēšana. Politikas augstākais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku atražošanas nosacījuma funkcionēšanu, pasargāt to no sairuma. Politika pārsvarā īsteno ietekmīgāku sabiedrības locekļu (šķiru, sociālo grupu) intereses, bet tai jārespektē arī pārējie sabiedrības slāņi un sabiedrība kopumā. Tā kā dažādiem politikas dalībniekiem sabiedrisko procesu pārvaldīšanas jautājumos ir atšķirīgas pozīcijas un intereses, tad politisko subjektu starpā noris politiskā cīņa par savu interešu īstenošanu. Svarīgs pasākumu faktors šajā cīņā ir vara, tāpēc politiskā cīņa parasti savijas ar cīņu par varu.
Kā redzam šajā definējumā, tad politika tiek cieši saistīta ar varu, kaut gan tas ir tikai viens no politikas īstenošanas līdzekļiem. Tādēļ vairākumam cilvēku politika saistās ar tiekšanos pēc līdzdalības varā vai vismaz varas sadalījuma ietekmēšanā. Makss Vēbers saka, ka “tas, kas nodarbojas ar politiku, tiecas pēc varas – tiecas vai nu pēc varas kā līdzekļa, lai sasniegtu citus (ideālus vai egoistiskus) mērķus, vai arī pēc varas “pašas varas dēļ”, lai baudītu prestižo izjūtu, ko tā sniedz”. Vēbers uzsver, ka “visi politiskie veidojumi ir vardarbīgi veidojumi”, no kā varam secināt, ka arī valsts tāda ir, ko pats domātājs arī paskaidro: “Valsts gluži tāpat kā pirms tās vēsturiski pastāvējušās politiskās savienības, ir cilvēku kundzības attiecības pār cilvēkiem, balstoties uz vardarbības līdzekli.” Viņš uzskata, lai pastāvētu valsts, cilvēkiem, kurus pārvalda, ir jāpakļaujas, bet ne vienmēr un ne visi to dara, tādēļ jau kopš seniem laikiem vardarbība tiek izmantota kā līdzeklis kārtības uzturēšanai, ka it kā tiek veikts visas sabiedrības labā. Vēbers izdala divu veidu politiķus: vieni ir tie, kas dzīvo “priekš” politikas, bet otri – kas dzīvo “no” politikas. Pirmajam ir jābūt neatkarīgam no ienākumiem, kurus sniedz politika, jo tikai tad viņš varēs dzīvot “priekš” politikas, spējot rīkoties tikai citu, sabiedrības interesēs, nemeklējot atalgojumu par savu politisko veikumu. Turpretī “no” politikas dzīvojošais politiķis var būt vai nu vistīrākais “ienesīgas vietas meklētājs” vai arī algots “ierēdnis”.
Vēbers uzskata, ka visās daudzmaz plašās savienībās politiskais uzņēmums ir interesentu uzņēmums, kas nozīmē to, ka relatīvi neliels skaits cilvēku, kas interesējas par politiku, līdz ar to arī varu, ar vervēšanas palīdzību rada sev piekritējus, izvirza sevi vai aizbilstamos par kandidātiem vēlēšanās, vāc naudas līdzekļus un dodas uz vēlēšanām, veido savas partijas, kur atbalsta un virza savu vadoni, taisa kampaņas, kuru pamatprincipi un pamatidejas tiek veidotas ar mērķi uzvarēt vēlēšanās, bet tā uzvaras gadījumā gaida atlīdzību.
Šāda ir mūsdienu politika, lai gan sākumā tā tika izveidota miera un taisnības nodrošināšanai valstī, nevis pašas valsts uzturēšanai. Domāju, ka tā ir izveidojusies par vieglu pašlabuma iegūšanas veidu, kur viss tiek balstīts vai nu uz paša cilvēka vai viņa politiskās organizācijas interesēm un vajadzībām, šādā veidā gūstot varu pār citiem, līdz ar to spēju vēl vairāk sadalīt varu, tādējādi arī īpašumu, naudu, amatus un citas priekšrocības. Kaut gan jāņem vērā, ka tagad politikā ieiet vairs nav tik viegli, jo tas, kas ir ieguvis stabilu savu vietu, labprātīgi to neatdos kādam citam jaunienācējam šajā sfērā, jo tad tiks vai nu pazaudētas vai samazinātas viņa pašreizējās izredzes uz varas saglabāšanu.
Visbeidzot, kad ir noskaidrots, ko ietver sevī katrs no šiem jēdzieniem, varam noskaidrot kādā veidā šie jēdzieni – draudzība un politika, ir savienojami vai tieši pretēji – atdalāmi.
