Napoleona Bonaparta politiskās un militārās veiksmes un neveiksmes.
Francijā 1789. gadā bija absolūtā monarhija, taču šīs valsts pārvaldes forma neapmierināja lielāko daļu iedzīvotāju. Tāpēc sākās Lielā Franču Revolūcija. Tai bija daudz piekritēju, viens no tiem bija Napoleons Bonaparts.
Napoleons Bonaparts ir dzimis 1769. gadā Korsikā, un viņš bija viens no pasaules slavenākajiem karavadoņiem. Pirmoreiz savas lielās militārās spējas Bonaparts pierādīja 1793. gadā Tulonas aplenkšanā. Par panākumiem tajā viņš tika paaugstināts par ģenerāli. Drīz pēc tam Napoleonu iecēla par franču karaspēka virspavēlnieku Itālijā. No šī laika iesākās Napoleona spīdošā karavadoņa karjera.
1796. gadā Bonaparts Itālijā vadīja franču armiju cīņā pret austriešiem. Viņa vadībā franči uzvarēja nozīmīgākajās kaujās un piespieda austriešus noslēgt mieru.
1798. gadā Napoleons devās kara ekspedīcijā uz Ēģipti, lai vājinātu britu spēkus Vidusjūrā. Viņš iekaroja Ēģipti, tomēr šis karagājiens nebija īsti veiksmīgs, jo Napoleonam pienācās atgriezties Francijā, bet Ēģiptē atstātos kara pulkus sagaidīja bēdīgs liktenis: cīnoties ar ienaidnieka pārsvaru un mēri, viņiem bija jāpadodas.
Franču tautas uzticība direktorijas valdībai arvien samazinājās. Napoleons, to redzēdams, apņēmās veikt valdības apvērsumu. Viņš pasludināja jaunu valdību – konsulātu. To vadīja 3 konsuli, no kuriem Napoleons bija pirmais.
1802. gadā Anglija noslēdza ar Franciju mieru, tomēr tas neilga ilgi. Šajā pašā gadā Napoleonam piešķīra pirmā konsula varu uz visu mūžu.
Lai apliecinātu savu neierobežoto varu Francijā, 1804. gadā Napoleons pieņēma imperatora titulu.
1805. gadā Napoleons piedzīvoja ļoti smagu neveiksmi. Angļu flote galīgi sakāva un gandrīz pilnīgi iznīcināja franču kara floti. Turpretim sauszemes karā Napoleons guva panākumus. Napoleona uzvara pie Austerlicas 1805. gadā piespieda Austriju izstāties no kara. Pēc 2 gadu cīņām arī Prūsija un Krievija bija spiestas parakstīt miera līgumu. Rezultātā Francija kļuva par vadošo valsti Eiropā.
No visām Rietumeiropas valstīm neuzvarēta bija palikusi vairs tikai Anglija. 1806. gadā Napoleons pasludināja, ka Anglija atrodas kontinentālās blokādes stāvoklī, un neviena Eiropas valsts nedrīkst uzturēt ar to tirdznieciskus sakarus. Tā Napoleons vēlējās nodarīt zaudējumus Anglijas tirdzniecībai. Tomēr drīz izrādījās, ka kontinentālā blokāde atnes daudzām valstīm lielus saimnieciskus zaudējumus, tāpēc tās sāka no blokādes noteikumiem izvairīties.
Līdz 1812. gadam Napoleona impērija austrumos sasniedza Krievijas impērijas robežas. Attiecības starp Franciju un Krieviju bija saspīlētas. Abas valstis sāka gatavoties cīņai.
1812. gada jūnijā Napoleons ar milzīgu armiju ielauzās Krievijā. Saprazdami, ka Napoleonu nebūs iespējams uzveikt, krievi atkāpās. Franču armija gāja arvien dziļāk Krievijā. Drīz vien notika kauja pie Borodinas. Tā bija ļoti asiņaina un palika neizšķirta. Tomēr nākošajā dienā krievi vairs cīņu neatjaunoja, bet gan atkāpās. Krievi nolēma atstāt Maskavu Napoleonam, taču aizdedzināja to. Tādos apstākļos franču karaspēka uzturēšanās Maskavā nebija iespējama, turklāt krievi sāka apdraudēt franču satiksmes ceļus. Napoleons nolēma Maskavu atstāt. Atgriešanās no Maskavas kļuva par vienu no traģiskākajām lappusēm kara vēsturē. Slikti apģērbtie franču kareivji nespēja izturēt bargo salu. Lieli zaudējumi cēlās arī no pārtikas trūkuma, slimībām un krievu uzbrukumiem. Gandrīz visa lielā franču armija gāja bojā Krievijas plašumos. Tikai daži tūkstoši karavīru atgriezās Francijā.
Kad Napoleons atgriezās no Krievijas, tam radās jauni ienaidnieki. Sākās Napoleona Bonaparta impērijas sabrukums, jo Francijas pakļautajās Eiropas zemēs sākās pretošanās kustība. 1813. gadā Prūsija pieteica karu Francijai, tai pievienojās arī citas valstis. Šī paša gada oktobrī Prūsijas, Austrijas, Krievijas, Anglijas un Zviedrijas sabiedrotie spēki sakāva Napoleonu ”tautu kaujā” pie Leipcigas. 1814. gadā tika ieņemta Parīze. Aprīlī Napoleonu Bonapartu gāza no troņa. Par Francijas karali tika kronēts Luijs XVIII. Napoleons tika izsūtīts trimdā uz Elbas salu.
Francijā daudzus neapmierināja jaunais karalis un valsts pārvaldīšana. Tautā arvien spēcīgāka kļuva vēlēšanās pēc Napoleona valdības atgriešanās. Napoleons to visu zināja un apņēmās atkal iegūt Francijas troni. 1815. gadā Bonaparts atstāja Elbas salu un ar dažiem simtiem savu piekritēju izcēlās Francijas piekrastē. Tauta viņu saņēma ar gavilēm, kā arī pret viņu izsūtītais karaspēks pārgāja viņa pusē. 1815. gada martā Napoleons atgriezās Parīzē un atsāka valdīt.
Napoleona atgriešanās lika viņa ienaidniekiem atkal pulcināt savus spēkus.1815. gada jūnijā Bonaparta un sabiedroto armijas satikās. Kaujā pie Vaterlo Napoleons tika pilnīgi sakauts.
Napoleonu sagūstīja briti un nosūtīja uz Svētās Helēnas salu, kur viņš nodzīvoja kā gūsteknis vēl 6 gadus. Napoleons Bonaparts mira 1821. gadā.
Uzskatu ,ka savā dzīvē Napoleons piedzīvoja daudz slavas, uzvaras saldo mirkļu, savas dzīves laikā pieredzēja savu lielo triumfu. Manuprāt, Napoleons Bonaparts bija izcils un talantīgs karavadonis, tāpēc spēja uzvarēt ļoti daudzās kaujās, tomēr bija arī neveiksmes, kuru cēlonis bija tas, ka Napoleonam bija ļoti daudz ienaidnieku, kuri nevēlējās viņam pakļauties un apvienojas, lai cīnītos.