Eseja par Eduardu Veidenbaumu.
Eduards Veidenbaums, manuprāt, bija personība, kas baisos dzīves apstākļus un nevienlīdzību cilvēku vidū prata uzņemt ar ironiju un brīžiem pat ar nelielu smaidu, kas liek domāt, ka šāds stāvoklis viņam nemaz nav tik nepatīkams. Tomēr tajā pašā laikā viņš ar dziļu sāpi noraudzījās uz tautas smagnējo likteni ar neticību, ka jebkad mazināsies šis sociālais pagrimums, uz tā laika varu un buržuāzijas birokrātiskajiem principiem valsts sistēmā un dzīvē, cilvēku egoismu un mietpilsoniskumu. Viņš noteikti pēc dabas bija kritiķis, kurš kritizē visu pēc kārtas atkarībā no garastāvokļa, piemēram, reliģiju, tautas apspiedējus, visus naivos sapņotājus, kas ar savām žēlabām nomāc cīņas sparu un pat savu skolasbiedru uzvedību un attieksmi. Veidenbaums bija revolucionārs tāpēc, ka bija pirmais, kas tajā laikā uzdrošinājās dzejā pārliecinoši paust acīm redzamo realitāti un arī tāpēc, ka viņam piemita ļoti nozīmīga īpašība, lai cilvēks, redzot pasaules vājprātu, spētu ne tikai sēdēt rokas klēpī salicis, bet arī kaut ko pasākt – līdz kaulam izteikta taisnības izjūta. Tāpat varētu teikt, ka viņš bija cilvēks galējība – vai nu viss ir ļoti labi un jauki, vai atliek tikai iet un nomirt. Idealizēt gan tomēr nevajadzētu. Nevienam nepatīk atzīt savas vājības un izrādīt nespēku kādā jomā, tāpat ar Veidenbaumam, bet! Ir viens liels „bet” – es uzskatu, ka viņš dzejojot savā ziņā protestēja arī pats pret sevi. Nebija viņš tik stiprs kā gribēja būt un arī brīžiem padevās, padevās, lai arī šo īpašību tik ļoti necieta. To pierāda apstāklis, ko daudziem patīk noklusēt – Eduarda Veidenbauma alkoholisms. Ļoti nozīmīgs apstāklis, kas, manuprāt, stipri veicināja viņa pāragro nāvi pēc saaukstēšanās un nomiršanas no tuberkulozes.
Šķiet, ka Veidenbaums dzejo kā dienasgrāmatu rakstot, pēc manām domām to apstiprina fakts, ka vārsmas nebija paredzētas publicēšanai. Līdz ar to atklājas ne tikai dziļas personības iezīmes un šķautnes, bet arī dzeja kļūst tuvāka katram cilvēkam individuāli, pārdomas raisošāka un vieglāk izprotama. Jauki, ka viņa dzeju un dvēseles saikni ar visu dabisko un tīro nav degradējusi augšana augstās tehnoloģijas revolūcijas laikmetā un daudzās bezmaz vai narkotiskās nepieciešamības, kā lielākajai daļai mūsdienu rakstnieku un dzejnieku. Tāpēc rodas ne vien prāta spēles, bet arī saglabājas patiesu jūtu izpausmes. Veidenbauma optimisma un pesimisma uzplūdi netraucē viņam asos, rūgtos vārdos attēlot reālitātē pastāvošo trūkumu, beztiesību, valdošo šķiru nežēlību un blēdību, rosinot cilvēkus rīkoties savas taisnības vārdā. Lasot šādu dzeju rosās pārdomas par nāves neatvairāmību, par cilvēka dzīves traģiskumu un bezjēdzīgumu. Dzīvojot cilvēkam ir dota izvēle vai nu mīlēt dzīvi un apkārtējos tādi kādi viņi ir un priecāties, kas gan savā ziņā ir nepieņemami gudram cilvēkam, jo tā tomēr ir tumsonības pazīme, vai arī dzīvot ar apziņu, ka tiem, kas to ir pelnījuši, varētu būt labāk, ja vien kaut ko darītu lietas labā. Bet otrais variants ir nenoliedzami daudz smagāks, jo ir pārāk daudzi cilvēki, kas nevēlas neko mācīties vai mainīt pat pēc fakta izklāstīšanas, un šeit sākas problēmas, kas izpaužas kā iedomāta sava veida nederīguma sajūta, apātiskums, sevis žēlošana un negatīva rakstura izteikšanās par citiem. Tāpat šāda dzeja liek domāt par brīvību. Par brīvību kā tādu, ne tikai tautas vai cilvēka brīvību, bet arī par morālo brīvību, psiholoģisko brīvību no apstākļiem. Arī par bailēm, kas ir kā smacējošs apstāklis un dzīves noteicējs pat Veidenbauma īsajā, traģiskajā dzīvesstāstā. Un visbeidzot, par bēgšanu gan no sevis, gan dzīves.
Visā visumā atliek vien nobrīnīties, ka Veidenbaums bija tik ļoti aizrāvies ar citu cilvēku problēmu iztirzāšanu, ka piemirsa, ka dzīvo tikai vienu reizi un nespēja izbaudīt to vienu vienīgo dzīvi, kas mums katram ir dota!