Par draudzību uzskatīsim Aristoteļa pirmo draudzības veidu – draudzību, kad draugu uzskata par “otru Es”, jo tā arī man liekas vispatiesākā un īstākā draudzība, jo par draudzību nevar uzskatīt jūtas, kuru pamatā ir izdevīgums (mūsdienās to sauc par cilvēka izmantošanu savās interesēs, kas vairumā gadījumu beidzas ar to, ka tiklīdz vairs šis attiecīgais cilvēks nav vajadzīgs, viņš tiek atstāts novārtā, pamests, labākajā gadījumā, vēl tiek uzturēti kontakti, jo kā nekā var jau gadīties, ka viņš atkal noder) vai patika, bauda, kas rodas no šis draudzības, jo ir iespējams, ka tad otrā patīk kāda īpašība vai īpašību kopums, kas laika gaitā var mainīties (Aristotelis to sauc par īslaicīgām, mainīgām jūtām tieši šā iemesla dēļ), tādēļ arī šo nevarētu dēvēt par īstu draudzību, jo arī tā, mainās un zūd, mainoties un zūdot tām īpašībām cilvēkā, kuras attiecīgi tika iemīlētas.
Savukārt mūsdienu politikā pārsvarā ir atrodami cilvēki, kas dzīvo no politikas, jo, lai dzīvotu priekš politikas, ir vajadzīgs atsevišķs, stabils ienākumu objekts, kas nav saistīts ar politiku, bet mūsdienās ir diezgan grūti atrodama tāda profesija, kur pietiekami varētu nopelnīt, lai politisko mērķu un uzdevumu izpildes atalgojums neietekmētu attiecīgo politiķi (piemēram uzņēmumu īpašnieki var atbalstīt vai noraidīt kāda viņiem attiecīgi izdevīga vai neizdevīga likuma vai likuma panta pieņemšanā – tātad arī šajā gadījumā, kad viņu ienākumu avots nav tieši atkarīgs no politiskās dzīves, tomēr ar tās palīdzību tiek radīts sev vēl lielāks labums. Politika tiek izmantota kā instruments savas labklājības un izdevīguma celšanā). Un pārējie, politikā sastopamie, kuriem politika ir vai nu vienīgā darba vieta, vai arī ir kāda cita, kur algas līmenis nav apmierinošs, ir tādi, kuru ienākumi ir tieši atkarīgi no darbības politikā, līdz ar to viņi arī ir tie, kas dzīvo no politikas – tātad pašlabuma meklētāji, kas cer politikā atrast savu labumu. Bet vai tad tas ir savienojams ar draudzību? Vai vispār politikā var būt draudzības un vai draudzībā var būt politika? Balstoties uz iepriekš noskaidroto, domāju, ka nē, jo politikā nevien nedomā par otra labumu, ne par sava drauga, ne radinieka; pirmkārt politiķis padomās par savām interesēm un tad sāks meklēt domubiedrus un atbalstītājus, kurus viņš sauks par saviem draugiem, lai gan skaidri ir redzams fakts, ka te (tas ir politikā) dominē draudzība, kas ir balstīta uz izdevīgumu, jo tiklīdz šis tā dēvētais draugs mainīs viedokli vai savu ietekmi, varu, viņš vairs nebūs vajadzīgs. Un vai tad tā ir draudzība? Tā kā mēs iepriekš pieņēmām, kas ir īsta, patiesa draudzība, tad šī neatbilst un varam viennozīmīgi teikt, ka politikā patiesas draudzības nepastāv.
Bet tad, ja ir īsta draudzība, vai tajā var pastāvēt aprēķins, izdevīgums, domāšana vienīgi par savu interešu īstenošanu? Atkal jānonāk pie secinājuma, ka tas nav iespējams, jo draudzība pastāv tikai tad, ja par otru tiek domāts tāpat kā par sevi pašu, tiek teikts viss, un nekas, pat vislielākie noslēpumi netiek noklusēti. Lai gan jāatzīst, ka arī politikā ir savas apvienības jeb cilvēku grupas, kuras par otra darbībām zina visu, bet tās ir lietišķas attiecības, kur tiek slēgtas vienošanās, lai gūtu savu labumu, kuru var iegūt, vienīgi kooperējoties ar citu. Tātad, tiklīdz draudzībā iejaucas politika, tad tā ņem virsroku, jo politikā ir lietas, ko nevar izpaust ārpus noteiktu māju sienām, līdz ar to nevar un netiek stāstīts savam draugam – tātad viņš vairs nav īsts draugs.
No iepriekš rakstītā secinu, ka politika un patiesa draudzība nespēj pastāvēt līdzās, drīzāk tos varētu saukt par diezgan pretējiem jēdzieniem, kuru savienojamība mūsu laikos gandrīz nav iespējama, jo katrs satur pilnīgi pretējas vērtības: draudzība – pilnīgu uzticību, atklātību, paļāvību, palīdzību, nesavtīgumu, bet politika – savu mērķu īstenojamību, sava pašlabuma meklēšanu un realizāciju, aprēķinu, izdevīgumu, citu interešu neievērošanu, vardarbību un varētu pat teikt nodevību.
Izmantotā literatūra:
I.Kons “Draudzība” Rīga “Avots”1983
Makss Vēbers “Politika kā profesija un aicinājums” ZvaigzneABC 1999
Lūcijs Annējs Seneka “Vēstules Lūcijam par ētiku” Rīga “Zinātne” 1996
Miķelis Ašmanis “Politika terminu vārdnīca” ZvaigzneABC 1999
Aristotelis “Nikomaha ētika” Zvaigzne ABC